Ļauno garu makijāžas ņurdi

Mūsu ciniķi izpilda ļaunā gara funkcijas. Viņi tās izpilda nevis atbilstoši patmīlīgajai iegribai, bet atbilstoši cilvēciskās kvalitātes amatam. Mūsu ciniķiem ir ļaunā gara amats. Cits amats viņiem nav piemērots.

Nākas atcerēties, kas ir ciniķis. Tas nav labs cilvēks. Tas ir ļoti slikts cilvēks. Ciniķis ir cilvēks, kas netic patiesīgumam un taisnīgumam. Bet tas vēl nav viss. Ciniķis netic arī ideāliem un labestībai. Arī tas vēl nav viss. Ciniķis izaicinoši neievēro un noraida pieklājības un tikumības normas. Tas nebūt nav viss. Ciniķis ir rupjš, bezkaunīgs un nekaunīgs cilvēks.

Ciniķī koncentrējas vispusīgi draudīgs negatīvo īpašību komplekts. Tas ir ārdošs un graujošs komplekts. Šī komplekta enerģija var panākt ļoti daudz. Šī komplekta enerģija savā ceļā izposta visu labo un gaišo, visu vērtīgo un auglīgo, visu valdzinoši skaisto un morāli cēlo. Tāpēc nav jābrīnās par rezultātu, LR politiskajā dzīvē nonākot līdz deģenerācijai. Deģenerācijas dominējošie formāti – vulgāru un nekaunīgu „bābu” nemitīgās intrigas un „politiķu” morālā izvirtība.

Latvijas politiskās krīzes (starptautiski apspriestās krīzes) galvenais iemesls ir ciniķu nomācošā klātbūtne valsts vadībā. Ciniķi ir panākuši valsts politikas pagrimšanu - deģenerāciju. Tas ir loģisks rezultāts. Savādāks rezultāts nevarēja būt. Loģiski, ka dzīve nekļuva kā svētdienas dievkalpojums, bet gan kļuva kā nacionālo pazemojumu ikdiena. Uz latviešiem droši attiecināms Sofokla traģēdijā sacītais par pazemojošo ikdienu. Pazemojošajā ikdienā vislielākais labums ir nekad nepiedzimt. Ja tomēr esi piedzimis, tad ieteicams pēc iespējas ātrāk nomirt.

Bieži ir novērota ciniķu laipnā izturēšanās pret tautu. Ciniķi izaicinoši nicīgi izturas pret tautu. Tautai vispatīkamākos komplimentus velta ciniķi-politiķi.

Tā tas ir arī pēcpadomju Latvijā. Mūsu ciniķi-„politiķi” ir apvainojuši tautu. VVF tautai izteiksmīgi rādīja pirkstu pie deniņiem. Sarkanmatainā Tumsonība sarkastiski (dzēlīgi nicinoši) mēdīja tautu. Vidiņviņķeliene tautu nosauca par „padomju laiku un viduslaiku” kombināciju. Viņa savā burvīgajā neizglītotībā varēja neatcerēties, ka viduslaikos vēl nebija latviešu tautas. Tādējādi nav nekāds brīnums, ka šodienas politiskās krīzes laikā mūsu „politiķi” pret tautu izturas kā pret nepāraudzināmu stulbeņu baru. Par to uzskatāmi liecina Lielās Bandas mugurkaula vienotās vienotības visjaunākie centieni saglabāt varu arī pēc nākamajām parlamenta vēlēšanām.

Pēcpadomju gados vienotā vienotība ir viena no latviešu visriebīgākajām partijām. Tā ir nodarījusi neaprakstāmu ļaunumu latviešu tautai un valstij. Šajā ziņā ar vienoto vienotību var sacensties tikai „Latvijas ceļš”, kas nacionāli nodevīgi sasmērēja fundamentu visām bezjēdzībām. Ja „LC” partijas un padomju ciniķi sociālisma nomenklatūrā iedresētā manierē tipiski disciplinēti izpildīja „partijas un valdības” norādījumus saskaņā ar Eiropas jauno ģeopolitisko konfigurāciju un komunistu zagļu „jaunburžuāzijas” formēšanos, tad Lielās Bandas vienotā vienotība milzīgu ļaunumu nodarīja saskaņā ar savu destruktīvo iniciatīvu – izvirtīgo iznireļu cinismu.

Tā, piemēram, Satversmes piecūkošana ar preambulu noteikti nebija ES vai ASV „partijas un valdības” rīkojums. Vidiņviņķeliskajām padibenēm neviens īpaši nelika latviešu bērnus ārprātīgi maldināt par dzimumu atšķirību nepastāvēšanu. Vienotās vienotības izdzimteņu vārnas neviens ar varu nespieda regulāri ķērkt tāpat kā burves ķērc „Makbetā” („Fair is foul, and foul is fair”), lai latviešus pieradinātu nekam neticēt un jebkuru patiesību uzskatīt par meliem. Vienotās vienotības cinisms turpinās visjaunākajā idejā par „partijas” dekoratīvo kosmētiku - politisko makijāžu.

Vienotās vienotības „partija” ir pilnā mērā izgāzusies. Taču „partijai” nav tik daudz saprāta, lai godīgi nožēlotu grēkus, lūgtu piedošanu un pašlikvidētos. Tā vietā „partija” par katru cenu vēlas palikt Lielajā Bandā. Lai tas notiktu, „partija” sola pārsmērēt jaunā krāsā savu dekoratīvo simbolu.

Dekoratīvais simbols ir „partijas” vadītāja. Latvijas politiku nevirza sociāli politiskās koncepcijas. Politiskais mērķis nekad nav sociāli politiskās doktrīnas realizācija. Politiskie risinājumi nesakņojās sociāli politiskajā orientācijā. Tāpēc visa politiskā virtuve asociējās ar personālijām – „partiju” vadītājiem un viņu izdarībām.

Vienotā vienotība nav izņēmums. Tās simbols ir nevis „partijas” sociāli politiskās koncepcijas, bet gan „partijas” vadītāja. Sarkanmatainā Tumsonība ir vienotās vienotības lielākais prieks un lepnums. Tāpēc politiskās makijāžas paletē ir tikai viena krāsa - „partijas” jauna līdera izvirzīšana. Vienotā vienotība grib izvēlēties līderi ar labu reputāciju latviešu tautā.

Kā tas tradicionāli izplatīts ciniķu kolektīvos, tāds līderis pats ir pieteicies. Mediji ziņo, ka viņš „partijas kongresā plāno būt viens no kandidātiem uz politiskā spēka vadītāja amatu, jo viņam ir šim amatam nepieciešamā pieredze un arī vēlme kļūt par priekšsēdētāju. Viņš gan uzskata, ka nav jārīko ārkārtas kongress, bet partijas priekšsēdētāja vēlēšanām jānotiek ikgadējā kongresā, kas notiks gada beigās. Politiķis to argumentē ar to, ka kongresam nav jābūt sasteigtam, - tam nepieciešams nopietni sagatavoties, jo tas noteiks turpmāko "Vienotības" stratēģiju”.

Pats par sevi saprotams, ka ideja par vienotās vienotības politisko makijāžu balstās uz nežēlīgu cinismu. Cerēt, ka jaunais dekoratīvais simbols izglābs „partiju”, var tikai tādi cilvēki, kuri tautu (elektorātu) uzskata par nepāraudzināmu stulbeņu baru.

Protams, apkrāpt izdotos tikai elektorāta zināmu daļu. Apkrāpt izdotos vienīgi tos cilvēkus, kuru smadzenes nav spējīgas aptvert dažas dzīves gudrības.

Piemēram, dzīves gudrību par draugu izvēli: „Pasaki, kurš ir tavs draugs, un es pateikšu, kas tu esi pats”. Piemērojot šo dzīves gudrību vēlēšanām, var noskaidrot vēlētāju morālo portretu. Atklājās nepārprotama aina. Par vienoto vienotību balsos tikai tās draugi - cinisma fani. Balsos ļauno garu fani, kuriem „partija” atļauj kaut ko nozagt, noblēdīt un amatā zeltoties bez intelekta.

Minētā dzīves gudrība palīdz aptvert citu dzīves gudrību – dzīves gudrību par Lielās Bandas būtību. Lielajā Bandā visi ir bandīti. Tā nemēdz būt, ka bandā vieni ir melni bandīti, bet vieni ir balti eņģeļi. Bandā visi ir vienādi melni. Tāpēc naivi ir cerēt vienotās vienotības priekšgalā ieraudzīt baltu eņģeli.

Turklāt vienotās vienotības jaunais līderis katrā ziņā būs vēl melnāks bandīts nekā Sarkanmatainā Tumsonība. Kāpēc?

Atbilde nav jāizdomā. Minētajai dzīves gudrībai par draugu izvēli mēdz būt nacionālā specifika – kāda cita perspektīvā dzīves gudrība. Latvijā šī perspektīvā dzīves gudrība ir obligāti jāņem vērā.

Kā zināms, latvieši nemīl intelektuālo un morālo konkurenci, apskaužami veikli atkratoties no gudru un godīgu cilvēku līdzdalības jebkurā pasākumā. Tas skar arī tādu pasākumu kā politiskās partijas organizēšana.

Politisko partiju organizē un vada konkrēti indivīdi. Saprotams, tas attiecās arī uz vienoto vienotību. Vienmēr punktu pieliek partijas līdere. Bet viņa ir latviete. Tātad ap sevi pulcina un no sapulcinātajiem ar amatkrēsliem lutina tikai tādus ļaunos garus, kuri intelektuāli un morāli ir vēl spējīgāki ļaunie gari nekā viņa pati.

Secinājums nav vajadzīgs. Tāpat ir saprotams, ka vienotās vienotības jaunais līderis būs „partijas” vēl lielāks prieks un lepnums nekā līdzšinējā līdere. „Partijas” fotogēniskums neuzlabosies.

Uz ko cer vienotā vienotība? Domājams, cer uz diviem faktoriem.

Pirmkārt, klusībā cer uz latviešu tautas (elektorāta) nepāraudzināmā stulbeņu bara nemainīgumu nākotnē.

Otrkārt, cer uz latviešu palikšanu Debesīs.

Pēcpadomju gados latvieši visu laiku ir dzīvojuši kā Debesīs. Ne tikai Dievs ir informēts, ka Debesīs nonākušie guļ saldā miegā. Lai to zinātu, nav jābūt kristiānisma adeptam. Tātad nav pamatīgi jāiedziļinās kristiānisma mācībā. Debesīs visi guļ. Guļ saldā miegā arī Saeimas vēlēšanu dienā. Līdz šim neviens nav gribējis latviešus atmodināt no saldā miega. Vienotā vienotība cer uz latviešu gulēšanu Debesīs arī nākamajās Saeimas vēlēšanās. Pats par sevi ir saprotams, ka vienoto vienotību neinteresē, par kādiem nopelniem latvieši ir nonākuši Debesīs. Vienotā vienotība par to priecājās. Tas „partijai” ir ļoti izdevīgi. 

Nav ticams, ka vienotās vienotības cerības nepiepildīsies. Latviešus neviens negrasās izdzīt no Debesīm. Viņi paši nav spējīgi doties prom no Debesīm. Tas ir tāpat kā jebkura cita tauta nav spējīga cilvēciski dzīvot bez saviem uzticamiem un nesavtīgiem vadoņiem. Acīmredzot Dievs nav latviešiem paredzējis uzticamus un nesavtīgus vadoņus. Iespējams, tauta to nav pelnījusi. Iespējams, jaunā tauta pagaidām to nav pelnījusi.

Novērtē šo rakstu: