Kremlis piesedz savu rokaspuisi Kadirovu, kurš nekautrējas rādīt savu nekompetenci
Kasīklis28.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Varētu teikt, ka dažas dienas atpakaļ notikās tas, kam faktiski jau vajadzēja notikt sen. Proti, ASV Valsts departaments 20.jūlijā Čečenijas līderi Ramzanu Kadirovu iekļāvis cilvēktiesību pārkāpēju melnajā sarakstā par spīdzināšanu, nogalināšanu bez tiesas sprieduma un citiem pārkāpumiem, kas tiek pastrādāti vairāk nekā desmitgadi.
Departaments paziņoja, ka Kadirovam, viņa sievai Medni Kadirovai un meitām Aišatai un Karinai noteikts aizliegums iebraukt ASV. “Iekļaušana veikta sakarā ar Kadirova iesaistīšanos smagos cilvēktiesību pārkāpumos Čečenijā,” teikts ASV valsts sekretāra Maika Pompeo paziņojumā. “Tas kalpo par atgādinājumu Kadirovam, ka viņa iesaistīšanās smagos cilvēktiesību pārkāpumos rada sekas – gan viņam, gan viņa ģimenei.”
ASV agrāk Kadirovam noteica ekonomiskās sankcijas, kas cita starpā ietver viņa aktīvu iesaldēšanu ASV.1
Šajā visā neizpratni raisa tikai viens aspekts – kamdēļ bija jāgaida desmitgade, lai Kadirovu iekļautu šajā sarakstā, kurā vietu jau viņš bija nopelnījis sen. Lai gan, ja būtu pavisam godīgi, tad Kadirovs jau sen par sastrādāto pret Čečenijas iedzīvotājiem ir nopelnījis vietiņu cietumā – un uz ilgu laiku. Bet labi, pagaidām līdz tiesiskuma uzvarai patālu.
Vairāk izbrīnu izraisīja kas cits. Tas, ka Kadirovs atbilstoši savai manierei kaut ko par to teiks, šaubu nebija, bet par to nedaudz vēlāk. Tā arī Krievijas Ārlietu ministrija paudusi savu viedokli, ka Kadirovam izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas, un apsolīts, ka Ārlietu ministrija atbildēs uz ASV iestāžu rīcību. Te arī viss skaidrs – Ārlietu ministrija kā Putina instruments ārlietu jomā darīs visu, ko saimnieks teiks. Savukārt Putins par saviem rokaspuišiem rūpējas. Protams, tik par tiem, kuri attiecīgajā brīdī ir izdevīgi.
Kas raisīja izbrīnu? Izbrīnu raisīja Krievijas Federācijas pilnvarotās par cilvēktiesību jautājumiem Tatjanas Moskaļkovas paziņojums šajā sakarā. Viņa norādījusi, ka sankcijas nav konstruktīva pieeja strīdu risināšanai, aizliegumi un ierobežojumi var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus un ir necivilizētas konfliktu risināšanas formas.
Viņa precizējusi, mana nostāja daudzus gadus ir bijusi pilnīgi nepārprotama: ka sankcijas ir nekonstruktīva pieeja jebkuru jautājumu, strīdu risināšanai. Tikai dialogs, tikai iespēja iesniegt argumentus, rast dažus kompromisus... Bet aizliegumi un ierobežojumi darbībās, kas saistītas ar ekonomiku, politiku, kultūras procesi - tie noteikti noved pie cilvēktiesību pārkāpumiem un ir necivilizēti konfliktu risināšanas veidi vai vienprātības atrašana.2
Nē, nu nevarētu teikt, ka viņai savā ziņā nav taisnības. Piekrītu, ka jebkuru problēmsituāciju var atrisināt runājot, bet to var izdarīt tikai tad, ja visas iesaistītās puses veic korekcijas savā uzvedībā un darbībā. Tiesa, Krievijas pēdējā laika politika ir vērsta uz to, ka tā dara, ko un kā vēlas, ignorējot visus apkārējos, savukārt, līdzko apkārtējie aizrāda vai pieņem kādus pretsoļus, tā apvainojas un vaino visus citus.
Izklausās, ka T.Moskaļkova ir pievienojusies Kremļa principam – Kadirovs var darīt visu, ko vēlas, – spīdzināt, nogalināt utt., bet attiecībā pret viņu neviens neko nedrīkst pasākt. Ironiski, ka publikācijā attiecībā par viņas iespējamām darbībām viņa pasaka: “Man nav atļauts veikt pārbaudes šādos jautājumos, tie ir politiski jautājumi, sankciju jautājumi”, atbildot uz jautājumu, vai aparāts plāno veikt informācijas auditu par cilvēktiesību pārkāpumiem.3
Ar loģisku prātu domājot, jā, KF pilnvarotajai cilvēktiesību jautājumos nav īsti iespējas ietekmēt citas valsts lēmumu, bet viņas kompetencē noteikti būtu pārbaudīt, vai izteiktās apsūdzības pret Kadirovu par viņa veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem atbilst patiesībai. Faktiski var secināt, ka T.Moskaļkova ir pievienojusies Kremļa nostājai Kadirova jautājumā – pasakot, ka viņš var darīt pilnīgi visu, ko vēlas. Man pat nav šaubu, ka Kadirovs izmantos pilnā apmērā viņam Kremļa piešķirto visatļautību.
Bet ko par šo visu saka pats Kadirovs? Jāatzīst, pārsteigumu nebija, plātīšanās, nekompetences un augstprātības netrūka.
Kadirovs paziņoja, ka pret ASV valsts sekretāru M.Pompeo ievieš visas sankcijas, kādas vien republikā ir, tajā skaitā, lai bloķētu viņa kontus. Vienlaikus pasakot, ka atceļ izteikto uzaicinājumu M.Pompeo apmeklēt Čečeniju, lai apspriestu, kādas tiesības republikā tiek pārkāptas. Kadirovs arī pauda neizpratni, kādēļ melnajā sarakstā iekļauti viņa bērni, uzdodot jautājumu – kur rakstīts, ka precētas meitas atbild par tēva grēkiem. Kādā sakarā viņa sieva, kura vispārīgi nekur nelien. Ne politikā, nekur.
Kadirovs uzsvēris, ka viņš lepojas, ka iekļauts sankciju sarakstā, jo tas parāda, ka tiek pacelts pasaules līmenī un visi viņu zina. Kadirovs pateicis, ka “pieņem kauju” un “tālāk būs interesantāk”. Pēc tam parādīja savu fotogrāfiju ar ieroci. Pēc tam paskaidroja, ka ierocis pieder Krievijas gvardei, bet fotoattēls uzņemts pārbaudes laikā, kurā tika vērtēts, kā glabājas ieroči.4
Teikšu godīgi, klauns, kas klauns. Man bija iespēja arī viņa teikto redzēt video5. Kurā jau bez iepriekš minētā Kadirovs paziņoja, ka viņa rīcībā ir izlūkdienestu informācija, ka M.Pompeo ir pasūtījis Džordža Floida slepkavību. Ja ir teiciens par dzirdēto “slima suņa murgi”, tad Kadirova runātais šim atbilst perfekti. Turklāt, vērojot un klausoties viņa uzstāšanos, neviļus rodas jautājums – cik klases tas pašapmierinātais āksts realitātē ir beidzis? Nu, maksimums sešas.
Labi, paskatīsim, kā tad viņš savā runā kārtējo reizi spilgti nodemonstrēja savu nekompetenci un augstprātību.
Sāksim ar to, ka Čečenijai kā vienai no Krievijas Federācijas republikām nav savas Ārlietu ministrijas. Līdz ar to ne tā ir tiesīga uzaicināt kādu ārvalstu amatpersonu, ne arī ieviest kādas sankcijas, jo tādas vienkārši nav. To var izdarīt tikai un vienīgi Krievijas Ārlietu ministrija. Nu, laikam Čečenijas prezidents pat īsti nepārzina, kādas viņam ir tiesības, ne arī – kādas ministrijas ir Čečenijā. Atkāpei, Čečenijā ir 17 ministrijas. Ar ministriju uzskaitījumu var iepazīties šeit: http://chechnya.gov.ru/organy-vlasti/ministerstva-i-vedomstva/.
Tālāk ne vairs smaidu, bet savā ziņā pat histērisku smiekla lēkmi izsauca Kadirova paziņojums par M.Pompeo kontu bloķēšanu. Te bez komentāriem.
Lielīšanās, ka ar iekļaušanu sankciju sarakstā viņš tiek pacelts pasaules līmenī, jau ir smieklīga pēc būtības. Ja nu vienīgi viņa mērķis nav kļūt par pasaules lielāko liekuli, nelieti, slepkavu vai sadistu. Jāatzīst, ka ar neko citu viņš izcelties īsti nevar. Bet nu katram savs. Citi lielās ar to, ko labu pastrādājuši, citi – ar to, ko sliktu.
Savukārt Kadirova neizpratni par bērnu un sievas ievietošanu sarakstā it kā varētu pirmšķietami saprast. No otras puses – visi viņa sazagtie labumi tak tiek ģimenei. Kadirova varas rezultātā ģimenes locekļiem nodrošināta bagāta dzīve. Otrs, Kadirovs laikam ir aizmirsis, ko pats savulaik teicis, tiesa, tas bija vērsts par vecākiem un bērniem, bet tikpat labi tas sanāk arī otrādi. Kadirovs ir teicis: Es oficiāli paziņoju, ka ir pienākušas beigas laikiem, kad runāja, ka vecāki neatbild par savu meitu vai dēlu rīcību. Čečenijā atbildēs.6 Tad jau, ja tā paskatās, viss ir kārtībā. Tiesa, tagad izskatās, ka dakterim paša izrakstītās zāles vairs neiet pie sirds.
Njā, ja visu iepriekšminēto neteiktu prezidents, bet gan kāds nodzēries plencis ar četru klašu izglītību, viss būtu saprotams un loģiski.
1 https://www.la.lv/cecenijas-lideris-kadirovs-ieklauts-cilvektiesibu-parkapeju-melnaja-saraksta
2 https://ria.ru/20200722/1574720464.html?in=t
3 turpat
4 https://ria.ru/20200724/1574836652.html
5 https://www.youtube.com/watch?time_continue=178&v=rl4LXg0bgYE&feature=emb_title
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
