Iesaki rakstu: 
Ar šo jubileju Valdis Dombrovskis noteikti nelielīsies. Šonedēļ aprit apaļi divi gadi kopš brīža, kad viņa valdība parakstīja vienošanos par tā saukto nacionālās aviokompānijas airBaltic glābšanu un uzņēmums oficiāli pārgāja valsts kontrolē, bet sevi par investīciju baņķieri dēvējošā Ģirta Rungaiņa uzņēmums Prudentia Advisers tika pie vienmēr pilnas siles.
Vēl atceraties to skaļo muldēšanu un solīšanu visu pirmo gadu pēc Latvijas valstij tik dārgi maksājušā pasākuma? Tiekot sniegtas efektīvas un nepieciešamas konsultācijas, no kurām uzņēmums jau atspirgstot kā izkaltis asns pavasara lietutiņa šaltīs, tad vēl tik daži novatoriska mārketinga pasākumi, ieliekot pa dārgam sludinājumam Financial Times, un jauks, skaists un dāsns investors būšot klāt kā likts. Tikai samaksājiet rungaiņveidīgajiem, un viss notiks!
Lielai daļai no visa tā, ko toreiz solīja rungaiņveidīgie, gan nebija pilnīgi un absolūti nekā kopēja ar elementāru veselo saprātu, - šis trūkums tika aizvietots ar skaļu un pārliecinātu bļaustīšanos: da ko jūs tur, nelabvēļi, saprotat; da mēs tūlīt, da mēs jau drīz, da mēs te visus pārliecināsim, da viss teju, teju notiks, jūs tikai drusku pagaidiet - un samaksājiet, protams!
Nenotika, protams, jo rungaiņveidīgo bļaustīšanās varbūt bija pietiekama, tā sacīt, vietējās auditorijas ausīm un prātiem (vai to neesamībai), bet ne kaut kur pasaules tālēs mītošajiem it kā jaukajiem un dāsnajiem potenciālajiem investoriem, kurus pirmo un galvenokārt interesēja tikai viens - kas ir tā manta, kas viņiem tiek piedāvāta.
Manta, kā to varēja pamanīt ikviens - pat pašpasludināts "investīciju baņķieris", ja tam nevajadzētu tik ļoti rūpēties par personisko guzu un sili -, bija vanckars. Govs, kas pienu nevis dod, bet milzu daudzumos rij. Govs ar neskaidru nākotni. Pat ne visa govs, bet tikai pusgovs, par kuru pircējam nebūtu īstas kontroles. Govs, par kuru vispār nebija skaidrs, cik liela daļa no tās pieder pārdevējam.
"Kā gan Jums, Rungaiņa kungs, pietiek alkatības un nekaunības, lai iekasētu no savas valsts milzu summas par to, ka valstij un tās acīmredzot jau galēji glupajiem vadītājiem iestāstāt – šādu govi nacionālās aviokompānijas "airBaltic" pašreizējā izskatā kādam var pārdot?" - šādu atklātu jautājumu es valsts slaukšanas speciālistam Rungainim uzdevu pirms nedaudz vairāk nekā gada.
Rungaiņa kungs, protams, neatbildēja. Jo nekā jau atbildēt nevarēja ne viņš, ne viņa kristālskaidrais, apaļvaigainais maizes (un sviesta, un omāru, un kaviāra, un konjaka ar cigāru) devējs. Taču pietiekami skaidra atbilde bija tas, ka daiļo rezultātu solīšana mēnesi pēc mēneša palika aizvien klusāka un klusāka, līdz pašlaik nekāds airBaltic vispār vairs netiek pieminēts.
Nav viņiem vairs tādas tēmas - un viss, kaut "konsultāciju" un "investora meklēšanas" nauda tiek čakli iekasēta. Taču nu precīzi tāda paša bļaustīšanās ar tieši tādas pašas kvalitātes argumentiem, pamatojumiem un uz tiem balstītiem solījumiem nu skan saistībā ar citu Dombrovska valdības veiksmes stāstu - protams, sakarā ar Liepājas metalurgu.
Nu, piemēram. Vai vēl atceraties uz rungaiņveidīgo doto gudro padomu pamata izstādīto Dombrovska valdības "stingro pozīciju": ja Liepājas metalurga akcionāri aši un knaši, līdz noteiktam datumam neieguldīšot 25 miljonus latu, valdība neiesaistīšoties uzņēmuma glābšanā - nu neparko, stingri un nelokāmi?
Taču akcionāri, protams, nelīdzinājās rungaiņveidīgajiem un nebija glupi - viņi labi zināja, ka, ja nu kas, nevis viņi, bet valdība būs tā, kam nāksies norēķināties ar itāliešu banku par divreiz lielāku summu. Un tā, loģiski, arī notika, savukārt no prudentiešu gudro padomu balstītās Dombrovska un Vilka "stingrās pozīcijas" čiks vien palika.
Bet varbūt atceraties, kā rungaiņveidīgie, par izciliem padomiem pelnot savus nez cik tur tūkstošus dienā, sadomāja Dombrovskim jaunu gudru padomu - lai divi lielie "nepaklausīgie" Liepājas metalurga akcionāri aši atdodot savas akcijas par diviem latiem un priecīgi par savu veselo ādu tinoties lapās? Pats savām ausīm radio dzirdēju, cik lepns viens no viņiem izklausījās par šo lielās prātošanas augli.
Izklausījās smalki, vai ne? Bet beidzās tieši tā, kā jebkurš cilvēks ar nedaudz veselā saprāta skaidri aptvēra jau šī klaunu ultimāta izteikšanas brīdī, - lielajiem akcionāriem nebija nu ne mazākās jēgas atdot savas akcijas. Vienā svaru kausā - divi rungaiņveidīgo solītie lati, bez kuriem gluži labi iespējams arī iztikt, bet otrā - iespēja vēl pakārpīties. Un kāpēc gan nepakārpīties, ja pretējā puse par dārgu naudu pērk pasaules glupākos padomus? To mēs arī redzam līdz šai baltai dienai.
Un nu tagad, jau deviņus mēnešus pēc Metalurga krīzes sākuma, kā liels pārsteigums parādās ziņa, ka, neraugoties uz prudentiski dombrovskisko tiesiskās aizsardzības plānu, neviens potenciālais investors nez kāpēc neesot līdz plānā noteiktajam datumam atrikšojis, lai vienkārši tāpat iemaksātu uzņēmumam plānā paredzētos desmit miljonus latu.
Protams, ka neatrikšoja - vienkārši nevarēja atrikšot. Kā citādāk, ja gudro galvu (vai resno vēderu) vadītās rokas ir sastādījušas plānu, kas jau no apstiprināšanas brīža ir bijis neizpildāms? Nu, piemēram, kaut vai tāda formāla iemesla dēļ: plānā ierakstīts, ka derīgs un labs ir tikai tāds potenciālais investors, kas panācis vienošanos par pamatkapitāla palielināšanu ar vismaz trīs ceturtdaļas akciju pārstāvošiem akcionāriem.
Bet, rau, šādu piekrišanu ir iespējams saņemt tikai akcionāru sapulcē, savukārt likums nosaka, ka par publiskās akciju sabiedrības akcionāru sapulces sasaukšanas jāpublicē paziņojums vismaz 30 dienas iepriekš. Un no tā izriet vienkārša lieta - līdz ar to šādas sapulces sasaukšana plānā paredzēto termiņu ievērošanai vispār nebija iespējama...
„Nevajag iet lielzagļu pavadā, kam Prudentia traucē izkārtot zaudēto naudu vēlamajā apmērā no airBaltic. Prudentia atlīdzība ir daudzas reizes mazāka un līdz kabatai nonāk tikai daži procenti no ienākumiem. Šāda līmeņa naudas jebkad no valsts ir dabūjuši tikai augstāk minētie lielzagļi," - tā pirms aptuveni gada portālam Pietiek saistībā ar savu uzieto valstisko "galdiņ klājies" sprediķoja Rungainis.
Ņemot vērā iepriekš aprakstīto un izmantojot šo te pašu terminoloģiju, droši vien jāsaka īsi - pateicoties rungaiņveidīgajiem, mēs esam liecinieki jaunas sugas attīstībai: līdztekus lielzagļiem un mazzagļiem pašreizējā sabiedriski politiskajā situācijā īpaši komfortabli jūtas glupzagļi. Tāds, lūk, evolūcijas loks un joks.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
