Modernā kara stratēģija un taktika. 3.daļa

Līdz ar to var apgalvot, ka sākotnēji ne Ukrainā karojošām pusēm, ne “zvaigžņotajiem” NATO ģenerāļiem un pat ne ZS majoram Jānim Slaidiņam līdz šim pieredzes pilna mēroga modernā kara vešanā nebija. Domājams, ka šis karš liks pārskatīt militārās doktrīnas, reglamentus un bruņoto spēku attīstības plānus, tāpēc šodien izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par notiekošo nevajadzētu, un it īpaši tas attiecas uz dažādiem pseidoekspertiem un žurnālistiem, kas vienmēr zina labāk, kā vajag. Neredzot situāciju kopumā un detaļās, nav iespējams pateikt, kā vajag. Tādēļ apgalvojuma formā var runāt tikai par acīmredzamo, viss pārējais ir pieņēmumi.

Kādas tad ir šī kara raksturīgākās iezīmes, un ar ko tas atšķiras no citiem militāriem konfliktiem pēdēja simtgadē? Šeit var pieminēt sekojošo - karadarbības robotizācija, attilinātas kaujas vešanas prioritāte, salīdzinot ar kontaktkauju, artilērijas vadošās lomas nostiprināšanās, izlūkošanas lomas pieaugums, bruņoto spēku un loģistikas decentralizācija, smagās bruņutehnikas lomas mazināšanās un pretgaisa, it īpaši pretraķešu aizsardzības nozīmīguma pieaugums.

Sapratne par biezpilota lidaparātu (BPLA) nozīmi modernajā karā radās jau labu laiku pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Pietiek atcerēties turku Bayraktar Sīrijā iznīcinātos izslavētos krievu pretgaisa aizsardzības kompleksus Pancirj. Šodien Ukrainā BPLA plaši izmanto abas puses dažādu uzdevumu veikšanai - izlūkošanai, pretinieka dzīvā spēka un tehniskas iznīcināšanai, triecieniem stratēģiski svarīgiem objektiem. Pēdējais piemērs tam - krievu militāro transporta lidmašīnu IL-76 iznīcināšana Pleskavā, īstenojot 800 km garu reidu pāri Krievijas teritorijai.

Domājams, ka nākotnē uzsvars tiks likts uz mazizmēra BPLA, pielietojot “spieta” taktiku. Ja arī pretiniekam izdodas neitralizēt pusi no “spieta”, tad otrai pusei ir izredzes iznīcināt kādu svarīgu objektu, piemēram, S-400 kompleksu vai ko līdzvērtīgu, kas izmaksu un nozīmīguma ziņā ir daudz vērtīgāks. Bezpilota aparāti ir pierādījuši savu efektivitāti, arī veicot kaujas uzdevumus uz ūdens - tiek veikti veiksmīgi uzbrukumi krievu karakuģiem, un tika bojāts Krimas tilts. Šeit neliels ieskats par ukraiņu iestrādēm šajā jomā - https://youtu.be/bh2wcryXhPU?si=YaJHNvO3ZQt0xrAt.

Nav noslēpums, ka šodien vairākās valstīs tiek strādāts pie mākslīgā intelekta vadītu kaujas robotu radīšanas, un pilnīgi iespējams, ka ne tik tālā nākotnē karos mehānismi ar minimālu cilvēku dalību, kur cilvēku uzdevums būs nodrošināt kontroli, un tas ir likumsakarīgi, jo civilizētā valstī viena cilvēka dzīvība ir vērtīgāka par vistehnoloģiskāko verķi. Protams, vienmēr atradīsies indivīdi ar psihiskām novirzēm un nepārvaramu vēlmi bezjēdzīgi nolikties priekšā ložmetēja ambrazūrai, bet šoreiz stāsts ne par to.

WWII laikā tuvcīņa, kad lietā tika liktas sapieru lāpstas un durkļi, nebija retums. Šodien Ukrainā, cik var spriest no tīmeklī pieejamiem video, karavīri ieņem pretinieka pozīcijas, kas iepriekš ar artilēriju ir pamatīgi apstrādātas un pretinieka pamestas, bet, ja arī kāds ir palicis, tad ir demoralizēts un padodas gūstā. Šodien faktiski visi apskatnieki atdzīst, ka karš Ukrainā ir artilērijas karš ar lielu munīcijas patēriņu un vinnētājs ir tas, kura raidītie šāviņi lido tālāk, trāpa precīzāk un tiek izšauti īsākā laika intervālā. Ukrainai piegādāto moderno artilērijas sistēmu pārākums rada krieviem pamatīgas galvassāpes, kas noteikti nav mazinājušās pēc kasešu munīcijas piegādēm Ukrainai un paliks vēl mokošākas, kad Ukraina saņems ATACMS munīciju saviem HIMARS.

Par decentralizāciju. Runājot par loģistiku, Ukrainas gadījumā divu domu nevar būt - munīcijas, bruņojuma un citu kara vešanai nepieciešamo materiālu uzglabāšana ir maksimāli jādecentralizē, kas acīmredzot arī tiek darīts. Fiziski nav iespējas nodrošināt pretgaisa aizsardzību gan militāriem, gan civiliem objektiem. Cik zināms, tad daudz maz droši ir piesegta Kijiva, toties pārējās Ukrainas pilsētās krievu raķešu apšaudēs turpina iet bojā civilie, bērnus ieskaitot.

Bet kā lai nodrošina veiksmīgu uzbrukumu nocietinātām pretinieka pozīcijām ar minimāli iespējamiem dzīvā spēka zaudējumiem? Vai koncentrēt visus spēkus vienā galvenā trieciena virzienā, vai novirzīt spēkus vairākos? Cik lielus spēkus iesaistīt? Kad un kur iesaistīt stratēģiskās rezerves? Pieļauju, ka uzbrukuma sākuma fāzē atbildes uz šiem jautājumiem nebija arī ukraiņu ģenerālštābam.

Iespējams, ka kāds ar iesūnojušām smadzenēm pagājušā gadsimtā aizķēries relikts pateiks - nevajag izgudrot velosipēdu, Padomju armijas reglamentos viss bija sarakstīts. Par Padomju armijas reglamentiem aizmirsīsim, bet pat NATO armiju reglamenti ne vienmēr strādā. Cik var spriest no pieejamas informācijas, tad Harkivas operāciju ukraiņi realizēja bez ievērojamu artilērijas un aviācijas spēku piesaistes. Vāji nocietinātās pretinieka pozīcijas tika viegli pārrautas, izmantojot 15 tankus, un pārrāvumā tika ievadītas viegli bruņotas mobilas vienības, kas vairāk izskatījās pēc izlūkošanas kaujas. Neskatoties uz to, tas radīja haosu pretinieka rindās, spiežot to panikā atkāpties, pametot tehniku. Rezultātā tika atbrīvota ievērojama teritorija.

Iespējams, ka kaut kur esmu neprecīzs, tomēr tas nemaina lietas būtību - ukraiņiem tas bija veiksmes stāsts, kas diez vai atkārtosies. Šodien pretinieks ir nocietinājies visā 1000 km garajā frontē, lietderīgi izmantojot to laiku, ko viņam laipni piedāvāja Ukrainas sabiedrotie, savlaicīgi nepiegādājot uzbrukumam nepieciešamo bruņojumu.

Cik var spriest no tīmeklī pieejamās informācijas, tad krievu aizsardzība ir izveidota šādā kārtībā. Blīvi minēts priekšlauks ar šķēršļu joslu un tranšeju tīkls izvietots gan paralēli, gan perpendikulāri frontei – tā ir pirmā līnija, kas skaitās galvenā. Tad seko otrā ar atsevišķiem nocietinātiem punktiem un trešā, kas pilda atbalstfunkcijas. Viss tas nosegts ar artilēriju.

Kādu taktiku šajos apstākļos ir izvēlējušies ukraiņi? Kā jau bija minēts iepriekš, tad uzsvars tiek liks uz intensīvu artilērijas “apstrādi”, piespiežot krievus pamest pozīcijas (izskatās, ka gribētāju gulties uz ambrazūrām nav daudz). Sapieri izveido ejas mīnu laukos, un mazskaitlīgas ukraiņu vienības pārņem pozīcijas, nesastopot nopietnu pretestību. Protams, gadās zaudējumi krievu artilērijas uzlidojuma rezultātā, tomēr tie būtu daudz lielāki, ja vienas vai divu nodaļu vietā konkrētajā iecirknī atrastos vesela rota.

Sagaidīt, ka, pielietojot šo taktiku, izdosies īsā laika perioda uzlauzt pretinieka aizsardzību visā dziļumā, nenākas. Tad varbūt ir kāda alternatīva? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ņemsim kā piemēru Vērmahta kaujas ģenerāļa un blickrīga autora Heinca Guderiana pielietoto stratēģiju Krievijas kampaņas laikā pārnesot to šodienas reālijās.

Blickrīga jeb zibenskara operācijas pamatā bija ievērojamu bruņutehnikas un mobilo kājnieku spēku koncentrācija salīdzinoši šaurā frontes sektorā ar pretinieka aizsardzības pārraušanu tās vājākajā vietā un pilnā tās dziļumā, izeju operatīvā telpā ar sekojošu uzdevumu izpildi pēc apstākļiem - pretinieka grupējumu aplenkums un iznīcināšana, loģistikas līniju pārraušana, komandcentru iznīcināšana. Svarīgs nosacījums veiksmīgai operācijai bija gaisa telpas kontrole, nodrošinot koordinētu rīcību starp sauszemes spēkiem un aviāciju.

Kādi bija tie apstākļi, kas nodrošināja šo operāciju veiksmīgu iznākumu Krievijas kampaņas sākuma posmā? Pirmkārt, iepriekš sagatavotu aizsardzības līniju trūkums. Kā zināms, tad Sarkanā armija gatavojās uzbrukuma operācijām, bruņojums no jau esošajam aizsardzības būvēm tika demontēts, un nekādas mīnētās šķēršļu joslas ierīkotas netika. Šī paša iemesla dēļ padomju taktiskā aviācija tika sakoncentrēta lauka lidlaukos bez nopietnas pretgaisa aizsardzības tiešā robežās tuvumā, kas ļāva Luftwaffe to iznīcināt jau pirmajās stundās pēc iebrukuma sākuma.

Otrkārt, vismaz pirmo nedēļu laikā pēc iebrukuma Sarkanās armijas augstākā vadība situāciju nekontrolēja, bet zemāka ranga komandieri bija dezorientēti un baidījās izrādīt iniciatīvu. Šodien Ukrainā šo priekšnosacījumu nav. Un, pat ja būtu, tad ir viens būtisks apstāklis, kas pārvelk treknu svītru šādam plānam, proti, ņemot vērā modernos izlūkošanas līdzekļus, noslēpt no pretinieka šādu spēku koncentrāciju tiešā frontes tuvumā nebūs iespējams. Tas savukārt nozīmē, ka pretinieks veiks apsteidzošu uguns uzlidojumu ar visa veida pieejamiem līdzekļiem, tādiem, par kuriem WWII laikā varēja tikai sapņot.

Kāds pateiks - krievam nav precīzu ieroču, tikai šajā gadījumā precizitāte nav noteicoša. Krievu operatīvi taktiskais raķešu komplekss Iskander - M sasniedz mērķi 480 km attāluma un iznīcina visu dzīvo divu futbola laukumu platībā, bet reaktīvā zalvju sistēma Tornado - S bliež uz 120 km un nosedz laukumu 3 x 3 km. Var jau pārdzīt no Kijivas pārīti Patriot bateriju un papildināt to ar S - 300, bet vai tas dos 100% garantiju, ja tiks piemērots masveida raķešu trieciens no dažādiem virzieniem? Risks ir pārāk liels.

Nu tad kāds būs sausais atlikums no visa šeit sarakstītā? Acīmredzot Zalužnijs ir izvēlējies piemērotu taktiku konkrētajos apstākļos. Kāds cits pateiks - bet tad jau karš var ieilgt uz gadiem. Nu un. Izskatās, ka Ukrainai ieroču piegāde neapsīks un F-16 ar ATACMS arī nav aiz kalniem, toties sankciju slogs Kremlim paliek arvien smagāks. Tāpēc arī Kremlis ir iesprindzinājis visu savu aģentūru un “noderīgos idiotus”, lai sāktos sarunas, tad dabūtu atelpu un varētu iespraust z-patriotiem batonu par kaut kādu tur uzvaru pār nacismu. Nekādu sarunu ar bērnu nolaupītāju un Bučas slaktiņa vaininieku! Mēs iesim līdz galam!

Bet varbūt ir vēl kāds variants? Ir viens, un iespējams, ka ukraiņi to pielietos, tāpēc sīkāk nestāstīšu. Sacīšu tikai vienu - ja kāds apgalvo, ka stratēģiskais apmāns un pārsteiguma moments modernajā karā nestrādā, neticiet tam.

Un tagad par tankiem. Iepriekšējos rakstos jau esmu paudis savu viedokli par tanku lomu mūsdienās, tāpēc neatkārtošos, bet pieskaršos tikai dažām ar šo tēmu saistītām specifiskām lietām. Populārais analītiķis un YouTube blogeris Juris Švecs vienā no saviem video, komentējot Ukrainā sašautos Leopard tankus (saskaņā ar informāciju no neatkarīgiem avotiem no 70 Ukrainas rīcība esošajiem Leopard tankiem sašauti tika padsmit, turklāt lielākā daļa no tiem tiks vai jau ir atjaunoti), pārmeta Ukrainas vadībai to, ka savulaik esot atteikušies no piedāvātās aktīvās tanku aizsardzības sistēmas Trophy jeb ASPRO - A (Armoured Shield Protection – Active).

Divtūkstošo gadu sākumā iekārtu izstrādāja Izraēlas firma Rafael, un ar to tika aprīkoti izraēliešu tanki Merkava Mk.4M. Sistēma sākotnēji tika radīta tanku aizsardzībai no prettanku raķetēm un granātmetējiem izmantošanai zemas intensitātes konfliktos, un šodien tā skaitās viena no efektīvākajiem (ar to tiek aprīkoti arī Abrams tanki). Sistēmas darbības princips redzams šeit - https://youtu.be/6uD84dG - JAY.

Tīmeklī ir informācija, ka 2014.gadā Gazas sektorā sistēmai izdevās pārtvert vairākas krievu efektīvākā prettanku raķešu kompleksa Kornet raidītās raķetes. Savā mājas lapā ražotājs norāda, ka komplekss spēj pārtvert tanku kumulatīvos lādiņus, par ko ekspertiem ir pamatotas šaubas, ņemot vērā, ka modernā tanka izšautā lādiņa ātrums sasniedz 1500 - 1700 m/s, kas var pārsniegt sistēmas reaģēšanas ātrumu. Netiek pieminēta arī aizsardzība no prettanku droniem, tādiem ka krievu Lancet un amerikāņu Switchblade 600, kas, visticamāk, netiek nodrošināts, pie tam, ja šo dronu ir vesels spiets.

Kā zināms, tad krievu Lancet un helikopteru Ka-52 raķetes gaiss - zeme ir nopietna problēma ukraiņu bruņutehnikai un artilērijas sistēmām. Ja ir runa par pretdronu aizsardzību, tad jau pieminētā Izrāelas firma ir izstrādājusi sistēmu Drone Dome. Šodien viena no efektīvākajām pretdronu sistēmām skaitās vācu uzņēmuma Rheinmetall radītais komplekss Skynex. Sistēma sastāv no ātršāvēja 35mm lielgabala ar kasešu munīciju, radara un vadības centra -  https://youtu.be/pb5_F4_Eod8?si=jFEWa33NEO0TxrGo Uz šodienu tās ir saražotas dažos eksemplāros, un divas no tām atrodas Ukrainā.

Ir skaidrs, ka šādas un līdzīgas sistēmas nevar tikt piestiprinātas katram tankam, tāpēc tanku ievainojamība kaujas laukā paliks aktuāla. Kaut kur ir dzirdēts, ka krievi ir izgudrojuši kartējo Wunderwaffe, “kam pasaulē nav analoga”. Saucas Triton, domāts tanku pretdronu aizsardzībai un darbojas kā radioelektroniskās neitralizācijas iekārta, tikai “dzīvajā” gan nekur nav redzēts.

Viss šeit pieminētais vairāk vai mazāk ir saistīts ar tehnoloģisko izrāvienu bruņojuma joma pēc WWII. Vinnētājs būs nevis tas, kam vairāk dzīvā spēka, bet gan tas, kurš spēs radīt inovatīvus produktus bruņojuma jomā un atbilstoši tos pielietot jeb, citiem vārdiem sakot, kurš pielietos efektīvāku taktiku kaujas laukā. Ja runa par agresorvalsti Krieviju, tad līdz šim bruņojuma jomā pamatā ir izmantojusi PSRS laika iestrādes un neko patiešām nozīmīgu nav radījusi. Un tas ir likumsakarīgi, jo valstī, kas pārtiek no dabas resursu tirgošanas, kur valda korupcija un valsts struktūras nodarbojas ar uzņēmēju reketum nekādi revolucionāri izrāvieni tehnoloģiju jomā objektīvi nav iespējami.

Kaut ko jau dabū, apejot sankcijas, bet tas nepaglābs no mūžīgās atpalicības, un pienāks laiks, kad kodolrunga, ar ko tā regulāri cenšas iebiedēt pasauli, pārvērtīsies par nederīgu lūžņu kaudzi, ja jau nav pārvērtusies tagad. Tāpēc, lai ātrāk pārtrauktu šo asinsizliešanu, ne vien jāpiegādā ukraiņiem F-16 un ATTACMS, bet jāievieš papildus sankcijas pret Krieviju un jākontrolē to izpilde.

Pieļauju, ka šī raksta komentāru daļā kāds kārtējais nelga un dīvānā pirdējs izvērsīsies par tēmu - raksta autors atkal “atgremo” citu teikto. Lai pieliktu punktu šim jautājumam, paskaidrošu - nav svarīgi, ko kāds cits ir teicis un kādā secībā, vai tas būtu Jurijs Švecs vai izcilais latviešu militārais domātājs Jānis Slaidiņš, bet būtiski ir mācēt atsijāt graudus no pelavām.

Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!

* Literārs pseidonīms

Novērtē šo rakstu: