Lielais nekustamo īpašumu burbulis: kā tas patiesībā notika

Burbuļa aizsākumi

Valstsvīri un politiķi par nepieciešamību aktivizēt hipotekāro kreditēšanu, kas, lūk, varētu atdzīvināt nekustamo īpašumu tirgu (pēc būtības – tādu vispār radīt), runāja visu deviņdesmito gadu otro pusi, bet – velti: 1998. gadā visā valstī kopumā bija reģistrēti tikai nepilni septiņi simti dzīvokļu ķīlu, kredīti dzīvokļu iegādei tika doti uz trim, labākajā gadījumā – pieciem gadiem, bet par 16% lielu procentu gada likmi kredītņēmēji varēja justies priecīgi, jo uz ko tādu varēja cerēt tikai īpaši uzticamie banku klienti, bet daudz biežāk bija jāsamierinās ar 18-22% gadā.

Un tad, ap 2000.-2001. gadu viss sākās. 1998. gadā vienistabas dzīvoklis Rīgas mikrorajonos maksāja trīs, labākajā gadījumā līdz pieciem tūkstošiem dolāru, bet 2000. gada beigās pat to pašu mitekli jau varēja saņemt divreiz, bet vēl gadu vēlāk – trīsreiz lielāku summu. Vai tā pamatā bija tikai lielās ārvalstu naudas ienākšana pēc skaidrības, ka Latvija jau drīzumā būs Eiropas Savienībā un NATO? Ne tikai. Nekustamo īpašumu kompānijas Latio īpašnieks Edgars Šīns un citi šis sfēras uzņēmēji vēlākajos gados ar pirkstu rādīja pirmām kārtām Hansabankas virzienā – tieši ar tās nopietnu pievēršanos civilizētai hipotekārajai kreditēšanai (procentu likmes zem 10% gadā, vismaz 10-20 gadu termiņš utml.) lielā mērā sācies nekustamo īpašumu tirdzniecības uzplaukums: šīs bankas piemēram sekojušas citas, un lavīna sākusi velties.

Kurš tieši bija tas, kas Hansabankā pieņēma izšķirošo lēmumu – vietējā valde ar Ingrīdu Blūmu priekšgalā vai „lielie priekšnieki” Tallinā un Stokholmā? Un kurš no lēmumiem tas bija? Būtiskā kredītu procentu likmju pazemināšana 1999. gada beigās vai kas cits? Nekustamo īpašumu biznesmeņi precīzi pateikt nevar, un arī bankas pārstāvji vēlākajos gados aprobežojās ar lakonisko: „Mēs uzskatām, ka lielākais lūzums hipotekārās kreditēšanas attīstībā notika, kad hipotekārā kreditēšana iekšēji tika pārcelta no uzņēmumu apkalpošanas daļas uz klientu apkalpošanas daļu…” Līdzīgi izteicās arī citu banku pārstāvji, taču fakts – ap 2000. gadu hipotekārā kredīta ņemšana mitekļa iegādei kļuva pieejamāka arvien plašākai iedzīvotāju daļai gan nosacījumu, gan summu (no kopējās pirkuma summas), gan termiņu ziņā.

Pienāca brīdis, kad, piemēram, Ernesta Berņa un Oļega Fiļa Aizkraukles banka piedāvāja kredītu pat virs pirkuma vērtības un kredītiestādes burtiski sacentās par katru jaunu kredītņēmēju, tos aicinot ar viskārdinošākajiem saukļiem. „Tu sapņo par māju? Atnāc pēc kredīta!” – vilināja Andra Bērziņa vadītā Unibanka, savu hipotekāro kredītu popularizējot arī ar saukli „Aizņemies izdevīgāk!”. „Tās ir mūsu mājas!” un „Tā būs mana istaba!” – solīja Ineša Feifera vadītā valsts īpašumā esošā Hipotēku banka. „Sākam jaunu dzīvi!” – kārdināja Nordea banka. „Jūtieties kā mājās!” – šāds bija Maikla Borka vadītās Rietumu bankas sauklis; Valērija Kargina un Viktora Krasovicka Parex banka savukārt apgalvoja – tieši tur esot „Ātrākais Hipokredīts”. Beigu beigās bankas aizsolījās par līdz saukļiem no sērijas „Unikāls piedāvājums dzīvokļa iegādei vai remontam”, - tāds bija tās pašas Hipotēku bankas piedāvājums. Pienāca pat brīdis, kad I. Blūmas vadītā Hansbanka kredītņēmējiem uz jau esošās ķīlas pamata piedāvāja paņemt vēl papildu aizdevumus.

Azartiskās bankas

Par to, kā pašas bankas aizrāvās ar hipotekārās kreditēšanas šķietami pilnīgi drošajām un neierobežotajām iespējām, uzskatāmi liecina kaut vai Hansabankas vadības parakstītie šīs kredītiestādes gada pārskati. Līdz pat 2001. gada pārskatam, to ieskaitot, hipotekārie kredīti bankas vadības ziņojumos vispār netika pieminēti. Taču tad pienāca 2002. gads, un I. Blūmas un bankas padomes priekšsēdētāja Indreka Neivelta parakstītajā ziņojumā jau bija atrodamas šādas optimisma un entuziasma pilnas rindas: „Aizvadītā gada rezultāti apliecina, ka mēs esam uz pareizā ceļa, un 2003. gada uzdevums ir veicināt tikpat straujus biznesa apjomu pieaugumus kā līdz šim. Īpaša uzmanība tiks pievērsta privātpersonu hipotekārajai kreditēšanai un mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai. Šādus uzdevumus mums ļauj izvirzīt Latvijas ekonomikai paredzamā joprojām viena no straujākajām izaugsmēm pasaulē, kā arī zemais kreditēšanas produktu izmantošanas līmenis valstī.”

Gadu vēlāk šie paši baņķieri bija kļuvuši vēl optimistiskāki: „Privātpersonu kreditēšanas apjomu un īpaši hipotekāro kredītu pieaugums aizvadītajā gadā ir uzskatāms par vienu no galvenajiem gada notikumiem nozarē. Pieaugot privātpersonu maksātspējai, kā arī būtiski samazinoties aizdevumu procentu likmēm, kopējais privātpersonām izsniegto aizdevumu apjoms banku sektorā ir pieaudzis par 330 miljoniem latu. Hansabankas privātpersonu kredītportfelis uz gada beigām ir sasniedzis 147 miljonus latu, nodrošinot 19,4% tirgus daļu. Šāds pieaugums ir noticis, bankai nesamazinot savas kredītpolitikā noteiktās prasības riska vadības jautājumos. Ņemot vērā joprojām zemo privātpersonu kredītu īpatsvaru banku kopējos aktīvos, mēs prognozējam līdzīgus pieauguma tempus šajā jomā arī 2004. gadā.”

2004. gada pārskatā I. Blūma un I. Neivelts riskus kā būtisku faktoru vairs neminēja, - goda vietu ieņēma sajūsma par pieauguma tempiem: „Man ir liels gandarījums savu ziņojumu par Hansabankas darbību sākt ar ziņu, ka šis ir bijis kārtējais visveiksmīgākais gads bankas darbības vēsturē. (..) 2004. gadā, tāpat kā pērn, strauji turpinājās privātpersonu kreditēšanas apjomu un īpaši hipotekāro kredītu pieaugums. Kredīti privātpersonām mājokļu iegādei Latvijā kopumā pieauga par 82,5% un kopējie privātpersonām izsniegtie kredīti palielinājās par 76,5%, tādējādi banku kopējos kredītos privātpersonām izsniegto kredītu īpatsvaram palielinoties no 25,3% uz 30,5%. Tik strauju pieaugumu nenoliedzami veicināja visā pasaulē un arī Latvijā esošās zemās procentu likmes un straujais nekustamā īpašuma cenu pieaugums. Tomēr mūsu gadījumā svarīgi papildus veicinošie faktori ir arī zemais kreditēšanas bāzes līmenis valstī kopumā, kā arī pakāpeniska iedzīvotāju materiālās labklājības uzlabošanās. Mēs nedomājam, ka kreditēšanas pieauguma tempi varētu pazemināt kredītportfeļa kvalitāti kopumā banku nozarē.”

Un tieši tikpat jūsmīgi vārdi tika teikti arī par 2005. gadu: „Pagājušais gads bija ļoti straujas kreditēšanas apjomu pieauguma gads ar būtisku pieaugumu visās jomās. Īpaši jāmin hipotekārie kredīti privātpersonām, kuru apjoms banku sektorā ir dubultojies vairākus gadus pēc kārtas. Tomēr, salīdzinot ar eiro zonas valstīm, izaugsmes potenciāls Latvijā vēl ir liels. (..) Nostiprinot savas vadošās pozīcijas privātpersonu apkalpošanā valstī, 2005. gadā Hansabanka būtiski palielināja privātpersonām izsniegto kredītu apjomu. Hipotekāro kredītu apjoms gada laikā vairāk kā dubultojās, un uz gada beigām gandrīz katrs trešais hipotekārais kredīts tika izsniegts Hansabankā. Paralēli hipotekārajai kreditēšanai ir pieaugusi arī patēriņa kreditēšana, kas ļauj ātri un vienkārši iegūt līdzekļus vidēji lielu pirkumu veikšanai un pakalpojumu apmaksai.”

Bet ko nu viena Hansabanka, - tikpat jūsmīgi izteicās (un rīkojās) arī faktiski visas pārējās bankas. „Kredītpakalpojumu jomā Unibanka pārskata gadā īpaši akcentēja hipotekāro kreditēšanu. Gada laikā ļoti sekmīgi tika rīkotas vairākas hipotekāro kredītu pārdošanas akcijas, izsniegtajiem kredītiem piemērojot īpaši izdevīgus nosacījumus. Kā liecina rezultāti gada beigās, tas vainagojies panākumiem – gada laikā privātpersonām izsniegto hipotekāro kredītu apjoms Unibankā pieaudzis vairāk nekā trīs reizes līdz Ls 37.3 miljoniem, pārstāvot 7,0% no visa bruto kredītportfeļa (2,6% 2001. gada beigās). Savukārt privātpersonām kopumā izsniegto kredītu apjoms pārskata gada beigās sasniedzis Ls 88,0 miljonus (68% pieaugums, salīdzinot ar 2001. gada beigām), pārstāvot 16,5% no bruto kredītportfeļa (11,7% 2001. gada beigās),” – tā jau 2002. gada pārskatā priecājās, piemēram, Unibankas prezidents A. Bērziņš un padomes priekšsēdētājs Matss Kjērs.

Banku pievēršanos hipotekārajai kreditēšanai veicināja gan lētu finanšu resursu pieejamība pasaulē, gan šķietamā drošība, ieguldot tos nekustamajos īpašumos, kuru tirgus jau kopš 1998.-1999. gada bija acīmredzami augšupejošs. „1998.gadā sakarā ar finanšu krīzi Krievijā cilvēki, kuri eksportēja mūsu produkciju uz Krieviju un bijušajām PSRS valstīm, vienā mirklī pazaudēja visu savu biznesu. Nokrita dolāra kurss, nebija vairs iespējas pārdot, mūsu produkti kļuva nekonkurētspējīgi. Šie cilvēki sāka izmantot savu enerģiju un iespējas nekustamo īpašumu biznesā. Tie bija pirmie spēlētāji šajā tirgū. 1998.-2000.gadā bija šie spēlētāji – biznesmeņi. Pēc tam, 2000. gadā ar to sāka nodarboties jau visi – no taksistiem līdz premjerministram. 2002. gadā, pirms iestāšanās Eiropā, sākās stabilā tendence uz augšu, kad visi saprata, ka peļņas iespējas ir reālas, ka nauda ir viegli pieejama un ka pēc iestāšanās Eiropā mūs gaida vēl labāka dzīve. Citas nozares nevarēja konkurēt ar nekustamajiem īpašumiem peļņas līmenī,” – kopējo noskaņojumu īsi apkopo uzņēmuma NIRA fonds vadītājs Vadims Markovs, viens no nekustamo īpašumu starpniecības jomas veterāniem.

Pļavu ciemati un citi brīnumi

Līdz ar fantastisko, šķietami nebeidzamo nekustamā īpašuma cenu kāpumu par pāris trim procentu mēnesī un desmitiem procentu gadā (2005. gada februārī kļuva zināms, ka līdz ar tirgus pāriešanu no dolāriem uz eiro cenas mēnesī pieaugušas pat par 30%) parādījās vēl virkne dažādu procesu. Viens no tiem – ja iepriekš par „jaunajiem” vai pat „ekskluzīvajiem projektiem” tika dēvētas padomju laikos mikrorajonos sāktās un nu pabeigtās ēkas, tad ap 2001. gadu izrādījās, ka ir izdevīgi ne tikai pārdot jau esošu nekustamo īpašumu, bet arī būvēt jaunus mājokļus – gan savrupmājas, gan rindu mājas un ciematus. Jau tai pašā 2001. gadā Rīgas tuvumā bija uzbūvēti vai tika būvēti vairāk nekā desmit jaunie savrupmāju ciemati, - pionieri šeit bija Ievas Plaudes un Jāņa Lasmaņa Kolonnas grupa, igauņiem piederošais Merks, arī vairākas mazākpazīstamas pašmāju kompānijas; gadu vēlāk Rīgas tuvumā jau tika būvēti vai bija uzbūvēti aptuveni divi desmiti ciematu ar apmēram 700 mājām. Turklāt pretēji sākotnējai piesardzībai izrādījās, ka pieprasītas ir ne tikai 50-100 tūkstošus, bet arī līdz pat 200 tūkstošus dolāru vērtas mājas.

Tomēr potenciālo privātmāju kārotāju skaits, kā rādīja aprēķini, vienalga bija salīdzinoši niecīgs – it īpaši salīdzinot ar ļaudīm, kas bija gatavi atvēlēt (t.i. – lielākoties aizņemties) vairākus desmitus tūkstošu jaunu mitekļu iegādei. Rezultātā ap 2002. gadu uzņēmēji ne tikai radīja paši sev apzīmējumu „attīstītājs” (viens no pionieriem šī vārda lietošanā bija ekspremjers Māris Gailis, kurš pats būvēja rindu mājas Ķīpsalā), bet arī sāka celt iespaidīgas un vismaz sākotnēji pietiekami kvalitatīvas daudzstāvu dzīvojamās mājas un to kompleksus. Piemēram, Tomsona terašu projekts (tā īpašnieki – Krievijas pilsoņi Jurijs Smirnovs un Olga Čagadajeva) 2003. gadā uzstādīja būtiski jauna veida arhitektoniskos standartus daudzdzīvokļu namu jomā - vairs nekādu nejēdzīgu daudzstāvu „kastīšu”.

Plašo tautas masu gatavība pirkt, pirkt un pirkt par banku dāsni aizdoto bija tik liela, ka parādījās pat teiciens par „jauno projektu” dzīvokļiem, kas tiekot izķerti kā karsti pīrādziņi. Savukārt Pierīgā aizvien vairākus gadus kā jaunie ciemati tika tirgotas pļavas un kādreizējie burkānu lauki, kur pat zemesgabali nebija iemērīti, par ievilktām komunikācijām un sagatavotu infrastruktūru nemaz nerunājot. Taču pircējus tas nemulsināja – pietika ar pārdevēju solījumiem vien. Tikai ap 2004. gadu presē parādījās ziņas par, piemēram, jau iepriekš zināmo uzņēmēju Genādiju Tovancevu (kuru kādreizējais Sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļas priekšnieks Sergejs Ļebedevs savulaik bez aplinkiem bija nodēvējis par blēdi ar deviņu klašu izglītību) un viņa dēlu Dmitriju Tovancevu, kuriem piederošais uzņēmums Tovanceva grupa sludinājumos piedāvāja apbūves gabalus jaunbūvējamos ciematos ar krāšņiem nosaukumiem Lakstīgalu pļava, Pasakainā pļava, Bebru pļava, Zemeņu pļava, Dzērvju pļava un Mēness pļava, kaut patiesībā šajās pļavās daudzviet būvniecība nemaz nebija iespējama vai arī piedāvātāji oficiāli nemaz nebija zemes īpašnieki.

2002. gada aprīlī Rīgā notikušajā starptautiskajā konferencē Baltijas nekustamais īpašums 2002: tirgus, attīstība, vīzijas tirgus dalībnieki vēl sūdzējās, ka tas neiztikšot ārā no zīdaiņa autiņiem, kamēr Latvijā neienākšot nopietni ārvalstu investori ar simtiem miljonu latu lieliem investīciju projektiem. Taču jau pāris gadus vēlāk tā izrādījās realitāte – vai ik mēnesi tika paziņots par jauniem, aizvien apjomīgākiem būvniecības un nekustamo īpašumu attīstīšanas plāniem, kuru ietvaros nosauktās summas bija ne tikai desmitos, bet pat virs simt miljoniem latu. Savukārt cenas turpināja augt reizē ar pieprasījumu un banku kredītpiedāvājumiem: jau minētajā konferencē Parex bankas viceprezidente kreditēšanas jautājumos Līga Puriņa informēja, ka gada laikā hipotekāro kredītu apjoms valstī pieaudzis par 225 procentiem un kredītiestādes privātpersonām kopumā aizdevušas 135 miljonus latu. Un arī tas vēl bija tikai sākums.

Pirmās bažas

Rezultātā jau 2001. gadā presē parādījās pirmais virsraksts „Pārkaršanas bažas tirgū” (Diena), lai gan šīs bažas tad tika attiecinātas galvenokārt uz biroju un tirdzniecības platību īri, gadu vēlāk pirmais preses publikācijas virsraksts jau ziņoja, ka „Nekustamā īpašuma iegādē sācies bums” (Neatkarīgā Rīta Avīze), īpašu uzmanību pievēršot Rīgas mikrorajonu dzīvokļu trūkumam otrreizējā tirgū, vēl pēc pusgada atradās eksperti (piemēram, Latio pārstāve Vita Gudkova), kas pauda uzskatu, ka „Dzīvokļu cenas tuvojas augstākajai robežai”, un pirmoreiz sāka lietot terminu „ažiotāža” (Rīgas Balss). Tomēr no dažām publikācijām nekas nemainījās – „karsto pīrādziņu” process tikai gāja plašumā, un jaunu impulsu tam vēl deva Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā: tā paša gada rudenī oficiālā statistika rādīja, ka dzīvokļu cenas, salīdzinot ar 1998. gadu, ir četrkāršojušās un pat astoņkāršojušās, tāpat trīs līdz četras reizes cēlušās arī zemes cenas. Vēl divus gadus vēlāk tās pašas Hansabankas dati rādīja, ka hipotekārās kreditēšanas apjoms Latvijā pēdējos piecos gados pieaudzis par 70% līdz 105% gadā.

Runas par iespējamu burbuli gan pakāpeniski kļuva skaļākas. „Nav loģiska pamatojuma tam, kādēļ centrā turpinās dzīvokļu cenu kāpums. Jau pašreiz šajā ziņā esam sasnieguši citu Eiropas valstu līmeni, un, manuprāt, pašreizējā situācija ir ažiotāžas sekas,” presē 2004. gadā ieminējās, piemēram, nekustamo īpašumu kompānijas OberHaus izpilddirektors Ģirts Grīnbergs. Īpaši zīmīgs bija jau 2004. gada vidū tā paša E. Šīna parakstīts raksts „Aizņemšanās bez bremzēm”, kurā nekustamo īpašumu uzņēmējs jau atklāti brīdināja: „Savulaik piedāvājuma topā bija kredīti līdz 80% no iegādājamā nekustamā īpašuma vērtības, sekoja 90%, 100%, nu - jau 105%. „Ņem, kamēr vēl ir!” - šo vienas finanšu iestādes saukli var izmantot, lai raksturotu kopējo visu to kredītiestāžu nostāju, kuras masveidīgi piedāvā hipotekārās kreditēšanas pakalpojumus. (..) Cilvēki pašlaik aizņemas azartiski, aizgūtnēm, maksimāli savelkot jostas pašlaik un nopietni rēķinoties ar tādu nākotnes scenāriju, kas ļautu sekmīgi norēķināties par saņemtajiem hipotekārajiem kredītiem. (..)

Esmu runājis gan ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, gan ar Latvijas Bankas pārstāvjiem, taču viņu atbildes ir identiskas - mums nav sviru, kā situāciju reāli ietekmēt. Jā, mēs pacēlām latu likmes, bet cilvēki metās vairāk aizņemties dolāros un eiro, tā vēl palielinot risku. Jā, mēs varam uzraudzīt, lai finanšu iestādes naudu no cilvēkiem pareizi ņemtu, bet mēs nevaram uzraudzīt, kā tās cilvēkiem šo naudu dod... Tieši tāpat 90.gadu sākumā atrunājās ierēdņi Skandināvijā. Arī viņi situāciju skaidroja skaisti, loģiski un pārliecinoši. Arī viņi noteikti negribēja krīzi, bet tā tomēr notika - nekustamie īpašumi kļuva uz pusi lētāki, pārmaiņas banku sfērā tobrīd daudzi dēvēja vienkārši par katastrofālām, valstis ekonomiskajā attīstībā tika atmestas par vairākiem gadiem atpakaļ. Šādā virzienā pašlaik dodas Latvija. Iespaids, vērojot aizņemšanās azartu, ir - potenciālajiem kredītņēmējiem un arī bankām ir tikai gāzes pedālis, bet bremzes ir aizmirstas vai arī to vispār nav.”

Kāds nu tur burbulis?

Taču nesalīdzināmi vairāk bija to, kuri jebkādas runas par cenu burbuļiem un to iespējamo plīšanu uzskatīja par pilnīgi nepamatotām - un savu viedokli arī bija gatavi paust skaļi un pārliecinoši. Argumenti bija vairāku veidu – pirmkārt, bankas Latvijā rūpīgi skatās, kam naudu vispār aizdot; otrkārt, cilvēki ir apdomīgi un superdārgas kļūdas ar nekustamo īpašumu nepieļaus; treškārt, par krīzi un krahu runā tikai savtīgi noskaņoti ļaudis ar tumšām interesēm; ceturtkārt, pasaules ekonomiskie dižgari nekādu krīzi nesola – tātad tādas arī nebūs; piektkārt, pārkarsuši sliktākajā gadījumā esot tikai atsevišķi nekustamo īpašumu jomas segmenti.

„Bankas lielākoties finansē speciālistus - kas saprot, ko un kā vajag būvēt un ko var pārdot,” presē deklarēja Hansabankas uzņēmumu apkalpošanas nodaļas direktors Mārtiņš Bandenieks. „Es ticu, ka arī pēc piecpadsmit gadiem iegādātais īpašums nemaksās mazāk. (..) Nekustamā īpašuma tirgus ir pārāk dārgs, lai cilvēki atļautos kļūdas. Ja tu nopērc lētas kurpes lētā veikalā, tu tās izmet ārā un nākamreiz aizej uz normālu veikalu. Bet, ja tu vienreiz iebrauksi auzās ar nekustamo īpašumu, tad tā būs tava pēdējā kļūda mūžā. Mēs nevaram atļauties, ka normālas ģimenes pamēģina to uz savas ādas,” ko teikt bija nekustamo īpašumu jomā miljonu nopelnījušajam premjera Aigara Kalvīša padomniekam ekonomikas jautājumos Aigaram Štokenbergam.

Pēc viņa domām, Latvijā pārkarsuši bija „tikai daži nekustamā īpašuma tirgus segmenti — pļavas, Rīgas centrs, Jūrmala. Tie ir segmenti, kuros ir ekonomiski nepamatoti augstas cenas. Taču šo dažu sektoru „pārkaršana” nenozīmē, ka krīze draud visam tirgum”. „Iespējams, ka atsevišķi nekustamā īpašuma segmenti, pateicoties spekulatīvajiem darījumiem, „pārkarst”. Taču to, kas notiek šajos segmentos, nevar attiecināt uz visu nekustamā īpašuma tirgu kopumā,” piebalsoja arī Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons. „Šobrīd mājokļu tirgus pamatsegmentā — paneļu daudzdzīvokļu mājas — „pārkaršana” nav iestājusies. Augsto pieprasījumu nosaka dzīvojamās platības trūkums Rīgā. Tā kā vairums kredītņēmēju ir cilvēki, kuri mājokli iegādājas savām vajadzībām, tad galvenais šo dzīvokļu cenu stabilitātes stūrakmens ir kredītņēmēja maksātspēja, kura šobrīd ir stabila,” analizēja Hansabankas vecākā analītiķe Liene Kūle. „Es nebrīnītos, ja īpašumi pie mums kļūtu dārgāki nekā vienā otrā vecās Eiropas nomalē, jo mēs veidojamies par Austrumeiropas centru,” vēl gaišāku nākotni solīja Urban Art valdes priekšsēdētāja vietnieks Ilvars Metnieks.

Īpaši dzelžaina loģika bija Arco Real Estate padomes priekšsēdētājam Viktoram Savinam, pēc kura domām „Krīze noteikti būs, bet ne tuvāko desmit gadu laikā”, - interneta publikācijā ar virsrakstu „Nekustamā īpašuma nozarē ir BURBULIS – nekas nav tālāk no patiesības kā šis apgalvojums” uzņēmējs deklarēja: „Cenu kritums – kas maz ticams. Un kas par to, kā tas ietekmēs mājsaimniecības maksātspēju?! Vai tad tāpēc 2,5 miljoni Latvijas iedzīvotāji panikā sāks pārdot savas mājas un dzīvokļus, kuros dzīvo, tādēļ, ka dažiem ekstrēmistiem, kuri nodarbojas ar šo biznesu (spekulācijas), neizdodas pārdot savus īpašumus un gūt no tā peļņu? Es sliecos domāt, ka lielākā daļa mājsaimniecību pat neko nezin par cenu pieaugumu vai kritumu. Nu - izlasīju avīzē, ka mūsu māja vairs nemaksā 200 tūkstoši, bet, piemēram, 180 tūkstoši. Un tad? Eju gulēt, lai nākamā dienā atkal dotos uz darbu. (..) Dārgie kolēģi, draugi, mājokļu īpašnieki, tikai jūsu ziņā ir vai nu ticēt apgalvojumam, ka tirgus ir cenu burbuļa plīšanas priekšvakarā, vai tomēr vadošo ekonomistu kā Alans Grīnspens un daudzu citu godājamu nozares speciālistu viedoklim, ka pasaules un it īpaši Latvijas nekustamā īpašuma tirgus attīstās normāli un likumsakarīgi. Es personīgi drīzāk ticu, ka ar tirgu viss ir kārtībā.”

Visbeidzot, atradās arī ļaudis, kas it kā esošā, it kā tomēr neesošā burbuļa plīšanas versijas aizstāvju motīvos meklēja un sekmīgi atrada ļaunas sazvērestības un savtīgas intereses. „Par krahu runāt nav nekāda pamata, tās ir mākslīgi veidotas runas, jo vienmēr būs kāds, kas reaģēs uz sacelto paniku nepieciešamajā veidā,” paziņoja Colliers International ģenerāldirektors Baltijas valstīs Mihails Morozovs, bet Rīgas Ekonomikas Augstskolas izpētes projektu vadītājs Aivars Timofejevs savās aizdomās bija vēl detalizētāks: „Norises Latvijas nekustamo īpašumu tirgū pēdējo mēnešu laikā aizvien vairāk sāk atgādināt fondu tirgu, kur daži veikli vērtspapīru tirgoņi, manipulējot ar tiem pieejamo informāciju, mēģina panākt sev un saviem klientiem vēlamas tendences tirgū. Šādu spekulatīvu darbību rezultātā ieguvēji, protams, ir daži informācijas īpašnieki, varbūt arī kāds acīgāks spēlētājs, kurš atminējis spēli, taču zaudētājos parasti paliek daudz lielāks tirgus dalībnieku skaits. Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotās prognozes par „pārkaršanu” un „cenu burbuli” nekustamo īpašumu tirgū pagaidām gan nepārsniedz deklaratīvu paziņojumu līmeni, kas nav pamatoti ar ticamiem faktiem. Dažos gadījumos pat var novērot konfliktu starp kādu paziņojumu un pēc tam sekojošo argumentāciju.”

Likumdevēju mazās vājības

Tikmēr pat uz oficiālajiem zemesgrāmatu datiem balstītā statistika rādīja iespaidīgu ainu. Piemēram, 2005. gada otrajā pusgadā vien Rīgā bija notikuši vismaz 50 ievērojami nekustamā īpašuma darījumi, kuru vērtība bijusi no 0,5 līdz pat 7,5 miljoniem latu, un to veicēju vidū bija gan nekad agrāk un pēcāk nedzirdēti vārdi un uzvārdi, gan arī pazīstami uzņēmēji no Latvijas miljonāru saraksta – pēdējo vidū gan Nelss koncerna lielākais īpašnieks un vadītājs Andris Sihtors, gan Elko grupas akcionāri Kaspars Viškints un Ēriks Strods, gan Ernst & Young partneris Andris Lauciņš, gan Elkor grupas vienīgais īpašnieks Aleksandrs Popovs, gan nekustamo īpašumu attīstītāji Sergejs Ahmetovs, Vasīlijs Rožkovs, Mihails Ļitviņuks un Ivars Rudzītis, gan viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem un ļoti ievērojamu galvaspilsētas nekustamo īpašumu saimnieks Justs Nikolajs Karlsons, gan Līvu alus darītājs Andris Griģis, gan uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, gan Kolonnas grupas līdzīpašnieks Jānis Lasmanis, gan Vladimirs Levins, kurš biežāk minēts kā viens no ASV investīciju kompānijas New Century Holdings neoficiālajiem pārstāvjiem Latvijā, gan Mono holdinga līdzīpašnieks Mihails Šuliks, gan pazīstamais ASV automašīnu tirgotājs Boriss Teterevs, gan pat Krievijas mūziķis Iļja Lagutenko.

Tāpat 2005. gada otrajā pusgadā jaunus īpašniekus bija ieguvuši gandrīz vai pēdējie saimniekus nemainījušie lielie zemesgabali Pierīgā, savukārt trīsdesmit lielākajos oficiāli fiksētajos nekustamā īpašuma darījumos Jūrmalā cenu amplitūda bija no 200 tūkstošiem līdz 1,8 miljoniem latu. Un nesalīdzināmi klusāk izskanēja, piemēram, tā paša Latio 2006. gada sākumā apkopotie dati, no kuriem izrietēja, ka, piemēram, no 8296 mājokļiem, kas 2005. gada decembrī bijuši piedāvājumā, janvāra beigās nav bijusi pārdota vairāk nekā trešā daļa – 3111.

Tikpat neieinteresēti sabiedrība, politiķi un lielākoties arī mediji visus šos it kā esošā, it kā neesošā cenu burbuļa gadus noskatījās arī uz valsts nevēlēšanos īpaši piepūlēties, lai no tā gūtu kādu labumu arī sev (un tātad visiem valsts iedzīvotājiem) nodokļu veidā. Finanšu ministrija gan 2004. gadā bija nonākusi tiktāl, ka plānoja apbūves zemes darījumus aplikt vismaz ar 18% pievienotās vērtības nodokli, taču Saeimas plenārsēdē par šo ierosinājumu nenobalsoja neviens pats deputāts; līdzīgi izgāzās arī ideja pēc Īrijas piemēra aplikt ar nodokli hipotekāros kredītus, - jau pieminētais Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents T. Tverijons brīdināja, ka „šāds šāviens būtu sāpīgs banku sektoram”, un tika arī sadzirdēts likumdevēju vidū.

Un kā nu ne, ja arī paši likumdevēji bija tikai cilvēki ar savām cilvēciskajām vajadzībām: tā, piemēram, 2004. gada decembrī izrādījās, ka pat Saeimas priekšsēdētāja biedrs Jānis Straume četristabu dzīvokli Vecrīgā, Teātra ielā 12 oficiāli pārdevis par smieklīgiem 17 tūkstošiem latu, savukārt tajā esošās mēbeles utml. – par gandrīz 180 tūkstošiem latu, tādā veidā apejot likumu un valsti „atbrīvojot” no paprāvas nodevas saņemšanas. Premjers Einars Repše izrādījās gandrīz vai vienīgais nekustamā īpašuma spēlētājs, kas 2005. gadā, pašā buma pilnbriedā, kā izrādījās, dīvainā veidā bija pamanījies strādāt ar zaudējumiem (ko, protams, pats mēģināja norakstīt uz politiskiem iemesliem). Līdz burbuļa plīšanai bija palikuši vēl trīs gadi.

Novērtē šo rakstu: