Iesaki rakstu: 
Aizvakar Ministru kabinets vienojās, ka par mutes un deguna aizsegu nelietošanu sabiedriskās vietās varēs piemērot sodu līdz 50 eiro apmērā. Lai šīs izmaiņas varētu stāties spēkā, Saeimai jāapstiprina grozījumi COVID-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā. Likumprojekts skatīšanai Saeimā tika virzīts steidzamības kārtā, un par tā nodošanu komisijām nobalsojām šorīt. Līdz šim visi ar pandēmijas ierobežošanu saistītie priekšlikumi Saeimā tika izskatīti patiešām steidzamības kārtā — tajā pašā dienā, apzinoties, ka runa ir par sabiedrības veselību un kavēšanās šeit neder.
Tad nu varat iedomāties manu neizpratni, kad šodien pēkšņi steidzamība vairs nenozīmē “steidzami”, ka komisija pirmajā lasījumā skatīs trīs visai tehniskus priekšlikumus tikai rīt, kas nozīmē, ka Saeima līdz balsojumam tiks labākajā gadījumā nākamnedēļ vai pat aiznākamnedēļ. Jo nākamnedēļ Saeima sāk skatīt nākamā gada budžetu.
Uz šodienas sēdi biju sagatavojis priekšlikumu, kas noteiktu atbildību tiem pakalpojumu sniedzējiem, kas darbību veic sabiedriskās telpās un demonstrē klaji nihilistisku attieksmi pret Ministru kabineta noteiktajām prasībām par sejas masku, distances un/vai barjeru izvietošanu epidemioloģiskās situācijas normalizēšanai. Ņemot vērā, ka plānots noteikt atbildību fiziskām personām par šo pašu MK noteikumu neievērošanu, tā ieviešot prevencijas mehānismu, būtu nesamērīgi, ja ar tādu pašu attieksmi mēs nevērstos pret juridiskām personām, kurām arīdzan noteikti pienākumi, bet ar kuru izpildi daļai iet visai vāji.
Atkāpei — ņemot vērā, ka COVID-19 pandēmijas laikā paralēli plosās dezinformācijas infodēmija, precizēšu pāris lietas par maskām.
Pandēmijas sākumā medicīnas ekspertiem visā pasaulē akūti trūka informācijas par SARS-CoV-2 vīrusu un tā izplatīšanās ceļiem. Daudzas pasaules valstis saskārās ar akūtu individuālo aizsardzības līdzekļu deficītu. Trūka pietiekami stingru un pārliecinošu rekomendāciju sabiedrības veselības pasargāšanai.
Ir pagājis laiks, un, apkopojot pasaules pieredzi un pētījumos uzrādīto, absolūtā vairākuma konsensus ir, ka masku lietošana sabiedriskās vietās kopā ar citiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem kā fiziskā distancēšanās un roku mazgāšana palīdz pasargāt sabiedrības veselību.
Bet tas strādā tikai tad, ja to dara un ievēro visi.
Mēs pandēmijas sākuma posmu pārvarējām vairāku faktoru dēļ, no kuriem īpaši jāizceļ sabiedrības disciplinētība sarežģītos apstākļos un mūsu spēja mācīties no citu valstu pieredzes. Būtu nepiedodami vieglprātīgi to nedarīt tagad.
Jāsaprot, ka maskas vilkšana nav ierobežojums vai sods — tas ir mērķtiecīgs pasākums vīrusa izplatības mazināšanai, lai nebūtu jāievieš papildu ierobežojumi kā vispārēja karantīna. Masku mēs uzvelkam, lai neinficētu citus, un maskas jāvelk tad, kad ir plaša vīrusa izplatība un esam tuvu viens pie otra. Tā diemžēl šobrīd ir Latvijas situācija.
Tiem, kuri saka — individuālā atbildība, tie, kas slimi, lai velk maskas, es tikai atgādināšu pat ne par asimptomātiskajiem Covid slimniekiem, bet gan par to, ka 2–3 dienas pirms jebkādu simptomu parādīšanās cilvēks, kurš inficējies ar Covid, jau ir “lipīgs” un var, pats neapzinoties, šo vīrusu nodot tālāk citiem. Tādēļ maskas ir vajadzīgas, bez atrunas par to, ka ir elpceļu saslimšanas simptomi. Tādos gadījumos vispār būtu jāpaliek mājās.
Neesmu sodu piekritējs, un ne velti sākotnēji nekādi sodi netika noteikti, bet šobrīd publiskās telpās redzam, ka ir cilvēku grupa, kuri neuzskata, ka noteikumi attiecas arī uz viņiem un demonstratīvi maskas nevelk. Individuālā “opozīcija” šajā jautājumā nav vienkārši pašriska jautājums — nevelkot masku, risks rodas apkārtējiem. Sods attiecīgi ir preventīvs mehānisms, lai atturētu cilvēkus no noteikumu pārkāpšanas.
Esošā situācija liecina, ka uz atbildīgāko komersantu un iedzīvotāju pleciem gulstas bezatbildīgākās sabiedrības daļas rīcība. Ir uzņēmumi, kas ne vien neuzskata par vajadzīgu uzraudzīt noteikumu ievērošanu savās telpās, bet kas arī atļaujas ironizēt, kad uzņēmuma vadību par problēmu uzrunā iedzīvotājs.
Pirms pāris dienām saņēmu zvanu no Slovākijas vēstnieka. Viņš aicināja nevilcināties, nepieļaut to pašu kļūdu, kuru diemžēl pieļāvusi Slovākija, neuzliekot atbildību komersantiem uzraudzīt masku “disciplīnu” — tas novedis pie “sprādzienveidīga” slimības uzliesmojuma un noteikta 1600 eiro soda par maskas nevilkšanu.
Krīzes apstākļos, kad akūti vajadzīga savstarpēja saliedētība un sadarbība no visas sabiedrības puses, arī no mazumtirdzniecības nozares un jo īpaši lielajām veikalu ķēdēm gaidām atbildīgu attieksmi pret saviem darbiniekiem un klientiem. Kā liecina pavasara pieredze, ir iespējas kontrolēt noteikumu ievērošanu savās telpās. Ja mazumtirdzniecības veikals ir sociāli atbildīgs, tad varbūt nevajadzētu ielaist cilvēkus veikalos, ja viņiem nav noteikumos noteikto sejas masku. Ir vietas, kas jau ieviesušas praksi — pie durvīm apsardze uzrauga, vai tiem, kas vēlas ienākt, maska ir uzvilkta un, ja nav uzvilkta un nav arī līdzi, apsargi izsniedz vienreizlietojamās maskas. Šobrīd higiēniskās maskas nav deficīta prece, un tas arī ir risinājums, ko iespējams viegli īstenot.
Šāda prakse darbojas lielā daļā Eiropas valstu, jo diemžēl citādi acīmredzot šobrīd īsti neizdodas. Daudzviet ārvalstīs veikala ieeju kontrolē apsardze, kas neielaiž bez maskām. Lielbritānijā, Itālijā, Vācijā, arī Ņujorkā par masku nevilkšanu un atsevišķi par šīs normas ievērošanas neuzraudzīšanu savās komerctelpās ir noteikti visai lieli sodi. Aicinu atbalstīt, lai varam “savākties” uz nepieciešamo laiku un, cerams, ierobežot vīrusa izplatību un nenonākt kritiskā situācijā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
