Maisu zinātņu kandidāta piezīmes

Operas mērķa auditorija ir četrdesmitgadnieki, cilvēki spēka briedumā, no kuriem patlaban atkarīga sabiedrības virzība. Apspriežamo notikumu laikā, 80.-90. gados tie bija pusapzinīgā vecumā, arī viņu vecākiem un vecvecākiem toreiz nebija iespējas pilnībā izprast notiekošo.

Spraigajā sarunā žurnālista tonis ir skarbs, viņš konsekventi noraida sarunu biedra piedāvātās pārejas uz "tu". Tomēr skarbie jautājumi sastop pamatotas atbildes, un rodas iespaids, ka oponents tēmu pārzina labāk. Seko viņa netīrie nagi tuvplānā un žurnālista neviltotais riebums par glumo izlocīšanos...

Tiktāl būtu labi un mākslinieciski augstvērtīgi. Taču bez iebildēm paliek atziņas, ka, tikai pateicoties kontaktiem ar čeku, bija iespējams cīnīties ar komunistisko režīmu. Piemēram, vecais čekists Indriksons esot bijis cīnītājiem kā mīļš un gādīgs tētis. Pateicoties viņam un līdzīgiem tipiem, jaunie varoņi Ēriks Jēkabsons, Juris Rubenis un citi saglabājuši savas jaunās dzīves un spožās karjeras. Pretējā gadījumā viņi nonāktu nagos... hm, kam? Krievu čekistiem, droši vien. Lūk, arī visa TBLNNKVLNA būtība.

Opera ir kārtējais mēģinājums glorificēt latviešu čekistus, tajā skaitā LPSR VDK 5. nodaļu. Tā ir vienīgā nodaļa, kas pēc kantora likvidēšanas turpināja darboties savā specialitātē. Proti, no ideoloģiskās uzraudzības un darba ar disidentiem tā pārslēdzās uz ideoloģisko vadību, darbu ar (topošajiem) politiķiem.

Čekistu, viņu pēcnācēju un funkciju mantinieku tēls Latvijas sabiedrībā joprojām ir sakrāls. Tie ir gudri, spēcīgi, ietekmīgi, veiksmīgi... Tās ir nevis virspusējas iedomas, bet gan varmācīgi veidota sabiedriskā apziņa (t.s. egregors), kas uzspiesta ar masu represijām, deportācijām, vajāšanu, laupīšanu, postīšanu... Tas izpaužas indivīdu zemapziņā un refleksos, uzvedībā, tajā skaitā dzimumuzvedībā, un vērtību sistēmā. Šī kategorija ietilpst Latvijas kastās, par ko rakstīju iepriekš.

Laikā, kad Jurijs Andropovs 80. gadu sākumā gatavoja PSRS krahu, par ko rakstīju iepriekš, šīs kategorijas jauno paaudzi (komjaunatnes līderus) sūtīja uz ASV, lai tie iepazīstas ar saviem nākamajiem kolēģiem. Toreiz īpaši populārs bija Klintonu pāris, ar kuriem piedāvāja iepazīties.

Domāju, ka mūsu ārlietu sistēmā, Latvijas Bankā un citur ir atrodami bijušie komjaunieši ar labu pazīšanos attiecīgajās aprindās. Patlaban par pedofiliju u.c. sāk runāt jau pusoficiālā līmenī. Varētu pajautāt mūsu aktīvistiem, kā tur īsti ir ar bērnu varošanu un visu pārējo? Vai to dara katru dienu, vai tikai pa lieliem svētkiem?

Man varētu iebilst, ka minētais attiecas uz slavenībām, masoniem, politiķiem. Tā ir vienota sistēma, tomēr, ja runājam konkrēti par čekistiem, viņi pēc PSRS sabrukuma bija tie, kuri praktiski organizēja genocīdu pret bijušās PSRS tautām uzvarētāju interesēs, tajā skaitā pret latviešu tautu. Mums taču neviens nepateica, ka esam zaudējuši karā, vai ne?

Varētu jautāt, vai maniem spriedumiem ir faktos un pieredzē balstīts pamatojums? Diemžēl ir. Sagadījās tā, ka 1990. gada nogalē man nācās pārņemt daļu no LPSR VDK saimniecības, par ko bija attiecīgs valdības lēmums.

Patiesībā mana interese bija ķerties pie valdības informācijas centra izveides, valsts nozīmes datu bāzēm, datorizēšanas un interneta ieviešanas, kas tajā laikā sāka attīstīties. Datu uzglabāšanas un apmaiņas sistēmu (saprātīgs) pielietojums sabiedrības vadībā, vērtību novērtēšanas un apmaiņas sistēmu izveidošana (nauda un tirdzniecība/ ekonomika) un līdzīgi pielietojumi ir ceļš uz individuālu brīvību un sabiedrības organizēšanu uz saprātīgiem pamatiem. Tāds bija mans viedoklis pirms 30 gadiem, kuru neesmu mainījis. Laiks rāda, ka man ir taisnība, bet par to vairāk manās "Sarunās".

Idejas ieviešana bija saistīta ar naudas, telpu, darbinieku atrašanu un iekārtu iegādi. Vienīgais, ko Ministru kabineta (MK) ēkā varēja pievākt, bija tā saucamais "Datu apstrādes sektors", kurā strādāja VDK dabinieki, kur bija arī MK algu fonds un telpas.

Taču kopumā visa saimniecība, kas nāca komplektā ar man nepieciešamajiem resursiem, bija ievērojami lielāka. Tas bija LPSR valdības sakaru centrs, valdības ēku kompleksā ko ierobežo Brīvības, Tērbatas un Elizabetes ielas. Tur pašā vidū vēl šobaltdien (droši vien) ir pamatīgs bunkurs. Tur bija speciālo sakaru centrs, tas bija saistīts ar Valsts plāna māju Pērses ielas kompleksā un ar LPSR valdības rezerves vadības punktu, tā saucamo Līgatnes pazemes bunkuru.

Valdības mājā sakaru centrs funkcionēja, kad to pārņēmu kopā ar visiem darbiniekiem, iekārtām, telpām, dokumentiem... Vēlāk tur gāja pāri Māris Gailis ar remontiem, tāpēc no bunkura droši vien vairāk nekas liels nav redzams. Līgatnes pazeme jau toreiz bija draņķīgā stāvoklī, to iekonservēja, un tagad tur ir muzejs.

Datu sektora darbinieki toreiz formāli bija pakļauti Latvijas čekai, tur saņēma (otru?) algu, bet reāli tā bija vissavienības sistēma. LPSR čekai jau sen neviens neuzticējās, tāpēc realitātē slēgtā informācija gāja caur Baltijas kara apgabala štābu.

Visus darbiniekus nācās atlaist. Līdz ar to esmu kļuvis par vienīgo priekšnieku Latvijas vēsturē, kurš atlaidis no darba čekistus. Šķiršanās nenotika ar maigiem vārdiem, un vēlāk sapratu, ka esmu nodarījis pāri. Personu loks, kuri visos veidos centās man ieriebt, papildinājās ar jaunu ietekmīgu grupu. Tā tas turpinājās, līdz problēmas pār manu galvu sasniedza kritisko masu, un 2004. gadā nācās Latviju pamest.

Kāda bija manis pārņemto resursu reālā vērtība? Tur bija sakaru sistēmas un būves, kuru izveidošanā PSRS ieguldīja neierobežotus līdzekļus. Toreiz tas viss bija ar grifu "pilnīgi slepeni", taču realitātē pamestie dokumenti bija bezjēdzīgi, informācija bija drazas vai arī kompromitējoša un paredzēta provokācijām, bet iekārtas bija izgatavotas tikai vienam pielietojumam. Reizēm paši čekisti piedāvāja man iepazīties ar datu bāzēm. Atceros, ka atteicos iepazīties ar "Deltu", jo biju jau iemācījies atpazīt informācijas miskastes.

Kopumā vērtējot, varu apgalvot, ka čekas pamestajos resursos nebija nekā tāda, kas būtu slēpjams no Latvijas iedzīvotājiem. Viss bija aizvākts jau 1990. gada vasarā. Apmēram gadu vēlāk, kad pēc puča Latvijas čeku parņēma Aivars Borovkovs, es vēlējos uzdot viņam dažus jautājumus cerībā tikt vaļā no savas bagāžas. Tomēr Aivars tad nebija ne sazvanāms, ne kā citādi dabūjams rokā. Tāpat kā komisijas vadītājs no Saeimas, kurš bija apstiprināts par visa procesa vadītāju, žurnālists pēc profesijas, neatceros viņa vārdu. Jautājums pēc būtības ir viens - ar ko viņi toreiz nodarbojās?

Vēl varētu pajautāt, kāpēc mūsu sabiedrībā tiek provocētas pretrunas un bezjēdzīgas tukšgaitas aktivitātes? Vislielākā provokācija ir čekas maisu kartiņu izlases publicēšana. Tas ir tāpat kā uzgāzt cilvekiem smirdošu netīras veļas kalnu un pateikt, ka mums krājumā ir vēl. Nu labi, nopublicējām maisus, bet vai tiešām vēl jānolīgst indivīdi, kuri netīrās zeķes un apakšbikses zortē un klasificē? Veic zinātniskus pētījumus? Var jau būt, ka cilvēkiem ir jādod darbs un šiem maiszinību doktoriem ir intelektuālas potences, kas neļauj viņus nodarbināt, piemēram, ceļu būvē vai uzkopšanas darbos.

Turpinājums sekos, ja lasītājiem būs interese. Manuprāt, sabiedrība tiek maldināta, novirzot no īstajām problēmām, šim nolūkam radītu pretrunu jūklī. Lūdzu, uzdodiet jautājumus. Tas ir vienīgais veids, kā iegūt atbildes.

Novērtē šo rakstu: