Man pēkšņi radās skaidrība, ka padomju okupācijas varas uzstādītie pieminekļi un citas zīmes nav tikai "nevainīgs" vēstures mantojums

Demokrātiskā sabiedrībā par vēstures uztieptiem pagātnes pieredzes nospiedumiem var diskutēt un tos izvērtēt – gan no tīri racionālā viedokļa, gan no morālā viedokļa, gan no mūsu identitātes un pašizpratnes viedokļa.

Tieši pēdējā desmitgadē ir redzama globāla tendence izvērtēt Rietumeiropas impēriju koloniālisma politiku un tās līdz mūsdienām turpinošās ietekmes. Tiek piedāvāti ļoti atšķirīgi risinājumi – sākot ar radikālu visu koloniālisma pēdu izdzēšanu un kompensāciju prasīšanu no kādreizējo kolonizatoru pēctečiem līdz pat šo vēstures traģisko lappušu aizmiršanai. Ir skaidrs, ka Rietumos ilgi dominējošais neitrālais vai tikai vāji nosodošais skatījums uz to vairs nav un nebūs iespējams.

Šo globālo diskusiju kontekstā būtu nepieciešams paraudzīties arī uz Latvijas sabiedrības attieksmi pret savu sarežģīto – bieži vien traģisko – vēsturi.

Skaidru pozīciju šeit pauž Satversme. Tās ievada trešā rindkopa nosaka: "Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus."

Latvijas valsts politika šajā ziņā ir konsekventa. Tas atbilst arī sabiedrības vairākuma nostājai. Šajā aspektā mūsu demokrātisko vērtību sistēma ir stabila.

Paraugoties dziļāk, tomēr konstatēsim, ka mums visapkārt – un mūsu mentalitātē tai skaitā – joprojām ir daudz krievu un padomju koloniālisma vēstures nospiedumu. Daļa ir redzamāki, daļa mazāk redzami, bet vairums saglabājas zemapziņas līmenī.

Visiem redzami bija dažādi padomju okupantu uzstādītie pieminekļi, piemiņas plāksnes un cita veida zīmes. Daudzās Latvijas vietās uzstādītie Ļeņina un citu okupantu varasvīru pieminekļi tika novākti jau Atmodas laikā un tūlīt pēc valsts neatkarības atjaunošanas.

Taču daudzi okupācijas varas uzstādītie pieminekļi un citas zīmes tā arī palika neaiztikti, tostarp lielākā padomju okupantu atstātā skabarga – tā sauktais "okupeklis" Rīgā. Laika gaitā šos pieminekļus un zīmes liela sabiedrības daļa sāka uztvert kā ne pārāk nozīmīgas okupantu varas paliekas.

Tomēr godam jāatzīmē, ka ievērojama sabiedrības daļa nevis samierinājās, bet pastāvīgi aktualizēja padomju okupācijas nospiedumu esamību sabiedrības apziņā un Latvijas vidē.

Situācija krasi mainījās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Latviešu sabiedrības lielākā daļa solidarizējās ar Krievijas agresijas upuri – Ukrainu. Savukārt tie, kuri paši vai kuru vecāki vai vecvecāki bija nonākuši Latvijā padomju kolonizācijas politikas rezultātā, bija sašķelti: vieni, tāpat kā latviešu vairums, solidarizējās ar Ukrainu, otri bija dezorientēti un īsti nesaprata, kurā pusē ir taisnība, savukārt trešie turpināja dzīvot Krievijas ideoloģiskajā telpā. Par viņu pulcēšanās vietu kļuva vēl neaizvāktie padomju okupācijas varas uzstādītie pieminekļi, sevišķi tā dēvētais "okupeklis" Uzvaras laukumā Rīgā.

Uz Krievijas agresijas pret Ukrainu fona sabiedrības vairākumam pēkšņi radās skaidrība, ka šie pieminekļi un citas zīmes nav tikai "nevainīgs" vēstures mantojums, bet gan mērķtiecīgi uzstādīti ideoloģiski objekti. To pastāvēšana vēl mūsdienās aktīvi simbolizē neatkarīgai, demokrātiskai, latviski nacionālai Latvijas valstij naidīgu ideoloģiju, kas nav savienojama ar Latvijas valsts pamatiem un mūsu Satversmē noteiktajām demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām.

Neveiklas runas par to, ka atsevišķos gadījumos šiem pieminekļiem piemītot "mākslinieciska vērtība", ka tie esot "vēstures liecinieki", tos vairs nespēja glābt.

2022. gada 16. jūnijā 13. Saeima pieņēma likumu "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā", ko es izsludināju 2022. gada 22. jūnijā.

2022. gada 25. augustā "okupeklis" Uzvaras laukumā tika demontēts. Tas bija dziļi simbolisks akts. Tam sekoja virkne citu līdzīgu objektu demontāža.

Tādējādi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mēs esam būtiski attīrījuši Latvijas publisko vidi no padomju okupācijas režīmu slavinošajām zīmēm.

Tomēr vēl kāds padomju okupācijas varas un ar to saistītās Krievijas rusifikācijas un koloniālisma politikas redzamais mantojums ir palicis diezgan neskarts – tie ir ielu nosaukumi un citi vietvārdi.

To ideoloģiskais uzdevums vienmēr bijis iezīmēt Latviju kā Padomju Savienībai (Krievijai) piederošu teritoriju.

Svarīgākās Latvijas pilsētu ielas, piemēram, Ļeņina, Suvorova, Gorkija ielas Rīgas centrā, kas slavināja Padomju Savienību un Krieviju, tika pārdēvētas jau Atmodas laikā un drīz pēc neatkarības atjaunošanas.

Tomēr liela daļa ielu nosaukumu un vietvārdi, kas atgādina par sīkākiem padomju okupācijas varasvīriem, par vietējiem kolaboracionistiem vai citādā veidā ir nepārprotami saistīti ar Padomju Savienību vai arī carisko Krieviju, joprojām ir palikuši un veido daļu no mūsu publiskās vides.

Gribu uzvērt, ka kontekstā ar globālo diskusiju par koloniālisma pārvērtēšanu mums ir kritiski jāizvērtē ne tikai Padomju Savienības īstenotā Latvijas okupācija un tās koloniālā un rusifikācijas politika, bet arī vēsturiskās priekšteces – cariskās Krievijas – īstenotā koloniālā un rusifikācijas politika un šo abu svešo varu atstātās zīmes Latvijā.

Piemēram, ielas, kas nosauktas kādas cariskajā Krievijā/Padomju Savienībā pazīstamas personas, piemēram, Puškina iela, Mičurina iela, Lomonosova iela vai Krievijas/Padomju Savienības ģeogrāfiskas vietas vārdā, piemēram, Maskavas iela, Brjanskas iela neuzkrītoši, bet pašsaprotami norāda uz Latvijas un Krievijas kopību un Krievijas/Padomju Savienības imperiālajām pretenzijām, ko mūsdienu Krievija atkal ir aktualizējusi (tādēļ šos nosaukumus nevar salīdzināt, piemēram, ar Hamburgas vai Tallinas ielu nosaukumiem).

Ielu nosaukumi un citi vietvārdi, ko jebkāda publiska vara ir nosaukusi kādas personas, vēsturiska notikuma, ideoloģiski piesātināta jēdziena, dažkārt arī ģeogrāfiskas vietas vārdā, nekad nav neitrāli. Tie vienmēr nozīmē attiecīgās personas vai notikuma pozitīvu novērtējumu, piemēram, Oškalna iela, Oktobra iela, Pionieru iela, Puškina iela, Omskas iela u. tml.

Šādi nosaukumi vienmēr saistās ar attiecīgo varu, kas ir devusi šo nosaukumu. Tie ir šīs varas ilgstošas iedarbības vēstījumi sabiedrībai, ka konkrētās personas, notikumi, jēdzieni ir jāvērtē pozitīvi. Tas ir attiecīgās varas vēstījums arī mums, šodienas sabiedrībai.

Vai šīs personas, notikumi, teritoriālās saistības no mūsu vēstures posmiem, kad cariskā Krievija mēģināja rusificēt latviešus vai kad Padomju Savienība bija okupējusi Latviju, iznīcinājusi desmitiem tūkstošus tās iedzīvotāju un mēģināja izkausēt latviešus krievvalodīgajā "padomju tautā," joprojām atbilst mūsu šodienas priekšstatam par to, kas ir pozitīvs, cienījams un godājams?

Mana atbilde ir – nē.

Tādēļ esmu Satversmes 47. panta kārtībā rosinājis Saeimai pieņemt likumu par Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu¹.

Attieksme pret mūsu pagātni un to reprezentējošiem ielu nosaukumiem un vietvārdiem ir nacionāla līmeņa jautājums. Attieksme pret tiem dažādās pašvaldībās nevar būt atšķirīga. Tai ir jābūt vienādai visā valstī. Tādēļ tas ir Saeimas jautājums.

Likums ir tehniski vienkāršs. Tam jāsatur šāds regulējums:

To ielu un citu vietvārdu nosaukumu saraksts, kuri attiecīgajām pašvaldībām ir jāpārdēvē;

Pienākums pašvaldībām šos nosaukumus viena gada laikā pārdēvēt;

Regulējums par pārdēvēšanas izmaksām (uzskatu, ka tās būtu jāsedz valstij).

Biedrības "Publiskās atmiņas centrs" sastādītajā sarakstā ietverta informācija par vairāk nekā 80 ielu nosaukumiem un citiem vietvārdiem, kas būtu pārdēvējami.

Biedrība veikusi lielu darbu pie šī saraksta izveides, atrodot skaidrojošu informāciju par attiecīgajiem nosaukumiem, kas atspoguļo padomju režīma un cariskās Krievijas pasaules redzējumu, it sevišķi par Latvijas piederību Krievijas/Padomju Savienības ietekmes telpai.

Pateicos biedrības "Publiskās atmiņas centrs" dibinātājiem Kārlim Kangerim, Kristīnei Jarinovskai un Didzim Šēnbergam par pilsonisko aktivitāti un ieguldīto lielo darbu sabiedrības labā.

Ļoti iespējams, ka sabiedrībā varētu notikt plašāka diskusija, it sevišķi par trim sarakstā iekļauto nosaukumu grupām.

Pirmkārt, par latviešu kultūras darbiniekiem – kolaboracionistiem, piemēram, rakstnieku Andreju Upīti. Noteikti būs viedoklis, ka viņi ir devuši nozīmīgu pienesumu latviešu kultūrai ("Zaļā zeme" u. c.), un viņu vārdā nodēvētās ielas godina viņus kā kultūras darbiniekus, nevis kā kolaboracionistus.

Es uzskatu, ka, neraugoties uz tā vai cita cilvēka pienesumu latviešu kultūrai, būtu atsevišķi jāvērtē viņa attieksme pret okupantu režīmu: vai tas ir bijis tikai "parastais" konformisms un "obligāto meslu maksāšana", kam represīvā sistēmā ir spiesta pakļauties lielākā sabiedrības daļa, vai cilvēks bezprincipiāla karjerisma dēļ centies izkalpoties uz citu rēķina vai arī pārliecības dēļ kļuvis par aktīvu okupantu varas īstenotāju. Jāpatur prātā, ka šo kolabarocionistu radītās kultūras vērtības arī turpmāk paliek apritē; jautājums ir vienīgi par to, vai viņu vārdā patiešām jāsauc ielas mūsdienu Latvijā.

Otrkārt, varētu būt mēģinājumi aizstāvēt dažādu laikmetu krievu zinātniekus, rakstniekus u. c. personības, kurām nav tiešas saistības ar Latviju, piemēram, Turgeņevs, Čehovs, Lomonosovs u. c.

Te mans viedoklis ir: lai arī šo cilvēku darbība bijusi politiski "neitrāla", tomēr ar viņiem Latvija tiek iezīmēta kā Krievijai piederīga telpa. Uz patlaban atdzimušā Krievijas agresīvā imperiālisma fona tas noteikti nav pieņemami. Ja gribam godināt pasaulē nozīmīgus rakstniekus, zinātniekus vai citas personības, tad ir milzīga izvēle ar tādu cilvēku vārdiem, kuri nav saistāmi ar kādas impērijas tīkojumiem Latvijā (Servantess, Milošs, Einšteins u. c.).

Treškārt, sarakstā ir arī iekļauti vairāki apdzīvoto vietu nosaukumi, kas saglabāti krievu valodā, tikai transliterēti latīņu burtiem (Tihaja Pristaņa u. c.). Uzskatu, ka Latvijā apdzīvoto vietu oficiālajiem nosaukumiem ir jābūt valstsnācijas – latviešu – valodā. Izņēmumi būtu pieļaujami vienīgi vēsturiski pamatotos gadījumos, piemēram, vēsturiskās vecticībnieku sādžas.

Latviešiem ir daudz godājamu personu, svarīgu notikumu, ar mūsu pasaules redzējumu saistītu jēdzienu, uz ko varētu norādīt pārdēvējamo ielu nosaukumi. Šeit sabiedrībai būtu jāiesaistās ar saviem priekšlikumiem.

Jebkurā gadījumā jau pašas diskusijas par šiem nosaukumiem būs uzskatāmas par pienesumu mūsu vēsturiskās apziņas līmeņa celšanai.

Vardarbīgs un represīvs režīms izkropļo sabiedrību, tās domāšanu, mentalitāti, pasaules redzējumu. Tas izkropļo gan vardarbības īstenotājus, gan to upurus. Tas attiecas kā uz individuāliem varmākām un viņu upuriem, tā uz valstīm un nācijām.

Esmu arī starptautiskā apritē norādījis, ka Krievijas imperiālais un koloniālais karš pret Ukrainu vismaz daļēji sakņojas apstāklī, ka Krievija un krievu nācija – atšķirībā no Vācijas un vācu nācijas – nekad nav izvērtējusi savu pagātni, savu totalitāro režīmu noziegumus.²

Taču vardarbīga, represīva režīma ietekmes sekas uz sabiedrību ir jāizvērtē arī šī režīma upuriem, šajā gadījumā – Latvijai. Jo šīs sekas, lai arī laika gaitā ar mazinošu tendenci, tomēr vēl ilgi turpina ietekmēt mūsu pasaules redzējumu, mūsu pašapziņu.

Viena mūsu sabiedrības daļa neiedziļinoties joprojām uzskata, ka mūs kaut kas tomēr vēl saista ar Krieviju, piemēram, kad tiek izvēlēta krievu valoda kā otrā svešvaloda skolā, kad tiek prasītas krievu valodas prasmes darbā u. tml. Tā ir sava veida "mazohistiska pašdiskriminācija", kuras saknes meklējamas neapzinātā, represīvā okupācijas režīma ieaudzinātajā piederības vai vismaz tuvības sajūtā "krievu pasaulei" – pat vēl 33 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Vēsturiski tas ir saprotami. Upura orientēšanās uz varmāku vēl ilgi pēc tam, kad tā vara jau ir beigusies, psiholoģiski ir visai bieža reakcija.

Taču tas mūs kā sabiedrību dara nebrīvus. Tas traucē mums izvērtēt savu pagātni atbilstoši mūsu šodienas morālajām vērtībām un atbrīvoties no tāda pagātnes mantojuma, kas kropļo mūsu pašizpratni un pasaules redzējumu.

Tādēļ vienmēr esmu iestājies par šādu pagātnes pārvarēšanas politiku Latvijā.³ Šajā kontekstā – kā zināmu pienesumu pagātnes pārvarēšanas politikai Latvijā – redzu arī šo manis Satversmes 47. panta kārtībā rosināto likumu par Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu.

Tas būs arī pienesums Latvijas dekolonizācijas politikai.

Mums nav vajadzīgas ielas un citi vietvārdi, kas tur godā padomju okupācijas režīmu vai cariskās Krievijas impēriju.

1 Satversmes 47. panta kārtībā rosinātais likums par Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu iesniegts Saeimai 2023.gada 19. jūnijā

2 Runa Vācijas Bundestāgā 2022. gada 13. novembrī.

3 Skat. arī Egils Levits: Pagātnes pārvarēšana. Tīrraksts Nr.1, 2014; arī Egils Levits: Valstsgriba, 2018, 681. un turpm. lpp.

Novērtē šo rakstu: