Iesaki rakstu: 
Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-
2016. gada Lāčplēša dienā nevis rītausmā, bet paslepus pēc saulrieta Latvijas valsts karogs Smiltenes novadā tika pacelts 35 metrus augstā, ar flančiem saskrūvētā naftas trubā, kam uzgaļa vietā - stārķa ligzdas pamatnei līdzīga, MK noteikumiem neatbilstoša konstrukcija.
Par faktu sazinājos vienu no MK noteikumu, kuri reglamentē valsts karoga lietojumu, izstrādātājām Dr. iur. Sintiju Stipri. Viņa noelsās un minēja salīdzinošu piemēru – MK noteikumi nereglamentē, kādam jābūt smokingam. Tas nenozīmē, ka Rīgas pilī uz pieņemšanu var ierasties treniņtērpā. Karoga mastu arī definē starptautiski vispārpieņemtas paražu tiesības. Ārlietu ministrija man rakstiski atbildēja, ka valsts karoga lietošanas noteikumu ievērošanu uzrauga pašvaldības.
Janvārī iesniedzu Smiltenes novada pašvaldībā iesniegumu „Par Latvijas valsts karoga pacelšanas veida pārkāpšanu”, kurā minēju, ka uzskatu, ka Smiltenes Jāņkalnā uzstādītais izstrādājums nelīdzinās karoga mastam un Latvijas valsts karoga pacelšana pie tā ir klajas necieņas izrādīšana Latvijas valsts karogam. Tā vietā, lai pati ar šmuci tiktu galā, Smiltenes novada administratīvā komisija šo iesniegumu pārsūtīja Valsts policijai.
Tikai vakar no Valsts policijas saņēmu īsu, lakonisku atbildi: 2017. gada 10. maijā tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību un telefoniska piebilde, jo Valsts prezidenta kancelejas Heraldikas komisija šo lietu jau esot izvērtējusi.
Šeit jāpiezīmē, ka joprojām atslēgas figūra Heraldikas komisijā ir iztapīgā komuniste Ramona Umblija, ar kuru man ceļi jau krustojušies:
1. 1988. gada 8. maijā (Padomju Kultūras fonda Latvijas republikāniskās nodaļas kapu sakopšanas talkas ietvarā) mēs, četri puiši, noorganizējām Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim pēc VDK rīkojuma riņķī apstādīto koku un krūmu nociršanu. Pret mums tika ierosināta krimināllieta par vērtīgu koku stādījumu iznīcināšanu, nodarot 40 247,00 rubļu kaitējumu. Kad devāmies pie talkas organizētājas Ramonas Umblijas, viņa mūs pamatīgi izlamāja un pārmeta, ka tos lielos, skaistos kokus gan vajadzēja saudzēt - un vispār, lai nepinot viņu iekšā, paši vainīgi, tad arī atbildiet!
2. Pēc Karoga manifestācijas 1988. gada 16. jūlijā uzsākām interesēties par karoga ražošanas iespējām. Grupā apspriedām iespējas pašiem uzsākt karoga šūšanu vairumā. Lai saņemtu atļauju to darīt, mūsu pārstāvji devās uz Padomju Kultūras fonda Latvijas republikānisko nodaļu Aspazijas bulvārī. Šeit, runājot par karoga izmēriem, Ramona Umblija atkal izpaudās - kā gan tas izskatīsies, ka mūsu karogs blakus LPSR un PSRS karogiem būs lielāks?!
Kamēr pie varas būs Triju Zvaigžņu ordeņoti komunisti kā Ramona Umblija, Latvijā kārtības nebūs!
1989. gadā par ālēšanos ar karoga pacelšanu virs „Ziemeļblāzmas” saņēmu 20.00 rubļu administratīvo sodu. Interesanti, ko saņemšu, kad Smiltenes novada dome un Valsts policija ieraudzīs Jāņkalna naftas trubu guļam zemē...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
