Mainot carus, nemainās carisms, mainās tikai uzvārdi un tituli

Ir teikts, ka muļķis pārveido apkārtni, bet gudrs sevi. Šai rakstā nelielas pārdomas par vēlēšanām, reliģiju un pirkstu.

Tuvojas vēlēšanas, un sākušās ir neauglīgas diskusijas, par ko pareizāk balsot, par ko izdevīgāk un par ko nedrīkst balsot. Spēkus ir atguvuši tie, kas apgalvo, ka, ja ne šoreiz, tad nekad! Visi spēki vēlēšanām! Kā vēlēsim, tā būs! Kā vēlēsim, tā dzīvosim! Pareizi nobalsosim, un dzīve mainīsies! Viņi pat spētu nobalsot, lai būtu tikai saulainas dienas, bet neviens viņus nav pilnvarojis vai ievēlējis to darīt.

Šie cilvēki zina uzvārdus, vēlēšanu sarakstu nosaukumus un pat ir lasījuši vēlēšanu programmas. Viņi svēti tic, ka programmās raksta taisnību un ka rakstītajam jātic. Viņi iesaka palūkoties interneta meklētājos, ierakstot konkrēta deputātu kandidāta vārdu, un noskaidrot, kas viņš ir un vai viņam var uzticēt valsts likteni.

Atzīšos, ka nezinu uzvārdus, neesmu lasījis nevienu programmu un neticu, ka tajās rakstīta patiesība.

Paskaidrošu, kāpēc nezinu uzvārdus, nelasu programmas un nevērtēju tajās pausto.

Tie, kuri mani pazīst un ir lasījuši kaut vienu manu grāmatu, zina, ka ar īpašu intelektu, lietu izpratni un spēju analizēt nopietnus procesus es neizceļos. Drīzāk otrādi. Tāpēc lasītājs droši no šīs vietas tālāk var nelasīt, jo būs tikai diletanta pavirši spriedelējumi.

Kāpēc neinteresējos par uzvārdiem? Tāpēc, ka kopš tām dažām klasēm skolā, kurās nācās pasēdēt, atceros, ka, mainot carus, nemainās carisms. Mainās tikai uzvārdi un tituli. Man ir vienaldzīgi, kāds uzvārds ir zaglim, kas mani apzog. Svarīgs ir tikai radītais zaudējums, bet, zinot zagļa uzvārdu, es nespēju novērst zādzību.

Tie, kuri apķērīgāki par mani, paturpinās šo domu un izdarīs secinājumus, bet tiem, kuri vai nu tagad, vai nekad – izsaku līdzjūtību.

Programmas nelasu tāpēc, ka tajās dažās klasēs mūs mācīja teikt cilvēkiem to, ko viņi vēlas dzirdēt. Nekad nesaki citiem neko tādu, kas, viņuprāt, ir negatīvs! Centies izprast, kas šim cilvēkam interesē, kas rūp un par to ar viņu runā. Viņš tevī klausīsies muti atvēris un būs tev uzticīgs un pateicīgs. Bet, ja tu cilvēkiem teiksi patiesību, tad tevi par to sitīs krustā. Karalim ir jābūt plikam! Tas tiem, kas zina, par kuru karali ir runa.

Pirms pieņemt vēlēšanu programmu (dokumentu, kurš domāts vēlētāju pārliecināšanai un ieinteresēšanai), tiek veiktas dažādas aptaujas, pētīts cilvēku noskaņojums un veiktas citas darbības, kuru rezultātā top skaidrs, kas jāieraksta vēlēšanu programmā. Ja partijas nosaukumā ir teikts par zemniekiem, tad tā ir specializācija uz tiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Partijas, kuras nav savos nosaukumos pieminējušas zemniekus, arī neatstāj bez uzmanības šos jautājumus un kaut ar teikumu tos piemin.

Vēlēšanu speciālisti lieliski zina, ka katrā tautā būs kādi pieci procenti, kuri balsos par nacionālām partijām tikai tāpēc, ka viņu nosaukumā ir vārds «nacionāls, nacionālā...». Līdzīgi ir ar partijām, kas izmanto zemnieku nosaukumus. Arī tiem ir savs procents atbalstītāju, kas nav atkarīga no konkrētu partiju pārstāvoša politiķa rīcības. Arī tā saucamajiem zaļajiem kāds procents vienmēr tiek. Morāle šim tāda, ka ir tikai jāaizņem kāda niša un citus gribētājus ar elkoņiem jāpagrūž un laba dzīvošana ir nodrošināta.

Visi tie, kas ies vēlēt un kas neies, gan tie, kas balsos par vieniem, gan tie, kas balsos par citiem, ir ilūziju varā, jo patiesībā viņi neko nespēj mainīt, izņemot dažus uzvārdus. Sākumā minētajā filmā «Nelietis» Aidis Tomsons saka, ka dzīvot ar ilūziju nav jēgas.

Izmaiņas notiek nevis tāpēc, ka kāds ir tā balsojis, bet tāpēc, ka kādam, kam ir reāla vara un teikšana, tas ir nepieciešams.

Tajās dažās klasēs, kurās esmu sēdējis, sapratu, ka pasaule ir iekārtota citādi, nekā domā vairums cilvēku. Latvijas gadījumā ir kādi pieci vai septiņi cilvēki, kuriem ir liela ietekme. Lai ietekme būtu stabila, viņi laiku pa laikam sapulcējas kopā un sadala teritoriju, ienākumus, nozares u.c. Tad viņu lemto centīgi izpilda izpildvara. Tie ir žurnālisti, politiķi, koalīcijas padome u.c. Izrādās, ka nospraustos mērķus nav grūti īstenot. Cilvēkam var visu iestāstīt, ir tikai jāpiesaista speciālisti un jāizmanto ietekmīgas metodes, balstoties uz cilvēka vājībām un tieksmēm.

Šo skarbo realitāti nespēj mainīt nevienas vēlēšanas, jo balso, par ko gribi, vienalga tie ir spiesti klausīt tos dažus, kuriem ir reāla vara. Līdzīgi valūtas spekulanti «neiegulda» vienā valūtā, bet veido valūtu grozu. Ja vienai kurss ir neizdevīgs, tad citai tas pieaug. Arī partiju īpašnieki vai tie, kuriem ir ietekme partiju darbībā, nekoncentrējas tikai uz vienu partiju, bet uz vairākām. Viņiem nav svarīgi, kura no tām cimdaršovā uzvarēs. Svarīgi ir tikai, lai būtu pietiekams paklausīgo deputātu grozs.

Turpinājumā, kā sacīt jāsaka, apmetīšu kūleni un palūkošos uz garīgām lietām.

Līdzīgi kā ar vēlēšanu sarakstu slavinātājiem, noliedzējiem un kvēliem aicinātājiem pastāv tikpat visu zinoši, saprotoši speciālisti garīgās lietās.

Viņi zina, kādi uzvārdi ir kādam konkrētam reliģiskam novirzienam, viņi zina, kura reliģija ir pareiza un kura ne. Viņi par to šo to ir lasījuši. Vai izlasīto ir sapratuši, tas ir cits jautājums. Viņi, rokas vicinot, ar putām uz lūpām nolād nepareizos un apgalvo, ka zina, kā ir pareizi. Atkārtojas viss tas, ko rakstīju par vēlēšanām, tikai strīdu priekšmets nav vēlēšanas, bet kuram Dievam drīkst ticēt un kuram nekādā gadījumā. Kurš Dievs ir labs un kurš slikts.

Mēs dzīvojam nevis neticības laikmetā, bet otrādi. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēks tic visam. Tic deputātiem, partijām, partiju vēlēšanu programmām, tic horoskopiem un arī melnajam kaķim.

Cilvēki strīdas, cilvēki naidojas, bet būtība ir tāda, ka es neesmu saticis nevienu kristieti, kurš ne tikai sludinātu kristīgas vērtības, bet tās arī ievērotu vismaz tik, cik pats sludina. Es neesmu saticis nevienu dievturi, kura vārdi atbilstu tam, kā viņš dzīvo un attiecas pret tuvāko.

Runa var būt tikai par plaisas izmēriem starp cilvēka deklarēto un realitāti. Plaisa ir visiem, dažam lielāka, dažam mazāka. Cilvēks mēdz piesaukt Dievu vai dievus, bet dzīvo pēc sava prāta, savām vēlmēm, tieksmēm, ne pēc Dieva prāta.

Pirms gadiem desmit kādā TV raidījumā kāds kādas tautības Saeimas deputāts man jautāja, kāpēc es tik ļoti viņus nemīlu. Es atbildēju, ka tā nav taisnība, ka es viņus nemīlu. Man vienkārši nav paveicies satikt tādus, kuri būtu manas mīlas vērti un kuriem es neliekuļojot spētu pateikt, ka tos mīlu.

Tāda laikam ir cilvēka būtība: klausies manos vārdos un neskaties manos darbos.

Novērtē šo rakstu: