Meža apsaimniekošana nenozīmē tā iznīcināšanu

Ja runājam par potenciālajiem Meža likuma grozījumiem, tad ir pilnīgi nepieņemami saistīt tos kopā ar Valsts meža dienesta reorganizāciju. Priekšlikumi likuma grozījumiem ir tapuši divarpus gadu laikā, strādājot darba grupām, kurās bijušas diskusijas gan meža īpašnieku, gan kokrūpnieku, gan vides organizāciju starpā. Runa ir par esošā likuma uzlabošanu, novēršot dažas pat pavisam aplamas lietas. Piemēram, mainot nosacījumus audžu ciršanā. Jo pašlaik Meža likums spiež īpašniekam nocirst viena gada laikā visu meža nogabalu, kas, piemēram, ir 5 ha liels un kurā mežaudze ir sasniegusi ciršanas vecumu. Ja pirmajā gadā īpašnieks nocirtīs tikai 1 ha vai nedaudz vairāk, tad nākošajā gadā blakus cirst nevarēs. Kādēļ meža īpašniekam spiest cirst visus 5 ha vienā gadā? Kādēļ nevar atļaut īpašniekam minēto nogabalu cirst vairākus gadus - pa daļām?

Meža likuma grozījumi paredz arī ciršanas vecuma samazināšanu apsei par 10 gadiem - no līdzšinējā 41 uz 31 gadu. Daudzi ir redzējuši apses ar izpuvušiem vidiem. Tās ir nevis meža īpašnieku iedomas, bet gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku pētījums, kurā secināts, ka pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas Latvijas apstākļos no 20 līdz pat 100 procentiem apšu ir slimas ar stumbra trupi. Priekšlikums veicinātu zemes racionālu izmantošanu, jo nespiestu meža īpašniekus audzēt trupi, bet gan ļautu laicīgi novākt izaudzēto un iestādīt jaunu, produktīvu mežu.

Ja runājam par dabas aizsardzības jautājumiem, meža īpašnieki ir par dabas vērtību saglabāšanu, taču pašreizējā dabas aizsardzības sistēmā Latvijā ir virkne problēmu, kas ved pie pretēja rezultāta tam, kādēļ dabas aizsardzības sistēma ir izveidota. Lai izprastu situāciju Latvijā, nevis izteiktu populistiskus saukļus, aicinām iepazīties ar Latvijas normatīvajos aktos noteiktajiem aprobežojumiem meža apsaimniekošanā, kā arī salīdzināt tos ar citu Eiropas valstu praksi.

Gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs ir izveidotas speciālas teritorijas kādu konkrētu vērtību saglabāšanai. Latvijā šādu teritoriju skaits sasniedz 682 (dabas liegumi, mikroliegumi, nacionālie parki utt.). Lielākajā daļā ar šīm teritorijām pārklājas arī Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls NATURA 2000, kas veido 0,8 miljonus hektāru no Latvijas teritorijas.

Tiktāl par līdzīgo. Atšķirības sākas izpratnē par aprobežojumiem šo teritoriju apsaimniekošanā. Ja Eiropā ir sapratuši, ka bez pašu zemes īpašnieku iesaistīšanās teritoriju apsaimniekošanā dabas aizsardzības mērķi nesasniegt, tad Latvijā ilgus gadus ir dominējis princips- jo vairāk aizliegsim, jo drošāk un labāk. Tas nekas, ja kāds meža īpašnieks vairs nevar izskolot savus bērnus, aiziet pie ārsta, tas nekas, ka īpašniekam bezizejas situācijā rodas vēlme nevis sargāt šo vērtību, bet gan darīt visu, lai tā nemanāmi pazustu. Kādēļ, piemēram, tajās teritorijās, kas izveidotas aizsargājamo putnu ligzdošanas vietās, laikā, kad šie putni neuzturas Latvijā, mežā nevarētu sagādāt malku kopšanas vai izlases cirtēs?

Vēl lielāka atšķirība ir redzama, iepazīstoties ar aprobežojumiem, kuri noteikti ārpus aizsargājamām teritorijām. Lūdzu, parādiet, kurā vēl valstī ar likumu ir uzlikts īpašniekam pienākums (nevis brīvprātīga apņemšanās mežu sertifikācijas sakarā) atstāt tā saucamos ekoloģiskos kokus cirsmā pēc galvenās ražas ievākšanas, vai visos mežos neveikt kopšanas cirti pavasara periodā? Saprotams, ka arī meža īpašniekiem ir pienākumi, ne tikai tiesības. Meža īpašnieki ir par ekoloģisko koku saglabāšanu, taču tajā brīdī, kad runājam par īpašniekiem kā „meža postītājiem”, atcerēsimies, kurš tad patiesībā sargā dabu un ar savām izmaksām to nodrošina! Jo kopš 2000. gada mežā atstāto ekoloģisko koku vērtība varētu būt tuva 40 miljoniem latu.

Rakstos un vārdos jau ikvienam ir labi būt dabas draugam, tas ir aktuāli un, galvenais, neko daudz nemaksā. Jo izmaksas jau sedz citi. Tikai tajā mirklī, kad tas skartu pašu viedokļu paudēju ģimenes un iespējas izdzīvot, viedokļi daudziem mainītos. Situācijā, kad Latvijā nedarbojas valsts kompensāciju sistēma par dabas aizsardzības aprobežojumiem, ir pilnīgi saprotamas meža īpašnieku bažas par kādas jaunas aizsargājamas kategorijas „bioloģiski nozīmīgi meža struktūras elementi” ieviešanu.

Par Valsts meža dienestu. Ne mūsu organizācijas, ne Meža īpašnieku biedrība, uz kuras sapulcēm mēs tiekam aicināti, nevienā brīdī nav iestājusies par VMD likvidāciju vai situāciju, kad VMD netiktu informēts par saimnieciskajām aktivitātēm mežos. Runa ir par formu un procedūrām, kādas pašlaik īpašniekiem jāiziet, lai saņemtu atļaujas darbībām savā mežā. Runa ir par papīra formāta pakāpenisku aizstāšanu ar elektronisko pieteikšanos, kur kā labs piemērs varētu kalpot Lauku atbalsta dienesta ieviestā sistēma. Mūsu organizācijas nākotnē noteikti ir par stipru un motivētu VMD, lai neveidotos situācijas, kad zemā atalgojuma un nodrošinājuma dēļ VMD darbinieki savu darba laiku veltī pakalpojumu sniegšanai - dasto un stigo cirsmas, tādā veidā nodrošinot sev iztiku, un tai pašā laikā izsniedzot atļaujas par šim pašām cirsmām.

Par meža īpašnieku organizācijām. Latvijā ir aptuveni 150 tūkstoši meža īpašnieku. Zinot Latvijas vēsturi, kolektivizāciju, meža īpašnieku organizāciju darbības pieredzi 90. gadu sākumā, ir visai nereāli lolot cerības, ka tuvākajos gados kaut vai puse no visiem īpašniekiem apvienotos meža īpašnieku organizācijās. Taču nav šaubu, ka mazo un vidējo mežu īpašumu apsaimniekošana daudz efektīvāka būtu, attīstot meža īpašnieku kooperāciju. Kādiem ir jāsāk, tādēļ mūsu organizācijas reģionos mēģina iedzīvināt kooperācijas procesus.

Savukārt Meža īpašnieku biedrībai (MIB) mēs esam deleģējuši pārstāvēt mūsu intereses valsts un starptautiskajās organizācijās. MIB darbs līdz šim ir bijis atklāts, un varam apliecināt, ka lēmumi MIB tiek pieņemti koleģiāli, nevis uzspiesti no kādas interešu grupas. Tādēļ ir neizprotama raksta autora vēlme, nepārzinot patieso situāciju, atainot MIB kā „izcirtēju” pārstāvjus, kā šaura personu loka vai vēl trakāk - kāda politiskā spēka nodomu paudējus. Mežs ir apolitisks, meža apsaimniekošana nenozīmē tā iznīcināšanu, tā ir iespēja daudziem, daudziem cilvēkiem palikt Latvijā un turpināt saimniekot laukos.

Kurzemes meža īpašnieku apvienība

Zemgales meža īpašnieku apvienība

Mežsaimnieku apvienība „Krāslava”

Kuldīgas meža īpašnieku apvienība

Rūjienas meža īpašnieku biedrība

Meža īpašnieku apvienība „Bārbele”

Meža īpašnieku biedrība „Dundagas mežaudzes”

Kurzemes meža īpašnieku kooperatīva izveides darba grupa

Ērgļu meža īpašnieku apvienība

Novērtē šo rakstu: