Krievijas cars Pēteris I ir visu latviešu tēvs

Pētera I karaspēks grāfa Šeremetjeva (Борис Шереметьев, 1652-1719) vadībā Vidzemi tik tiešām izjāja, nevis iekaroja soli pa solim kājnieku ierindā. Slavens kļuvis Šeremetjeva 1702. gada beigās rakstītais ziņojums Pēterim, kurā katrs nākamais teikums šaušalīgāks par iepriekšējiem. Piemēram: “Vidzemē no Rīgas līdz Rēvelei vairs nav ko postīt, ka tur pat gaiļus vairs nedzird dziedam."

Šajā gadījumā nekavēsimies ar “fui, fui, fui” par rīcību, kas no mūsdienu viedokļa bija nevis karš, bet viens vienīgs kara noziegums. Runa ir tikai par to, ka visas laupīšanas un slepkavošanas, graušanas un dedzināšanas plašā teritorijā (“no Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk... no Rīgas līdz Valkai”) paveiktas mazāk nekā pāris gadu laikā.

Latviešu māte reliģija un stingrā aukle sekta

Jāatgādina, ka viena no pirmajām lielajām Ziemeļu kara kaujām bija krievu karaspēka sagrāve pie Narvas 1700. gada novembrī. Tomēr jau nākamajā gadā krievi spēja Baltijā atgriezties ne vien ar jauniem spēkiem, bet arī ar jaunu taktiku, atbilstoši kurai viņi tikai jāja un jāja, laupīja un postīja.

Ar nepilniem desmit gadiem tādā režīmā pietika, lai tagadējās Latvijas valsts Vidzemes daļas un visas tagadējās Igaunijas valsts teritorijā dzīvojošie cilvēki saprastu mājienu, ka viņu iepriekšējie kungi Zviedrijas karaļa personā viņus no krieviem pasargāt nespēj un nespēs. Vidzemes bruņniecība un Rīgas rāte 1710. gada 4. jūlijā un Igaunijas bruņniecība un Tallinas pilsēta 10. oktobrī vienojās ar Šeremetjevu par padošanās noteikumiem.

Par uzvarām tagadējā Baltijā Šeremetjevs tiešām bija nopelnījis kārtējo balvu porciju, ar ko Pēteris neskopojās. Cita starpā viņš piešķīra Šeremetjevam divas muižas Piebalgā. Tur viņa jātnieki no zirgiem nokāpa un radīja latviešus, kuri atbilstoši to laiku terminiem u.tml. manierēm vispirms pieteica sevi par reliģisku sektu - par hernhūtiešiem.

Šī sekta, ievērojot visas ārējās klausības vietējiem muižniekiem un cara valstij, pilnībā pārņēma savu locekļu savstarpējo attiecību kārtošanu ar rituāliem un sacensībām ticības varoņdarbos, kādus mēs tagad sauktu par bezjēdzīgiem, barbariskiem utt. Tie atmira 100-150 gadu laikā, jo aizvien mazāk iederējās 18. gadsimtā strauju modernizāciju uzsākušajā Eiropā, kurā jāieskaita arī Krievijas impērijas Baltijas provinces.

Toties sektas locekļu griba un spējas organizēt savu dzīvi pašu noteiktā kārtībā palika arī pēc sektas iznīkšanas. Tās bijušie locekļi atrada sev nākamos spēku pielikšanas punktus, kuros izpaust savu savdabību. Nākamo simt gadu laikā tas, ar ko latvieši atšķiras no jebkuras citas tautas, tika pārnests uz nodarbēm, kuras vainagoja Latvijas Republikas pasludināšana un izcīnīšana.

Valsti izveidoja tauta, kuras locekļi ir vai nu Vidzemi izjājušo krievu tiešie pēcteči, vai tie, kuru vecāki dažādos brīžos devuši priekšroku latviešu kārtībai kaut vai tāpēc, ka tādējādi “atlika vien savus kaulus glābt", kā savulaik trāpīgi paskaidrojis Latvijas Republikas dibināšanas laika politiķis Francis Kemps (1876-1952).

Jaundzimušo “smilkstēšana un vaimanāšana”

Latviešu tautas parādīšanos var datēt ļoti konkrēti. Ir pat norādāms datums, 1739. gada 18. maijs, kad šo notikumu aculiecinieks un līdzdalībnieks, hernhūtiešu sludinātājs Dāvids Zīgmunds Krīgelšteins (1689-1760) uzrakstījis, ka “uguns nokritusi no debesīm un sirdis sāk degt".

Tieši 1739. gada 18. maijs gan neizceļas starp citām dienām norādītā gada pirmajā pusē, ko attēlojis teologs, līdz šim jaudīgākais latviešu reliģijas vēsturnieks un Ulmaņlaiku izglītības ministrs Ludvigs Adamovičs (1884-1942):

“Valmieras apvidus īsā laikā bijis it kā “apgriezts apkārt un pārvērsts.” Nav bijušas vairs dzirdamas parastās ganu dziesmas un talku, kā arī citu lielu sanāksmju neķītrās dziesmas (“Zoten-Lieder”), bet krūmos, pļavās, laukos, uz ceļiem u. c. vietās bijuši dzirdama un redzama tikai smilkstēšana un vaimanāšana (Winseln und Wehklageņ), asaras un brēkšana par “žēlastības laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus”...

Kustības liesmas pārgāja arī uz kaimiņu draudzēm: Cēsu, Trikātas, Raunas un Smiltenes. No pašu latviešu vidus arī bij’ radušies sludinātāji: blakus Šķestera Pēterim īpaši minēts vēl kauguriešu Pāvulēna Jēcis, kas “aiz iekšējas dziņas sludināja ar varenu spēku evaņģēliju pļavās un pie siena novākšanas”.”

Mūsdienu cilvēkiem to grūti saprast, grūti iejusties laikā pirms 300 gadiem, kad par cilvēku dzīvības un nāves jautājumu kļuva tas, vai no krūmiem atskanēja jautras dziesmas vai “smilkstēšana un vaimanāšana”. Pirmajā piegājienā pievērsīsim uzmanību tikai šo pārvērtību brīdim, kam nav svarīgs konkrēts datums, bet fakts, ka tās notika tad, kad savu spēku pilnbriedu bija sasnieguši Ziemeļu kara laikā dzimušie bērni. Viņi kāpa pāri to laiku zemniekiem nospraustajām garīgās dzīves robežām tieši tāpat, kā viņu tēvi bija gājuši pāri Krievijas un Livonijas robežai.

Izceļot Vidzemi, neaizmirsīsim Kurzemi

Ar krieviem viss bija vienkārši, jo viņiem taču jau bija valsts ar valdnieku, kurš lika lietā cilvēkus, kas spējīgi karot un karā krist. Latviešiem toreiz nekā tāda nebija, jo vēl nebija pašu latviešu. Toties bija nejaušība, kas ļāva viņiem mesties ap kaklu dažiem no Čehijas ieklīdušiem balamutēm, it kā tie būtu viņu nekad neredzētie tēvi.

To iespaidā topošie latvieši izrādījās spējīgi ne vien “smilkstēt un vaimanāt", bet arī uzcelt hernhūtiešu saiešanas namiņus kā prototipu visam, ko dēvēt par Latvijas valsts arhitektūru šo vārdu tiešajā un visās pārnestajās nozīmēs. Gadus 120 vēlāk ļoti līdzīgi notikumi izvērtās Kurzemē ne vairs hernhūtiešu, bet no Prūsijas pilsētas Mēmeles (Klaipēdas) uzradušos baptistu vadībā.

Pārliecības nostiprināšanai par šādu latviešu tautas izcelsmes traktējumu izmantojami akadēmisko titulu komplektu ieguvušā un ik pa laikam kā mediju zvaigznītei uzmirdzējušā Leona Taivāna (1944) raksti un intervijas. Viņš liecina nenoguris, ka pieķeršanās kādai reliģiskai idejai vienmēr un visur ir pirmā pazīme cilvēkiem, kuru enerģijas izšķaidīšana zemākā līmenī, bet toties plašākā pēcnācēju pulkā realizējas vērā ņemamos pārveidojumos visā, kam vien šie ļaudis pieskaras.

Latviešu tēvs nav “Briesmīgais”

Šajā reizē palūkosimies nevis no Lielā Ziemeļu kara laikā uz priekšu, bet atpakaļ uz Livonijas karu (1558-1583), kura nosaukuma mazāk zināmais sinonīms ir Pirmais Ziemeļu karš. Abu Ziemeļu karu būtība taču ir viena un tā pati - Krievijas iebrukums Baltijā.

Līdzība starp abiem Ziemeļu kariem atgādina par līdzību starp abiem Pasaules kariem, kurus iespējams traktēt arī kā vienu karu ar pamiera periodu. Ļoti nodeldēta ir tēze par vēsturiskā laika ritējuma paātrināšanos, atbilstoši kurai 20 pamiera gadi 20. gadsimtā varētu būt apmēram tas pats, kas vairāk par simt pamiera gadiem 16./17.gadsimtā.

Citiem vārdiem sakot, jautājums ir tāds, kāpēc par latviešu tēvu kļuva Pēteris I, nevis viņa priekštecis Ivans IV, neoficiāli dēvēts arī par Ivanu Bargo (krievu valodā Грозный, latviskots arī kā Briesmīgais; 1530-1584, tronī no 1547. gada).

Palūkošanās uz Livonijas un Ziemeļu karu kopsakaru šeit notiek, pakļaujoties uzstājībai, kādu jau daudzus gadus izrāda kāds šo rindu autora cienītājs vai kritiķis, kurš pie visiem rakstiem par vēstures tēmām pārkopē dažus teikumus no antropoloģes Ritas Grāveres (1947) intervijas, kas 2010. gadā nodrukāta žurnālā “Kabinets” un pēc tam pārcelta uz elektronisko vidi.

Protams, ka bez šāda uzmanības apliecinājuma viņš nedrīkstēja atstāt Ziemeļu karu oficiāli noslēdzošajam Nīštates miera līgumam veltītās publikācijas. Līguma 302. gadadienā 10. septembrī tika pamatots, kāpēc “Putinam jākļūst par pēdējo Pēteri” un vēl nedēļu vēlāk tas, ka “Kurš uzvarēs Ukrainā, tas dabūs Baltiju”. Abiem šiem rakstiem cilvēks ar segvārdu “Edgars” piekombinēja R. Grāveres vārdus, cik “svarīgi ir tas, ka tad, kad Livonija sabrūk jeb padodas dažādām varām, šejienes vācieši padošanās līgumā panāk ierakstu, ka šeit dzīvo viena tauta ar vienu valodu. Un tie ir vācieši. Bet 1710. gadā, kad padošanās līgumu jau raksta Šeremetjevs, vācieši arī grib ierakstīt šos pašus vārdus par vāciešiem kā vienu tautu ar vienu valodu, taču tas viņiem vairs neizdodas, tāpēc šajā padošanās līgumā jau figurē latvieši”.

Labāk divsimtgadu miers nekā karš

Cik saprotams no tā, kā “Edgars” pasniedz savu pārkopējumu gan te norādītajos, gan iepriekšējos gadījumos, viņš tādējādi atgādina par krievu milzīgo ietekmi, lai latvieši varētu rasties un plaukt līdz šai baltai dienai. Paliksim pie tā, ka ietekme patiešām milzīga gan labā, gan sliktā nozīmē, bet mēģinājumi par to pārliecināt šo rindu autoru ir laušanās vaļējās durvīs.

Gan šajā rakstā, gan iepriekš krieviem piešķirta daudzkārt lielāka loma latviešu tapšanā, nekā tas atbilst priekšstatiem, kādus veido skolas mācību grāmatas u.tml. teksti. Padomju laikā tajos tika ārkārtīgi uzsvērta, bet pirmspadomju un pēcpadomju laikā atzīta Krievijas impērijas nodrošināto 200 miera gadu nozīme, lai latvieši varētu no zemnieku sētām un draudzēm konsolidēties par tautu ar tādām pazīmēm kā avīzes vienā, visās sētās saprotamā valodā.

Tam visam jāpiekrīt ar paskaidrojumu, ka avīžu izdošana gan rakstu, dzejoļu u.tml. garadarbu sacerēšanas, gan uzņēmējdarbības nozīmē kļuva iespējama atbilstoši tam, kā Ziemeļu kara laikā tagadējās Latvijas teritorijā ieplūdušie gēni ieguva aizvien jaunus nesējus, jo miera laiks ļāva cilvēkiem atstāt pēcnācējus.

Borisa Šeremetjeva loma latviešu tapšanā ir daudzkārt lielāka nekā Vidzemes muižnieku un Rīgas pilsētas padošanās līguma teksta ietekmēšana. Tas nu gan ir droši, jo nekādi latvieši šajā tekstā uzrādīti nemaz netiek. Atliek atšķirt padošanās līguma tekstu un izlasīt 30 “akorda punktus”, kāds apzīmējums šim dokumentam laika gaitā nostiprinājies. Publicēti tie “Krievijas impērijas likumu pilnajā krājumā” (Полное собрание законов Россиской империи). Krievijas 1710. gada likumiem (cara pavēles, rīkojumi u.tml.) un līgumiem dota vieta šī izdevuma 4. sējumā, kas nodrukāts 1830. gadā un nonācis arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Krievijas valsts dod iespēju lasīt tās likumu vēsturisko krājumu tiešsaistē.

Visticamāk, ka R. Grāveri samulsinājuši senie trači ap baltvācu vēsturnieka Kārļa Širrena (Carl Schirren, 1826-1910) “akorda punktu” publikāciju un komentāriem aizpagājušā (19.) gadsimta 60. gados vācu valodā. K. Širrens bija baltvācu galvenais runas, t.i., rakstu vīrs laikā, kad Krievijas cari “akorda punktus" praktiski denonsēja, pārtraucot uzturēt vāciešiem 1710. gadā piešķirtās privilēģijas.

Par ieganstu politikas maiņai krievi izmantoja rūpes par latviešiem, pret ko vācieši protestēja, jo viņi par latviešiem esot rūpējušies daudz ilgāk, labāk, pareizāk utt. Šādā jezgā puses nespēja pieturēties pie vēsturiskās patiesības, kas konkrētajā gadījumā būtu turēšanās pie “akorda punktu” teksta bez nekādiem latviešiem.

Dievs izmuļķoja (balt)vāciešus

Krievu un vāciešu 1710. gada darījuma jēga bija tāda, ka krievi atstāja vāciešiem privilēģijas un pretī dabūja formulējumus, ar kuriem atgaiņāties no Polijas atgādinājuma, ka Ziemeļu karu Polija un Krievija bija sākušas ar norunu sadalīt Zviedrijas īpašumus tā, ka Krievijai tiks Karēlija, bet Polijai - Baltija.

Kad karš patiešām noveda līdz sakautās Zviedrijas īpašumu dalīšanai, Krievija paziņoja, ka jārespektē taču Vidzemes un Igaunijas iedzīvotāju 1710. gada līgumos paustā vēlēšanās padoties Krievijai, nevis Polijai. Par šādu darījumu Šeremetjevs dabūja muižas, kurās viņa jātnieki no saviem zirgiem nokāpa un taisīja latviešus dabā, nevis uz papīra.

“Akorda punkti", tāpat kā tagad Latvijas Republikas Satversme, sākās ar preambulu, kurā teikts, ka “visu zinošais un žēlīgais Dievs ir pieņēmis par labiem pirmo šajā zemē ieradušos vāciešu kristīgos centienus un saglabās šo nāciju ar tās zemi līdz pat pasaules galam". Taču 1939. gadā pasaule bojā neaizgāja par spīti tam, ka baltvāciešiem no Latvijas gan nācās aiziet.

Lato Lapsas viedoklis šī raksta sakarā:

„Arnis Kluinis vienmēr ir bijis citādāks un domājis citādāk, un rakstījis citādāk. Visbiežāk - ne tikai citādāk, bet arī dziļāk, un tieši par to es vienmēr viņu kā rakstītāju, publicistu, analītiķi (īstu analītiķi, nevis to, kas pie mums par tādu tiek uzskatīts) esmu cienījis. Turpinu cienīt vēl joprojām - arī pēc pēdējā raksta par pašlaik savu valsti podā noskalojošās latvju nācijas saknēm.

Ja es vēl, pasargi dies (jo šitās laimes manā dzīvē ir bijis pietiekami), būtu bijis kāda liela medija galvenais redaktors, es droši vien pašreizējos apstākļos šo Arņa Kluiņa rakstu par latviešu radurakstiem un izcelsmi būtu atstājis publicēšanai uz mierīgākiem laikiem, jo būtu pilnīgi skaidrs, kāda s...du straume nogāzīsies pār autoru un pie reizes arī pār mediju.

Tā ir sarežģīta lieta - teikt cilvēkiem par viņiem pašiem lietas, kas viņiem galīgi nav patīkamas, neatkarīgi no tā, cik tās ir vai nav patiesas. Varam piemēra pēc palūkoties, kā pilsonim Arestovičam ar šo nodarbi veicas Ukrainā. Reti kuram kaķītim patīk, ka viņu ar deguntiņu iebāž paša peļķītē.

Vēl vairāk. Ja šāds raksts, man nezinot, būtu šajā lielajā medijā nopublicēts, es arī to, visticamākais, izdzēstu, ja vien tas būtu iespējams. Jo man taču būtu atbildība par visu mediju, par to, kā tas izskatās šajos sarežģītajos laikos, un par ko tik vēl ne.

Par laimi, man nav šādu problēmu, un tāpēc es teikšu tā: jebkurā gadījumā - ir labi, ka kāds atgādina, kas mēs tādi esam, no kurienes esam nākuši un kas ar mums ir darīts, kas varbūt arī izskaidro to, kāpēs esam tādi, kādi esam. Kļūst skaidrāks, kāpēc 1941. gadā visi pacietīgi kāpa lopu vagonos un kāpēc Litene beidzās tā, kā beidzās. Kļūst skaidrāks tas, kāpēc arī pašlaik latviešu "nācija" padevīgi kāpj jaunos, tikai šoreiz neredzamos lopu vagonos un, kā jau minēts, noskalo savu valsti podā.

Paldies, Arni. Labs darbiņš, kas padarīts.”

Novērtē šo rakstu: