Lato Lapsa uzvar tiesā Latvijas Universitāti: tai nāksies atklāt slēpto informāciju prokurora – plaģiatora Ulda Cinkmaņa lietā

Lietas Nr.A420169021, A42-01088-23/42

Administratīvā rajona tiesa, Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2023.gada 22.septembrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Māris Šļakota, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu daļā, kas ierosināta, pamatojoties uz Lato Lapsas pieteikumu par Latvijas Universitātes 2021.gada 31.marta vēstulē Nr.1- 13/266 ietvertā atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu) atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Latvijas Universitātei izsniegt pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu).

Aprakstošā daļa

Pieteicējs Lato Lapsa vērsās Latvijas Universitātē (turpmāk - Universitāte) ar 2020.gada 9.jūlija iesniegumu, lūdzot izvērtēt iespējamo plaģiātismu prokurora Ulda Cinkmaņa diplomdarbā. Savukārt 2021.gada 3.martā pieteicējs vērsās Universitātē ar iesniegumu, kurā lūdza informēt par veiktajām darbībām saistībā ar 2020.gada 9.jūlija iesniegumā minētajiem faktiem. Tāpat sniedza jaunas ziņas par diplomdarba teksta fragmentiem, kas, iespējams, pārtulkoti no avotiem angļu un krievu valodā.

Universitāte ar 2021.gada 17.marta vēstuli Nr.1-13/208 informēja pieteicēju par veiktajām darbībām, lai izvērtētu pieteicēja un citu personu jau iepriekš iesniegtos dokumentus attiecībā uz iespējamo plaģiātu U. Cinkmaņa diplomdarbā. Vēstulē norādīja, ka iesniegtos dokumentus ir vērtējusi Universitātes Juridiskās fakultātes Noslēguma pārbaudījumu komisija, kura atbilstoši savai kompetencei pieņēma attiecīgu lēmumu. Tālāk jautājums tika nodots izskatīšanai Universitātes Juridiskās fakultātes domei, kuras kompetencē ir apstiprināt pārbaudījumu komisiju lēmumus par bakalaura un maģistra grādu un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanu. 2021.gada 22.februārī notika Juridiskās fakultātes domes sēde, kurā bija izsludināts pārtraukums, savukārt 2021.gada 15.martā notika Universitātes Juridiskās fakultātes domes sēde, kurā pieņemts lēmums (turpmāk - 2021.gada 15.marta lēmums) apstiprināt gala pārbaudījuma komisijas 2020.gada 26.novembra lēmumu un atcelt Juridiskās fakultātes domes 2008.gada 19.jūnija lēmumu Nr.9 par sociālo zinātņu bakalaura grāda tiesību zinātnē piešķiršanu U. Cinkmanim un anulēt viņam izsniegto diplomu.

Pieteicējs vērsās Universitātē ar 2021.gada 17.marta, 22.marta un 24.marta iesniegumiem.

2021.gada 17.marta iesniegumā pieteicējs norādīja, ka viņam kļuvis zināms, ka Universitāte veic ne tikai U. Cinkmaņa bakalaura darba, bet arī maģistra darba pārbaudi. Šajā iesniegumā pieteicējs ietvēra vairākus ar maģistra darba pārbaudi saistītus jautājumus, atbildes uz kuriem pieteicējam nepieciešamas, sagatavojot mediju publikācijas par Universitātes veiktās pārbaudes objektivitāti un ieinteresētību noskaidrot patiesību. Tāpat arī 2021.gada 22.marta iesniegumā pieteicējs ietvēra vairākus jautājumus par maģistra darba pārbaudi.

Savukārt 2021.gada 24.marta iesniegumā pieteicējs norādīja, ka, lai gan Universitāte ir informējusi pieteicēju, ka 2020.gada 9.jūlija iesnieguma izskatīšanas rezultātā pieņemts lēmums, taču pašu lēmumu pieteicējam nav nosūtījusi. Pieteicējs norādīja, ka tādējādi viņam tiek atņemtas likumā noteiktās tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt attiecīgo administratīvo aktu. Lūdza nosūtīt viņam pieņemto lēmumu.

Universitāte ar 2021.gada 31.marta vēstuli Nr.1-13/266 sniedza pieteicējam atbildi uz 2021.gada 3.marta, 17.marta, 22.marta un 24.marta iesniegumiem.

Universitāte vēstulē norādīja, ka U. Cinkmaņa bakalaura darba pārbaude tika veikta, pamatojoties uz pieteicēja iesniegumu, un maģistra darba pārbaude tika veikta, pamatojoties uz citas personas iesniegumu. Pieteicēja 2021.gada 3.marta iesniegumu, kuram pievienoti papildus materiāli, lūdzot tos izvērtēt, Universitātes Juridiskās fakultātes dome slēgtā sēdē izskatīja 2021.gada 15.martā. Domes sēdē tika izvirzīti divi priekšlikumi: 1) nodot pieteicēja iesniegumu ar tam pievienotajiem materiāliem komisijas atkārtotai vērtēšanai; 2) nenodot to atkārtotai vērtēšanai, pamatojoties uz to, ka komisija šo darbu jau bija vērtējusi, reaģējot uz iepriekš minēto citas personas iesniegumu. Ar balsu vairākumu tika pieņemts otrais priekšlikums.

Tāpat Universitāte norādīja, ka pieteicējam nav tiesību saņemt attiecībā uz U. Cinkmani pieņemto lēmumu, jo pieteicējs nav attiecīgā administratīvā procesa dalībnieks.

Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par:

Universitātes faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi pēc būtības uz pieteicēja 2021.gada 3.marta, 17.marta, 22.marta un 24.marta iesniegumos uzdotajiem jautājumiem, atzīšanu par prettiesisku un pienākumu uzlikšanu Universitātei sniegt atbildes uz minētajos iesniegumos uzdotajiem jautājumiem;

Universitātes 2021.gada 31.marta vēstulē Nr.1-13/266 ietvertā atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu) atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Universitātei izsniegt pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu).

Administratīvā rajona tiesa ar 2021.gada 29.oktobra spriedumu noraidīja pieteikumu daļā par faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi pēc būtības uz pieteicēja iesniegumos uzdotajiem jautājumiem, atzīšanu par prettiesisku un pienākumu uzlikšanu sniegt atbildes uz minētajos iesniegumos uzdotajiem jautājumiem. Šajā daļā tiesas spriedums ir stājies spēkā.

Tāpat Administratīvā rajona tiesa ar 2021.gada 29.oktobra spriedumu noraidīja pieteikumu pārējā daļā, t.i., par atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Universitātei izsniegt pieprasīto informāciju. Ar Senāta 2022.gada 16.decembra spriedumu Administratīvās rajona tiesas 2021.gada 29.oktobra spriedums minētajā daļā atcelts un lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā.

Par informācijas atteikuma prettiesiskuma atzīšanu un pienākuma uzlikšanu Universitātei sniegt informāciju pieteicējs pieteikumā un tā papildinājumā norādīja turpmāk minētos argumentus.

Pieteicējs ir Latvijas Žurnālistu savienības biedrs, kurš sagatavo mediju publikācijas par Universitātes veiktās pārbaudes objektivitāti un ieinteresētību noskaidrot patiesību. Tādējādi, adresējot Universitātei iesniegumus, pieteicējs rīkojas sabiedrības kopīgo interešu vārdā lai nepieļautu, ka persona, kura prettiesiski ieguvusi juridisko kvalifikāciju un secīgi valsts amatpersonas amatu, prettiesiski īsteno valsts varu. Saskaņā ar judikatūru žurnālistu tiesības saņemt informāciju ir plašākas nekā privātpersonām.

Pieteicējam nav saprotams, kādēļ Universitāte nolēmusi veikt pārbaudi slēgtās sēdēs un pat tagad pēc pārbaudes pabeigšanas joprojām slēpj pieņemto lēmumu, kaut arī pārbaude notikusi par valsts amatpersonas prettiesiskām darbībām, kas pakļauj būtiskam reputācijas riskam Latvijas valsts tiesisko vidi.

Universitāte nav norādījusi, ka tiek pieprasīta ierobežotas pieejamības informācija un kāpēc tā būtu īpaši jāaizsargā.

Universitāte atteikumu izsniegt lēmumu nav pamatojusi ne ar vienu tiesību normu. Pieteicēja tiesības izriet arī no Informācijas atklātības likuma un tas vien apstāklis, ka daļā no pārbaudes procesa pieteicējs bijis arī iesniedzējs Administratīvā procesa likuma 71.panta otrās daļas izpratnē, neatņem un neierobežo viņa kā žurnālista tiesības saņemt informāciju.

Universitāte rakstveida paskaidrojumā neatzina pieteikumu daļā par informācijas atteikuma prettiesiskuma atzīšanu un pienākuma uzlikšanu Universitātei sniegt informāciju. Paskaidrojumā un tā papildinājumā norādīja turpmāk minētos argumentus.

1] Tā kā pieteicējs nav administratīvā akta adresāts, viņam saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 71.panta otro daļu un 73.pantu, kā arī Iesniegumu likumu, ir tikai tiesības saņemt informāciju par to, ka administratīvā lieta ir izskatīta, un kāds ir tās izskatīšanas rezultāts. Pieteicējam nav tiesību saņemt administratīvo aktu un lūgt to izskaidrot. Fakts, ka pieteicējs ir žurnālists likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” izpratnē, nevar piešķirt viņam to tiesību apjomu, kas piemīt administratīvajā procesā adresātam vai trešajai personai.

2] No pieteicēja iesniegumiem secināms, ka pieteicēja patiesais mērķis nav bijis līdzdarboties valsts pārvaldē Iesniegumu likuma izpratnē, bet gan realizēt tādas no Administratīvā procesa likuma izrietošas subjektīvās tiesības, ar kādām viņš nav apveltīts. Proti, prasīt lēmuma izskaidrošanu un apstrīdēt tā tiesiskumu.

Tiesa lietā kā trešo personu pieaicināja U. Cinkmani, uzaicinot viņu sniegt paskaidrojumu par pieteikumu. Trešā persona paskaidrojumu tiesai neiesniedza.

Motīvu daļa

Vispirms tiesa konstatē, ka Administratīvās rajona tiesas 2021.gada 10.maija lēmumā par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu tika nepareizi norādīts, ka pieteicējs iesniedzis pieteikumu par Universitātes faktiskās rīcības, neizsniedzot pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu), atzīšanu par prettiesisku. Šāda norāde ir kļūdaina, jo informācijas sniegšanas atteikums ir vērtējams kā nelabvēlīgs administratīvais akts, nevis faktiskā rīcība (sk. Senāta 2019.gada 31.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-255/2019 23.punktu). Tādējādi uzskatāms, ka pieteicējs iesniedzis pieteikumu par administratīvā akta - informācijas atteikuma - atzīšanu par prettiesisku.

Prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku var būt iesniegts kopā ar prasījumu par faktiskās rīcības veikšanu (informācijas izsniegšanu). Tomēr no Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās un trešās daļas izriet, ka pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku var iesniegt, ja izpildās divi kumulatīvi priekšnoteikumi: 1) tiesas spriedums par administratīvā akta prettiesiskumu ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos; 2) attiecīgās intereses nav iespējams īstenot ar 184.panta pirmajā daļā minētajiem pieteikumiem (tostarp ar pieteikumu par faktiskās rīcības veikšanu).

Konkrētajā gadījumā pieteicējs, atbildot uz tiesas aicinājumu sniegt papildu argumentus par šāda atsevišķa (patstāvīga) prasījuma - par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku - pieļaujamību, ir norādījis, ka lūdz tiesu vērtēt atteikuma prettiesiskumu, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanās iespēju. Pieteicēja ieskatā, pirmkārt, Universitāte varētu atteikties izpildīt pieteicējam labvēlīgu tiesas spriedumu šajā lietā, aizbildinoties ar to, ka Noslēguma pārbaudījumu komisijas un/vai Juridiskās fakultātes domes sēdes lēmumi un to saturs iestādei nav pieejami. Otrkārt, judikatūrā esot atzīts, ka pieteikuma iesniegšana, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos, var būt objektīvi konstatējams priekšnoteikums, kura īstenošanos (vai neīstenošanos) tiesa var novērtēt pat tad, ja persona pieteikumā tiesai to tiešā tekstā nav norādījusi (Senāta 2020.gada 31.marta sprieduma lietā Nr.SKA-582/2020 11.punkts).

Izvērtējot pieteicēja apsvērumus par pieteikuma pieļaujamību, tiesa secina, ka pieteicēja arguments par atbildētāja iespējamo atteikšanos izpildīt pieteicējam labvēlīgu tiesas spriedumu nepamato, kā tieši šo teorētiski iespējamo situāciju risinātu tas, ka tiesa līdzās prasījumam par informācijas sniegšanu izskatītu arī prasījumu par atteikuma sniegt informāciju prettiesiskumu. Tiesa norāda, ka arī viena paša prasījuma par informācijas sniegšanu izspriešana un apmierināšana parasti nozīmē, ka tiesa cita starp ir pārbaudījusi, ka izskatāmajā gadījumā nepastāv tiesiski vai faktiski šķēršļi informācijas izsniegšanai un ka iestādei šāds spriedums ir jāpilda. Atteikuma atzīšana par prettiesisku parasti nav nepieciešama, lai garantētu sprieduma izpildi. Līdz ar to šajā aspektā prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku nebūtu pieļaujams kā atsevišķs prasījums.

Vienlaikus tiesa pievērš uzmanību pieteicēja argumentam, ka noteiktās situācijās jautājums par līdzīgu gadījumu atkārtošanās iespēju ir jāaplūko plaši, un ka līdzīgu gadījumu atkārtošanās novēršana ir objektīvi novērtējams priekšnoteikums, kura īstenošanos (vai neīstenošanos) tiesa var novērtēt pat tad, ja persona pieteikumā tiesai to tiešā tekstā nav norādījusi. Tiesa ņem vērā, ka Senāta nolēmums, uz kuru atsaucas pieteicējs un kurā ietvertas iepriekš minētās atziņas, attiecas uz publisko iepirkumu lietu kategoriju. Tomēr tiesa neatrod pamatu šādas atziņas, kuras turklāt ir formulētas pietiekami abstrakti, nepiemērot arī izskatāmajā lietā. Tiesa konstatē, ka saskaņā ar Tiesu informācijas sistēmā pieejamo informāciju pieteicējs samērā bieži vēršas valsts pārvaldes iestādēs ar informācijas pieprasījumiem. Tātad ir konstatējama pietiekami augsta iespēja, ka pieteicējs samērā tuvā laikā varētu saskarties ar informācijas atteikumu, kas pamatots līdzīgā veidā, kā šajā lietā to pamatojusi Universitāte, t.i., ka informācija (administratīvais akts) nav sniedzama personai, kas nav attiecīgā administratīvā procesa dalībnieks. Šādu situāciju novēršanai kalpotu tiesas spriedums, ar kuru tiesa pieteikuma apmierināšanas gadījumā ne tikai uzliktu pienākumu izsniegt pieprasīto informāciju, bet arī dotu vērtējumu iestādes atteikuma tiesiskumam.

Turklāt efektīva tiesas kontrole atzīstama par visas sabiedrības būtisku interesi arī strīdos, kas saistīti ar informācijas pieprasījumiem. Tādēļ konkrētajā lietā nav pamata Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās un trešās daļas normās paredzēto priekšnoteikumu izpildīšanos interpretēt šauri.

Līdz ar to tiesa secina, ka prasījums par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku konkrētajā gadījumā ir pieļaujams kā atsevišķs (patstāvīgs) prasījums.

Lietā ir strīds par to, vai Universitātes atteikums izsniegt pieprasīto informāciju ir tiesisks, kā arī, vai Universitātei uzliekams pienākums izsniegt pieteicējam viņa pieprasīto informāciju.

Universitāte atteikumā sniegt informāciju norādīja, ka pieteicējam nav tiesību saņemt attiecībā uz U. Cinkmani pieņemto lēmumu, jo pieteicējs nav attiecīgā administratīvā procesa dalībnieks. Arī paskaidrojumā tiesai Universitāte uzturēja šo argumentu, norādot, ka pieteicēja tiesību saņemt lēmumu apjoms nosakāms atbilstoši Administratīvā procesa likuma 71.panta otrajai daļai, t.i., viņam ir tikai tiesības saņemt informāciju par to, ka administratīvā lieta ir izskatīta, un kāds ir tās izskatīšanas rezultāts.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmo daļu tiesību normu interpretācija (tulkojums), kas izteikta kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāta tiesai, kura šo lietu izskata no jauna.

Senāta 2022.gada 16.decembra spriedumā norādīts, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 54.panta (Informācijas sniegšana) pirmajai daļai privātpersonai, kas nav administratīvā procesa dalībnieks, informāciju sniedz saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un citiem normatīvajiem aktiem. Tātad jebkurai iestādei ir jāapzinās, ka situācijā, kad administratīvā akta izsniegšanu prasa persona, kas nav attiecīgā akta izdošanas procesa dalībnieks, iestādei šis informācijas pieprasījums ir jāvērtē Informācijas atklātības likuma regulējuma kontekstā. Tas, ka persona atbilst Administratīvā procesa likuma 71.panta otrās daļas subjekta statusam, neatņem šai personai tiesības saņemt informāciju atbilstoši Informācijas atklātības likuma regulējumam. Tas nozīmē, ka arī tad, ja pati persona administratīvā akta izsniegšanu prasa kā 71.panta otrās daļas subjekts, tas neatbrīvo iestādi no pienākuma izskaidrot personai, kādā kārtībā informāciju var saņemt atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām, tostarp vēršot uzmanību uz informācijas saņemšanas nepieciešamības pamatošanu. Iestādei ir jāapzinās, ka informācijas pieprasīšanas process arīdzan ir administratīvais process, tas nozīmē, ka tā ietvaros iestādei ir pienākums iespēju robežās noskaidrot apstākļus, kas ir būtiski, lai izlemtu informācijas pieprasījumu.

Izvērtējot Universitātes atteikuma, kas ietverts 2021.gada 31.marta vēstulē Nr.1- 13/266, pamatojumu atbilstoši minētajai tiesību normu interpretācijai, tiesa secina, ka Universitāte informācijas atteikumu pamatojusi, kļūdaini piemērojot tiesību normas, kā arī nepamatoti nav izvērtējusi pieteicēja informācijas pieprasījumu atbilstoši Informācijas atklātības likuma regulējumam. Tas ir pietiekams pamats konstatēt atteikuma, kas ietverts Universitātes 2021.gada 31.marta vēstulē Nr.1-13/266, prettiesiskumu. Līdz ar to pieteikums šajā daļā ir apmierināms.

Tiesai ir jāizvērtē, vai Universitātei uzliekams pienākums izsniegt pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu).

Saskaņā ar judikatūras atziņām iestādei (un līdz ar to arī tiesai), izlemjot personas informācijas pieprasījumu, secīgi jāpārbauda šādi apstākļi:

vai pieprasītā informācija vispār ir tāda, uz kuru attiecas Informācijas atklātības likums. Proti, vai pieprasītā informācija ir iestādes rīcībā esoša dokumentēta informācija, un, ja nav, tad vai atbilstoši tiesību normu prasībām iestādei šo informāciju būtu vajadzējis dokumentēt jeb citiem vārdiem sakot - vai iestādei atbilstoši tās kompetencei šo informāciju ir pienākums radīt. Ja konstatējams, ka pieprasītā informācija dokumentētā veidā nav iestādes rīcībā un tā arī nav informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, iestādei jāatsaka pieteicējam pieprasītās informācijas sniegšana sakarā ar to, ka iestādes rīcībā šādas dokumentētas informācijas nav (tas, protams, neizslēdz, ka iestāde var sniegt atbildi Iesniegumu likuma izpratnē);

ja pieprasītā informācija dokumentētā veidā ir iestādes rīcībā vai arī tā ir informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, tālāk noskaidrojams, vai šī informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai par ierobežotas pieejamības informāciju;

ja pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības, iestādei jāizvērtē informācijas pieprasījumā norādītais informācijas nepieciešamības pamatojums un jāizlemj, vai konkrētajā gadījumā ir pamats ierobežotās pieejamības informācijas izsniegšanai;

ja pieprasītā informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai arī ja konkrētajā gadījumā ir pamats izsniegt pieprasīto ierobežotas pieejamības informāciju, iestādei jānodrošina tās izsniegšana (pieejamība), ja vien nav konstatējams Informācijas atklātības likuma 11.² pantā norādītais šķērslis, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības (Senāta 2019.gada 18.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-482/2019 7.punkts).

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 1.panta 1.punktu informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā. Savukārt saskaņā ar minētā likuma 1.panta 3.punktu dokumentēta informācija ir informācija, kuras iekļūšanu informācijas apritē var identificēt.

Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmā un otrā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Likums attiecas uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē.

Tiesai nerodas šaubas, ka Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta sēdē pieņemtais lēmums tādā vai citādā veidā ir ticis dokumentēts. Universitāte tiesai iesniegtajos paskaidrojumos neapgalvo pretējo. Tā uz minēto lēmumu atsaucas kā uz administratīvā akta galīgo noformējumu (sk. lietas 153.lapu), savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 67.pantu administratīvais akts vispārīgā gadījumā izdodams rakstveidā. Tāpat lietas materiālos atrodas Universitātes ierobežotas pieejamības informācijas un dokumentu saraksts, kas apstiprināts ar Universitātes rektora 2021.gada 1.marta rīkojumu Nr.1-4/101. Uz šo sarakstu Universitāte atsaucas, norādot, ka šāda tipa dokumentiem, kā, piemēram, pieteicēja pieprasītajam lēmumam tiek noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss (sk. lietas 153.lapu). Arī tas papildus liecina, ka pieprasītais lēmums ir dokumentēta informācija.

No Universitātes skaidrojumiem izriet, ka ar Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu tika galīgi izlemts jautājums par bakalaura diploma anulēšanu U. Cinkmanim, kā arī nolemts nenodot pieteicēja iesniegumu ar tam pievienotajiem materiāliem komisijas atkārtotai vērtēšanai.

Senāts 2022.gada 16.decembra spriedumā šajā lietā norādīja, ka jautājums par augstākās izglītības diploma anulēšanu U. Cinkmanim skar viņa kā fiziskas personas privāto dzīvi, tādējādi lēmums, ar kuru šāds jautājums tiek izlemts, satur ziņas par U. Cinkmaņa privāto dzīvi. Šā iemesla dēļ strīdus lēmums atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 4.punktam ir ierobežotas pieejamības informācija.

Šāds kasācijas instances tiesas spriedumā ietvertais skaidrojums par tiesību uz privāto dzīvi tvērumu ir saistošs tiesai, izskatot lietu no jauna. Tātad tiesai ir jāizvērtē, vai izpildās priekšnoteikumi pieprasītā lēmuma kā ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai.

Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturto daļu ierobežotas pieejamības informāciju pieprasa rakstveidā. Pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, persona pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs ir Latvijas Žurnālistu savienības biedrs (lietas 45.lapa). Pieteicējs 2021.gada 17.marta iesniegumā norādīja, ka viņš gatavo mediju publikācijas par Universitātes veiktās U. Cinkmaņa maģistra darba pārbaudes objektivitāti un ieinteresētību noskaidrot patiesību.

Senāta 2022.gada 16.decembra spriedumā atzīts, ka lietā ir svarīgi izvērtēt, vai no strīdus lēmuma pieprasījuma kopsakarā ar pieteicēja iesniegumiem ar jautājumiem par U. Cinkmaņa lietas izskatīšanu varēja (vajadzēja) saprast, kas ir pieteicēja intereses pamatā. Turklāt šādā vērtējumā nav pieļaujama pārlieku formāla pieeja un tas iesniegums, kurā pieteicējs konkrēti prasīja strīdus lēmuma izsniegšanu, nav aplūkojams izolēti no citiem pieteicēja iesniegumiem.

Senāts ir norādījis, ka no lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja uzdotie jautājumi un strīdus lēmuma pieprasījums attiecās uz vienu un to pašu administratīvo lietu, proti, U. Cinkmaņa lietu, un pieteicējs vēlējies noskaidrot, kā Universitāte izvērtējusi plaģiātisma jautājumu un kāpēc nonākusi pie secinājuma, ka bakalaura diploms U. Cinkmanim ir anulējams, bet maģistra diploms - nē. Šajā sakarā pieteicējs vienā no iesniegumiem arī uzsvēris, ka par U. Cinkmaņa lietu interesējas kā Latvijas Žurnālistu savienības biedrs, kurš gatavo mediju publikācijas par Latvijas Universitātes veiktās pārbaudes objektivitāti un ieinteresētību noskaidrot patiesību. Arī Universitāte gan pieteicēja jautājumus, kas izskatāmi Iesniegumu likuma kārtībā, gan iesniegto informācijas pieprasījumu izskatīja vienkopus, sniedzot atbildes un paziņojot atteikumu izsniegt strīdus lēmumu vienā dokumentā, kas liecina, ka iestāde apzinājās pieteicēja iesniegumu savstarpējo saikni. Tāpat ir jāņem vērā, ka pieteicēja ziņojums nebija lietvedības par U. Cinkmaņa maģistra darba pārbaudi uzsākšanas pamatā.

Tiesa, izvērtējot pieteicēja iesniegumus kopsakarā, secina, ka no tiem Universitāte varēja saprast, ka pieteicējs ar strīdus lēmumu vēlas iepazīties cita starp arī kā žurnālists, kas gatavo publikāciju par U. Cinkmaņa maģistra darba pārbaudi. Tiesa konstatē, ka pieprasījumā norādītais informācijas nepieciešamības pamatojums ir saprotams un pietiekams, lai secinātu, ka pieteicējs ir izpildījis Informācijas atklātības likuma 11.panta ceturtās daļas prasības par pieprasījuma pamatojumu.

Saskaņā ar Fizisko personu datu apstrādes likuma 25.panta pirmo daļu datu apstrāde ir atļauta, ja ir vismaz viens no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6.panta 1.punktā noteiktajiem pamatiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6.panta pirmās daļas „e” punktā noteikts, ka apstrāde ir likumīga, ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras.

Saskaņā ar Senāta judikatūru, konstatējot, ka konkrētā gadījumā priekšroka ir dodama sabiedrības interešu ievērošanai, nevis konkrētās fiziskās personas datu aizsardzībai, datu apstrāde ir atļauta (sk. Senāta 2019.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-776/2019 12.punktu). Arī izskatāmajā lietā Senāts 2022.gada 16.decembra spriedumā, atsaucoties uz Senāta iepriekšējo judikatūru, ir norādījis, ka, izvērtējot, vai pieteicējam izsniedzama ierobežotas pieejamības informācija, tiesai ir jānovērtē, kurai no interesēm - tai, kuras aizsardzībai noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss, vai tai, kura pamato leģitīmu šīs informācijas saņemšanas nepieciešamību, konkrētajos apstākļos ir dodama priekšroka.

Kā jau tiesa norādīja iepriekš, Informācijas atklātības likuma 2.panta pirmā un otrā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Savukārt Senāts ir uzsvēris, ka sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai uzskatāmas par pamattiesībām, un Latvijā šīs tiesības nostiprinātas konstitucionāla ranga normā - Satversmes 100.pantā. Informācijas pieejamības tiesības var tikt ierobežotas tikai ar likumu, turklāt ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri. Vienlaikus arī ikviena tiesības uz privāto dzīvi (kas citstarp ietver arī tiesības uz personas datu aizsardzību) ir cilvēka pamattiesības, kas nostiprinātas gan Satversmes 96.pantā, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā. No minētajām tiesību normām izriet, ka ikvienam ir tiesības citstarp uz privātās dzīves neaizskaramību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tiesības uz privāto dzīvi ietver arī tiesības dzīvot privāti, prom no negribētas uzmanības. Situācijā, kad saduras iepriekšminētās tiesības, proti, tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz informāciju, rūpīgi izvērtējams, kurām tiesībām konkrētajā gadījumā ir pamats dot priekšroku (sk. Senāta 2019.gada 7.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-661/2019 6.un 7.punktu).

Pieteicējs pieteikuma papildinājumā atsaucas uz plašsaziņas līdzekļu publikācijām, kurās atspoguļoti valsts prezidenta, ģenerālprokurora un Satversmes tiesas priekšsēdētājas viedokļi, kas pieteicēja ieskatā liecina par situācijas sabiedrisko nozīmīgumu. Tāpat pieteicējs uzsver, ka visas sabiedrības interesēs ir noskaidrot, vai valsts varu prettiesiski neīsteno persona, kas prettiesiski ieguvusi juridisko kvalifikāciju un secīgi valsts amatpersonas - prokurora amatu. Tiesa minētajiem pieteicēja argumentiem piekrīt. Proti, tiesa konstatē, ka bakalaura un maģistra diplomu pārbaudes trešajai personai U. Cinkmanim apstākļi ir sabiedriski nozīmīgi, it īpaši situācijā, kad jau ir ticis pieņemts lēmums par bakalaura diploma anulēšanu. Līdz ar to pieprasītā lēmuma, ar kuru atzīts, ka maģistra diploms U. Cinkmanim nav anulējams, izsniegšana var dot pienesumu šajā sabiedriski nozīmīgā jautājumā.

Tiesa ņem vērā judikatūrā atzīto, ka par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Tāpēc, ja tiek pieprasīta tāda informācija par valsts civildienesta ierēdņu vai amatpersonu datiem, kas saistāma ar minēto personu ieņemamā amata publisko dabu, šai informācijai var tikt piešķirta zemāka aizsardzība kā iestādes rīcībā esošu trešo personu datu un informācijas par privāto dzīvi aizsardzībai. Šāds nošķīrums pamatojams ar aizsargājamu sabiedrības interesi iegūt informāciju, kas saistīta ar valsts budžeta līdzekļu izlietojumu (sk. Senāta 2018.gada 28.maija sprieduma lietā Nr.SKA- 208/2018 8.punktu).

Tāpat tiesa konstatē, ka trešās personas augstākās izglītības diplomu pārbaude konkrētajā gadījumā jau ir kļuvusi par sabiedriskās diskusijas objektu, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka šādos apstākļos Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmuma nonākšana atklātībā būtu pārlieka iejaukšanās trešās personas privātās dzīves sfērā.

Tiesa ņem vērā arī to, ka trešā persona U. Cinkmanis neizmantoja iespēju iesniegt tiesai paskaidrojumus un norādīt konkrētus argumentus par to, kā informācijas izsniegšana faktiski varētu apdraudēt viņa tiesiskās intereses, kuras aizsargājot, pieprasītā informācija nebūtu izsniedzama.

Apkopojot minēto, tiesa secina, ka izskatāmajā gadījumā priekšroka dodama pieteicēja tiesībām uz informāciju un pieteikums par pienākuma uzlikšanu izsniegt informāciju ir apmierināms.

Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmā daļa paredz, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.- 251.pantu, 325.un 329.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu, tiesa nosprieda:

apmierināt Lato Lapsas pieteikumu;

atzīt par prettiesisku Latvijas Universitātes 2021.gada 31.marta vēstulē Nr.1- 13/266 ietverto atteikumu izsniegt pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu);

uzlikt pienākumu Latvijas Universitātei viena mēneša laikā no šī sprieduma spēkā stāšanās dienas izsniegt Lato Lapsam pieprasīto informāciju (Juridiskās fakultātes domes 2021.gada 15.marta lēmumu).

Piespriest no Latvijas Universitātes par labu Lato Lapsam viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Novērtē šo rakstu: