Laika un telpas piedzīvojums subjektīvajā pieredzē

Mehānikas likumu atklāšana ļāva savienot laiku ar telpu, jo tie aprakstīja priekšmetu kustību izmaiņas laikā. Tomēr divu ķermeņu savstarpējās pievilkšanās spēks nepastāvēja laikā, bet tika uzskatīts, ka tas radās uzreiz pēc pašu šo ķermeņu rašanās brīža. Gravitācijas konstanti nevarēja izskaidrot ar mehānikas likumiem. Lai aprakstītu kustību, telpai un laikam bija jābūt vienotiem, bet lai to izskaidrotu – šķirtiem.

Šai pretrunai sākumā nepievērsa lielu uzmanību, jo tik radikālai pasaules izpratnes maiņai bija citi, daudz būtiskāki jautājumi, uz kuriem vajadzēja sniegt atbildes. Kā piemēru var minēt neizpratni, kāpēc gravitācijas spēks visus ķermeņus nesaspiež kopā? Ja pieņem, ka debess ķermeņu daudzums ir bezgalīgs, tad kāpēc visas debesis nav gaišas no bezgalīgi liela zvaigžņu daudzuma?

Ar dažiem šādiem jautājumiem pietiktu, lai jauno uzskatu sistēmu atzītu par nepareizu. Tomēr daudziem zinātniekiem jau bija zināma N. Kopernika heliocentriskā koncepcija astronomijā, kā arī J. Keplera atklātie planētu kustību likumi. Tas bija pamats, kas 1687. gadā Ī. Ņūtonam ļāva uzrakstīt “Dabas filozofijas matemātiskos principus.”

Zinātnes vēsturē nav zināms otrs tāds darbs, kurš būtu atstājis tik lielu ietekmi uz tālāko visas civilizācijas attīstību. Paradigmas maiņa radīja konfliktu līdz tam mierīgi esošajās laika un telpas attiecībās.

Viduslaikos laiku saistīja ar Arhimēda aritmētiku un telpu ar Eiklīda ģeometriju. Aritmētisku darbību veikšanai nevajadzēja telpiskumu, tāpēc laiks un telpa pastāvēja atsevišķi. Sarežģītāk bija ar ģeometriju, - tās likumsakarības varēja pierādīt ar aritmētikas palīdzību. Pitagors zināja par sakarībām taisnleņķa trijstūrī, taču tās turēja noslēpumā. Pēc Pitagora pārliecības, reizrēķinu tabulai (aritmētikai) bija estētiska vērtība, bet tādas nebija kvadrātsaknei.

Līdzīgs uzskats pastāvēja ne tikai viduslaiku kristīgajā pasaulē. XII gadsimtā arābu kartogrāfs Al Idrīsi tuksnesī izmērīja attālumu, ko saule veic debesīs, pavirzoties uz priekšu par vienu grādu. Attālums bija nedaudz lielāks par 102 km. Al Idrīsi savas kartes sastādīja, pieņemot ka Zemei ir lodveida forma un tās apkārtmērs sasniedz gandrīz 40 000 km. Rezultātā radās apbrīnojami precīzas ģeogrāfiskās kartes, taču pielietotā metode netika izpausta.

Atziņa, ka matemātika ir valoda, ar kuru ir uzrakstīta apkārtējā pasaule, radīja zinātniski tehnisko revolūciju. Pilnīgai pasaules izpratnei laiku un telpu vajadzēja apvienot vienotā kopīgā veselumā.

XIX gadsimta beigās daudzi eksperimentāli iegūtie rezultāti bija pretrunā ar klasiskās fizikas principiem. Matemātiski tos varēja attēlot ar Lorenca transformācijām, no kurām izrietēja gan laika gaitas palēnināšanās efekts, gan kustībā esošā ķermeņa garuma saīsināšanās. Lai dabas likumi būtu vienādi visās inerciālajās sistēmās, A. Einšteins atsacījās no klasiskajā fizikā pieņemtajiem uzskatiem par laiku un telpu. Tie kļuva par relatīviem, bet gaismas ātrums par absolūtu. Laiktelpas  jēdziena ieviešana šķietami pabeidza apkārtējās dabas galīgo izprašanu.

Šķietami tāpēc, ka atomi un molekulas gaismas viļņa enerģiju neizstaro vienmērīgi, bet gan lēcienveidīgi – cikliskās porcijās. Kvantu mehānikā vienā laikā ķermenim var noteikt vai nu ātrumu vai stāvokli telpā, bet ne abus vienlaicīgi . Relativitātes teoriju ar kvantu teoriju nebija iespējams apvienot, tāpēc turpmākai fizikas attīstībai vajadzēja citu uzskatu par apkārtējo dabu.

Laika un telpas jautājums saistīja ne tikai fiziķus, bet arī filozofus. I. Kants laiku skaidroja ar lietu atrašanos vienu aiz otras, bet telpu ar lietu novietošanos līdzās cits citai. Vēlāk šīs uzskats tika radoši attīstīts, par galveno vērtību pieņemot lietu daudzumu un to iespēju pāriet no viena stāvokļa citā. Laiktelpas kvantitāti noteica ekonomikas kvalitāte.

Attīstoties optikai un anatomijai, tika veikts vēl viens pārsteidzošs atklājums. Apkārtējo pasauli cilvēkam vajadzētu redzēt apgrieztu ar kājām gaisā, nevis īstenību attēlojušu. Eksperimenti ar brillēm, kuras apkārtni rādīja otrādi, apliecināja smadzeņu neparasto īpašību pārveidot ar redzi uztvertu, nepareizu ilgtermiņa informāciju. Tā bija universāla apziņas īpašība, neatkarīga no cilvēka personības, turklāt pašam cilvēkam par to pat nenojaušot. Viena no pasaules uzskatu sistēmām apgrieza filozofiju kājām gaisā un sāka pētīt materiālistiski kolektīvo, nevis individuālo apziņu.

1959. gadā Maskavā par pareizu pasludināja A. Einšteina relativitātes teoriju, bet dialektisko materiālismu par pirmo zinātnisko teoriju, kura apvienoja laiku un telpu. Laiktelpas kvantitāti noteica jaunā cilvēka – komunisma cēlāja morāles kodekss. Par cilvēka dabisku vajadzību un tikumu uzskatīja darbu, kuru apzinīgi pildot atkristu nepieciešamība pēc naudas. Katru pavasari vajadzēja samazināt preču cenas, līdz tās varētu iegādāties par brīvu. Ja ar lēto maizi kāds mēģināja pabarot cūkas, tad tas skaitījās krimināli sodāms ekonomiskais noziegums.

Cilvēka būtībai pievilcīgāks šķita romantiskais kapitālisms, un tā piedāvātā iespēja dzīvot no procentiem, kurus dod naudas uzkrājumi. Motivācija tiekties pēc individuāla labuma ir daudz spēcīgāka par motivāciju pēc kolektīvā labuma. Cilvēks sevi vienmēr uzskata par esošu laiktelpas centrā, līdz ar to viņam pieņemamākas ir individuālās apziņas idejas.

XX gadsimta vidū arvien lielākas iespējas atklājās kibernētikai. Sākumā tā bija zinātne par mašīnu vadīšanu un kontroli, vēlāk tā aptvēra arī dabas, sabiedrības un dzīvu organismu vadības likumus. Fizikas izziņas ierobežojums ir matērija, bet kibernētikai nav izziņas ierobežojuma, jo tās izziņas materiāls ir abstrakts. Kibernētikā lielāka vērtība ir atgriezeniskai saitei, kura sistēmu padara vadāmu. Ja agrāk, lai vadītu sabiedrību, bija vajadzīga pozitīva attieksme pret varu, tad pašlaik līdzīgu vadāmības efektu var sasniegt arī pie negatīvas sabiedrības attieksmes.

Fizikai neizdevās apvienot laiku un telpu, tāpēc to centās paveikt matemātika. Tā atbrīvojās no fizikas kalpones lomas, un pati sāka modelēt teorētiski iespējamos pasaules uzbūves modeļus. Tomēr arī matemātikas iespējas ir ierobežotas – daudzdimensionāla esamība ir nepieciešama lai novērstu daļskaitļa neiespējamību dalīties ar nulli. Šāda filozofiska tipa problēma radās jau pie Lorenca transformācijām un attiecās uz neiespējamību pārsniegt gaismas ātrumu.

Attīstoties sabiedrībai, tā kļūst arvien sarežģītāka, tāpēc pieaug sabiedrības vadāmības nozīme. Iespējams, mūsdienu sabiedrībā kibernētikas ietekme ir lielāka par tām ziņām, kuras tiek sniegtas sabiedrībai. Pamatojoties uz vadības principiem, 1987. gadā tika izstrādāta vēl viena pasaules uzbūves koncepcija.

Tā pieņēma, ka pastāv informatīvais lauks, kuram cilvēks var pieslēgties līdzīgi kā radioaparāts radio stacijai. Zināšanas rodas no informācijas un emociju mijiedrarbības. Informācija ir uztverama kā spēcīgas emocijas, taču tā nav vārdiska, bet gan emocionāla. Cilvēkam var rasties iespaids, ka viņš kaut ko ir sapratis, taču šo sajūtu pašam priekš sevis vēl ir jāizskaidro vārdiski. Jo lielāks ir cilvēka vārdu krājums un zināšanu bāze, jo lielāka ir iespējamība, ka radīsies jaunas zināšanas.

Mazs bērns informāciju par apkārtējo pasauli iegūst, uzdodot jautājumus pieaugušajiem. Jaunībā cilvēks šo informāciju cenšas iegūt, mēģinot izprast pašam sevi. Jaunais cilvēks vēl nav iemācījies tikt galā ar kaislībām, tāpēc šajā vecumā viņš visvairāk ir pakļauts dažādiem riskiem. Viens no tiem ir arī sabiedrības uzskats, ka zināšanas var iegūt pareizas domāšanas rezultātā… Pazūdot kaislībām, cilvēks lielāku uzmanību velta sociālo un fizioloģisko vajadzību apmierināšanai.

Kosmoloģiski informatīvais lauks vajadzīgs dzīvības attīstīšanai un sargāšanai. Dažādās dzīvības attīstības stadijās var būt dažādas izpratnes par laiku un telpu. Uzskats par vienotu laiktelpu palīdz attīstīt izpratni par telpu, bet uzskats par laika un telpas nošķirtību – par laiku. Pašlaik eksistenci laikā saistām ar telpas paplašināšanu, taču mums būtu jāiemācās pastāvēt laikā, nepaplašinot telpu. Kad to būsim apguvuši, tad vairs nebūsim drauds ne paši sev, ne arī citām dzīvības formām. Tāpat kā alu laikmeta cilvēks no informatīvā lauka nevar iegūt zināšanas par kodoltermisko sintēzi, tāpat mēs pašlaik nevaram iegūt tādas zināšanas, kuras varētu apdraudēt dzīvību kosmoloģiskajā izpratnē.

1998. gadā astronomi konstatēja, ka Visums izplešas paātrināti. Lai glābtu relativitātes teoriju, vajadzēja pieņemt gravitācijai pretēji vērsta spēka pastāvēšanu. Šo spēku nosauca par tumšo enerģiju. Tas nozīmēja galu arī stīgu teorijai. Šāds uzskats gan vairāk izplatīts Austrumeiropas reģionā, kur relativitātes teorijai ir spēcīgāks, jau skolas solā iegūts atbalsts.

Vēl viena fizikas problēma, kuru obligāti jāpiemin, ir tumšā masa. Lai Saules sistēmas likumi būtu spēkā visur, Visuma masai būtu jābūt aptuveni par 96% lielākai. Drīz jau būs pagājis gadsimts, kopš dažādos eksperimentos ir mēģināts iegūt pierādījumu tumšās masas eksistencei, taču pagaidām tas nav izdevies.

Mūsdienu sabiedrības populārākās teorijas atbalsta uzskatu, ka Visuma likumi ir atšķirīgi dažādās Visuma vietās. Ja tas tā ir, tad zūd jēga pētīt debesis un sastādīt praktiski derīgas teorijas. Gribētos ticēt, ka XXI gadsimts tāpat kā XVII gadsimts ir nobriedis jaunai izpratnei par apkārtējo vidi. Droši vien tas nebūs kaut kas pilnīgi jauns, bet gan jau esošo zināšanu izklāsts vienotā sistēmā. Gandrīz pilnīgi droši var apgalvot, ka tas būs saistīts ar Lielo Tukšumu – starpzvaigžņu telpu, kuru izprast vēl nav izdevies nevienai teorijai. Visbeidzot - jācer, ka neradīsies valsts ar vienu vienīgu pareizo patiesību un politiskā terora metodēm.

Zīmējums no greenbookblog.org

Novērtē šo rakstu: