Loskutovs: lai Lembergam maksā valsts, es tai neko nemaksāšu un nekompensēšu!
PIETIEK09.01.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks, tagadējais Saeimas deputāts Aleksejs Loskutovs negatavojas valstij kompensēt ne santīmu no tiem 3000 latiem, ko tiesa Aivaram Lembergam piesprieda kā morālo kompensāciju no Latvijas valsts saistībā ar 2005. gadā pret Lembergu KNAB sākto un nākamajos gados izgāzušos kriminālprocesu tā sauktajā „Grinberga lietā”.
„Netaisos neko maksāt, jo neesmu veicis prettiesisku rīcību,” – šāda bija Loskutova atbilde uz Pietiek jautājumu, vai šis ētikas jautājumus un amatpersonu atbildību regulāri pieminošās Vienotības pārstāvis rīkosies saskaņā ar Lemberga publiskoto aicinājumu viņam, kā arī bijušajam ģenerālprokuroram Jānim Maizītim un bijušajam ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam atmaksāt daļu no Lemberga no valsts līdzekļiem izmaksātās kompensācijas t.s. Grinberga lietā, ko faktiski „savārīja” šīs trīs amatpersonas.
„Grinberga lietas” būtība bija – 2005. gadā toreizējais ekonomikas ministrs Kariņš, vēloties iecelt Ventspils Brīvostas valdē Ojāru Grinbergu, neparko negribēja oficiālajā dokumentā norādīt Grinberga personas kodu, lai būtu iespējams šo personu identificēt. KNAB un pēc tam arī prokuratūra pakļāvās toreizējā Jaunā laika politiskajam spiedienam, sāka kriminālprocesu un lietu aizvirzīja uz tiesu, taču tajā Loskutova vadītais KNAB un pazīstamais prokurors Māris Leja visās trīs instancēs piedzīvoja sakāvi.
„Kas tad patiesībā bija man inkriminētais smagais noziegums? Vienas partijas ministra politisko interešu un iegribu neizpilde – nepakļaušanās politiskās partijas Jaunais laiks līdera, tolaik ekonomikas ministra Kariņa vēlmei,” – tā tagad aicinājumā Maizītim, Kariņam un Loskutovam no saviem līdzekļiem atmaksāt valstij kompensāciju, kas viņu darbību dēļ bijusi jāizmaksā par labu Lembergam, rakstīja atstādinātais Ventspils mērs.
Lembergs šīs trīs amatpersonas aicināja „uzņemties atbildību par kriminālprocesa nepamatotu uzsākšanu un virzību līdz pat pēdējai instancei, uzturot politiski motivētu apsūdzību, uzņemties atbildību un solidāri no saviem personiskajiem līdzekļiem atmaksāt valstij un LR iedzīvotājiem radītos zaudējumus vismaz man izmaksātās kompensācijas apmērā, t.i., 7257 Ls. Izdevumus, kas saistīti ar 3 gadus ilga politiskā procesa uzturēšanu, diemžēl jau ir apmaksājuši LR iedzīvotāji no savām nelielajām pensijām un algām”.
Šīs trīs amatpersonas Lembergs nosaucis šādā statusā – „bijušo LR ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, bijušo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, kura vadītā iestāde veica izmeklēšanu šajā lietā, un bijušo partijas Jaunais laiks ekonomikas ministru Krišjāni Kariņu, šīs politiskās lietas iniciētāju, sekojot labas pārvaldības principam, t.i., principam, kuru procesa virzītājs šajā lietā tik ļoti akcentēja attiecībā pret amatpersonu Aivaru Lembergu, bet pilnībā ignorēja attiecībā pret amatpersonu Krišjāni Kariņu”.
Prokurors Leja apsūdzībā apgalvoja, ka Lembergs esot apzināti veicis pasākumus, lai ostas valdē netiktu iecelts Grinbergs un tādējādi ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli, lai nepieļautu sev personīgi netīkamas personas iecelšanu amatā.
Savukārt Loskotova vadītais KNAB publiski apgalvoja, ka Lembergs esot rīkojies pretēji valsts interesēm, apzināti un mērķtiecīgi neesot pildījis valdības rīkojumu par Grinberga iecelšanu Ventspils ostas valdes locekļa amatā, aizbildinoties ar nepamatotiem formāliem iemesliem, būtiski apdraudējis valsts intereses ekonomikā, kaitējis pārvaldības kārtībai un aizskāris fiziskās personas - Grinberga likumīgās intereses un tiesības, kā arī nodarījis materiālu kaitējumu.
Lembergs arī esot Ģenerālprokuratūrai apzināti sniedzis nepatiesu ziņojumu par sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma mēģinājumu nolūkā panākt kriminālprocesa sākšanu pret Ventspils pilsētas domes deputātu Grinbergu un toreizējo ekonomikas ministru Kariņu.
Tiesa visās trīs instancēs visas šīs apsūdzības atzina par nepamatotām. „Biju ar mieru no kompensācijas atteikties, par to saņemot Ģenerālprokuratūras atvainošanos. Taču acīmredzot samaksāt nodokļu maksātāju naudu šai institūcijai ir vieglāk nekā atvainoties par tās prettiesisko darbību,” – tā iepriekš publiski paziņojis pats Lembergs.
Savukārt ne Maizītis, ne Kariņš pagaidām nav vēlējušies atbildēt uz Pietiek jautājumu, kā viņi reaģēs uz Lemberga aicinājumu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
