Iesaki rakstu: 
Ar Ģenerālprokuratūras svētību Aivara Lemberga krimināllietas ietvaros apķīlātos īpašumus un uzņēmumus joprojām „apsaimnieko” tagad oficiāli atstādinātā Ventspils mēra shēmās savulaik cieši iesaistītais, vēlāk kažoku uz otru pusi pārmetušais Šveices advokāts Rūdolfs Meroni (attēlā pa kreisi). Publicējam šajās dienās notikušo Lemberga interviju Latvijas radio, kurā viņš cita starpā apraksta – cik šī „apsaimniekošana” izmaksā valstij.
- Pirms nedēļas jūsu vietā sēdēja premjers Kučinskis, mēs viņam jautājām, kas notiek ar tranzītu, viņš teica, ka nekādas politikas tur nav, tīri ekonomika, Krievijai ir izdevīgāk savas kravas pārvadāt caur Krievijas ostām. Kā Ventspils konkurēs ar Ļeņingradas apgabala ostām Krievijā?
- Pirmkārt, attiecībā uz Ventspili ir divi faktori. Faktors numur viens ir Latvijas Ģenerālprokuratūras faktors. Kravu kritums Ventspils ostā, precīzāk, Ventspils terminālos, jo kravas krauj termināļi, nevis Ventspils brīvosta. Osta nodrošina dziļumu, navigāciju, ostas kapteiņa dienestu. Krauj termināļi.
Kālija parka terminālis kādreiz pārkrāva piecus miljonus tonnu, bet tagad pēc pagājušā gada datiem pārkrāva 140 tūkstošus tonnu… Pieci miljoni un 140 tūkstoši tonnu. Šo ostu vada Rūdolfs Meroni. Tā ir Ģenerālprokuratūras pilnvarota persona. Viņš vadīt neprot, kārtot komercattiecības neprot. Pateicoties Ģenerālprokuratūrai, ir tāda katastrofāla situācija Ventspils ostā.
Tas pats ir Baltic Oil terminālī, kur nav kravu. Tas arī stāv. Praktiski stāv. Tur ir ļoti liels samazinājums. Varēja labāk strādāt. Daudz labāk varēja strādāt Noord Natie terminālis un Ventbunkers.
Pateicoties Ģenerālprokuratūrai, - un par to ir jāatbild Kalnmeieram, jo to dara viņa padotie, - ir desmit miljoni tonnu mīnusā. Tikai ostu nodokļos Ventspils osta saņem desmit miljonus eiro mazāk nekā saņemtu, ja nebūtu Ģenerālprokuratūras faktora.
Otrs faktors ir mazāk būtisks. Tas ir Ustjluga. Pirms desmit gadiem tur nekā nebija, bet tagad viņi kraus 200 miljonus tonnu. Ir kravu apgrozījuma pieaugums. Tur aiziet kravas. Principā Ventspilij būtu jāstrādā 30 miljonu tonnu līmenī. Tas būtu normāli.
- Kopumā par tranzītu kā Tranzītbiznesa asociācijas vadītājs - kādas jūs redzat tendences? Pagājušajā gadā visām ostām bija lielas problēmas.
- Mūsu prognoze atšķīrās no valdības prognozes. Kad izstrādāja transporta attīstības programmu – dzelzceļa un ostu, mēs nepiekritām valdības uzstādījumam, ka būs tranzīta kravu pieaugums caur Latvijas ostām. Mēs domājām, ka tas labākajā gadījumā saglabāsies pašreizējā līmenī. Es dzirdu, ka runā, ka var būt reakcija no Krievijas puses saistībā ar ārzemju NATO valstu karaspēka izvietošanu Latvijas teritorijā. Var būt reakcija no Krievijas puses saistībā ar tranzītu. Skatīsimies.
- Bet pašreizējās ne pārāk labās attiecības ar Krieviju neatstāj iespaidu uz tranzītu?
- Es tā neapgalvotu.
- Es jautāju.
- Es tā neapgalvotu. Ir vairāk objektīvu. Sankcijas no Krievijas bija 1998.gadā, tad ne Eiropas Savienības, ne NATO valstis mums nepalīdzēja. Un attiecībā pret Latviju šīs sankcijas bija 15 gadus.
- Bet Tallinā, Rīgā Ģenerālprokuratūra neiejaucas, bet tur arī zaudē kravas.
- Tallinā ir cits faktors. Tur ir nepārprotams politisks faktors. Viņi nojauca visiem zināmo pieminekli, tur bija politisks lēmums par ievērojamu kravu plūsmas samazinājumu uz Igauniju. Es domāju, ka nav tālu tas brīdis, kad Igaunija no Krievijas neko nesaņems.
- Bet Rīga?
- Ziniet, Rīgā būtu ievērojami labāk, ja ārlietu ministrs neieviestu sankcijas pret dziedātājiem. Viņam neiepatikās kāda dziedātāja, viņa viņam neatdevās, viņš ievieš sankcijas. Pamuļķis. Ārlietu ministrs, jā.
- Jūs uzskatāt, ka politika ir galvenais, kas ietekmē tranzītu?
- Nē, es jau teicu, tā nav politika. Attiecībā uz Ventspili tā ir Ģenerālprokuratūra, prasiet Kalnmeieram, kāpēc Ģenerālprokuratūra pieļauj tādu situāciju, kad Latvijas ekonomika zaudē desmitiem miljonu katru gadu tikai tādēļ, ka dažiem prokuroriem ir darījums ar Rūdolfu Meroni.
- Kāda ir jūsu prognoze? Tranzīta gals?
- Es jau teicu, ka būs labi, ja kravu apgrozījums caur Latvijas ostām saglabāsies pēdējo piecu gadu vidējā līmenī. Tas būs ļoti labs rezultāts.
- Gada beigās ievedīs NATO Kanādas bataljonu, ir pieņemts lēmums Varšavas samitā, Ventspilī izvietos NATO spēkus?
- Man par to nekas nav zināms. Cik man zināms, tas nebūt nav bataljons. Sauszemes spēku bataljonā nav aviācijas un flotes. Tā ka tas ir tikai nosaukums. Tas nav bataljons, varbūt pēc skaitliskā izmēra tas skaitās bataljons. Man par Ventspili nekas nav zināms. Tur nav īpašas jēgas izvietot.
- Vai taisnība, ka dīzeļa vads strādā pēdējo gadu?
- To, ka dīzeļa vads strādās pēdējo gadu mēs dzirdējām 2005.gadā, pagājuši 11 gadi, tā strādā. Tur ir būtiski samazinājumi, varbūt tur ir kāda deva politisku lēmumu, bet, tā kā to kontrolē Vitol, viņiem ir savas attiecības ar Krieviju, ar Rosņeftj. Viņi varbūt var kaut kā šo jautājumu risināt. Bet šajā gadā ir samazinājums pa trubu, tiek lēsts, ka sešu miljonu vietā būs aptuveni četri miljoni.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
