Latvija 1984

Aizdomāsimies kopā tikai par dažiem pēdējo dienu ziņu virsrakstiem, tā sauktajām aktualitātēm un par to, ko tas patiesībā nozīmē.

TV3 un LNT paziņojums par aiziešanu no bezmaksas apraides. Loģiski, ka viņi tā izdarīja, - komerctelevīzijām ir nepieciešams pelnīt. Bet nedaudz ieskatīsimies tajā, ko šai sakarā ir paspējuši paziņot tā sauktie uzraugi un tā sauktie likumdevēji, un arī publikas reakcijā.

Kad Saeima pirms gada atļāva MTG grupai prasīt maksu no kabeļtelevīzijām, atbildīgās Saeimas komisijas vadītāja Ināra Mūrniece skaļi vārsmoja par šo lielisko jauninājumu, jo - citēšu precīzi - "mūsu valsts interesēs ir nostiprināt Latvijas mediju telpu, kurā diemžēl ir neproporcionāli spēcīga Krievijas retranslēto mediju ietekme, un to var panākt, spēcinot vietējo mediju saturu".

Tas, ka tagad, kad nieka gadu vēlāk divi vietējie mediji pamet šo te bezmaksas mediju telpu, Mūrnieces kundzei neviens neatgādina ne toreizējo gvelšanu, ne acīmredzamo likumdošanas brāķi, nav pārsteidzoši - jau daudzus gadus mēs dzīvojam valstī, kurā nav pieņemts prasīt atbildību par kaut kad sastrādātām nejēdzībām.

Kā citādi, ja mūsu Tieslietu ministrijas galvenā ierēdne tiesību politikas ir kundze, kas tikusi notiesāta par nolaidību valsts darbā, kas radījusi miljonu zaudējumus valstij, bet, protams, nav pielikta kaut daļiņu šo zaudējumu atmaksāt. Un ne jau "savējos" augstāk par visu cienošā Nacionālā apvienība būs tā, kas izlems, ka vismaz turpmāk šitādas mūrnieces par dārzniecēm vairs necelt.

Taču papildus tam ir arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāvju izteikumi. Tas, ka valstiskie uzraugi bija kā uz mutes par šādiem jaunumiem, pirmajā brīdī bija acīmredzami, bet pēc tam sākās taisnošanās. Vainīga esot "valsts ieilgusī neesošā mediju politika" un vēl viss kas, - tā, piemēram, padomes pārstāve Aija Dulevska. Vispār MTG lēmums nemaz neesot bijis negaidīts, - arī to tā pati kundze. Un nu, "apzinoties savu atbildību", padome aši jo aši "meklēšot risinājumus".

To pārtulkojot, viss ir vienkārši un skaidri - lai neatzītos, ka vispār neko nejēdz un nezina, kas notiek viņu "uzraudzītajā" jomā, "uzraugi" skaidri un gaiši pasaka - jā, mēs zinājām, ka būs sū..., bet pacietīgi tos gaidījām, kamēr tie neiestāsies, lai pēc tam meklētu risinājumus; jā, Latvijā neeksistē mediju politika, bet kāpēc lai mēs šai sakarā pakustinātu kaut pirkstu...

Jebkurā valstī, kas vēlas vēl kādu laiku pastāvēt, elementārs valsts izdzīvošanas instinkts diktētu vienkāršu un skaidru darbību - iespējami ātri attīrīties no šādiem un līdzīgiem parazītiem, kas saņem valsts naudu, taču uzraugāmo jomu ne nieka nekontrolē un par to nemēģina pat kaunēties. Bet tikai ne šeit - šeit neviens pat vairs nemēģina kaut ko pārmest ne brāķdarēm mūrniecēm, ne atklāti parazītiskajām dulevskām. Sak, normāli...

Cits piemērs - tās pašas latvju nācijas un valsts pastāvēšanai, kā izrādās, tik ļoti svarīgās uzturēšanās atļaujas.

Pirms gada nebija svarīgas, pirms pusgada nebija, tagad - ir. Labi, lai būtu. Ja Dzintars ar kompāniju kā kārtīgi padomju menti spēj nevis attīstīt un radīt, bet tikai atņemt, dalīt un vēl arī ierobežot, - okei, lai būtu, tāda viņiem misija. Ja "Vienotība" ir ļumīgi ļengana ļerpata, kas jau sen nav spējīga ne uz kādu patstāvīgu, skaidru politiku (izņemot dzelžainu tvērienu pie varas), - arī okei, lai būtu, arī nekas jauns.

Bet - ko tad dara visi mūsu izcilie "dienesti", kuriem tā patīk gvelzt par valsts pastāvēšanu, nacionālo drošību un vēl visādām svētām lietām? Visi šie Satversmes aizsardzības biroji, Drošības policijas, drošības dienesti un tamlīdzīgie ar kopskaitā tūkstošiem darbinieku?

Ja reiz šis ir nacionālās drošības jautājums, kāpēc viņi jau sen nav sagatavojuši pamatīgu ekseļa tabulu, kurā par katru atļauju saņēmušo būtu dažas ar šiem parazītiem pieejamajiem resursiem un iespējām viegli aizpildāmas ailītes - nopirktajā objektā veicis darbus par tādu un tādu ciparu, gada laikā ar kredītkarti iepircies par tādām un tādām summām, skaidrā naudā ievedis tādas un tādas summas, pēdējā gada laikā šeit (nu, vai vismaz ES teritorijā) uzturējies tik un tik dienas - un tādā garā?

Būtu šāda tabula, un būtu precīzi skaidrs, kā tad tur īsti ir ar draudiem nacionālajai drošībai un labumiem nacionālajai ekonomikai - cik šitādu te reāli ikdienā slaistās, cik naudas iztērējuši, cik investējuši. Nevajadzētu ne vienai, ne otrai pusei pamatoti apvainot pretiniekus, ka tie operē ar labākajā gadījumā cītīgas deguna urbināšanas rezultātā iegūtiem datiem.

Bet nav, protams, nekādas tabulas - un atkal, ja tā padomāt, pārsteidz nevis tas, ka dāsni atalgotie Satversmes un visa pārējā sargi neko tādu nespēj uzražot, bet tas, ka jau pieminētā valsts vara un tās pārstāvji pat nemēģina sašust par šādu visu šo reiniku, maizīšu un krieķu kantoru slinkumu un nespēju. Tieši pretēji - tā tiek uzskatīta par normu...

Trešais piemērs - no pavisam citas, tā sacīt, operas. Par operu.

Tātad - jaunā Latvijas Nacionālās operas valdes locekle Daina Markova Latvijas Radio paziņo - citēšu precīzi -, ka, "iedziļinoties operas darbībā, atklājies, ka savulaik operas administrācija slēgusi līgumus par diezgan dāsniem atalgojumiem, kā arī nav skaidrības par atsevišķiem iepirkumiem, jo nav zināms, kā pēc tiem tērēta nauda".

Jau tai pašā dienā šādas briesmu lietas atklājušajai Markovas kundzei palūdzu noprecizēt - kuri ir līgumi, kas slēgti par "diezgan dāsniem atalgojumiem", kas tieši, kad tieši, ar ko tieši, uz kāda pamata tieši ir slēdzis, kā tieši operas valde definējusi atalgojumu vērtējumu "diezgan dāsns", kā tieši šis definējums formulēts, ar kādu pamatojumu, kad tieši, kas tieši ir  "atsevišķie iepirkumi", par kuriem "nav zināms, kā pēc tiem tērēta nauda". Un tādā garā.

Protams, viss izrādās tieši tā, kā jau šķitis, un nākamajā dienā man nākas uzklausīt kādu nedaudz histērisku sievieti, kas telefoniski uzdodas par Markovas kundzi un skaidro, ka vispār jau tā visa tāda interpretācija vien esot, ka nekādus datus pašlaik atklāt nevarot, ka varot tak papētīt Iepirkumu uzraudzības biroja mājas lapu un tur jau "viss būs skaidrs", ka vispār vēl vajadzīgs audits, lai ko secinātu. Un tādā garā.

Šie "skaidrojumi", protams, nepārsteidz - uz katru kārtīgu, kompetentu darba darītāju valsts amatos vismaz šajā valstī pēdējos gados, šķiet, ir pa pieciem muldoņām - visādiem "kompetentiem" pulkiem un markovām -, turklāt šī proporcija nebūt nepieaug par labu zinošiem sava darba darītājiem. Taču pārsteidz kas cits - tas, cik šāda tukšmuldēšana šķiet vispārēji normāla un pieņemama. "Operā atklātas dāsnas algas," vēsta lieli ziņu virsraksti, un publika neiebilst. Pie mums tā ir norma...

Ko es ar šiem dažiem piemēriem gribu teikt? To, ka ar katru dienu mūsu valsts aizvien vairāk pārvēršas par tādu greizo spoguļu karaļvalsti. Par vietu, kur gandrīz visiem jau sen pie kājas, ka karalis pliks. Par tādu valstisko parazītu un valstisko muldoņu savstarpēji izdevīgas simbiozes vietu: parazīti ir vajadzīgi, lai muldoņām būtu sirdsmiers, bet muldoņas ir vajadzīgi, lai parazīti varētu neuztraukties par savu rītdienu.

Visus iepriekšējos gadus, lai kā būtu gājis, es vienmēr esmu bijis pietiekami optimistisks par šīs valsts nākotni. Nu, jā, brīžam tāda pasmirdīga vietiņa, kurā nebūt ne spējas, talanti un darbs nodrošina labāku dzīvi, bet tomēr kopumā pietiekami dzīvīgs organisms ar pietiekami izteiktu valstiskās pašsaglabāšanās instinktu.

Nu par to jāsāk šaubīties, raugoties, kā būtiski ar katru dienu Latvija vairāk pārvēršas par vietu, kur akurāt kā grāmatā "1984" jau reti kurais šaubās, ka karš tiešām varbūt arī ir miers, brīvība - verdzība, nezināšana - spēks, bet neizdarība, tizlums, slinkums, nolaidība - akurāt tas, kas nāk par labu Latvijas valstij.

Ja tā turpināsies, tiešām slikti beigsim.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: