Krūmane un FKTK tāpat kā „Parex” krīzē atkal ignorē likumu, kas neļauj noslepenot būtisku informāciju

Likuma Par valsts noslēpumu 5. pantā ir uzskaitīta informācija, kuras noslepenošana valsts amatpersonām nav atļauta, un cita starpā tajā minētas arī ziņas par ekonomisko stāvokli valstī un par budžeta izpildi.

Tieši pamatojoties uz šo pantu, grāmatas Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki autoriem ar administratīvās tiesas palīdzību izdevās publiskot virkni dokumentu, ko saistībā ar Parex krīzi bija prettiesiski noslepenojusi valdība, Finanšu ministrija un banku uzraugi.

Šie dokumenti kopā ar citu informācija ļāva grāmatā izdarīt pamatotus secinājumus gan par to, ka Krūmanes vadītā iestāde nepietiekami uzraudzīja Parex saimnieku darbības un „nogulēja” kraha pirmos simptomus, gan par to, ka valdība, Latvijas Banka un FKTK krīzi risinājušas nolaidīgi un bezatbildīgi.

Nu, sākoties Krājbankas krīzei, Pietiek pārstāvis FKTK pieprasīja publiskot banku uzrauga sagatavoto pārskatu par banku nozares stāvokli, kas tika izskatīts šīs nedēļas valdības sēdes slēgtajā daļā, - šajā pārskatā sniegtā informācija, kā Pietiek apliecinājuši avoti FKTK, lielā mērā attiecās tieši uz ekonomisko stāvokli valstī.

Taču, tāpat kā pirms trim gadiem, arī tagad FKTK un personiski tās vadītāja Krūmane ir nolēmuši ignorēt likuma Par valsts noslēpumu normas. „Finanšu un kapitāla tirgus komisijas sagatavotajā ziņojumā, kas tika izskatīts Ministru kabineta sēdē, ietvertā informācija ir klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija un nav izpaužama trešajām personām,” Pietiek paziņoja Krūmane.

FKTK vadītāja vēl norādīja, ka „saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 12. panta pirmo daļu un Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu atteikumu Jums izsniegt pieprasīto informāciju var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā mēneša laikā no šīs vēstules saņemšanas dienas”.

Kā rāda Pietiek pieredze, parasti atbildes nesniegšanas atzīšana par prettiesisku administratīvajā tiesā prasa divus gadus, turklāt pēc tiesas sprieduma, kas atzīst prettiesisko rīcību, neviena amatpersona netiek sodīta, - attiecīgajai iestādei vienīgi nākas atmaksāt prasības iesniedzējam 20 latus lielo valsts nodevu.

Pietiek šodien ekskluzīvi publicē grāmatas Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki nodaļu, kas veltīta tieši valsts amatpersonu prettiesiskajai rīcībai Parex kraha laikā, slēpjot sabiedrībai būtisku informāciju:

„Reti kurā valstiskā jautājumā - it īpaši jau tādā, kas Latvijas nodokļu maksātājiem var izmaksāt pat vairāk nekā miljardu latu, - ir valdījusi tik visaptveroša un pārspīlēta slepenība kā itin visā, kas kaut jel kādā veidā saistīts ar Parex bankas pārņemšanu. Turklāt īsti komiski izklausās valsts augstāko amatpersonu aicinājumi pārņemšanas dokumentus nekavējoties atslepenot, - ņemot vērā, ka tieši tādas pašas apņemšanās sāka skanēt jau bankas pārņemšanas dienā.

Ministru prezidents Ivars Godmanis „neatklāja, kad viņš uzzinājis par Parex bankas problēmām, vien norādot, ka to visi uzzinās, kad tiks atslepenoti dokumenti”, - tā pēc izšķirīgās valdības sēdes 2008. gada 8. novembrī ziņoja aģentūra LETA. „Kad premjers vēlajā 8.novembra vakarā norūpējies iznāca pa Ministru kabineta Zaļās zāles durvīm un ātri paziņoja valdības lēmumu pārņemt Parex banku, viņš solīja: informācija, kas bija lēmuma pamatā, būs atklāta. Šos savus vārdus viņš nav turējis,” trīs mēnešus vēlāk atgādināja laikraksts Diena.

Kā un kāpēc tad izčibēja toreizējā valdības vadītāja solījumi un apņemšanās? Lai cik apņēmīgi I. Godmanis uzņemtos atbildību par Parex bankas pārņemšanu kopumā, no atbildības par saviem toreizējiem atklātības solījumiem viņš mēģina atkratīties, kā vien spēj. Nē, viņš pats nekādus rīkojumus par informācijas noslepenošanu neesot devis, - tā toreizējais premjers lakoniski vēsta vienā oficiālā atbildē.

Kad nu jautātāji neliekas mierā, I. Godmanis paliek niknāks un citā vēstulē raksta - vienkārši „nekorekti” esot jautājumi, kāpēc gan viņš nav turējis toreizējo solījumu, vai, viņaprāt, Ministru kabineta vadītājam piedien publiski sniegt nepatiesus apgalvojumus un vai viņš šādu praksi gatavojas padarīt par savu tradīciju:

„Vēlos norādīt, ka laikrakstā Diena publikācijā izteiktais apgalvojums neatbilst patiesībai. Informācija par valdības lēmumu pārņemt AS Parex banku, kā arī šī lēmuma pamatojums ir publiski pieejams, varat ar to iepazīties daudzās iepriekšminētā un citu laikrakstu publikācijās, Ministru kabineta, Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mājas lapās internetā, plašsaziņas līdzekļiem nosūtītajās preses relīzēs u. c. Līdz ar to Jūsu uzdotie jautājumi ir nepamatoti un - atļaujiet izteikt nevis amatpersonas, bet manu personisko viedokli - arī nekorekti.” Tātad - neko es nesolīju, liecieties mierā!

Šis vēstījums, protams, izklausās diezgan dīvains - kam nu citam, ja ne toreizējam premjeram zināt, cik lielā mērā valdības izskatītā informācija atšķiras no preses relīzēm. Taču mēs tiešām varam ekspremjeram ticēt, ka ne jau viņa pirksts bija visas pietiekami kutelīgās informācijas noslepenošana - pat par spīti tam, ka jau tagad, gadu vēlāk, viņš ar vārdiem: „Tas nebūtu korekti, jo šī informācija jau neattiecas tikai uz mani!” cieti atsakās nodot atklātībai izšķirīgās valdības sēdes protokolu, kurš pērn tika noslepenots reizē ar virkni citu dokumentu. (Tiesa, arī no tā nebūs redzams, ko tad kurš valstsvīrs izšķirīgajā spriešanā īsti ierosinājis un pret ko iebildis: kā skaidro Valsts kancelejā, „Ministru kabineta iekārtas likums paredz, ka audioformātā tiek ierakstīta tikai sēžu atklātā daļa, turklāt šāda kārtība stājās spēkā vien 2009. gadā. Savukārt sēžu stenogrammas valdības sēdēm netiek veiktas”.)

Kādi tad dokumenti - neskaitot bēdīgi slaveno bankas pārņemšanas līgumu, auditoru slēdzienus un valdības sēžu protokolus (pašas pārņemšanas sarunas, cik zināms, nav tikušas protokolētas) - ir tikuši noslepenoti? To lielos vilcienos iespējams uzzināt arī bez solīt kāro, bet darīt kūtro augstāko amatpersonu vēlības, jo atšķirībā no pašu dokumentu satura pat supercentīgiem ierēdņiem ir ļoti grūti noslepenot arī dokumentu nosaukumus, pieņemšanas datumus un lietvedības numurus.

Un tā nu, kā rāda Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska pēc oficiāla pieprasījuma sagatavotā informācija, laikā no 2008. gada oktobra sākuma - mēnesi pirms Parex bankas kraha - līdz decembra vidum Finanšu ministrija kopā sagatavojusi un iesniegusi Valsts kancelejā šādus dokumentus saistībā ar Parex banku, kuriem noteikts statuss Ierobežota pieejamība, Slepeni, Konfidenciāli vai Dienesta vajadzībām (visi šie statusi dokumentu pietiekami efektīvi paslēpj no sabiedrības acīm):

1) 03.11.2008 Nr. 7/DV Par Latvijas Republikas finanšu stabilitāti, informācijai noteikts statuss Dienesta vajadzībām.

2) 08.11.2008 Nr. 19–s Par AS Parex banka, pakāpe - Slepeni, klasificējusi Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.

3) 20.11.2008 Nr. 21–s Par akciju sabiedrību Parex banka, pakāpe - Slepeni, klasificējusi Starptautiskās finanšu politikas departamenta direktora vietniece Agnese Timofejeva.

4) 20.11.2008 Nr. 20–s, pakāpe - Slepeni, klasificējusi Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.

5) 01.12.2008 Nr. 66–k Par papildus priekšlikumu sniegšanu, pakāpe - Konfidenciāli, klasificējusi Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.

6) 01.12.2008 Nr. 22–s, pakāpe - Slepeni, klasificēja Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.

7) 03.12.2008 Nr. 67–k, pakāpe - Konfidenciāli, klasificēja Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.

8) 09.12.2008 Nr. 7–4/256 Par Ministru kabineta 2008. gada 3. decembra protokola Nr. 87 1. paragrāfa „Par akciju sabiedrību Parex banka” izpildes gaitu, statuss - Ierobežota pieejamība.

9) 10.12.2008 Nr. 7–4/265 Par papildus informāciju, statuss - Ierobežota pieejamība.

10) 15.12.2008 Nr. 7–4/279 Iebildums par Ministru kabineta 2008. gada 10. decembra sēdes protokola Nr. 90 38. paragrāfa 5. p. (SAN–4171–IP, SAN–4195–IP), statuss - Ierobežota pieejamība.

11) 15.12.2008 Nr. 7–4/280 Par turpmāko rīcību valsts kontroles palielināšanai akciju sabiedrībā Parex banka, statuss - Ierobežota pieejamība.

Papildus tam virkni dokumentu - kuriem tāpat vismaz sākotnēji tika noteiktas dažādas slepenības pakāpes - saistībā ar Parex banku jau kopš oktobra vidus bija sagatavojusi un nosūtījusi arī Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Arī šiem dokumentiem lielākoties kopīgs ir viens - ne jau augstākās amatpersonas, bet gan vidusmēra ierēdņi ir bijuši tie, kas noslepenojuši šīs vēstules un ziņojumus.

Un, lai kā tas nepatiktu sabiedrībai, daudzos gadījumos tas noticis absolūti likumīgi, - lieta tā, ka 1998. gadā pieņemtais Informācijas atklātības likums bez īpašām problēmām ļauj par ierobežotas pieejamības informāciju pasludināt faktiski jebko, kas vien ierēdnim vai to komandējošajam politiķim ienāk prātā.

Tiesa, ir gan izņēmums - likuma Par valsts noslēpumu 5. panta 5. punkts nosaka: ir aizliegts jebkādā veidā ierobežot pieejamību informācijai par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi un iedzīvotāju dzīves līmeni. Tas nozīmē, ka ne ierēdņiem, ne valdības pārstāvjiem, premjeram, neskaitāmajiem pašmāju drošībniekiem vai kādam citam vismaz teorētiski nav tiesību piešķirt ierobežotas pieejamības statusu šādai informācijai, lai kur arī tā būtu ierakstīta.

Tā, piemēram, no Finanšu ministrijas uzskaitītajiem sabiedrībai nepieejamajiem dokumentiem par Parex banku šī norma acīmredzami attiecas uz, piemēram, Finanšu ministrijas 3. novembra vēstuli Nr. 7/DV Par Latvijas Republikas finanšu stabilitāti, - tai ministrijas tā arī neatklāta amatpersona noteikusi informācijas dienesta vajadzībām statusu, lai gan dokumenta nosaukums skaidri norāda, ka tas attiecināms tieši uz Valsts noslēpuma likumā minēto obligāti atklājamo ekonomisko stāvokli valstī.

Tas nozīmē, ka pietiekami daudzos gadījumos dokumenti par Parex bankas pārņemšanu ir tikuši noslepenoti klaji nelikumīgi (kas skaidri atzīts arī nesenajā Valsts kontroles atzinumā par Parex bankas pārņemšanu). Tomēr arī šādās reizēs pat augstākie ierēdņi turpina darīt visu iespējamo, lai sabiedrība ar dokumentu saturu nevarētu iepazīties.

Tā piemēram, Valsts kancelejas direktora vietniece Elita Dreimane oficiālā vēstulē atbild, ka trīs kancelejas darbinieki, „izmantojot teksta gramatisko un teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, ir izvērtējuši attiecīgos tekstus un traktējuši, ka informācijā par viena - finanšu - sektora vienu banku, tās esošām un iespējamām nākotnes problēmām un ar to saistītām prognozēm nav uzskatāma par tādu, kurā kopumā fiksēta informācija par esošo ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi un iedzīvotāju dzīves līmeni”.

Un šī ierēdne nav vienīgā - Finanšu ministrijas valsts sekretārs M. Bičevskis oficiālā atbildē bez stomīšanās nenoliedz, ka likuma norma tiešām varētu būt pārkāpta (!), taču vienlaikus viņš vēršot „uzmanību uz to, ka teksta satura izklāsts ne vienmēr pilnībā atklāj tā saturu, kas ļautu izdarīt secinājumus par tā neatbilstību likuma Par valsts noslēpumu 5. panta 5. punktā iekļautajam aizliegumam”. Turklāt šai vēstulei pielikumā esot kāda Latvijas Bankas vēstule, un, tā kā šīs vēstules autors neesot ministrija, „par minētās informācijas statusa maiņu Finanšu ministrija nevar lemt” (kaut Latvijas Banka šo vēstuli jau atslepenojusi).

Visbeidzot, attiecībā uz Finanšu ministrijas 2008. gada 10. novembrī parakstīto līgumu par Parex bankas akciju kontrolpaketes pārņemšanu valsts īpašumā ministrijas ierēdņi ir pamēģinājuši izmantot arī argumentu par to, ka „informāciju pilnībā sniegt liedzot Eiropas Savienības normatīvi”, - tiesa, kad ministrijai tika lūgts precīzi nosaukt attiecīgos ES normatīvus (ar nosaukumu, numuru un pieņemšanas datumu), ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilgonis Gaugers šādus normatīvus vairs pat nemēģināja nosaukt, tā vietā paskaidrojot, ka „2008. gada 10. novembra ieguldījuma līgumam Finanšu ministrijā šobrīd ir noteikts informācijas dienesta vajadzībām statuss atbilstoši Informācijas atklātības likuma 8.1 pantam”.

Bet vai tiešām visā šajā vismaz daļēji nelikumīgajā noslepenošanas bumā (uz ko prokuratūra pagaidām nav reaģējusi) vainojama tikai ierēdņu bariņa - Mārtiņa Bičevska, Līgas Kļaviņas, Agneses Timofejevas u. c. - pārcentība? Tie dokumenti, kuru atslepenošanu mums jau izdevies panākt, liek domāt, ka atbilde ir gluži cita.

Parex bankas pārņemšanai veltītā Valsts kontroles ziņojuma 266. punkta trešais apakšpunkts šā dokumenta oficiāli izplatītajā versijā izskatās tikpat dīvaini kā neskaitāmi citi: „Ministru kabinets pieņēma lēmumu par valdības atbalsta sniegšanas nepieciešamību Parex bankai bez izvērstas analīzes par Parex bankas ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, jo vienīgā informācija, kas pamatoja lēmuma pieņemšanu bija: 266.3.1. (Informācija dienesta vajadzībām); 266.3.2. (Informācija dienesta vajadzībām).”

Ziņojuma pilnais variants dod nedaudz lielāku skaidrību: izrādās, pirmajā apakšpunktā pieminēta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas Irēnas Krūmanes vēstule, „kurā netika sniegtas kopējās sanācijas izmaksas, norādīti nepieciešamie līdzekļi, lai novērstu Parex bankas iespējamo bankrotu, atjaunotu maksātspēju un apmierinātu kreditoru prasības”, bet otrajā - Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča vēstule, „kurā nav sniegta detalizēta situācijas analīze vai prognozes par to, kādas sekas valsts finanšu sistēmai atstātu Parex bankas bankrots”, - un tas arī faktiski viss.

Izlasot abas šīs vēstules, daudzus droši vien var izbrīnīt fakts, ka šie dokumenti acīmredzot tiešām ir bijusi nopietnākā informācija, uz kuras pamata pieņemts vismaz miljardu latu vērtais lēmums par Parex bankas pārņemšanu. Valsts kontrole tos piemin kā „vienīgo informāciju, kas pamatoja lēmuma pieņemšanu”, un arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis apliecina, ka „nebija simtiem lapu prezentāciju”, lai gan „informācijas lēmuma pieņemšanai bija pietiekami”.

Pietiekami kam? FKTK un Latvijas Bankas vadībai, kā arī finanšu ministram Atim Slakterim, kurš lielākoties neprotokolētās (tā vismaz šķiet tālaika premjeram Ivaram Godmanim) sarunās ar Parex bankas saimniekiem pavadīja vairākas dienas (un naktis), - jā, ļoti iespējams. Bet pārējiem Ministru kabineta locekļiem? Daži - teiksim, toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš - atklāti teic, ka neesot taču nekādi banku eksperti; izrādās, dažam labam no viņiem - piemēram, aizsardzības ministram Vinetam Veldrem - vēl joprojām nav zināms pat tas, ka Latvijas Banka jau labu laiku nenodarbojas ar komercbanku uzraudzību:

„Man un maniem kolēģiem bija ļoti daudz jautājumu - kas, kāpēc, ar ko tas var beigties, kas notiek, ja nepārņem, kas notiek, ja pārņem un paralēli pārdod. Daudz jautājumu. Ne uz visiem uzreiz bija atbildes. [..] Ne man spriest, jo Aizsardzības ministrija ar šiem jautājumiem nenodarbojās, ar to nodarbojās šīs divas institūcijas tiešā veidā un Latvijas Banka netieši. Latvijas Banka ir visu citu banku uzraugs. [..] Ja mēs nepaļausimies uz Latvijas Banku, uz kādiem tad var paļauties? Mēs jau visu apšaubām, noliedzam, tas mums diemžēl ir raksturīgi. Ir šīs oficiālās institūcijas slēdziens un tā...”

Vai tiešām nebija nekas cits - tikai šīs dažas lapiņas? Šis tas jau bija - vēl dažas lapiņas. Oficiāli - nekā cita: valdībai netika iesniegti nekādi ja ne precīzi, tad vismaz detalizēti aprēķini, nekādi izsvērti notikumu attīstības scenāriji, - taču miljardu vai pat vairāk vērtie līgumi vienalga tika pieņemti, izsakoties A. Slaktera vārdiem presē, „nepamirkšķinot ne aci”.

Novērtē šo rakstu: