Levita „draugs” miljonārs Ramoliņš – krāpnieks, reideris un uzmetējs?

Sāksim no atskata vēsturē - kad dzima ideja par uzņēmumu, kad to nodibinājāt?

Ideja radās 2005. gadā. Noskatījām vietu. 2006. gadā dibinājām uzņēmumu SIA Kurzemes finieris. Iegādājāmies zemi Kuldīgā, tie bija divi veci taras dēlīšu zāģēšanas cehi. Paņēmām no Vulkāna dažas vecas iekārtas cerībā tās pielāgot ražošanas vajadzībām, bet nekas neizdevās.

Jau 2006. gadā sākāt darboties, ražot produkciju?

Nē. Togad sākām restaurēt nopirktos angārus.

Protams, bijām ambiciozi, gribējām augt strauji, radīt darba vietas, eksportēt. Atskatoties varbūt jāteic, ka pārāk ambiciozi, taču īstu kļūdu nebija, viss bija izplānots pareizi.

Gazeli par strauju izaugsmi saņēmāt 2011. un 2012. gadā, kā līdz tam nonācāt?

Pēc telpu rekonstrukcijas rūpnīcu ieķīlājām Hipotēku un zemes bankā, paņēmām pirmo kredītu iekārtām. Uzstādījām iekārtas un paņēmām otru kredītu žāvētavai, katlu mājai. Tad arī sākām strauji attīstīties. Gan bankas speciālisti, gan paši, gan pieaicinātie konsultanti, ar kuriem apspriedāmies, uzskatīja biznesa plānus par pamatotiem, labi apdomātiem.

Kādas iekārtas pirkāt - jaunas vai lietotas kad sākāt ražošanu?

Jaunas nevarējām pacelt, pirkām lietotas. Jaunas iekārtas bija plānotas vēlāk par projekta līdzekļiem, kas izmaksātu 5,5 miljonus eiro. Tas bija plānots mazliet vēlāk. 2008. gada septembrī pie mums viesojās bankas komisija, lai skatītos, kā rodas pirmā lobskaida. Sākām žāvēt kokus. Sākām tirgot lobskaidu. Tas bija mūsu pirmais produkts.

Produkcija tika pārdota ārpus Latvijas vai tepat?

Tikai eksports! Sākumā pārdevām vienam Igaunijas uzņēmumam, tad skandināviem. Tikai tad, kad uzstādījām presi, sākām līmēt finieri. Pats sākums bija pašā iepriekšējās krīzes karstumā - 2008. gadā. Švaki gāja, protams, tomēr jāteic, ka tajā laikā mēs daudz mācījāmies. Pēc krīzes bija pamatīgs atspēriens. Mēs ražojām zemākās šķiras saplāksni, mūsu produkcija bija ļoti pieprasīta un gāja uz urrā! Tad arī 2011. un 2012. gadā saņēmām Gazeles balvu. Tomēr koksnes produktu tirgus ir ļoti svārstīgs, to redzam arī tagad. Mums arī no 2012. gada divus gadus klājās sliktāk globālo cenu svārstību dēļ. Divus gadus strādājām ar 300 tūkstošu eiro lieliem zaudējumiem ik gadu, taču šādi zaudējumi nešķita kritiski uzņēmuma pastāvēšanai. Mēs, tāpat kā visi citi, zinājām, ka cenas atkal celsies un būs labie gadi.

Kas bija par iemeslu zaudējumiem?

Mēs meklējām iespēju ražot augstākas pievienotās vērtības produktus, plānojām jaunas iekārtas, lai varētu ražot pasaules līmeņa produkciju, parādījās arī interese no IKEA. No 2012. gada sākās pamatīga produkcijas cenas krišanās, Eiropā nonāca Brazīlijas, Ķīnas lētā produkcija, un cena mūsu saplāksnim nokritās. Divi gadi pagāja zaudējumos tā dēļ. Tas mūs nospieda uz ceļiem. 2014. gadā es sapratu, ka būtu labi piesaistīt investoru ar dziļākām kabatām. Mēs tomēr esam vienkārši Latvijas uzņēmēji, ģimene, kas sākusi visu no nulles, ieguldījusi savus uzkrājumus un meža īpašumu ražotnes attīstībai. Mums nav iespēju paņemt no privātiem pāris miljonus, kad vajag, un ieguldīt uzņēmumā. Izlēmām, ka vajadzīgs kāds lielāks, spēcīgāks partneris, kas var palīdzēt izvilkt šādus tirgus lejupslīdes gadus, lai nav jāatlaiž darbinieki, lai var turpināt attīstīties arī tādos gados.

Kaut ko izdevās atrast?

Jā, runājām ar Mediena grupu Klaipēdā, jo viņiem interesēja izejviela, kuru var izmantot detaļu ražošanai IKEA. Interese par partnerību bija arī Latvijas Finierim. Izskatījām dažādas sadarbības iespējas no potenciālajiem partneriem, taču tieši tad parādījās Stiga RM [Andra] Ramoliņa personā (attēlā kopā ar valsts prezidentu Egilu Levitu). Viņš pats uzradās. Mums bija uzkrājies neliels parāds par kokiem pret Stigu RM, kas sākotnēji bija sarunu iemesls, bet patiesībā viņš bija dzirdējis, ka meklējam partneri, un bija ļoti ieinteresēts, ļoti draudzīgs, izrādīja pretimnākšanu, sapratni.

Cik liels parāds?

2014. gadā parāds pret Stigu RM par kokiem bija uzkrājies aptuveni 65 tūkstoši eiro. Ne pārāk liela summa mūsu biznesā, un ne pārāk liela summa Stigai RM. Bija arī nelieli parādi pret citiem bērza finierkluču piegādātājiem, taču viņi, apzinoties tirgus situāciju, izturējās ar sapratni.

Vai nonācāt līdz sadarbības piedāvājumam?

Jā. Vārds pa vārdam, viņš lūdza man parādīt rūpnīcu. Apstaigājām, izstāstīju savus plānus. Viņš piedāvāja sadarbību, piedāvāja, ka varētu kļūt par partneri.

Nevis iegādāties rūpnīcu?

Nē, viņš piedāvāja sadalījumu 60% viņam, 40% man, un šāds piedāvājums mums bija ļoti simpātisks. Viņš bija ļoti saprotošs, enerģisks, sacīja, ka latviešiem vajag strādāt kopā, nevis pārdot citiem savas rūpnīcas. Ļoti detalizēti interesējās par to, kā mēs strādājam. Visu gribēja zināt: klienti, piegādātāji, kādi attīstības plāni, kādi projekti jau sarakstīti, kā labāk paplašināt ražošanu, kā pareizāk piedāvāt tirgū savu produkciju, kuru zemes gabalu vajadzētu nopirkt, lai paplašinātos. Es arī visu ļoti atklāti izstāstīju, izrādīju, izskaidroju, kā jau savam topošajam partnerim. Mēs kļuvām teju vai par draugiem, tādas bija tās attiecības.

Vai bija kāds šīs draudzības praktisks apstiprinājums?

Pēc šīs sarunas viņš piegādāja mums sešas kravas koku, kas bija it kā laba palīdzība, bet sanāca tā, ka līdz ar to parāds pret Stigu RM pieauga vēl līdz 83 tūkstošiem eiro. Kā topošais partneris viņš brauca ik nedēļu, runāja, skatījās. Teica, ka ir gatavs investēt, bet vajagot apskatīties bilances, grāmatvedības datus. Interesējās par banku un sacīja, ka, iespējams, jārunā par kredīta atmaksas atlikšanu. Tad sākās dažādu āķīgu līgumu gatavošana. Braucām pusdienās, runājām un runājām. Es viņam pilnībā uzticējos, uzķēros uz tām runām, ka latviešiem jāturas kopā, ka mēs kopā strādāsim un kalnus gāzīsim. Braucām uz Rīgu pie jurista Mārtiņa Krūma, un viņš atkal skatījās visus uzņēmuma parametrus.

Kad nu visu biju izstāstījis, izrādījis, paskaidrojis, ar banku iepazīstinājis, pēkšņi kā pērkons no skaidrām debesīm atnāca vēstule, ka esmu parādā tik un tik Stigai RM par kokiem. Tur ir piegādes grafiks, summas, atmaksas termiņi. Zvanu viņam, saku, ka nevaru atmaksāt un viņš to zina, bet viņš pretī, ka tas nekas. Tās esot tikai formalitātes, ja varu, lai maksāju, ja nē, tad nē. Es pat sāku kaut ko atmaksāt, bet pēkšņi sekoja paziņojums no tiesas par maksātnespējas ierosināšanu. Mans topošais partneris un investors ir ierosinājis pret mani maksātnespēju!

Jūsu izjūtas un reakcija?

Tas, maigi izsakoties, nemaz nebija tas, par ko mēs visus šos mēnešus bijām runājuši. Tieši pretēji, jutos smagi piekrāpts. Būtu zinājis, ka viņš ir tāds, tautas valodā runājot, uzmetējs, es taču nebūtu ar viņu laiku tērējis, nebūtu viņam kā labam draugam visus plānus kā uz delnas izlicis, man taču bija citi potenciālie investori, citas iesāktas sarunas, kuras es būtu varējis turpināt.

Kad tas notika?

Vēstule atnāca 2014. gada oktobra vidū, bet maksātnespēju pasludināja 15. novembrī. Pēc vēstules jau ar mani vairs nerunāja, teica, ka neesot nopietns partneris, īsāk - neesmu interesants. Tālāk viss notika zibens ātrumā. Izrādījās, ka man aiz muguras patiesībā visu laiku tika gatavots šis uzņēmuma pārņemšanas process caur maksātnespēju, un tas tika īstenots ātri un precīzi kā militāra operācija. Ne velti tika iesaistīti maksātnespējas administratori ar labi zināmu reputāciju.

Kas notika tālāk, pēc 2014. gada 15. novembra?

Tika izsludināta maksātnespēja. Ieradās maksātnespējas administrators Andris Bērziņš, un banka nomainīja apsardzi. Stiga RM uzreiz jau kļuva par uzņēmuma nomnieku, jau uzreiz pēc maksātnespējas, 2014. gada novembrī, bet 2014. gada decembrī jau kļuva par visas uzņēmuma mantas īpašnieku, izpērkot bankas cesijas no Hipotēku bankas.

Līdz ar maksātnespējas administratora ierašanos novembrī uz Kurzemes finieri atbrauca atī Stigas RM pārstāvis, tāds Viesturs, kurš vēlāk kļuva par uzņēmuma ražošanas direktoru. Savukārt es paliku tikai ar parādiem.

Kādiem parādiem, ja cesijas ir pārdotas?

Gan bankai, gan vēl kaut kādam juristam Krūmam. Lai es nekādi nepretotos viņu visām izdomātajām shēmām, ko realizēja Stiga RM kopā ar administratoru un banku. Viņi izdarīja tā, ka es vēl esmu parādā tam Krūmam. Man draudēja ar krimināllietu, ka esmu izsaimniekojis uzņēmumu. Vēlāk vēl administrators mutiski norādīja, ka man paveicies, ka krimināllietas nav. Es biju arī, jāatzīst, mazliet apstulbis un šokā tajā laikā, ka tik viegli var atņemt uzņēmumu. Stigai RM mēs taču sākumā bijām parādā tikai 65 tūkstošus, ar to viss sākās! Tad Ramoliņš izlikās par draugu un partneri, lai gan pēc būtības tika realizēts reiderisms. Lai mani pilnīgi paralizētu, tika draudēts ar krimināllietu. Tagad man bankas pat neatver kontus, izņemot Pasta banku, tur man atvēra kontu, lai var ieskaitīt algu.

Kas ir uzlicis liegumu jums atvērt kontu vienotajā sistēmā?

Gāju uz bankām, rādīju pasi, un viņi man pretī tā arī sacīja: nevaram atvērt kontu, re, kur jums stāv tā Hipotēku banka, kas jūs ir ielikusi melnajā sarakstā. Tā iemesla dēļ banku sistēmā esmu nevēlams.

Tātad cīnīsieties par taisnīgu lietas atrisinājumu?

Jā. Ir jautājumi par to, kādēļ bankas cesijas tika pārdotas, kādēļ nebija izsoles uz tām, jo parasti tādas ir. Ir jautājumi par to, kā ir rīkojies administrators, par to, kā šis patiesībā neesošais parāds - vairāk nekā 200 tūkstoši eiro - nonāk pie jurista Krūma un kādēļ. Viss šajā mūsu ģimenes uzņēmuma pārņemšanas stāstā nedaudz atgādina reiderismu, un es neesmu ar mieru palikt parādā to, kur nekādi neesmu vainojams. Mans mērķis ir atjaunot normālu dzīvi, es vēlos likvidēt šos parādus uz sava vārda gan bankas, gan Krūma gadījumā. Kopējais parāds, kas man būtu jāsamaksā, ir tuvu pusmiljonam eiro, un to es nevaru nopelnīt sava mūža laikā! Prasība ir solidāri arī pret manu tēvu.

Pārpublicēts no izdevuma Dienas Bizness.

Novērtē šo rakstu: