Mēs tomēr nedzīvojam tiesiskā valstī, un mūsu tiesu sistēma ir korumpēta un politizēta

Pirmās instances notiesājošs spriedums tika pieņemts 2020. gada 12. oktobrī, kad tiesnese Ieva Sladzevska sprieduma motīvu daļā faktiski pārrakstīja prokurora apsūdzības rakstu un piesprieda prokurora Māra Lejas lūgto soda mēru. Ko gan var gaidīt – vīrs arī prokurors!

Vēlāk tik “pareizā” tiesnese Ieva pati divreiz nonāca konfliktā ar likumu, kad, sagaidot jauno 2021. gadu, pārkāpa tobrīd Covid – 19 pandēmijas laikā pieņemtos pulcēšanās ierobežojumus, sagaidot to ar draugiem viesu namā pie Siguldas. Toreiz tiesnese publiski atvainojās, taisnojās priekšniecībai un tiesnešu ētikas komisijai, bez iebildumiem samaksāja piespriesto sodu, taču jau pavasarī atkal tika pieķerta pārkāpjot pulcēšanās ierobežojumus apmeklējot draudzes “Kristus pasaulei” organizēto dievkalpojumu. Tāda, lūk, likumpaklausīga dubultmorāle.

Atceros visu to izmeklēšanas procesu, kad jau iepriekš sagatavotai versijai par katru cenu tika meklēts apstiprinājums. Atceros, kā KNAB izmeklētāja Anda Rumjanceva, pirmo reizi satiekoties pratināšanas telpā, bija gatava nogalināt mani ar skatienu. Labi, ka nedzīvoja un nestrādāja 1940. gadā – esmu pārliecināts, ka ar prieku un entuziasmu pildītu okupācijas varas rīkojumus kā pirmrindniecei pienākas.

Tobrīd kļuva skaidrs, ka viņa ir saņēmusi uzdevumu “no augšas” – izdr...zt mani par katru cenu. Viņa mērķtiecīgi meklēja jebkādu apstiprinājumu uzdevumam, ko saņēma. Anda ir perfekts izpildītājs un šo politisko pasūtījumu izpildīja teicami. Bet lieta ir pievilkta aiz matiem. Fakti un apstākļi izrauti no konteksta un interpretēti neloģiski un nepatiesi. Vai tiešām kāds tic, ka desmitiem miljoniem vērtu objektu var nodot ekspluatācijā par šampanieša pudeli? Vai tiešām pēc tam, kad esmu palīdzējis desmitiem jauniešu studēt ārvalstīs, ir iemesls šaubīties par to, ka mēdzu vienkārši kādam palīdzēt?

Iespējams, juridiski kaut kur esmu kļūdījies. Bet ticēju, ka koleģiāls apgabaltiesas spriedums būs neatkarīgs un objektīvs; ka tiesa pierādījumus vērtēs pēc to būtības nevis apsūdzības sniegtās interpretācijas. Bet nē. Mēs tomēr nedzīvojam tiesiskā valstī. Diemžēl manī nostiprinājās pārliecība, ka mūsu tiesu sistēma ir korumpēta un politizēta.

Apsūdzētā Jūlija Krūmiņa pēdējais vārds 2024. gada 15. janvārī

Augsti godātā tiesa!

Par ko mani šodien tiesā? Par politisku pasūtījumu, kurā nejauši tiku ievilkts, kad tika noklausītas manas telefonsarunas.

Šī pasūtījuma pamatā ir jau kādu laiku politiskā mēslainē aizslaucītā Solvita Āboltiņa, kurai politiskie konkurenti vienmēr traucējuši kā dadzis acī un kuras politisko pasūtījumu jau kuru gadu mēs visi turpinām izpildīt.

2014. gadā atbalstīju Ingunas Sudrabas partijas centienus tikt ievēlētai 12. Saeimā. Kāpēc es to darīju? Jo uzskatu, Inguna Sudraba bija visgodīgākā politiķe, kura gāja politikā. Astoņus gadus, kuru laikā viņa vadīja Valsts kontroli, viņa redzēja – bija izzagti vairāki simti miljoni eiro nodokļu maksātāju līdzekļu. Dienvidu tilta būvniecībā vien 200 miljoni. Brīvostā – vairāk kā 80 un tā tālāk… Viņa teica, ka esot iesniegusi prokuratūrā vairāk kā 30 ziņojumus ar konkrētiem datiem kriminālprocesu uzsākšanai, taču neviens kriminālprocess netika uzsākts.

S. Āboltiņa tai laikā bija partijas “Vienotība” vadītāja, tādēļ 2014. gada maijā tikos ar viņu pie viņas mājas Ieroču ielā, lai pārrunātu “Vienotības” un “No sirds Latvijai” sadarbības iespējas. Tikšanās laikā Solvita Āboltiņa paziņoja, ka nekāda sadarbība nav iespējama, jo programmas ir līdzīgas, abām partijām ir viens vēlētājs, tādēļ Inguna ir nevēlama konkurence. Uzsveru, ka tas bija 2014. gada maijs.

Krimināllietas materiālos ir izdruka, kur tika atšifrēta mana jūnijā notikusī telefonsaruna ar mākslas zinātnieci Ritu Eglīti, kas notika burtiski mēnesi pēc manas tikšanās ar Solvitu Āboltiņu. Būdama Saeimas priekšsēdētājas amatā, izmantojot savu dienesta stāvokli, viņa organizēja manu telefonsarunu noklausīšanos.

Tāpat 2014. gadā īsi pirms vēlēšanām J. Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” tika uzdots jautājums S. Āboltiņai par to, vai ir iespējama koalīcija ar “No sirds Latvijai”. Uz to S. Āboltiņa atbildēja, ka nē – jo Sudraba ar privāto lidmašīnu lido uz Krieviju kaut ko ziņot.

Divas dienas pēc šī raidījuma masu informācijas līdzekļos noplūda video, kur Sudraba bija redzama iekāpjam privātā lidmašīnā ar diviem brāļa bērniem. Kad uzdevu jautājumu par šo lidojumu, viņa paskaidroja, ka labs draugs, uzņēmējs Ivars Strautiņš ar privātu lidmašīnu devās uz Sanktpēterburgu slēgt darījumu par A/S “Rīgas piensaimnieks” pārdošanu un piedāvāja Ingunai braukt līdzi, apvienot patīkamo ar lietderīgo un parādīt brāļa dēliem ziemeļu Venēciju.

Ar to “No sirds Latvijai” politiskais liktenis bija izlemts. Un vēlāk nevienu neinteresēja apstākļi, kādos I. Sudraba nonāca tajā lidmašīnā un ka video ieraksts medijos nonācis S. Āboltiņai ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli.

2014. gada rudenī S. Āboltiņa netika ievēlēta 12. Saeimā, taču vietu Saeimā ieguva, kad vēlēšanās augstāku vietu ieguvušais partijas biedrs Jānis Junkurs jau pirmajā jaunā parlamenta darbības dienā atteicās no deputāta mandāta; neatbildēts paliek jautājums – par kādu cenu.

Bet S. Āboltiņas politiskās ambīcijas sniedzās tālāk par Saeimas deputāta krēslu, tādēļ 2015. gada decembrī, kad Laimdota Straujuma (JV) paziņoja par demisiju, sākās S. Āboltiņas netīrā cīņa par premjera krēslu. 2015. gada jūnijā par valsts prezidentu tika ievēlēts Raimonds Vējonis, kas bija ZZS pārstāvis, līdz ar to bija augsta varbūtība, ka tieši ZZS veidos valdību. Uz to brīdi S. Āboltiņa jau divus gadus vadīja Nacionālās drošības komisiju, kas deva viņai iespēju uzdot drošības struktūrām atrast jebkādu kompromatu pret ZZS, jo nopietnākais konkurents uz premjera amatu bija ZZS pārstāvis Māris Kučinskis.

Pusotru gadu nevienam nebiju interesants. 2015. gada pavasarī “Turaidas kvartāls” tika nodots ekspluatācijā, un tikai 2016. gada 6. oktobrī plkst. 6:00 manā mājā Siguldā iebruka bruņoti vīri maskās, veica kratīšanu, pratināšanu līdz 16:00 un jautāja tikai par ZZS un Truksni tajā skaitā – cik un ko es viņiem devu, nekas cits KNAB operatīvos darbiniekus neinteresēja.

Nekā daudz pret ZZS nebija, tādēļ drošības dienestu redzeslokā nonāca toreizējais Jūrmalas mērs Gatis Truksnis, kurš uz remonta laiku savā dzīvoklī, bija ievācies dzīvot “Turaidas kvartālā”. Šādi es tiku ievilkts politiskajās “zemtepiķu” cīņās. Arī šajā laika periodā bija uzsākti vairāki kriminālprocesi, kuru ietvaros tika atļauta manu telefonsarunu noklausīšanās. Taču rezultātā – tie visi izbeigti bez notiesājošiem spriedumiem.

Savukārt S. Āboltiņa drīz vien tika izslēgta no partijas “Vienotība” “par partijas iekšējās disciplīnas neievērošanu, apzinātu partijas valdes autoritātes graušanu un piedalīšanos aizkulišu sarunās par varas pārdali”. Viņa bija diskreditējusi sevi un grāvusi pārstāvētās partijas reitingu vēlētāja acīs.

Masu informācijas līdzekļos joprojām periodiski parādās ziņas par vienu vai citu politisku pasūtījumu, un man ļoti žēl, ka tiesībsargājošās iestādes joprojām iet negodprātīgu politiķu pavadā. Man patiesi žēl, ka tiesas regulāri tiek noslogotas ar šāda rakstura lietām. Man žēl, ka Jums šodien jātiesā Solvitas Āboltiņas politiskais pasūtījums.

Mana un jo sevišķi manas meitas lietišķā reputācija tika sagrauta. To būs ļoti grūti atjaunot, lai arī Maija ir ļoti godīgs darba devējs un nodokļu maksātājs. Man ir ļoti žēl, ka manis dēļ viņai nācies tik daudz ciest.

Abas šodien tiesas vērtējumā nodotās apsūdzības epizodes saistītas ar objektu, ko jūrmalnieki pērn un šogad atzina par sakoptāko, skaistāko objektu pilsētā; ar objektu, kur pirms diviem gadiem valsts prezidents man pasniedza goda rakstu par ieguldījumu valsts ekonomikā; ar objektu, kura būvniecībā ieguldīti 20 miljoni eiro un kurš savā neilgajā pastāvēšanas laikā ir ienesis miljoniem eiro nodokļu valsts kasē.

Tas, ko es tagad teikšu, nemīkstinās manu sodu, taču taisnīguma labad uzskatu par pareizu to pateikt. Kopš 2021. gada es mēģinu attīstīt kārtējo objektu Jūrmalā – Turaidas ielas turpinājumu jūrā, kā 300 m garu koka molu, līdzīgi kāds ir daudzos Eiropas piejūras pilsētās, tostarp, Palangā. Trešo gadu šī iecere ir “iesaldēta”, jo zeme pieder pašvaldībai, bet jūras ūdeņi valstij un juridiski nav sakārtots šādu objektu būvniecības process. Biju plānojis ieguldīt šī objekta izveidē 5 – 6 miljonus eiro, lai labiekārtotu vidi un piesaistītu tūristus. Man būtu vajadzīgs viens mēnesis, lai to īstenotu, bet jau vairāk kā divus gadus šī iecere paliek tikai iecere.

Esmu pārliecināts, ja nebūtu šīs tiesvedības un es būtu atsevišķām partijām pārskaitījis ziedojumu, juridiskais risinājums būtu jau radīts. Ar šo es tikai gribu parādīt, ka pārvaldes sistēma ir uzbūvēta tā, ka valsts ir pilnīgi korumpēta. Lielākā daļa ierēdņu ir pilnīgi nemotivēti strādāt valsts labā. Un mēs, uzņēmēji, bieži vien nevaram attīstīties, jo valsts pārvaldes aparāts strādā, lai mūs ierobežotu, sodītu vai kaut ko neļautu nevis atbalstītu. Jo tā vienkāršāk. Es savukārt nevienam neko neesmu nozadzis, bet esmu ieguldījis pilsētas attīstībā, maksāju nodokļus un radu prieku Jūrmalas iedzīvotājiem un viesiem.

Par ko cienījamais prokurors Leja jau astoņus gadus man uztur apsūdzību? Par to, ka gribēju palīdzēt zēnam pēc vidusskolas iestāties koledžā. Par to, ka lūdzu meitai neskopoties un uzdāvināt šampanieti, par ko man nebūtu kauns.

Esmu liecībās vairākkārt norādījis un savā pēdējā vārdā atkārtošu, ka es neko nezināju par Morozovas kundzes amatpersonas vai ierēdņa statusu. Meita vienkārši palūdza pa ceļam no Siguldas uz Jūrmalu, pie VEF tilta uzņemt automašīnā kādu sievieti, ko atvest pie viņas uz Jūrmalu. No lietas materiāliem ir redzams, ka zvanīju Morozovas k-dzei, lūdzot viņu iznākt ārā, jo esmu piebraucis. Aptuveni 15 minūtes vēlāk zvanīju Policijas koledžas direktoram. Pa ceļam aizrunājāmies, viņa bija noraizējusies par sava dēla studiju iespējām pēc vidusskolas. Apsvērām iespējas, aizrunājāmies līdz Policijas koledžai.

Palīdzēt noskaidrot iestāšanās noteikumus Policijas koledžā uzņēmos tādēļ, ka tobrīd pats biju līdzīgā situācijā – vecākais mazdēls nevarēja izšķirties starp vairākām mācību iestādēm, starp kurām bija arī Policijas koledža. Nolēmu visu informāciju iegūt no pirmavota, tādēļ, esot vēl ceļā no Rīgas uz Jūrmalu, zvanīju koledžas direktoram. Viņš nepacēla. Tikai atbraucot uz Jūrmalu, uzzināju, ka Morozovas k-dze ir saistīta ar objekta “Turaidas kvartāls” nodošanu ekspluatācijā un jau vairākus mēnešus konsultē būvniekus, lai nododamais objekts atbilstu visām likuma prasībām.

Nevienā no šodien tiesāšanai nodotajām epizodēm man nav bijis mērķis gūt kaut kādu labumu. Abas epizodes ir ikdienišķi sīkumi un nav samērojami nedz ar 20 miljonus vērtā objekta nodošanu ekspluatācijā, nedz salīdzināmi, piemēram, ar „Rīdzenes” sarunām, kurās oligarhi dalīja ietekmi un amatus, taču cienījamais prokurors Lejas kungs tajā nesaskatīja nozieguma sastāvu. Tādēļ, lūdzu godāto tiesu, ņemt vērā visus augstāk izklāstītos apstākļus un mani attaisnot. Pirms mēneša man palika 80 gadi, attaisnojošs spriedums būtu labākā dāvana jubilejā. Es jau šobrīd 10% no savas dzīves jeb 8 gadus esmu pavadījis noziedznieka statusā.

Novērtē šo rakstu: