Latvijas karaļa runa

Vēl rakstnieki un publicisti lieliski apzinās, ka dzīvojam virsrakstu laikmetā. Cilvēki lasa gandrīz tikai virsrakstus, izlasīšanas žēlastību izpelnās vien tie raksti, kuriem gana dulls nosaukums.

Atvainojos, ka uzreiz sāku ar taisnošanos. Apzinos, ka, nolikdams sevi karaļa vietā, esmu pārkāpis latviskās dzīvesziņas svarīgo pieticības bausli – Tev nebūs augstāk par savu pakaļu lēkt! Tomēr man ir kas ļoti nopietns sakāms.

Vēlos ar jums dalīties domās par ļoti nopietniem jautājumiem, kas vistiešākajā veidā skar ikvienu no mums, mūsu zemi, bērnus un Latvijas nākotni burtiskā nozīmē. Man ir vēstījums, kuru kādā citā valstī pienāktos teikt varbūt tieši tā… pašam karalim.

Nevis kā visgudrākajam vai vislabākajam, bet tādam, kurš sirdī ir patiesi kopā ar savu tautu, valsti, kurš nebaidās runāt arī par sāpīgo un uztraucošo. Tādam, kuram nav reālpolitiski jālaipo starp neskaitāmām interešu grupām, līdz, pašam nemanot, tiek pārdotas vērtības, principi un visbeidzot arī sava paša, savu bērnu un savas valsts nākotne.

Situācija mūsu valstī ir satraucoša. Mums stāsta, ka mēs dzīvojam bagātāk nekā ļoti daudzas pasaules valstis. Bet vai tas ir mierinājums, ka mums klājas labāk nekā bada nomocītām Āfrikas valstīm, kur valda vājprātīgi diktatori? Vai arī labāk salīdzinājumā ar ārprātīgas korupcijas novārdzināto Ukrainu, kurai nodevīgi uzbrucis Putina režīms?

Latvija, kas kādreiz bija viena no Eiropas bagātākajām, izglītotākajām valstīm, Baltijas reģiona pērle, šobrīd ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm, par daudziem, daudziem gadiem atpalikusi arī no tuvākās kaimiņvalsts Igaunijas.

Pavisam nesen mūsu politiskā elite piepūta vaigus un lielījās, ka esam pieņemti pasaules bagāto valstu OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) pulciņā. Tomēr kaut kur pazuda tās pašas OECD atzinums, ka Latvijā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pavisam neliels ļaužu pulciņš ir vienkārši nenormāli bagāti, bet pārējie visbiežāk nezina kā savilkt galus kopā. Dažiem ir tādas fazendas, ka dronam pusstunda jālido, lai šķērsotu to teritorijas, daži vizinās ar 200 tūkstošus vērtiem bentlijiem, valkā simtus tūkstošus vērtus rokas pulksteņus. Tikmēr nabadzības riskam visvairāk pakļautās iedzīvotāju grupas ir mērāmas teju 300 tūkstošu cilvēku apmērā – visvairāk cieš vientuļie pensionāri, ģimenes ar bērniem.

Man nav nekas pret turīgiem cilvēkiem, bet nesamērīgā nabadzības izplatība ir demoralizējoša netaisnība. Tā drupina un grauj ticību valstij. Ne tikai Latvijai, bet arī demokrātijai vispār, Rietumu vērtībām kopumā. Un te nav runa vienkārši par bagātiem, veiksmīgiem uzņēmējiem. Runa ir par politiķiem, kuri savas ārprātīgās bagātības spējuši saraust, esot aktīvajā politikā. Vai arī formāli neesot, bet cieši turot skrūvspīlēs vadošu politiķu sēkliniekus un viņu vadītās partijas.

Nevienlīdzība raksturo arī izglītības kvalitāti. Izrādās, ka arī šajā ziņā krietni atpaliekam no kaimiņiem. Tomēr tā vēl būtu pusbēda – izrādās, ka kopējais zināšanu līmenis ir tāds kā vidējās temperatūras mērījums slimnīcā. Latvijā ir dažas skolas ar izcilām skolēnu zināšanām, bet lielākā daļa ar zemu vai pavisam bēdīgu.

Pat uz ceļiem bojā gājušo skaita ziņā pie mums cieš divkārt vairāk cilvēku nekā tepat blakus esošajā Igaunijā. Mēs runājam par reāliem simtiem dzīvību, kuras varēja ik gadu nosargāt un vēl vairāk, kuri varēja tikt pasargāti no briesmīgām traumām. Un no trīs Baltijas valstīm mums ir vislielākā ēnu ekonomika – nodokļi tiek noblēdīti vai izzagti.

Es šo bēdīgo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Tikai, saprotams, nevienam no tā labāk nepaliks, un gluži pamatoti kāds mani nodēvēs par „vaimanologu”. Vai vēl trakāk – par Kremļa pirkstu! Tā ir sena latviešu tradīcija, ja kaut kas slikts noticis, tad, protams, neviens neatzīstas savā neizdarībā vai nolaidībā. Tad, lai būtu miers, visi vienojas, ka vainīgais ir Ļaunais Kremļa pirksts.

Godīgi atzīšos – es neesmu ne viens, ne otrs. Ja es būtu īsts vaimanologs, tad ar jums šodien nerunātu, sēdētu dīvānā savā Rīgas dzīvoklī, lamātu televizoru un rakstītu anonīmus komentārus interneta portālos.

Skatoties objektīvi, godīgi varu konstatēt, ka ir arī labās ziņas, ir dažādi sasniegumi, ekonomika pamazām stabilizējas, beidzamā laikā pat uzrāda zināmu augšupeju. Protams, labi saņemoties mēs varam sakārtot labāku un, pats galvenais, taisnīgāku, efektīvāku nodokļu sistēmu, uzlabot izglītības, veselības sistēmas, drošību satiksmē un citur. Galu galā, šobrīd valdību vada pragmatisks un saimniecisks vīrs ar Valmieras tvērienu Māris Kučinskis. Tomēr jautājums, vai ar viņa stabilitāti vien ir pietiekami?

Kopējā sistēma līdz šim ir bijusi tāda, kāda tā ir bijusi. Rezultāti nav spīdoši. Spriežot pēc sausiem ES datiem, mēs bijām un joprojām esam vājākais posms Baltijā, viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā kaut kur pa vidu starp Bulgāriju un Rumāniju.

Kā jau es teicu – daudzas no pieminētājām problēmām var un vajag risināt. Tomēr šajos atjaunotās neatkarības 26 gados ir noticis kaut kas ļoti bīstams. Eksistenciāli bīstams. Mēģināšu apskaidrot ļoti tieši. Ja mēs iekuļamies finanšu krīzēs, tad, skarbi konsolidējoties, savelkot jostas, izglābjot dažus baņķierus un pāris simtus tūkstošus iedzīvotāju izdzenot uz Īriju, var kaut kā izkulties. Smalki runājot – varam pārfinansēties.

Tomēr šajos gados mēs esam nonākuši pie daudz smagākās bankrota robežas – pie Latvijas kā valsts un latviešu kā nācijas tuvās izzušanas robežas. Kā jau teicu, ja ir finanšu krīze, tad var aizņemties un pārfinansēties, bet, ja esam pazaudējuši pašu galveno – jauno paaudzi, bērnus, cilvēkus, kam jānes tālāk nākotnē mūsu tradīcijas, kultūru un pats galvenais – valodu, tad ar pārfinansēšanos nekas līdzēts nebūs. Ja kādā teritorijā izmirst pamatiedzīvotāji, tad pārfinansēties ar ārējiem resursiem nav risinājums. Šobrīd – tagad un tūlīt ar atvērtām acīm jāapskatās uz mūsu tautas bilanci.

Vietējie un ārvalstu eksperti demogrāfijas situāciju Latvijā joprojām raksturo ar terminu, kuru publiskajā vidē atturamies lietot – nācijas zaudējumi 25 gados ir smagāki nekā kara situācijā.

Kopš 1991. gada mirušo skaits katru gadu pārsniedzis jaundzimušo skaitu par vairākiem tūkstošiem. Kopumā negatīvā bilance mirušajiem pret jaundzimušajiem ir – 270 500.

Latviju vairākos viļņos pametuši apmēram 200 000 iedzīvotāji. Lielākoties jauni cilvēki, ģimeņu veidošanas vecumā.

Strauji samazinājies skolas bērnu un nākamo studentu skaits. 15 gadu laikā – no 2000. līdz 2015. gadam kopējais skolēnu skaits Latvijas skolās samazinājies no 344 000 līdz 202 000. Tātad – 142 000 jeb 40%. Piedevām zināms, ka liela daļa no palikušajiem plāno mācīties ārpus Latvijas.

Kritiska ir valsts iedzīvotāju vecuma struktūra – jauno skaits pret vecākajiem. Šobrīd valstī ir apmēram 800 tūkstoši strādājošo, bet bērnu skaits – pirmsskolas, skolas un studentu ir mazāks par 300 tūkstošiem. Tieši šobrīd darba tirgū sāk ienākt 90. gadu demogrāfijas „bedres” paaudze – tā bija divreiz mazākā par 80. gadu paaudzi. Arī nākamajos gados dzimstība turpināja palikt zem aizstāšanās līmeņa.

Tas viss nozīmē, ka smagākās problēmas gaidāmas nākotnē – demogrāfijai ir tālejoša inerce. Šobrīd nerisinātās problēmas savas postošās sekas pilnībā atklās pēc 15-20 gadiem, kad, ja nebūsim rīkojušies šobrīd, kaut ko glābt būs par vēlu. Jau šobrīd ekonomisko un politisko satricinājumu problēmas labi redzamas potenciālajiem investoriem, un daļa no viņiem atturēsies investēt vai arī aizies no Latvijas.

Valdībai jau vistuvākajā laikā jārēķinās ar nodokļu maksātāju skaita strauju samazināšanos, kas neizbēgami liks palielināt nodokļu apjomus gan strādājošajiem, gan biznesa videi. Otrs iespējamais risinājums, kā mazināt nodokļu maksātāju jeb cilvēkresursu deficītu, ir durvju atvēršana plašai migrācijai. Savukārt strauji migrācijas procesi neizbēgami palielinās radikālu un populistisku spēku aktivizēšanos.

Abi scenāriji draud mūs ieraut tik smagā „turbulencē”, ka var arī no tās neizkārpīties. Iepriekšējā – 2008./2009. gada krīze apliecināja, ka mūsu politiķi spēj rīkoties tikai tad, kad ir par vēlu.

Te jāsaka, ka mums šajos jautājumos ir arī tīši vai netīši, bet nekaunīgi melots. Mums tiek stāstīts, ka izmirst visa Eiropa, ka lielas ģimenes ir tikai nabadzīgās valstīs. Tas ir tīši melīgs apgalvojums. Latviju ir nekorekti salīdzināt ar kaut kādām Āfrikas valstīm, kuras patiešām raksturo Eiropas 19. gadsimts. Eiropā situācijā ir pretēja – demogrāfiskā, sabiedrības novecošanas problēma ir vairāk izteikta tieši nabadzīgajās ES valstīs, bet labklājīgajās situācija ir stabila.

Apskatot Eiropas demogrāfiskās kartes, var skaidri redzēt, ka vislielākais melnais caurums ir tieši Latvijā un, nekāds mierinājums, arī Lietuvā. Eiropā problēmas ir tikai dažos atsevišķos reģionos. Bet kopumā situācija ir stabila.

Nereti mums tiek stāstīts, ka „tur” situāciju glābj imigrantu lielās ģimenes. Tie atkal ir meli. Te mēs varam redzēt Somijas piemēru – tur imigranti no trešās pasaules valstīm ir tikai knapi 5%. Tomēr Somijā beidzamo teju simt gadu laikā mirstība nevienu gadu nav pārsniegusi dzimstību. Latvijā – visus 26 gadus pēc kārtas.

Vai valdības kaut ko var pasākt lietas labā? Jā. To ir apliecinājusi Igaunija. Te mēs redzam statistiku – 90. gados viņi bija līdzīgā bedrē kā mēs. 2000. gadu sākumā valdība sāka aktīvi rīkoties, investēt demogrāfijas atbalsta mehānismos jeb, precīzāk sakot, reāli atbalstīt ģimenes ar bērniem, un rezultātus mēs redzam. Igauņi ir zaudējuši procentuālā izteiksmē uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā mēs. Arī viņiem situācija nav ideāla, bet pēc skaitļiem redzam, ka igauņu skaits ir stabilizējies un viņi var puslīdz drošāk skatīties nākotnē.

Jūs pamatoti varat jautāt – kā mēs tik tālu esam nonākuši? Vai ir kādi ļaunie spēki, kuri tīšām sabotē kvalitatīvu un enerģisku parlamenta un valdības darbu? Kāpēc problēmas tiek pamanītas novēloti, kāpēc risinājumi ir pavirši un neefektīvi?

Pieminētās – gadiem ilgi ielaistās nodokļu problēmas, sociālās nevienlīdzības, milzīgais aizceļotāju daudzums, Latvijas kā teritorijas nedabiski straujā depopulācija jeb izmiršana – tās ir sekas vājai un nekvalitatīvai politiskai sistēmai. Līdzīgi varam teikt par citām dziļi ielaistām, nerisinātām problēmām, kas radījušas pamatīgus apdraudējumus Latvijai kā valstij un latviešiem kā nācijai.

Bet vai patiešām Saeimā un partijās sēž aprobežoti ļaunprāši, kurus interesē tikai un vienīgi pašu labums un saimnieku intereses? Tā, protams, nav. Gan partijās, gan Saeimā ir atbildīgi, gudri un pašaizliedzīgi deputāti. Diemžēl viņi ir mazākumā. Daļa no viņiem agri vai vēlu vienkārši izdeg. Jo viņiem ir nemitīgi jācīnās pret diezgan trulu masu. Un te jāatzīst bēdīgā patiesība – mēs nereti esam piedzīvojuši situācijas, kad mute paliek vaļā dzirdot daža laba deputāta vai pat ministra „domu graudus”.

Mēs redzam, ka partiju rezervistu soliņi uz atbildīgiem ministru posteņiem ir pagalam īsi. Tik ļoti īsi, ka nereti par ministriem kļūst personas, kuras, maigi izsakoties, nespīd ar dziļu intelektu. Mēs par to varētu skumji pasmaidīt, bet viņi vistiešākajā nozīmē izšķir mūsu valsts likteni tagad un nākotnē. Katra nepilnīga vai neveikta reforma Latviju neglābjami padara par mazāk konkurētspējīgu valsti, kamēr mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu laikā attīstībai jānotiek daudz straujāk nekā jelkad iepriekš.

Kāpēc tas tā ir?

Latvijā politiskajās partijās ir tikai apmēram 1% iedzīvotāju, Igaunijā – 2 %, bet Somijā – 8 %. Nav grūti izrēķināt, ka tur ir divreiz vai pat astoņas reizes lielāka savstarpējā konkurence, intelektuālā aprite un rezultātā – daudz labāks iznākums.

Kāpēc Latvijā tik zema iedzīvotāju iesaiste partijās? Atbilžu ir daudz – bet pamatā ir skaidrs – partiju iekšējā demokrātija ir zema. Politiskā sistēma ir uzbūvēta tā, lai partiju faktiskie īpašnieki, caur „kasieriem” varētu kontrolēt partijas un līdz ar to kopējos politiskos lēmumus valstī. Tāpēc galvenos lēmumus pieņem ļoti šaura, slēgta grupa. Pārējie vēlēšanu laikā var piedalīties publiskā cirkā, ko sauc par kongresu, un pūst baloniņus. Protams, ka daudzi sevi cienoši cilvēki neiet politikā vai arī vīlušies to pamet.

Jāsaka, ka pašiem ēnu kardināliem tas ir gana ērti. Neviens nopietni nemaisās pa kājām un neapdraud viņu varu. Neviens neprasa no viņiem atbildību, par noziegumiem nedraud sods, viņi var izrīkoties ar sabiedrisko īpašumu, nodokļu naudu pēc saviem ieskatiem. Gudra, tālredzīga un izlēmīga Saeima viņiem ir ne tikai traucējoša, bet pat bīstama.

Ja Latvijā par tautas priekšstāvjiem ievēl deputātus no partiju sistēmas, kurā ir tikai knapi 1% iedzīvotāju, tad tā nav īsta demokrātija. Tā nav demokrātija, kas var dot pašu galveno – vislabākos iespējamos lēmumus, kas tapuši gudru un spējīgu cilvēku spraigās diskusijās. Šobrīd politiskos procesus nosaka aiz slēgtām durvīm kaut kāda neliela partijas cilvēku spice. Mēs vienkārši neesam konkurētspējīgi ar valstīm, kur šajos procesos ir pavisam cita intelektuālā jauda, cilvēku iesaiste.

Tas ir gluži kā hokejā – mēs nekad nevarēsim nopietni konkurēt ar lielvalstīm, kur ir daudz lielāka un pamatīgāk attīstīta čempionātu sistēma. Mums var vienu vai otro reizi paveikties, bet kopumā sistēmiski grūti cīnīties. Somija, kas ir tikai divarpus reizes lielāka par mums, spēj sekmīgi cīnīties ar lielvalstīm. Atbilde ir diezgan labi redzama – hokejā viņi trenējas no bērna kājas, ir ļoti plaši sazarota sacensību, turnīru sistēma. Tādēļ arī visaug­stākās sekmes neizpaliek.

Politikā viņiem ir precīzi tas pats – augsta iedzīvotāju iesaiste – 8 reizes lielāka nekā Latvijā, spraiga konkurence un papildus tam vēl izcila, pasaules līmeņa izglītības sistēma – pieejama faktiski ikvienam neatkarīgi no viņa sociālās izcelsmes vai dzīvesvietas – bērnam no Karēlijas vai bērnam no Helsinku centra. Piedevām Somija ir atzīta par vienu no labākajām valstīm jaunajiem vecākiem, jaunajām mammām.

Līdzīgam piemēram šobrīd seko Igaunija, un rezultāti neizpaliek. Savukārt mēs esam uz ļoti reālas nācijas sabrukšanas robežas, ko aprakstīju īsi raksturojot demogrāfisko situāciju. Demogrāfija ir tikai viens no piemēriem. Bet liktenīgi – kad mūsu bērni būs mūsu vecumā – 20-30 gadi paies ātri – mēs būsim nonākuši tajā bēdīgajā spirālē, kurā reiz nonāca lībieši. Lai apturētu latviešu kā nācijas izmiršanu, ja šobrīd nekas netiks darīts, tad, pēc apmēram 15 gadiem nācijas izmiršanas novēršanai būs nepieciešami 3-4 bērni vidēji katrā ģimenē. Kā mēs to labi saprotam – tas ir pilnībā neiespējami. Ja mēs šobrīd valstī ar apzinātu valdības politiku radām apstākļus, ka Latvijas iedzīvotājiem ir vidēji 2,2 bērni ģimenē, tad šo procesu var līdzsvarot laicīgi. Aptaujas liecina, ka tieši šādu vidējo bērnu skaitu Latvijas iedzīvotāji vēlas.

Mums ir jārīkojas nekavējoties un ar lielu izlēmību. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vairs nav laika. Vispirms – steidzīgi jāpārņem līdzīga jauno ģimeņu atbalsta programma, kā tas ir Igaunijā. To nevar viena gada laikā panākt – tas maksātu valsts budžetam vismaz 150-200 miljonus eiro papildus ik gadu. Tādēļ jānosaka trīs gadu periods – pats galvenais, jāpieņem lēmums, ka mēs to izdarīsim. Kā reiz nospraudām mērķus – iestāties NATO un ES. Nolēmām un izdarījām. Tagad nākošais mērķis – demogrāfijas atbalsta programma.

Tālāk, faktiski tikpat nepieciešami saprast, ka atpalicība, valsts vājums un nākotnes apdraudējumi ir vienkārši sekas – mazjaudīgai, intelektuāli mazspējīgai partiju sistēmai. Tik maza tautas pārstāvniecība Saeimā ir pretrunā ar Satversmē ierakstīto pamatprincipu – suverēnā vara pieder tautai. Nē, šobrīd vara pieder šaurai partiju spicei, kura ir ciešā dažu treknu sponsoru atkarībā. Tātad – steidzīgi jāreformē partiju politiskā sistēma un līdz ar to arī vēlēšanu sistēma. Nevis tādēļ, lai ieriebtu nelielam politbagātnieku grupējumam, bet, galvenokārt tādēļ, lai panāktu lielāku iedzīvotāju, intelekta iesaisti politiskajā apritē.

Partijas, kurās būs daudz lielāka iekšējā konkurence, varēs daudz vieglāk atbrīvoties no vājiem vai negodīgiem politiķiem, tās varēs piedāvāt ministru un citām atbildīgām pozīcijām cilvēkus no daudz garāka, spēcīgāka rezervistu soliņa. Jūs jautāsit – kā panākt šo lielāko iesaisti partijās? Somija un Igaunija ir labs piemērs, ka to var panākt, veicot sistēmiskas pārmaiņas.

Viena no tām, neapšaubāmi, palielinot partiju iekšējo demokrātiju. Piemēram, nosakot, ka vēlēšanu sarakstus, vismaz daļēji sastāda partiju vietējās nodaļas. Tas liegtu partiju augstākai vadībai šantažēt ierindas biedrus, nepaklausības gadījumā sodot ar liegumu kandidēt. Protams, tas ir tikai viens no priekšlikumiem. Galvenais mērķis – radīt apstākļus, ka partiju sistēmā iesaistās vismaz divreiz vairāk iedzīvotāju. Tikai tad mēs varēsim runāt par konkurētspējīgiem politiķiem, kuri spēj pieņemt kvalitatīvākus, pārdomātākus lēmumus. Tādus, kuriem pietiks jaudas un gara spēka tālredzīgām reformām.

Iepriekš minēju, ka vairākas ļoti stabilas Eiropas demokrātijas formāli valda karaļi. Protams, patiesā vara pieder tautai. Vai Latvijā vara šobrīd pieder tautai? Pilnīgi noteikti – nē. Ja es būtu karalis, tad šobrīd teiktu tā – nevajag man limuzīnu vai kroni, pietiks, ja vara tiks beidzot atdota tautai. Jo es ticu, ka Latvijas tauta, līdzīgi kā briti, norvēģi, zviedri, dāņi, somi un igauņi ir gana gudri un spējīgi paši lemt par savu nākotni. Savu gara spēku mēs apliecinājām pēc Pirmā pasaules kara, burtiski uzceļot valsti no drupām. To apliecinājām arī vistumšākajos okupācijas laikos – izsūtījumā Sibīrijā un trimdā, ticēdami, ka spēsim atjaunot brīvu un neatkarīgu valsti. Valsti, kuras pamatlikumā Satversmē ir ierakstīts: Numur viens – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un numur divi – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Dievs, svētī Latviju!

Pārpublicēts no žurnāla Jaunā Gaita.

Novērtē šo rakstu: