Mediju telpā atbalsts ukraiņiem, realitātē ciniska izmeklēšanas vilkšana

Pirms astoņiem gadiem daudzi ukraiņi meklēja iespējas, kā savus finanšu līdzekļus nogādāt drošībā, raugoties Eiropas Savienības virzienā. Latvija ir viena no to valstu loka, kam ukraiņi uzticējās, kur nolēma ieguldīt savus finanšu līdzekļus, lai a) pasargātu finanses, jo situācija jau tolaik bija neprognozējama; b) pasargātu savus finanšu līdzekļus no korupcijas ēnas un sev nepieņemamiem "spēles noteikumiem" (nedrošas bankas, reiderisma riski utt.).

Vai tas viņiem izdevās? Drīzāk tieši pretēji – piepildījušās šo cilvēku sliktākās bažas. Kā piemērs tam var kalpot mana klienta Petro (klienta vārds ir mainīts) lieta, kuru var uzskatīt par ļoti tipisku situāciju, ko Latvijā piedzīvo ukraiņi – Latvijas finanšu sistēmas klienti.

Aizskartās mantas īpašnieks ir ukraiņu izcelsmes komersants, kuram dzīvesvieta ir Ukrainas teritorijā, konkrēti – Mariupolē, pilsētā, kur pašlaik notiek aktīva karadarbība. Viss sākās pirms nepilna gada (2021. gada maijā), kad, pamatojoties uz Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) atzinumu, tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas, kas skar noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Pieņēmums, ka Petro konts ir izmantots fiktīvu darījumu veikšanai, lai, mainot līdzekļu piederību un slēpjot vai maskējot to izcelsmi, legalizētu, iespējams, ārvalstīs izdarīta noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūtus līdzekļus, – būtībā klasiskais pieņēmums, kur procesa virzītāji balstās uz aizdomām.

Gandrīz gada laikā izmeklētājs neuzdod aizskartajam mantas īpašniekam Petro nekādus papildu jautājumus un nav pieprasījis no aizskartā mantas īpašnieka nekādu papildu informāciju, izskatās, ka arī nav izmantojis iespēju šo informāciju pārbaudīt, izmantojot tiesiskās palīdzības metodes. Protams, procesa virzītāji aizbildinās ar Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.¹ daļu, kas noteic: ja kriminālprocesā iesaistīta persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.

Tomēr te gan jānorāda, ka jau 2021. gada jūlijā Petro procesa virzītājiem iesniedza paskaidrojumus, tiem pievienojot arī pierādījumus. Taču pašlaik uz maniem centieniem panākt kriminālprocesa izbeigšanu un paskaidrot izmeklēšanas iestādēm, ka karadarbības dēļ papildu pierādījumu apkopošana ir būtiski kavēta vai pat neiespējama, saņemam procesa virzītāja atbildi – līdz 2022. gada 24. februārim, kad sākās karadarbība Ukrainā, ir bijis pietiekami daudz laika, lai iesniegtu papildu pierādījumus. Šāds pamatojums ir pretējs loģikas likumiem.

Pirmkārt, ja 2021. gada jūlijā sniegtie paskaidrojumi ir izsmeļoši, bet pierādījumi pietiekami, nav saprotams, kādēļ izmeklētājs joprojām nav izbeidzis kriminālprocesu pats, pēc savas iniciatīvas. Otrkārt, ja izmeklētājs plāno pārbaudīt ar izmeklēšanas darbībām aizskartā mantas īpašnieka sniegtās ziņas, tad, kā norādīts pieteikumā par kriminālprocesa izbeigšanu, faktiskās iespējas izmantot tiesisko palīdzību šajā brīdī nepastāv.

Treškārt, atkārtojoties, ja 2021. gada jūlijā sniegtie paskaidrojumi un pierādījumi nav pietiekami, nav saprotams, kādēļ izmeklētājs neuzdod aizskartajam mantas īpašniekam nekādus papildu jautājumus un nav pieprasījis no aizskartā mantas īpašnieka nekādu papildu informāciju, kā arī nav izmantojis iespēju šo informāciju pārbaudīt, izmantojot tiesiskās palīdzības metodes.

Fonā tam, ka gada laikā no procesa virzītāja nav nekādas informācijas, pieprasījumu par papildu materiālu nepieciešamību lietas izskatīšanas procesa laikā, Petro tika lūgta dzīvesvietas izziņas tulkošana. Sākotnēji tas var šķist kā nebūtisks lietas apstāklis. Tomēr nav saprotams, kuru vārdu dzīvesvietas izziņā izmeklētāja nesaprot bez tulkojuma: aizskartā mantas īpašnieka uzvārdu vai pilsētas nosaukumu "Mariupole". Paskaidrojot – saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 14. panta 2. daļu procesa virzītājs izvēlas konkrētiem apstākļiem atbilstošo vienkāršāko kriminālprocesa veidu un nepieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē un nepamatotus izdevumus.

Uzskatu, ka konkrētajā situācijā, kad aizskartais mantas īpašnieks tā jau ir cietis karadarbības rezultātā (bija spiests pamest savu dzimto pilsētu un ilgstoši ir prombūtnē, pārdzīvo par tur palikušajiem tuviniekiem) un viņam tā jau ir apgrūtināta iespēja savākt kriminālprocesā nozīmīgas ziņas, ir absolūti nesamērīgi un vienlaikus arī ciniski vēl vairāk apgrūtināt viņam pierādījumu savākšanu un mākslīgi paildzināt izmeklēšanu.

Valstiskā līmenī un visā sabiedrībā tiek pausts uzskats, ka atbalstam Ukrainai jābūt praktiskam un efektīvam, tātad tas nevar aprobežoties ar simboliem un nepārtrauktu viedokļu paušanu medijos. Labākais veids, kā šis atbalsts var izpausties, ir konkrētu lēmumu pieņemšana, tostarp izbeidzot kriminālprocesu, kura turpināšana būtu bezjēdzīga, netaisnīga un likumam neatbilstoša konkrētajā situācijā. Šādu secinājumu cita starpā liek izdarīt arī tas apstāklis, ka šajā kriminālprocesā gandrīz gada laikā nav noskaidrots un, visticamāk, netiks konstatēts noziedzīga nodarījuma notikums.

Šobrīd aizvien notiek pirmstiesas izmeklēšana (precizējot, tā notiek jau gadu), kuras gaitā uzsāktais kriminālprocess tikšot novests līdz paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Bet, zinot visus lietas apstākļus, rodas jautājums: kas, pēc procesa virzītāja domām, ir taisnīgs noregulējums? Tas, ko prasām saistībā ar šādiem klientiem, – paātrinātā kārtā izvērtēt, vai vispār bija pamats kriminālprocesa uzsākšanai un vai ir pamats to turpināt līdz maksimālajiem izmeklēšanas termiņiem.

Novērtē šo rakstu: