Lemingu valodas stunda: kā latvieši tiek izspiesti no savas dzimtenes

Gadījums numur viens. Man priekšā sēž jauns puisis. Viņš ir nedaudz naivs, strādīgs. Es viņu pazinu kā klusu, mazliet introvertu, bet smaidīgu optimistu no Kurzemes mazpilsētas. Viņš ir zaudējis savu otro darbu. Viņš nav izturējis krievvalodīgā nacisma atmosfēru šajās darba vietās. Veikalā un noliktavā. Un ne tāpēc, ka tur ir tikai krievi. Bet tāpēc, ka visur, kur ir krievi, nākas runāt krieviski.

Vidējā vecuma latvieši uzturēs šo krievisko atmosfēru tikpat reliģiski kā paši krievi. 

Ja to nedarīsi, ilgi darbā nepaliksi. Pirmajā darbā vietā viņš to vēl nesaprata, bet otrajā nonāca pie galvenā secinājuma. Viņš ir mēģinājis par savu situāciju runāt kadru daļā, bet tur sastapis cietsirdību un neizpratni. Viņš nevēlas palikt Latvijā. Viņam ir mamma un mammas māsa, viņš viņām vienīgais, un patiesībā tas un viņā vēl mītošā nedrošība un bailes liek svārstīties. Iespējams, viņš nekur neaizbrauks, bet paliks traumējies tepat – vidē, kurā melīgi viņam skolā apgalvoja, ka ir Latvija, kurā var runāt latviski.

Gadījums numur divi. Mani intervē burvīga būtne no televīzijas. Blakus operators. Pazīstams. Foršs puisis. Puisis tikai tāpēc, ka esam aptuveni viena paaudze. Faktiski vīrietis. Faktiski gudrs un analītisks. Un visādi pozitīvs. Viņu uzrunā krieviski garāmejošs jaunietis, faktiski iejaucoties mūsu sarunā, un tāpat krieviski interesējas par operatora prakses iespējām televīzijā. Un tad man atkārās žoklis. Šis cienījamais ģimenes tēvs, profesionālis un patriotisks cilvēks, dresēta mērkaķa paklausībā uzstājīgajam jauneklim atbildēja krieviski. Padevīgā un verdziskā loma, ko šajā mazajā epizodē ieņēma pieaudzis un it kā adekvāts cilvēks, pievienojās tiem tūkstošiem stāstu kopējā stāstā par Latvijas dīvaino pašnāvību.

Diskriminācijas stāsti

Trešajā decembrī "X" (meitas uzvārdā "Twitter") platformā ierakstīju par savu vēlmi rakstīt komentāru par latviešu izspiešanu no darba tirgus lingvistiskās diskriminācijas dēļ jeb, normālā cilvēku valodā runājot, tāpēc, ka viņi mērkaķiskā padevībā nepāriet uz krievu valodu darba vietā. Un lūdzu cilvēkiem dalīties ar saviem stāstiem. 

Pēc šī ieraksta es saņēmu blāķi ar faktiem. Man tika minētas darba vietas un situācijas. Te citēšu daļu no tām. Pieklājīgi vēl neminēju to, ka latviešu vidējā paaudze pati nav spējīga kontrolēt savas reaktīvās reakcijas un automātiski piespēlē valodas agresoram.

Tālākie minētie ieraksti ir redzami pie mana "X" platformas teksta, saņēmu arī virkni personisku privātu e-pastu, ko izvēlējos šajā komentārā nerakstīt, lai jebkurš būtu drošs, ka mana informācija ir pašu cilvēku sniegta un varētu to pārbaudīt. Informācija man palīdzēja strukturēt dažas problēmas.

Pirmais informācijas bloks sarakstē, ko saņēmu, – darba vietas, kurās ir naidīga vide latviešiem, kas vēlas runāt latviski. Aina, jāsaka, ir baismīga, turklāt ļoti plašās sfērās – sākot no kiosku ķēdes līdz starptautiskai kompānijai, kur darba vietā drīkst runāt tikai krieviski. 

Te piemērs – "Dukascopy Bank SA", kas ir starptautisks Šveices uzņēmums, par kuru raksta šādi: "Kad es dzīvoju Latvijā, tad es biju aizgājis uz "Dukascopy Bank SA" Rīgas ofisu. Man teica, ka tur ir atļauts sarunāties tikai okupantu valodā. Darba vietā nav atļauts sarunāties valsts valodā." "Manu draudzeni atlaida no kafejnīcas "Better bread", jo viņa neprata tekoši runāt krieviski. Saprast saprata, bet nespēja runāt." Kā tradicionālas valodas mobinga vietas tiek minētas "Narvesen" franšīzes, "Maxima" veikali un slimnīcas.

Otrais bloks – naidīgo vidi uztur kadru daļas, kas "de facto" bieži ir "slikto latviešu" atlasīšanas filtrs. Kā arī paši latvieši kolektīvā – gan kolēģi, gan vadītāji, kas paši pievienojas valodas agresijai un arī mobingam. Lūk, daži saņemtie ieraksti "X" platformā:

"Tikai neaizmirsti, ka krievu valodu pieprasa tieši priekšnieki – latvieši. Lai gan tos, kas pieprasa krievu valodas zināšanas, nevajadzētu par latviešiem saukt, bet vienkārši par (šeit necenzēts vārds. – R. N.)." "Bez skarbas likumdošanas te neiztiks. Skaidrs, ka "LMT" vadība ir patrioti. Bet pat tādā 1/2 valsts uzņēmumā no jauniem latviešu darbiniekiem klientu centros tiek prasīts pakļauties agresīvo krievvalodīgo klientu diktātam. Tikko pats 2x redzēju situācijas."

Tipiska darbinieces morālā spīdzināšana aprakstīta šādi: "Draudzene un bijusī kolēģe vairākkārt tika saukta uz kabinetu "aprunāties", kāpēc vairs nerunājot krieviski pēc pagājušā gada februāra. Viņa ir skatlogu un manekenu noformētāja. Runā latviski, angliski, spāniski un mācās franču valodu, ir grāmatvedes izglītība, bet tiek izdarīts spiediens." Šeit vēl viens piemērs: "Vienā no manām bijušajām darbavietām kolēģe-krieviete, arī veikala vadītāja, mani pilnībā ignorēja, kad runāju ar viņu latviski." Un vēl viens ieraksts: "Mani izmeta no darba par to, ka atteicos runāt krieviski ar priekšnieku. Ar pirmo atrasto ieganstu, pie tam mani apmeloja, lai rastos šis iegansts. Persona, par kuru pirms tam biju aizbildusi vārdu, lai viņu patur darbā. Firma piederēja latviešiem. Nekur nesūdzējos." 

Pēdējais ieraksts ir sevišķi būtisks, jo daudzi jaunieši pirmajā brīdī bieži nesaprot, kas ir atlaišanas īstais iemesls. Faktiski latviešu darba ņēmējs šādos kolektīvos, kur krievu nacisms plaukst, ir neaizsargāts. Un reizēm tam nav īpaša sakara ar īpašnieku vai kolēģu tautību.

Gaismas stars tumsas valstībā

Runājot par īpašnieka un vadītāja reakciju uz krievu lingvistisko nacismu, gaismas stars tumsas valstībā bija kafejnīcas "Crumble cake" īpašnieks Guntis Jirgensons. Viņš parādīja durvis divām vatainām sieviešu dzimtas personām, kas krieviski nerunājošai darbiniecei draudēja ar krievu okupāciju. Okupācija nenotika, darbiniece krieviski runāt nesāka, bet abi sulīgie eksemplāri, no kuriem, starp citu, viena bija latviete, tika aizraidīti krievu kuģa virzienā.

Bet mazliet vēl par atbildēm. Trešais informācijas bloks, kas attiecas uz darba tirgu: komentāri, protams, parādīja, ka ir burbuļi, kuros šādas problēmas nav, – kultūra (mūzika, teātris), akadēmiskā vide, mediju redakcijas vai specifiskas nozares konkrētās Latvijas vietās, piemēram, mežsaimniecība. Šīs Latvijas salas darba tirgū tur iekšā esošajiem rada sajūtu, ka viss ir kārtībā, bet problēma ir izdomāta, jo patiesi – viņu burbulī tā neeksistē. Mans ieraksts pat izraisīja kāda mūziķa histērisku reakciju, bloķējot mani, pēc viņa paša paziņojuma, ka šāda problēma nepastāv. Un patiesībā – jā, ir šīs salas, kur šāda problēma nepastāv.

Kā lemings, kas iznīcina savējos

Latvijas nacionālais dzīvnieks varētu būt lemings. Savas ļoti savdabīgās reputācijas dēļ. Populārā leģenda stāsta, ka lemingi sapulcējas baros un ar pilnu krūti metas no kraujas jūrā. Īstenībā tā ir lemingu pūkainās reputācijas graušana. Taču lemingiem patiešām ir kāda īpatnība. Tā ir citām sugām neraksturīga autoagresija. Lemingam ir raksturīga nežēlīga izturēšanās pret saviem sugasbrāļiem. Lemings iznīcina savējos.

Beidzot latviešu diskriminācijas jautājums ir adresēts valdības deklarācijā, jo īpaši paldies par to "Jaunās Vienotības" jauniešu grupai. Beidzot par to runā Saeimā, īpašs paldies par to Nacionālajai apvienībai un tiem, kas tagad strādā ar šo iniciatīvu. Taču, ja normatīvie grozījumi būs tikai primitīvs aizliegums nepamatoti prasīt krievu valodu sludinājumos, tad tikpat labi mēs varam pieņemt arī likumu par to, lai vienmēr būtu saule. Jautājums – kā praktiski cilvēks var sevi aizsargāt naidīgā vidē darba vietā.

Un vēl – simboliskās ielu pārsaukšanas un pieminekļu bīdīšanas paliks tikai tukša vēja taisīšana, kā arī neviens likums nestrādās, ja pašiem nebūs tik daudz stratēģiskās spriestspējas, ka, izstumjot latviešus no Latvijas darba vides, izstumjam tos no Latvijas. 

Komentāros pie mana ieraksta kāds to tieši šādi arī precizēja: "Vispār jau būtu jārunā par izspiešanu no savas dzimtenes. Tāds ir mans stāsts un dažu manu draugu arī." Krieviskojot darba vidi, mēs krieviskojam Latviju. Krieviskojot Latviju, mēs dodam pašu galveno okupācijas argumentu Krievijai. Tieši šis arguments tika lietots iebrukumam Austrumukrainā. Krieviskojot Latviju, tuvinām karu. Šobrīd mēs to darām sevišķi centīgi.

Novērtē šo rakstu: