Iesaki rakstu: 
Laiku pa laikam diskusiju ērtumam dabas aizsardzības pretinieki meža nozares pārstāvju vidū sevi pasniedz kā meža īpašnieku aizstāvjus un dabas aizsardzības organizācijas parāda kā tādas, kas dažādi apspiež un ierobežo īpašniekus. Lūk, arī pagājušajā nedēļā, Meža konsultatīvās padomes sēdē spriežot par koku ciršanas noteikumu grozītājiem, vairāki meža nozares pārstāvji aizrādīja, ka "privātais īpašnieks nav ienaidnieks dabai" un ka izskatās, ka "privātais meža īpašnieks ir vissliktākais, no kā vajag sargāt".
Droši vien cīņu "par īpašnieku tiesībām" stipri sarežģītāku padarītu atziņa, ka meža īpašnieks patiešām nav dabas ienaidnieks. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, "Latvijas Faktu” veiktā aptauja parādīja, ka 77% meža īpašnieku piekrīt tam, ka būtu jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā. Zināms arī tas, ka 15% Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) biedru ir meža īpašnieki.
Lūk, ko saka viens no LOB biedru rindās esošajiem meža īpašniekiem: "Man visu laiku mežu ciršana pavasarī saistās ar vergu tirdzniecību. Verdzības primārais mērķis bija gūt peļņu, un tas tika darīts uz citu dzīvības rēķina. Anglijas svarīgākie argumenti par verdzību bija, ka tā ir obligāti nepieciešama, lai nodrošinātu bagātu un veiksmīgu Angliju, visas citas valsts dara tāpat, vergturība nāk par labu afrikāņiem, tas ir neizmantots resurss, jo nekam citam viņi tāpat neder. Mežu nozare, šķiet, izmanto tādus pašus argumentus. Anglija pēc verdzības atcelšanas nesabruka, bet pārstrukturizējās uz citiem ienākumu avotiem, tāpat būs arī ar Latviju, ja atcels ciršanu pavasarī."
Tas nenozīmē, ka citētais meža īpašnieks necērt savā īpašumā kokus. Cērt, bet neaizmirst arī par citām meža vērtībām. Tāpat meža īpašnieki darbojas citās dabas aizsardzības organizācijās, lepojas ar mikroliegumiem savos mežos, māca citus īpašniekus, kā saimniekot dabai draudzīgi...
Tā vien šķiet, ka tieši meža īpašnieku (?) pārstāvji ir tie, kas mēģina iztēlot meža īpašnieku par dabas ienaidnieku. Lūk, biedrības "Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs" (viņi arī Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Mežsaimnieks") ieraksts sociālajos tīklos: Biedrība "Meža īpašnieku kooperācijas atbalsta centrs":
„Pateicoties tam, kā Latvijā līdz šim ir tikusi organizēta dabas aizsardzība, privātajos mežos katru gadu tiek iznīcinātas lielas ligzdas. Gada laikā šādu iznīcinātu ligzdu skaits varētu sniegties pat tūkstošos. Vai tas ir normāli? Varbūt tā tam ir arī jābūt? Ja šādas lietas notiek, tikai un vienīgi pateicoties valsts politikai, kas meža īpašniekam liek izdarīt izvēli starp valsts uzliktu saimnieciskās darbības ierobežojumu un ligzdas iznīcināšanu, tas nav normāli!”
Bez jebkādiem pierādījumiem meža īpašnieki tiek vainoti neticamu apmēru noziedzībā! Vai varat iedomāties, kāda būtu reakcija, ja ko šādu pateiktu kāda dabas aizsardzības organizācija?
Nav šaubu, ka ir gadījumi, kad īpašnieki iznīcina savos mežos esošās lielās ligzdas. Jā, daļa meža īpašnieku tomēr ir dabas ienaidnieki. Tomēr nav pamata domāt, ka tā varētu būt lielākā daļa un ka gada laikā izpostīto ligzdu skaits patiešām "varētu sniegties tūkstošos". Pat tie īpašnieki, kam nepatīk esošā dabas aizsardzības sistēma, biežāk izvēlēsies slēpt ligzdu un lamāsies, ja kāds dabas eksperts to uzies, bet nepacels roku, lai ligzdu nogāztu. Varu tikai pieņemt, ka "ligzdu tūkstoši" radušies paviršas ekstrapolācijas rezultātā, "Mežsaimnieka" biedru nodarījumu attiecinot uz visiem Latvijas mežu īpašniekiem.
Tomēr arī tajos gadījumos, kad meža īpašnieks izšķiras iznīcināt lielo ligzdu (kas, atgādinu, var būt krimināli sodāms pārkāpums!) vai īpaši aizsargājamu biotopu, nereti tas nenotiek pēc paša īpašnieka iniciatīvas. Aiz kadra sēž "mežsaimnieki", "meža īpašnieku biedrības" un "meža sertifikācijas padomes", kas biedē un baksta īpašnieku: "Nogāz! Nocērt! Citādi tev visu aizliegs un atņems! Pat kompensāciju nesamaksās!"
Kantori, kas ieinteresēti no īpašnieka dabūt lētu koksni, neteiks, ka saņemt kompensāciju par mikroliegumu var būt izdevīgāk nekā cirst mežu. Īpašnieks būs pastrādājis noziegumu, bet tie, kas pagrūduši īpašnieka roku, tāpat arī paliks aiz kadra, nesodīti.
Saprātīgi domājošs meža īpašnieks apzinās meža nozīmi Latvijas dabas saglabāšanā un noteikti zina arī to, ka tas, ka tev kaut kas pieder (vienalga - mežs, māja, auto vai tikai pildspalva), nekad nenozīmē, ka vari ar savu īpašumu darīt jebko, kas ienāk prātā. Vienmēr būs kādi ierobežojumi sabiedrības interesēs. Un, lai ko teiktu meža īpašnieku interešu šķietamie pārstāvji, es ticu, ka lielākā daļa Latvijas meža īpašnieku ir saprātīgi domājoša.
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
