Latvijas dilemma

Publikācija ir laba, jo stimulē izvēlēties un akceptēt ļoti būtisku Latvijas variantu. Vienīgais trūkums ir izvēles niecība. Nav iespējams izvēlēties no vairākiem savā starpā atšķirīgiem variantiem. Varam izvēlēties tikai vienu no diviem variantiem. Tas ir jādara atbilstoši varianta realitātei un atbilstoši varianta pulsācijai mūsu pašsajūtās, pašanalīzēs, pašvērtējumos. Tāpat visiem savā izvēlē ir jābūt drosmīgiem, nesaudzīgiem, neiecietīgiem, nepieglaimīgiem, nepiekāpīgiem, neviltotiem, nedivkosīgiem.

Viļa Krištopana „versija” aicina pašaizliedzīgi izvēlēties un brīvprātīgi akceptēt vienu no diviem variantiem: 1.variants - Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme; 2.variants - Latvija ir zagļu zeme. Pirmo variantu Vilis Krištopans nesaudzīgi fiksēja un kaismīgi akceptēja agrāk. Šo variantu ir akceptējuši Latvijas varas inteliģences analītiķi. Kad viņi vērtē kaut kādu neizdarību, tad tūlīt visu noraksta uz „stulbeņu un muļķu zemes” rēķina.

Latvijas tauta, protams, pirmo variantu nav akceptējusi. Lai tas notiktu, tautas garā ir jāsprēgā vitālam paškritiskumam. Latvijas tautā tas sāks sprēgāt XXI gadsimta beigās, kad Latvijas tauta sastāvēs no negroīdu (vēl saka – ekvatoriālās, australoīdās) rases dažādām modifikācijām.

Otro variantu rosina izskatīt un akceptēt minētā Viļa Krištopana publikācija „Delfos”. Var nojaust, ka viņš pats tagad vairs nespēj īsti izšķirties, vai Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme vai zagļu zeme.

Vilis Krištopans Latviju par stulbeņu un muļķu zemi nosauca pirms daudziem gadiem. Tas notika 1997.gadā intervijā laikrakstam „Lauku Avīze”. Pēcāk ir bijušas arī citas intervijas, kurās viņš turpināja Latviju uzskatīt par stulbeņu un muļķu zemi.

Jaunākajā „Delfi” publikācijā Krištopans neatkārto savu klasisko secinājumu par Latviju. Gluži pretēji! Lasāmi vārdi „sabiedrība nav muļķe”. Taču publikācija liecina par šī klasiskā secinājuma pareizību attiecībā uz pašu Krištopanu. „Versijā” tiekamies ar intelektuāli ne visai adekvātu indivīdu. Tādu tekstu varēja sacerēt tikai intelektuāli ierobežots indivīds, kurš nespēj objektīvi novērtēt savu vietu dzīvē. Šajā gadījumā savu vietu Latvijas Republikā aizvadītajos gadu desmitos. Turklāt Krištopana intelektuālajam neadekvātumam ir nelietības smaka. Viņš ne tikai neizprot savu vietu, bet nekaunīgi lišķīgi raksturo LR.

Krištopans ir viens no nacionāli reakcionārās un krimināli oligarhiskās iekārtas pamatlicējiem. Viņš ietilpst nacionālo noziedznieku galvenajā bandā. Krištopans ir „Kluba 21” un visu rangu „bijušo” jaunās partijas „Latvijas ceļš” dibinātājs. Krištopans bija 5., 6., 7. un 8. Saeimas deputāts. Viņš bija valsts ieņēmumu ministrs, satiksmes ministrs, ministru prezidents. Pats par sevi ir saprotams tāda „brīvības” un „neatkarības” celmlauža noziedzīgais ieguldījums „prihvatizācijā”, Latvijas ekonomiskā potenciāla sagraušanā un izlaupīšanā, noziegumu brīvības juridiskajā nostiprināšanā LR likumdošanā. Bojā ejošā Latvija ir krištopanu nopelns. Tikai stulbenis un muļķis to var nesaprast.

Par Krištopanu kā stulbeni un muļķi smieklīgi liecina viņa žēlošanās par dzīves apstākļiem. Viņš ir aizmirsis savu dedzīgo ieguldījumu. „Delfos” viņš tēlo nezinīti: „Līdzšinējās varas valsti ir pārvērtušas par cehu, naudas pelnīšanas līdzekli noteiktam ļaužu lokam, kas nodarbojas ar politiku vai to apkalpo.” Krištopans izliekas nezinām, kāpēc nereaģē „Saeima, valdība, Nacionālās drošības padome, KNAB”.

Smieklīga un reizē nelietīga ir Krištopana žēlošanās par Lemberga, Magones, Vaivada, Krūmiņa vajāšanu. Viņa ierobežotās smadzenes nav ļāvušas aptvert, ka žēlošanās attiecas uz paša tik tikko nosodīto „noteikto ļaužu loku” un principā tā ir žēlošanās par nacionālās laupīšanas traucēšanu.

Krištopans sevī saskata, kā viņš saka, „tirgotāja gēnu”. Tā noteikti ir taisnība. Tas ir kāda Rīgas mikrorajona puķu tirdziņa tirgotāja gēns. Krištopana izteikumi par biznesu, biznesa iespējām Latvijā, ASV ir ļoti sekli un primitīvi. Tie ir tipiski parvēnija izteikumi ar neslēptu sociālā darvinisma glancējumu. Ja varētu sākt visu no gala, tad Krištopans šodien būtu nevis miljonārs, bet miljardieris. Tā viņš sevi liela. Vai tiešām bijušais basketbolists un puķu tirgotājs ir tik dumjš? Kurš gan viņaprāt pie mums tic, ka pēcpadomju Latvijā miljonāri ir smaga un godīga darba veicēji bez „prihvatizācijas”, kukuļdošanas, dalīšanās ar reketieriem un „politiķiem”, nodokļu blēdībām, budžeta zādzībām, konkurentu iznīcināšanas?

„Delfi” publicētajā tekstā visnopietnāk ir jāizturas pret Krištopana sacīto par zagšanas apjomu. Sacītais ļoti būtiski liecina par Latviju kā zagļu zemi. Latvija ir nevis stulbeņu un muļķu zeme, bet Latvija ir zagļu zeme.

Krištopans raksta: „Visu partiju programmu atslēgas vārds ir – patriotisms. Reiz dzirdēju kāda asprāša repliku: "Uz patriotismu spiež, droši vien apzagušies." Apzogam sevi – un ne pa jokam. 2016. gadā Eiropas Parlamenta komisija, kas pētīja korupcijas līmeni Eiropas Savienības valstīs, publicēja secinājumus – Latvijā katru gadu no budžeta nozogam no 3,5 līdz 5 miljardiem eiro. Salīdzinājumam – valsts budžets ir aptuveni 8,5 miljardi.”

Par zagšanas kolosālo apjomu bija zināms bez Krištopana atgādinājuma. Protams, viņa atgādinājums arī ir stulbība un nekaunīga muļkība. Viņš ir līdzvainīgs kolosālajā zagšanā. Tomēr zināma pateicība viņam pienākas, pievēršot uzmanību institūta „RAND Europe” pētījuma rezultātiem Latvijā.  

Mūsmājās zagšanas šausmīgie rezultāti varas inteliģenci neuztrauc. Varas inteliģence neņem vērā zagšanas bīstamo apjomu. Latvijā no budžeta tiek nozagti 50% un vairāk. Varas inteliģencei acīmredzot neko tas neizsaka.

Iespējams, varas inteliģence neko nav dzirdējusi par zinātnē norādītajiem 15-16%. Minētie 15-16% ir sava veida darvas piliens. Tautā saka, ka viens darvas piliens var sabojāt medus podu. Ar sociālajiem procesiem ir tāpat. Viens darvas piliens var pārveidot sabiedrību līdz nepazīšanai.

Un, lūk, sociālajos procesos tāds darvas piliens ir 15-16 procenti. Ja sabiedrībā 15-16 procentu apjomā iespiežas kaut kas nelabs, tad visa sabiedrība kļūst nelaba. Pie mums zagšanas apjoms nav 15-16 procenti. Pie mums zagšanas apjoms ir 50 un vairāk procentu. Tāpēc nevar būt ne mazāko šaubu, ka Latvija ir zagļu zeme un Latvijas sabiedrība ir zagļu sabiedrība. No abiem variantiem godīgi ir jāizvēlas otrais variants – Latvija ir zagļu zeme.

Tā vien  liekas, ka Krištopans jau ir izvēlējies šo variantu. Viņš vienīgi nespēj atzīt savu līdzautorību zagļu zemes izveidošanā. Savukārt pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nevarētu būt grūti piekrist tam, ka Latvija ir zagļu zeme. Latvijas iedzīvotāji ir informēti par milzīgo zagšanu Valsts prezidenta pilī, ministrijās un dažādās valsts iestādēs. Piemēram, 2018.gada maijā Latvijas iedzīvotājus informēja par pamatīgu zagšanu Aizsardzības ministrijā. Izrādās, zagšana ir uzplaukusi arī pie Rīgas ugunsdzēsējiem. Latvijā vispār nav nosakāms, kur netiek zagts.

Neapšaubāmi, visi nezog, taču visus apzog. Valsts budžetu, pašvaldību budžetu un ES piešķirtās naudas piesavināšanās ir visu apzagšana. Ne visi to dara, taču visi ar to samierinās.

Novērtē šo rakstu: