Lai ar labiem nodomiem netiktu radīta vēl viena OIK afēra

Pat Eiropas Savienības līmenī, spriežot no informācijas, kura nonākusi publiskajā apritē (skat.šeit), izrādās, ka, lai īstenotu iecerētos “zaļā kursa” mērķus, Eiropai ik gadu vajadzēs vēl papildus 700 miljardus eiro (tas ir būtiski vairāk, nekā pirms pāris gadiem mums solīja EK prezidente Ursula fon der Laiena ). Un, kā tagad tiek paredzēts, - lielāko daļu no šī finansējuma vajadzēs atrast mums pašiem, mūsu pašu maciņos…

Pareizi tiek norādīts, ka būtiski jāpalielina investīcijas jaunu “zaļo tehnoloģiju” attīstībā, inovācijās, lai ES nezaudētu konkurences cīņā ar ASV un Ķīnu, lai ES mazinātu savu atkarību no ārējiem spēlētājiem un ar saviem “zaļā kursa” centieniem palīdzētu attīstīties savai, nevis citu reģionu ekonomikai.

Šeit pamatots ir jautājums - cik lielā mērā Latvija ar saviem izgudrojumiem un tehnoloģijām būs spējīga piedalīties šī tirgus pārdalē, ņemot vērā Latvijas salīdzinoši zemo inovētspēju, bada maizē mērdēto zinātni un joprojām problēmās grimstošo izglītības sistēmu?

Vai atkal būsim vienkārši šo tehnoloģiju patērētāji, līdzīgi kā tas tika īstenots “OIK afērā” – kur galvenā mūsu dalība Eiropas “zaļo mērķu” izpildē bija nopirkt dārgās Eiropas tehnoloģijas (paņemot vēl kredītu kādā bankā) un tad garus gadus to visu kārtīgi apmaksāt. Tas mūsu tautsaimniecībai izmaksāja miljardos lēšamas summas, bet pienesums no tā visa - niecīgs.

Nu mums būs jāveic vēl ambiciozāki, vēl apjomīgāki “zaļās transformācijas” pasākumi.

 Vai atkal esam jau visu nokavējuši?

Ir skaidrs, ka “zaļā kursa krējumu” nosmels tās Eiropas valstis un to kompānijas, kuras jau daudzus gadus mērķtiecīgi ir investējušas “zaļo tehnoloģiju” attīstībā un tagad veiksmīgi lobē sev jaunas biznesa iespējas. Latvijas nav to starpā. Vai tas nozīmē, ka atkal būsim tikai rēķina maksātāji šajā “zaļā kursa ballītē”?

Latvija kaļ ambiciozus plānus vēja enerģijas apguvē. Gan uz sauzemes, gan jūrā. Iecerēto projektu uzstādītā jauda pārsniegs Latvijas maksimālo patēriņa jaudu desmitiem reižu. Tie būs apjomīgi projekti. Kopējās investīcijas tiem mērāmas miljardos eiro. Protams, vēja turbīnu tehnoloģiskos risinājumus, kas ir būtiskākā investīciju sastāvdaļa, mēs nevarēsim nodrošināt. Taču tie sastāda apmēram 3/4 no visiem izdevumiem (sauszemes vēju parkam). Pārējie būs būvniecība, uzstādīšana, montāža – un šeit gan mēs varētu piedalīties. Tie kopumā ir simti miljonu, kurus varētu apgūt mūsu uzņēmumi. Ja vien tam atbilstoši gatavotos.

 Lai sekmīgāk varētu īstenot šo sagatavošanās procesu, šeit būtiska nozīme ir valsts rīcībai – cik saprotams un sakārtots būs šis “zaļā kursa” ieviešanas process. Gan veidojot kopējo ietvaru, gan specifiski kādam projektam.

Piemēram, ir jau nolemts, ka uz “Latvijas valsts mežu” zemēm „Latvenergo” būvēs vairākus vēja parkus kopumā ar apmēram 800 MW jaudu. Nepieciešamais investīciju apjoms tiek lēsts apmēram miljards eiro. Tas būs apjomīgs būvniecības, montāžas un loģistikas process. Tikai betonam vien vajadzēs kādas 370 000 tonnas.

Ir skaidrs, ka tas būs process vairāku gadu garumā, kuram būs vajadzīgs atbilstošs nodrošinājums. Tā daļa, uz ko varētu pretendēt Latvijas uzņēmumi, ir lēšama simtos miljonos eiro. Un tā varētu būt nozīmīga iespēja mūsu tautsaimniecībai, ja vien būsim gatavi to izmantot. Bet, lai būtu gatavi to izmantot, tai ir jāgatavojas jau tagad – vispirms jau pašiem saprotot un nodefinējot biznesam (potenciālajiem partneriem), kas no tā tiek sagaidīts. Lai varētu sākt veidot atbilstošas piegādes ķēdes, jo ir skaidrs, ka tā “uz sitienu” Latvijas tautsaimniecība nebūs tam gatava, un tad neatliks nekas cits kā atdot arī šo iespēju citiem...

Citu izaicinājumi – iespēja Latvijai!

Vēl viena iespēja, kura ir pavērusies Latvijai, kas līdz šim bija nogulējusi iesaistīšanos piegādes ķēdēs, saistīta ar aizvien pieaugošajiem vēja turbīnu (tātad arī rotoru lāpstiņu un balstu) izmēriem, kā rezultātā esošie izveidotie ražošanas/loģistikas risinājumi nav vairs piemērojami, jo vienkārši ir par mazu un ir jāveido jauni.

Šī ir iespēja piedāvāt tos īstenot Latvijā – izmantojot Latvijas brīvās ostu un ražošanas platības. Mums tādas ir.

Pamazām sāk veidoties apjausma, ka politiski pieņemtie “zaļā kursa” mērķi nemaz nav īstenojami ar Eiropas esošajām ražošanas iespējām - vienkārši nav iespējams saražot šo mērķu īstenošanai nepieciešamo tik īsā laikā (piemēram, kabeļus). Un tā ir vēl viena iespēja Latvijai – reaģējot uz šo paredzamo, pieaugošo pieprasījumu, veidot šeit Eiropas piegāžu ķēdēm nepieciešamos risinājumus (ražotnes).

Mazliet par noklusētiem “zaļā kursa” izaicinājumiem.

Tālredzīgi domājot, vajadzētu jau tagad skatīties tālāk par “zaļā kursa” mērķu izveidoto ietvaru. Ir skaidrs, ka, īstenojot šos ambiciozos atjaunojamās enerģijas izmantošanas plānus, mēs saskārsimies ar jauniem izaicinājumiem – ne saule, ne vējš (kuru izmantošanai tiek veidoti tik lieli plāni) nav vadāmi. Mēs tos nevarēsim izmantot pēc savas vajadzības. Un, ja tie dos būtisku daļu mūsu ģenerējošo jaudu portfelī, būs jādomā par papildu risinājumiem, lai spētu nodrošināt energosistēmas drošumu – lai katrā tās vietā enerģijas būtu tieši tik daudz, cik ir vajadzīgs – ne mazāk un ne vairāk.

Tam būs nepieciešamas apjomīgas investīcijas un uzturēšanas izdevumi gan tīklu infrastruktūrai, gan nepieciešamajām rezerves un balansēšanas jaudām.

Jaunie Augstsprieguma un Sadales tīkla tarifi ir tikai sākums šajā epopejā. Tāpēc ir svarīgi laikus apzināties topošos izaicinājumus un sākt veidot tiem atbilstošus risinājumus, finansējuma modeļus un normatīvo regulējumu - pareizi un taisnīgi pārdalīt izmaksas starp sistēmas/tirgus dalībniekiem, lai vēlāk nebūtu jāplāta rokas un jāplēš maciņi, kā tas bija ar OIK.

Jau tagad pārvades tīkla operators (AST) no projektu attīstītājiem ir saņēmis jaudas rezervācijas pieprasījumus par vairāk nekā 6000 MW, kas ir apmēram piecas reizes vairāk, nekā vajag visai Latvijas maksimālā patēriņa brīžos! Turklāt par apmēram 5000 MW jau ir iemaksātas drošības naudas. Pašlaik 80% no tā ir paredzēti saules parkiem.

Savukārt Sadales tīklā jau pieslēgti apmēram 200 MW saules paneļu – mikroģenerācija un mazie saules parki, un vēl 900 MW ir jau rezervēti.

Ko nozīmē sistēmai saules ģenerācija mākoņainā dienā, uzskatāmi parāda reāls ģenerācijas grafiks no kāda saules parka Latvijā – kad pēkšņi pazūd vai parādās būtisks ģenerācijas apjoms (skat. pievienoto attēlu).

Tie būs nozīmīgi izaicinājumi, kas būs jārisina Latvijas energosistēmai, sevišķi, ja ņemam vērā, ka Latvijas patēriņa jauda saulainā vasaras dienā ir vien 500-700 MW.

Kas un kā šos izaicinājumus risinās, un kas par šiem risinājumiem maksās? Ir svarīgi, lai visiem spēles dalībniekiem būtu skaidrība par spēles nosacījumiem, pirms šī spēle uzņem apgriezienus, lai tie būtu pamatoti, taisnīgi un ilgtspējīgi - lai nesanāktu kā ar OIK.

Latvija – Eiropas enerģijas lielvalsts

Apzinoties sagaidāmos izaicinājumus aizvien lielāka atjaunojamo energoresursu īpatsvara dēļ kopējā ģenerācijas portfelī, tiek meklēti risinājumi, kā varētu izlīdzsvarot nepastāvīgo un pieprasījumam neatbilstošo ģenerāciju. Labs risinājums joprojām nav atrasts, un izskatās, ka pārredzamā nākotnē arī nebūs nekas labāks par ūdeņradi - enerģijas pārprodukcijas brīžos (kas būs neizbēgami apjomīgās vēja un saules ģenerācijas situācijā), šo “lieko” enerģiju pārvērst ūdeņradī. ES jau attīsta ūdeņraža stratēģiju kā būtisku klimata neitralitātes politikas sastāvdaļu.

 Šeit Latvijai paveras liela iespēja - kļūt par Eiropas līmeņa enerģētisko centru (H2 energy hub). Proti, brīžos, kad tirgus ir pārsātināts ar piedāvājumu, elektroenerģija ir lēta vai nemaksā neko – nav problemātiski saražot H2 (pat mēs to varam izdarīt!...), izaicinājums iuzglabāšana tālākai lietošanai. Un te Latvija var piedāvāt savu risinājumu – mūsu apjomīgās pazemes gāzes krātuves iespējas. Pašlaik ir apgūta tikai viena no tām – Inčukaln PGK. Tā ir tikai apmēram desmitā daļa no tām iespējām, ko Latvija varētu piedāvāt Eiropai. Tas ir nozīmīgs apjoms pat visas Eiropas mērogā. Taču, neskatoties uz šīm priekšrocībām, pašlaik tā ir Somija, nevis Latvija, kas cenšas sevi iepozicionēt kā iespējamo reģiona H2 energy hub…

Ja realizēsies kaut daļa no tiem atjaunojamās elektroenerģijas projektiem, kuri ir iecerēti, mūsu reģionā būs pamatīga enerģijas pārprodukcija – un tā vietā, lai kļūtu par lētas enerģijas eksportētāju (un tādejādi stiprinātu citu valstu konkurētspēju), būtu daudz lietderīgāk šo lēto enerģiju izmantot mums pašiem - piemēram, veidojot šeit atbilstošu H2 infrastruktūru, lai ražotu un uzkrātu ūdeņradi, kuru izmantotu daudz vērtīgāku produktu radīšanai (piemēram, ne fosīlās degvielas ražošanā), vai vienkārši pārvēršot H2 enerģijā tur un tad, kad pēc tās būs pieprasījums, un tātad arī pievilcīga cena.

Šāds risinājums paaugstinātu arī saules un vēja parku projektu sagaidāmo rentabilitāti, jo radītu papildu pieprasījumu pēc to saražotās enerģijas.

Kā Latvijai nezaudēt “žurku skrējienā”?

Redzot notiekošos procesus un briestošos izaicinājumus saistībā ar “zaļā kursa” īstenošanu, mūsu politikas veidotājiem būtu vērts veikt plašāku sistēmisku analīzi, lai saprastu – cik lielā apmērā ir pamatoti iesaistīties “zaļo projektu” īstenošanas sacensībā (atrast šeit sev pareizo samēru), kad ierobežotu resursu apstākļos būtiski sadārdzinās projektu īstenošanas izmaksas, kas savukārt kaitēs šo projektu konkurētspējai un iespējām atpelnīt veiktās investīcijas? Varbūt pamatoti būtu jau tagad sākt gatavoties tai iespēju nišai, kura arī ir neaizpildīta un kļūs vēl plašāka, visapkārt īstenojoties “zaļās enerģijas” projektiem – veidot risinājumus dispečerizējamām (vadāmām) jaudām un pelnīt, nevis asiņaini konkurējot elektroenerģijas tirgū ar zemākām cenām, bet sniedzot tirgum balansēšanas pakalpojumus (kas maksās krietni dārgāk) un nodrošinot sistēmai ļoti vajadzīgās rezerves jaudas?

Igauņi jau strādā pie iespējām izmantot moderno mazo modulāro kodoltehnoloģiju risinājumus, kas paver iespēju drošai (visos aspektos), videi draudzīgai enerģijas ražošanai – gan elektrībai, gan siltumam, gan ūdeņradim. Skatoties nākotnē, šī ir acīmredzami vienīgā reālā iespēja nodrošināt sevi ar vadāmām un drošām ģenerācijas jaudām pietiekošā apmērā, ja vēlamies mazināt savu atkarību no dabasgāzes.

“Zaļais kurss” nenoliedzami Latvijai radīs lielus izaicinājumus, bet tas nesīs arī daudzas iespējas, tāpēc kā vēl nekad vietā ir pamudinājums – “bērni, mācieties fiziku!”. Tas pavērs jums stabilas, labi atalgota darba iespējas.

Daudz kas jau ir nokavēts, un daudz ko vēl var nokavēt. Būtu labi to šoreiz neizdarīt!

* Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku associācijas izpilddirektors

Novērtē šo rakstu: