Manai neredzīgajai vecmāmiņai sociālās aprūpes centrā uzkrita skapis, laužot viņai mugurkaulu
Pietiek lasītājs05.01.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es par laimi nekad neesmu dzīvojis Padomju Savienībā, taču, iesperot soli neredzīgo pansionāta kompleksā - Valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiālē Jugla - es burtiski acumirklī pārceļos Brežņeva laikos, ja ne vēl daudz trakāk. Manai vecmāmiņai, kas tur mīt jau vairākus mēnešus, uzkrita virsū skapis, kad viņa vēlējās tajā atrast kādu savu apģērbu.
Kā vājredzīgo un neredzīgo pansionātā var nebūt pieskrūvētas mēbeles, kur visam jābūt paredzētam un pielāgotam šiem cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām? Vecs, no 1960. gadiem salūzis, kas grīļojās, ka jāpietur, lai negāztos. Kāpēc pansionāta vadība par to nepārliecinājās? Kāpēc atbildīgā ministrija neveic pārbaudes par pacientu drošību šādā pansionātā?
Ko dara vadītāji? Varbūt, pieņemot vadītājus, tomēr ir nepieciešams elementārākais intelekta tests, kāds mūsdienās jāpilda caur visām rekrutēšanas firmām? Varbūt šie cilvēki paši ir slimi, un viņiem ir nepietiekams intelekts, lai vadītu šādu sarežģītu, es pat teiktu, ļoti sarežģītu iestādi? Taču visticamāk, ka šeit nevis intelekts ir pie vainas, bet negribēšana, slinkums kas viss noved pie nolaidības, un tam nav vietas nevienā iestādes vadībā, kur nu vēl šādā. Zivs pūst no galvas.
Šī negadījuma rezultātā vecmāmiņai tika lauzts mugurkauls, bet vienīgais, kā uz to reaģēja aprūpes centra vadība, pēc šī notikuma ātri aizvāca mēbeli un noraidīja secinājumu, ka trauma ir notikusi, neievērojot elementārāko pacientu drošību. Visi kā viens darbinieki meloja un meloja šajā sakarā, novirzoties no patiesības.
Par apzagšanu, kas tika organizēta un brutāli veikta pret manu vecmāmiņu, kad viņa nevarīga, nespējīga pretoties: nauda - x simti, kas bija viņas somiņā līdzās, tika nozagta, un divi gredzeni - laulības un vīra saderināšanas gredzens - abi tika novilkti viņai guļošai. Viņa to juta, bet bija par vārgu pretoties. Pansionāta vadība pēcāk skaidroja, ka esot aizmirsts dot ziņu, ka ir seifs, kur var glabāt naudu.
Sakarā ar zādzību ir ierosināta krimināllieta, bet tā nekust no vietas, un liekas, ka visiem ir vienalga, tikai ne mums – tuviniekiem, raugoties, kā vecmāmiņai nākas piedzīvot tik nožēlojami necienīgu dzīves nogali,
Tas viss ir ārkārtīgi pazemojoši. Vecmāmiņai, kas vairāk nekā 50 gadus nostrādājusi medicīnas jomā kā neirologs un ir apbalvota ar Trīs Zvaigžņu ordeni, ir jāsaņem pensija, kas gandrīz visa tiek atdota valstij - pansionātam, un atlikušo vēl nozog. Ir vēlme sūdzēt valsti tiesā par necilvēcīgo attieksmi un būtiskiem pārkāpumiem. Cilvēks nav pelnījis, ka valsts iestādē pret viņu ir tāda attieksme.
Kamēr notika remonta darbi galvenajā ēkā, pacienti tika pārcelti uz lazareti – faktiski tādu kā Sīrijas variantu. Drausmīgākie apstākļi, kādiem tika pakļauti pacienti un arī darbinieki... Lasīju vidusskolā Remarka Rietumu frontē bez pārmaiņām - nekas nav mainījies...
Valstī, kas ir Eiropas Savienībā, šādai attieksmei un šādai nolaidībai nav vietas, - kas tāds var notikt Krievijā, jo mēs zinām, cik tā valsts ir lielā korumpētībā un nolaidībā, bet Eiropas Savienībā... Vai mums tomēr nav kādi standarti, kas būtu jāievēro?
Attēlā - par šo jomu atbildīgā labklājības ministre Ramona Petraviča.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
