Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāvi šodien ekskluzīvi publicējam fragmentu no topošās Lato Lapsas jaunās ceļojumu grāmatas par piedzīvoto kopumā trīspadsmit Dienvidamerikas un Centrālamerikas valstīs. Gaidāms, ka grāmata - no kuras pašlaik uzrakstīta nepilna puse - apgādā Dienas Grāmataiznāks šā gada rudenī.

Kā mums tas jau sen ir pilnīgi zināms no radio, TV, interneta un gudriem ekspertiem, Venecuēlā valda diktators - plānprātiņš. Gandrīz vai kaut kāds Hitlera un Sadama attāls radinieks. Pēdējos gados gan viņš ir saķēris vēzi un palicis nemanāmāks, bet vienalga - plānprātiņš, par kuru šo rindu rakstīšanas brīdī nudien nav skaidrs, cik ilgi viņš vēl novilks un vai nebūs tā, ka pēc viņa nāves izrādīsies, ka visa viņa organizētā un iedvesmotā "Bolivāra revolūcija" ir bijusi tikai viena cilvēka teātris.

Pustraks, bet varbūt arī pavisam traks puskomunistisks diktators, kas iznīcinājis visu valsts ekonomiku, pēc savām dīvainajām iegribām izķiņķelējis miljardu miljardus naftas ienākumu, sanaidojis sabiedrības slāņus, protams, arī samīdījis kājām demokrātiju, cilvēktiesības un visas Rietumu civilizētās vērtības - Putina draugs, tāds „Kastro ar naftu”. Vienkārši brūns cilvēkveidīgs mērkaķis, kā uzskata daudzi izglītotās un turīgās elites pārstāvji, kurus viņš savukārt ir publiski lamājis par kviecošajām cūkām un vampīriem. Neaudzināts, prasts, primitīvs lops, kurš savulaik Valentīna dienā, uzstājoties valsts televīzijā, savai toreizējai sievai no ekrāna paziņoja: „Marisabel, šonakt tu savu dabūsi!”

Tas, kas nav tik skaidrs, ir - kāpēc šis plānprātiņš šeit jau tik ilgi ir turējies pie varas? Kāpēc viņu - tādu brūnu pusmērkaķi - vispār ievēlēja vēlēšanās, par kurām neviens neteica, ka tās nebūtu bijušas godīgas un demokrātiskas? Un kāpēc viņu pārvēlēja vēl un vēl - jau atkal vēlēšanās, kuras Dienvidamerikas apstākļiem bija visnotaļ godīgas, kurās opozīcijas kandidāti netika ne ieslodzīti, ne vienkārši piežmiegti zem kāda vientuļa mango koka? Vai gadījumā tomēr nav tā, ka, tāpat kā ir metro Karakasa un virszemes Karakasa, iekšējā Venecuēla un malējā Venecuēla, kaut kā sadalās arī šīs zemes iedzīvotāji, kuru lielai daļai tieši tas, ko dara Čavess, ir šķitis atbalstāms un pat nepieciešams?...

Ja raugāmies uz senākiem laikiem, tad tāpat kā visiem Viljamiem Vokeriem, Simoniem Bolivāriem un Če Gevarām arī Ugo (vai Hugo) Čavesam Friasam nebūt nebija tādas baisas un skarbas bērnības, kam vajadzētu dot vajadzīgo spērienu revolucionāra karjeras virzienā. Čavesa dzimtā pilsētiņa Sabaneta - četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju nepārredzamajos Los Llanos plašumos - valsts rietumos, Barinas provincē, cik nu noprotu īsā apmeklējuma laikā, viņa prezidentūras laikos gan ir būtiski mainījusies, saņemot ievērojamas valdības finanšu plūsmas, taču nekas baiss te nav bijis arī 1954. gadā, kad Ugo nāca pasaulē vietējo skolotāju ģimenē.

Jā, dzimtajai mājelei (kuras vietā tagad ir Ugo mātes vārdā nosaukta skola) bijusi māla grīda, kā lielai daļai vietējo trūcīgo iedzīvotāju mitekļu, taču ģimene bijusi pietiekami pārtikusi, un arī Ugo nav bijis cauras dienas jāpavada, vergojot, teiksim, tabakas vai cukurniedru plantācijās, - nedaudz pameklējot, Sabanetā var satikt bariem ļaužu, kuri patiešām ir bijuši personiski pazīstami ar mazo Čavesu (vai arī ļoti vēlas, kaut būtu bijuši pazīstami) un kopā ar mazo Ugito-Hugito spēlējuši beisbolu, laiduši pūķus, zīmējuši, kāpuši kokos un ko tik vēl ne. Starp citu, Ugo brālis Anibals ir Sabanetas mērs, otrs brālis Adans (Ādams) - Barinas provinces gubernators, bet pirms tam astoņus gadus gubernatora posteni ieņēma viņu tēvs - arī Ugo.

Tīņa gados, pateicoties lielajām pēdām, Ugo ticis saukāts Disneja varoņa vārdā - par Gūfiju, taču nav to īpaši pārdzīvojis. Bijis spējīgs beisbola spēlētājs un arī karaskolā iestājies, lai iekļūtu kādā Karakasas beisbola klubā. Taču izrādījās, ka armijā viņam patīk daudz labāk, - tieši tur viņš tā pa īstam un uz visu mūžu aizrāvies ar Simona Bolivāra uzskatiem un varoņdarbiem (nu, vai vismaz visiem tā iestāstījis, ka "mans varonis bija nevis Supermens, bet Bolivārs"), un tieši tur te viņš juties kā zivs ūdenī līdz pat 1992. gadā kopā ar domubiedriem sarīkotajam neveiksmīgajam valsts apvērsuma mēģinājumam.

Tobrīd Venecuēla kārtīgi sēdēja uz naftas adatas un ar visu smagumu izjuta naftas cenu krīzi. Astoņdesmitajos gados valstij nācās piekrist Starptautiskā Valūtas fonda tradicionālajiem ieteikumiem, taču tie venecuēliešiem tik ļoti negāja pie sirds, ka sākās apjomīgi nemieri – viens no to galvenajiem ieganstiem bija autobusu biļešu cenu straujais palielinājums. Rezultātā tā sauktajos pārtikas dumpjos, kas sākās pēc SVF diktētās, tam gluži tradicionālās šoka terapijas, pēc prezidenta Karlosa Andrē Peresa pavēles tika noslaktēti simti cilvēku, - faktiski tas bija otrs Tjananmeņas skvērs, tikai bez īpašas publicitātes.

No apvērsuma nekas nesanāca – taču tas, ko atcerējās plašās tautas masas, bija: jaukais Čavess ar kompanjoniem bijis tā saniknots par šiem slaktiņiem, ka nolēmis noziedzīgo režīmu gāzt. Turklāt vara pieļāva milzīgu kļūdu, ļaujot sakautajam valsts apvērsuma organizētājam uzstāties televīzijā. Nez vai kaut kur citur pasaulē kas tāds vispār būtu iedomājams, taču Venecuēla ir īpaša vieta. Čavess TV ekrānos parādījās nevis sakauts un nožēlojams, bet enerģijas pilns un pārliecinošs savā purpursarkanajā "firmas" beretē un paziņoja, ka por ahora - uz šo brīdi - viņa mērķi vēl nav sasniegti. Tālaika populārais jociņš skanēja - Čavess būtu pelnījis trīsdesmit gadus cietumā: vienu gadu par apvērsuma mēģinājumu, bet divdesmit deviņus - par to, ka tas neizdevās.

Čavess no cietuma tika atbrīvots jau pēc diviem gadiem un pēc iznākšanas uz dažiem gadiem pazuda „tuksnesī” - vienkārši sakot, to vien darīja kā klīda pa valsti un runāja ar tautu. Un tautai viņš patika nu tā kārtīgi - vienkārši līdz ģībonim. 1997. gadā viņa puča kompanjons Fransisko Kardenass uzvarēja vietējās gubernatoru vēlēšanās, un Čavess kā melnais zirdziņš sadomāja startēt prezidenta vēlēšanās. Ņēma un visiem par pārsteigumu uzvarēja - un viņa iecerētā „Bolivāra revolūcija” – lai arī ko par to teiktu pats Bolivārs, kura idejas jau kopš miršanas brīža ir tikušas tulkotas, kā nu kuram ievajagas, - varēja sākties.

Tā uzreiz gan šī nesākās vis. Sekoja vairākus gadus ilgi konflikti, nacionalizācijas, streiki, ekonomiskas katastrofas un sīkākas ķibeles, bet Čavess mistiskā kārtā to visu ņēma un politiski pārdzīvoja; savukārt nogalināt viņu nu nekādi nedrīkstēja, tas bija skaidrs visiem – viņa vardarbīga nāve nozīmētu pilnasinīgu pilsoņu karu ar grūti prognozējamu iznākumu. 1999. gada nogalē plūdi un dubļu straumes noslaucīja veselu virkni apdzīvoto vietu Karakasas tuvumā, un Karakasas arhibīskaps nekavējās paziņot to pašu, ko 1812. gadā viņa priekšteči – ka šis ir Dieva sods par valsts vadītāja nejaucībām. (Neilgi pēc neatkarības pasludināšanas Karakasu piemeklēja zemestrīce, nogalinot apmēram 10 tūkstošus cilvēku, un baznīctēvi nekavējoties pasludināja, ka tas ir sods par dumpi pret Spānijas kroni.) Bet Čavesam arī tas tāds nieks vien bija - tāpat kā savulaik Bolivāram.

Savukārt par īstu superzvaigzni viņš nedaudz paradoksālā kārtā kļuva 2002. gada aprīlī, kad jau šķita – viss, Ugo gals ir klāt. Notika viens no lielākajiem protesta maršiem visā Venecuēlas vēsturē, un demonstranti visi kā viens kvēloja labākajā gadījumā nepatikā pret Čavesu, kura prezidentūra viņiem šķita beidzamies kā ļauns murgs: prezidents bija izrādījies neveiksmīgs Fidels Kastro un muldoņa, tāds nevis vienkārši tradicionāls militārais diktators - kaudijo, bet sasodīti plānprātīgs kaudijo, kam teicami bija izdevies tikai viens – sašķelt valsti un sabiedrību bagāto un nabago Venecuēlā, kā arī apvainot visus, kas vien bija gadījušies pa rokai, – pat katoļu baznīcas vietējā virsvadība viņam bija vienkārši audzējs....

Sākās šaušana – un, lai gan pēcāk izrādījās, ka viss bijis nedaudz citādāk, tobrīd nebija šaubu – čavesieši šauj uz demonstrantiem, un pasaulē ātri aizgāja ziņas par Čavesa sarīkoto El Silencio slaktiņu. Armijnieki TV paziņoja, ka vairs neuzskatot Čavesu par valsts galvu, un prezidents uz pāris dienām patiešām pazuda. Taču pēc divām diennaktīm viņš atgriezās – jo bija sācies pretapvērsums, kas ne tikai atlika Čavesu atpakaļ amatā, bet arī jau pa īstam sagrozīja viņam galvu – grūti pateikt, uz labu tas bija vai ne visai.

Jebkurā gadījumā – tieši šis dubultapvērsums padarīja Čavesu par jauno Latīņamerikas superzvaigzni, par nākamo Fidelu Kastro, kuram nu bija gan resursi, gan pārliecība par savu misiju, gan faktiski neierobežots tautas lielākās daļas atbalsts. 2004. gadā, kad vēlētājiem referendumā bija visas iespējas pirms termiņa pasūtīt Čavesu pie politiskās velna vecmāmiņas, gandrīz 60 procenti nobalsoja par viņu, divus gadus vēlāk viņš atkal uzvarēja prezidenta vēlēšanās. Un turpināja darīt visu to, kā dēļ stiprāka par valsts iedzīvotāju mazākās daļas ienaidu bija tikai lielākās daļas mīlestība. Tāda, kāda ir iespējama, domājams, tikai Venecuēlā.

Darīt ko? Viena lieta ir lasīt par sociālajām programmām vai no klejojumiem pa Karakasas ielām ātri saprast, ka vienaldzīgu prezidents Čavess te neatstāj nevienu - viņš tiek pieminēts gan slavinošos plakātos, gan neglaimojošos uzrakstos, kurus nezināmi pārgalvji atstājuši divkilometrīgajā tunelī, kas izurbināts Karakasu ieskaujošajos kalnos un galvaspilsētu savieno ar starptautisko lidostu. Savukārt pavisam cita - saprast, ko tad Čavesa darbošanās nozīmē reālu cilvēku reālajā dzīvē.

Un nez vai ir labāka vieta, kur to skatīt, kā Karakasai apkārt esošo kalnu nogāzēs stihiski sabūvēto graustu, pusgraustu un ceturtdaļgraustu rajoni - barrios. Diennakts tumšajā laikā šī nudien nav pasaules drošākā vieta, taču dienasvidū nopietnākais, ar ko šeit riskē ieklīdušais bālģīmis, ir nepieciešamība izturēt neskaitāmus ziņkārīgus skatienus, mūžīgos hei, gringo! uzsaucienus un, protams, šādām vietām visā pasaulē raksturīgo smaržu un smaku kakofoniju (un šī vārda pirmajai daļai šajā gadījumā var piedēvēt arī tīri latvisku izcelsmi).

Lēkājot pāri šķidru atkritumu tērcītēm, kas šeit vijas gar ielu - vai kā nu tās saukt - malām, labu brītiņu bālģīmis gan jūtas diezgan neomulīgi. Fotoaparāts, pateicoties viesnīcas personāla siltajiem ieteikumiem, ir atstāts numuriņā tāpat kā jebkura cita kaut cik vērtīga lieta, - un žēl, jo tādus arhitektoniskās improvizācijas brīnumus grūti saskatīt pat Indijas vai Dienvidaustrumāzijas lielpilsētu graustu rajonos. Iespējams, tāpēc, ka aziāti tomēr ir rūpīgi un uzcītīgi ļaudis, kas pie rokas esošos pseidobūvmateriālus izmanto pārdomāti un, tā sacīt, ar domu par ilgtspēju. Savukārt šeit acīmredzama ir paļaušanās uz Dievmāti, Jēzu un visiem iespējamiem svētajiem, - ne mazums „ēku” atstāj iespaidu, ka to iemītniekam atliktu tikai nejauši spēcīgāk iezvelt ar elkoni pa stenderi (it kā stenderi, ja precīzāk), lai visa būve sabruktu dažu sekunžu laikā.

Tiesa, graustu rajonos mīt dažādi ļaudis, un te netrūkst arī visnotaļ pieklājīga paskata būvju, - logu stiklus gan īpaši nemana (un kam gan šāda greznība šādā permanentas siltumnīcas klimatā), taču ir gan ķieģeļu un dzelzsbetona būves, gan šīfera un skārda jumti, kuriem blakus savukārt vīd arī tādi, kas izgatavoti vienkārši no kartona loksnēm un acīmredzami paredzēti lietošanai līdz pirmajam kārtīgajam lietum. Taču viens šeit ir kopējs – ēku iemītnieku acu skatienos un sejas izteiksmēs ir redzama labākajā gadījumā ne īpaši slēpta nepatika, kas liek ne pie viena arhitektoniskā objekta īpaši neaizkavēties: viena no šādu pasaules daļu apceļošanas dzīvesgudrībām ir – kļūt ja ne piederīgam, tad vismaz pieciestam šādās vietās ir iespējams, izliekoties, ka jūs šeit esat ieradies tikai tāpēc, lai satiktu kādu šejienieti, un tāpēc dodaties uz konkrēto vietu steidzīgā un mērķtiecīgā gaitā.

Taču - ak, brīnums - atliek tikai kādā improvizētajā bodītē iegādāties kokakolu un pārdevējai lauzītā spāņu valodā ieminēties, ka es esmu atbraucis no Eiropas, lai parunātos par viņu prezidentu Čavesu, kad viss mainās kā uz burvju mājienu. Ak, šis jaukais, burvīgais, simpātiskais gringo, kurš ieradies, lai pabrīnītos par viņu lielisko valsti un vēl lieliskāko prezidentu! Iedarbojas neredzamie telefoni, un nākamās stundas es tieku vadāts no viena mitekļa uz citu, no vienas uzkošanas-iedzeršanas vietas uz citu, vienlaikus tiekot barots arī ar jūsmīgiem vai hiperjūsmīgiem chavistas (nav šaubu, ka viņu apdzīvotajos ūķos noteikti ir pa politisko pārliecību apliecinošam purpurkrāsas kreklam) stāstiem par "mūsu Ugo".

Protams, ka mitekļi, kuros man nākas piesēst un iedzert pa glāzei sazinkā, ir tieši tādi, kādiem tiem arī vajadzēja būt, un vēlēšanās būt ietērptam neredzamā, bet, vēlams, pilnīgi neko cauri nelaižošā skafandrā rodas jau pēc pirmajām desmit viesošanās minūtēm. Taču – te tev, draugs, ir tas, ko tu gribēji, te ir tā tautas daļa, kurai Čavess atnesa visu to, par ko tā varēja tikai sapņot, un te arī ir tas, ko viņi domā un jūt.

Čavess ir tauta, un tauta ir Čavess!... Čavess ir mūsu brālis un mūsu draugs!... Ja Čavess uzvar, tad tauta uzvar!... Tikai Dievs var mums atņemt Čavesu!... Viņš ir viens no mums, un tāpēc mēs viņu mīlam!... Viņa sirds vienmēr ir bijusi kopā ar nabagajiem!... Čavess ir viens no mums, viņš runā mūsu valodā, dzied mūsu dziesmas, zina mūsu senčus un leģendas!... Un tā diena, kad viņš ANO Ģenerālajā asamblejā pasludināja Džordžu Bušu par sātanu!... Jā, Čavess tiešām ir cilvēks, kas spēj skart nabago dvēseles un pārliecināt, ka viņš kaut ko grib un spēj mainīt šajā pasaulē.

Šo stundu laikā es noklausos ne mazums stāstu par to, kas patiešām ir mainījies. Kā izpaudušās Čavesa sociālo misiju programmas – skolu tīkla izveide, Kubas ārstu „iegāde”, pārtikas subsidēšana par labu trūcīgajiem, zemes izdalīšana, augstāka minimālā alga, sešu stundu darba diena, pensijas mājsaimniecēm, mājas nabagajiem, pabalsti vientuļajām mātēm. Barrio Adentro - programma graustu rajonu iedzīvotāju ārstēšanai, Plan Robinson - analfabētisma mazināšanai, tad vēl arī korupcijas apkarošana, pamata pārtikas produktu cenu kontrolēšana.

Un vispārliecinošākais, iespējams, ir manu daudzu namatēvu un namamāšu vienbalsīgais atzinums - vissvarīgākais nabaga cilvēka dzīvē ir palaimēšanās kādā masu pasākumā tikt prezidentam pietiekami tuvu, lai iebāztu savu zīmīti ar lūgumu viņa kabatā: ja izdosies - gandrīz droši, ka lūgums, ja tas būs pietiekami saprātīgs, tiks izpildīts.

Vietējā bērnudārziņa audzinātāja Marija, izrādās, ir beigusi augstskolu un tos pašus jūsmīgos izsaucienus sarindo jau vispārīgākā vērtējumā - jā, tas ir mūsu viesuļvētra Ugo, kas līdz saslimšanai gulēja tikai dažas stundas diennaktī, strādājot bez brīvdienām un dienā izdzerot pārdesmit kafijas krūzes. Viss viņā esot sajaukts kopā, bet pats viņš sakot īsi: „Es esmu revolucionārs.” Viņa mērķis? „Sociālisms, Dieva valstība zemes virsū, miera, taisnīguma un vienlīdzības valstība, ko Kristus ieradās izziņot pirms diviem tūkstošiem gadu”. Faktiski jau tā pati Bolivāra vēlme radīt vislielāko iespējamo laimes apjomu vislielākajam iespējamam cilvēku skaitam...

Marija zina teikt, ka 1805. gadā Bolivārs Romā devis romantisku zvērestu visai savai dzīvei, un ko ļoti līdzīgu 1982. gadā zvērējis arī Čavess: „Es zvēru jūsu priekšā, un es zvēru savu senču Dieva priekšā, ka es neļaušu atpūsties ne manai rokai, ne manai dvēselei, kamēr es nesaraušu važas, kas mūs spiež...” Jau mūsu dienās viņš nonācis arī līdz Fidela slavenajai frāzei: „Tēvija, sociālisms vai nāve – es zvēru!” Taču venecuēliešiem nav bijis vajadzīgs nekāds tur Fidela un Če Gevaras sociālisms: sociālais taisnīgums - jā, bet nekādā gadījumā ne kaut kas Kubas sistēmai līdzīgs.

(Tiesa, mana pirmā brauciena laikā kāds Nacionālās asamblejas deputāts visā nopietnībā aicināja izmeklēt kubiešu komunistu ietekmes palielināšanos valstī, katru dienu Venecuēlā ierodoties vairākas lidmašīnas no Havanas, un mēneša laikā vien valstī iebraukuši vairāk nekā vienpadsmit tūkstoši kubiešu, turklāt lielai daļai nav ne mazākā sakara ar Barrio Adentro programmu, kas paredz izmantot kubiešu ārstus nabadzīgo ārstēšanai. Tikmēr Čavess no TV ekrāna noskalda: "Mums šeit nav komunistiska projekta. Ja būtu, es jums to pateiktu!")

"Viņš devās savā misijā, lai pārveidotu Venecuēlu un visu pasauli sociālā taisnīguma vārdā. Solidaritāte, kooperācija, līdzvadība, atbildība - lūk, viņa motīvi un principi," saka Marija. Jā, jā, tās pašas Bolivāra neīstenotās idejas vien ir - un ne tikai vienas valsts mērogā: itin visā, ko darīja Čavess, varot saskatīt tiekšanos uz Latīņamerikas vai vismaz būtiskas tās daļas tādu vai citādu apvienošanu. Un pat Ugo ienaidnieki nekad neesot nopietni apšaubījuši to, ka viņa motīvi ir bijuši tīri un patiesi un ka viņš patiešām grib kaut ko mainīt šai pasaulē, - kaut arī izpildījums, viņuprāt, greizs.

Nu, tas, ka turīgie un pusturīgie slāņi Čavesu vienkārši neieredz, ir vairāk nekā skaidrs - viņiem gandrīz viss viņa darītais ir nevis vīziju īstenošana, bet tīra mēnessērdzība. Nejēga peons – algādzis ir pārņēmis fermu un tagad tur plosās bez jēgas, bez apdomas, visiem klāstot: "Es, redziet, esmu revolucionārs!" Viņiem Ugo ir pārāk brūns, pārāk prasts, pārāk tiešs, vienlaikus – pārāk daudz lasījis, ar pārāk labu atmiņu, pārāk enerģisks un darbaspējīgs. Cilvēks, kas savās stundām garajās TV runās, kuru laikā viņš dara faktiski visu iespējamo un arī neiespējamo, visā nopietnībā draud samalt miltos savus pretiniekus, valsts izzadzējus, oligarhus un visus pārējos sliktos.

Līdzināšanās uz Bolivāru gan ir koks ar diviem galiem - kā mēs labi atceramies, Atbrīvotājs un pūļa elks netika galā ar milzīgās valsts menedžēšanu, un arī Čavess acīmredzami netiek. Venecuēla nav nekāda paraugzeme, - drīzāk jau tā rāda, cik nejēdzīgi saimniekotāji ir šie sociālisti un cik fantastiskas naudas summas ir iespējams vienkārši noēst. Milzīga noziedzība, bieži elektrības padeves pārtraukumi, palīdzības visiem nepietiek, inflācija, melnais tirgus un cenu kāpums, aizvien regulārāk vērojams viena vai otra produkta trūkums, un Čavess vairākkārt ir vainojis ražotājus un tirgotājus, ka tie mākslīgi radot deficītu, lai tā palielinātu spiedienu uz valdību.

Arī par korupciju nudien nevar teikt, ka tā būtu iznīkusi. Tieši otrādi - kā reiz Venecuēlā visā mana Dienvidamerikas ceļojuma laikā bija novērojamas vienīgās uzskatāmās sadzīviskās kukuļņemšanas, bez kurām, kā zināms no grāmatām, kārtīga Latīņamerikas zeme nav iedomājama: tā viena no neskaitāmajām sarkanberešaino karavīru patruļām uz ceļa par mazu, bet taisnīgu samaksu piekrīt nepārbaudīt visu autobusa pasažieru bagāžu, savukārt imigrācijas ierēdnis par summiņu, kas līdzīga astoņiem dolāriem, bez mazākā mulsuma piever acis uz nekārtībām iebraucējas pasē.

Bet pāri visam - iespaids, ka, vai nu vainojama smagā slimība vai kas cits, bet arī talants izjust savu galveno atbalstu - nabadzīgo pūli - Čavesam ir gājis mazumā un ka Bolivāra liktenis visā pilnībā viņam nemaz nav tik nereāls. "Dod man savu krustu, simt krustu, un es tos nesīšu. Bet dod man dzīvību, jo man ir tik daudz kā darāma manai tautai un manai tēvijai. Nepaņem mani vēl prom," - televīzijā skatoties, kā Čavess ar asarām acīs lūdzas Lieldienu dievkalpojumā, šķiet tik ticami, ka ko līdzīgu savās mūža gala un pilnīgā izmisuma dienās būtu varējis lūgties arī viņa pagātnes elks, ne mazāk pretrunīgais un spilgtais Simons Bolivārs, parasti saukts vienkārši par El Libertador - Atbrīvotāju...

Foto no infosurhoy.com

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...