Ļaunuma vakcīna: ja mēs paši kļūstam līdzīgi tam, ar ko cīnāmies, tumsa ir dubultojusies
Indulis Paičs16.04.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lieldienas ir ļoti seni svētki. Kā visos saulgriežos simboliskais stāsts ir par līdzsvaru starp gaismu un tumsu, dzīvību un nāvi.
Daba ir kontrastu pilna. No vienas puses, esam nākuši no tās un piederīgi tai. Tomēr tā vairāk līdzinās nevis gādīgai mātei, bet valdzinošai raganai. Vienā brīdī dzīve reibina ar tās sniegtajām iespējām, bet jau nākamajā nežēlīgi atņem mums to, ko pati devusi.
Lai aizsargātos no šiem nevaldāmajiem spēkiem, mēs veidojam civilizāciju. Tās mērķis ir pasargāt mūs no tiem realitātes aspektiem, kas visvairāk sāpina. Ļaunums - situācija, kurā man tiek kaut kas atņemts. Veselība, dzīvība, brīvība. Iespējas, sirdsmiers. Kaut kas ir bijis mans, bet tagad tā vairs nav... Nē, to negribam pieļaut! Darināsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim, celsim pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs, - pasargāsim sevi no visa, kas mums nepatīk!
Diemžēl nevaram aizbēgt paši no sevis, no savām ēnas pusēm. Līdz ar to iedomātās ideālās pasaules vietā reizēm nonākam situācijā, kurā ļaunums vienkārši kļūst rafinētāks. Bīstamākie vairs nav dabas spēki, bet cilvēku rīcība un attieksme. Ļaunums iegūst ļoti personiskus vaibstus.
Bābele - pilsēta ar zikurātu centrā... Divi galvenie instrumenti cīņā ar ļaunumu - valsts un reliģija...
Šajā shēmā valsts svarīgākais uzdevums ir nodrošināt taisnīgumu, skaidrus spēles noteikumus. Nevis vienkārši atriebt, bet novērst ļaunumu, iegrožot to, likt ikvienam saskarties ar savas rīcības sekām. Bet reliģijas uzdevums - izmainīt cilvēka domāšanu, izdzēst liesmu pašā saknē. Jo tieši no domāšanas veida ir atkarīga rīcība un attiecību veidošanas modeļi.
Vislabāk būtu, ja abas šīs institūcijas varētu sadarboties, vai ne? Divgalvainais ērglis ir skumja liecība par šīs utopijas likteni. Sākotnējā iecere izskatās lieliska: patriarhs pakļaujas imperatoram kā valsts pilsonis, bet imperators pakļaujas patriarham kā baznīcas loceklis. Iespēja vienam otru līdzsvarot, papildināt, koriģēt.
Realitāte izrādījās cita. Sakrustojot ērgli ar balodi, rodas hibrīds ar divām plēsoņas galvām. Divkārt bīstams savā aklumā pret paša patieso dabu.
Eiropa no šī hibrīda mēģināja atbrīvoties jau sen. Trīsdesmit gadu karš uzskatāmi parādīja, ka reliģija var pārvērsties par monstru, kas pamato bezjēdzīgu iznīcināšanu. Tobrīd sekulāra, no reliģijas attīrīta, valsts likās kā patvērums. Veidosim sabiedrību, kuras vienīgais vadmotīvs būs humānisms un rūpes par cilvēku. Kas gan varētu noiet greizi?
20. gadsimtā ateistiskie režīmi kļūst par liecību, ka arī valsts un politiskā vara var kļūt par represīvu un vardarbīgu veidojumu, kas vēsturiskā taisnīguma vai tautas interešu vārdā ir spējīga postīt un graut dzīves, veselas paaudzes.
Agresija nav reliģisks un pat ne politisks, bet vispārcilvēcīgs fenomens.
No dabas varam mēģināt sevi izolēt, attīstot tehnoloģijas. Bet vai varam paslēpties paši no sevis?
Savu aklumu ir ļoti grūti pamanīt. Protams, cilvēki mēdz ticēt muļķībām un rīkoties neprātīgi! Bet mēs - mēs taču redzam realitāti tādu, kāda tā ir!
20. gadsimta otrās puses filozofijā šī ir centrāla tēma: apzināties, cik bīstami ir visaptveroši un šķietami nepretrunīgi stāsti par pasauli - labo un ļauno. Viens mirklis, un tam noticam nedalīti. Un tad jau ir tikai viens solis līdz koncentrācijas nometnēm, kurās meklējam «galējo risinājumu» tiem sabiedrības «elementiem», kuri rūpīgi veidotajā ideoloģijā neiederas.
Vai ir kādas zāles? Vakcīna pret agresijas impulsu?
Kristīgais stāsts par Jēzus nāvi sākotnēji darbojās kā šāda vakcīna. Jēzus tuvākajiem mācekļiem radās iespēja ļoti personiski pārliecināties, kāds milzīgs spēks ir ļaunumam kā struktūrai, kas caurauž visu sabiedrību.
Tuva cilvēka nāve ļoti sāpīgā veidā atver acis. Uz ļaunuma būtību. Uz patieso bīstamību. Bet arī uz savu gļēvumu un gatavību noslīdēt ēnā - lai tikai pasargātu savu dzīvību un labklājību no nepieciešamības konfrontēties. Lieldienas un iknedēļas svētā vakarēdiena sakraments kļūst par iespēju atcerēties šos notikumus, lai atjaunotu sevi imunitāti pret vēlmi tos atkārtot.
Pēc Otrā pasaules kara holokausta notikumu pieminēšana kļuva par Rietumu sabiedrības «politisko sakramentu». Pieminot to pie katras izdevības, trenējam spēju pamanīt līdzīgus procesus. Pamanīt brīdi, kad saule griežas uz tumsu, pirms vēl iestājusies ziema, kas visu sasaldē.
Ar laiku atmiņas pagaist, iespaids mazinās. Rodas vēlme revidēt priekšstatus par notikušo.
Sākumā nekas ļauns nenotiek. Diena vēl pietiekami gara. Ko velti satraukties, pat ja kāds dabas vērotājs ziņo par saulgriežu iestāšanos, kas nebeigsies ne ar ko labu?
Ukrainas notikumi, lai cik tie būtu traģiski (patiesībā tieši tāpēc, ka tie ir tik traģiski), ir jauns patiesības mirklis. Vai tiešām mēs šādi gribam redzēt savu nākotni? Vai tiešām uzskatām to par labu veidu, kā risināt domstarpības?
Senie stāsti palīdz interpretēt to, kas noticis, un arī mudina ieraudzīt vienīgo atbildi: ļaunuma priekšā nepieciešams nepiekāpīgi palikt uzticīgiem citādai domāšanai un attieksmei. Ja mēs paši kļūstam līdzīgi tam, ar ko cīnāmies, tumsa ir dubultojusies.
Tāpēc mums vajadzīgi iedvesmojoši piemēri. Kā palikt uzticīgam patiesībai, drosmīgi nostāties pret netaisnību, bet pašam nekļūt par tās spoguli. Tāds ir Lieldienu stāstu uzdevums. Palīdzēt mums būt cilvēkiem šī vārda īstajā nozīmē.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
