Kaut Čakša sevi sauc par pacientu ministri, reāla uzlabojuma pacientiem nebūs
Pietiek lasītājs26.03.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Arvien vairāk pēdējā laikā izskan jautājumi un viedokļi par veselības aprūpes darbu un reformām. Kā jau finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ir pareizi atzīmējusi, veselības aprūpes reformām ir trīs virzieni: viens no tiem ir sabiedrības veselības pamatnostādņu īstenošana, kuru daļējai ieviešanai izmantots lielāks budžeta deficīts, otrs process ir veselības aprūpes sistēmas reforma, kas vērsta uz efektivitāti un ir "iekšējās saimniecības sakārtošana", bet trešais - ilgtermiņa finansēšanas reforma.
Pašlaik vienīgais un reālais papildu finansējums veselības jomai ir nauda uz valsts deficīta palielināšanas rēķina, kur 2018. gadā tiek plānoti 110 miljoni eiro un 2019. gadā 134 miljoni eiro, jo jaunā budžeta aprises, kuras ir jau parādījušas MK gaiteņos, nekādas būtiskas izmaiņas, salīdzinot ar 2017. gadu, nerāda, tai skaitā nodokļu struktūrā, un solītais "jaunais" nodokļu budžets nav pieejams.
Pārskatot 2016. gada veselības budžetu, var redzēt, ka papildus bāzes izdevumiem ir piešķirti gandrīz 70 miljoni eiro, kas gan nav uzlabojis kopējos veselības rādītājus, nav palielinājis mediķu algas un nav samazinājis iedzīvotāju līdzmaksājumu daļu. Rodas jautājums - ar kādu summu kaut kas sāks mainīties un uzlaboties?
Arī 2017. gadā papildus ir piešķirti 70 miljoni eiro. Ministru prezidents Māris Kučinskis norāda, ka tie visi izmantoti reformām, taču Fiskālā padome to nosauc savos vārdos vienkārši par finansējuma palielināšanu atsevišķām programmām, savukārt EK ir norādījusi, ka reformas jāveic sistēmas efektivitātes un kvalitātes uzlabošanas virzienos (vēstule raksta beigās).
Kučinskis noliedz valsts kapitālsabiedrību slikto darbu un finanšu disciplīnu, bet tai pašā laikā nav skaidrs, kā Austrumu slimnīcas valdei ir izdevies radīt zaudējumus sabiedrībai 4 miljonu eiro apmērā! Pēc premjera teiktā, finanšu rādītāji uzlabojas (vēstule raksta beigās), bet rodas jautājums - kāpēc tad tiek uzskatīts, ka slimnīcām jāpalielina naudas apjoms?
Kā atklājās Dzemdību namā, uz vienu mediķi ir viens nemediķis, kuru algas tiek nosegtas ar dzemdību pakalpojumu cenu. Ja rādītāji ir labi un uzlabojas, algu pietiek lielam daudzumam darbinieku, - vai tiešām valsts samaksa ir tik maza?
EK kā reforma tiek pasniegta rindu mazināšana. Interesanti, ka līdz šim vēl nav skaidrs, kā Nacionālais veselības dienests sadala jau esošos līdzekļus un kā vēl papildus piešķirtos 33 miljonus eiro, ja pacienti nejūt, ka būtu jūtamas izmaiņas, lai nokļūtu uz izmeklējumiem. Vēl joprojām lielu daļu laboratorisko izmeklējumu pacienti apmaksā paši, pie speciālistiem rindas sniedzas vairākus mēnešus, vizuālai diagnostikai rindas ir pusgadu un ilgāk. Kur ir izšķīduši šie miljoni?
Kopumā ņemot, summa ir ievērojama! Varbūt tā ir iedalīta un gaida Veselības ministrijas (VM) komandu, lai vairotu ministres Andas Čakšas pozitīvo tēlu? Lai te vienā, te otrā vietā skaļi ar PR palīdzību "mazinātu" rindas, atklātu kādu jaunu centru, līdzīgi kā tika iesākts "zaļais koridors", kurš nu ir pamests novārtā (lai nebeigtos ar strupceļu onkoloģijas operāciju gaidīšana un tālāka novecojusi terapija).
Vai iedot naudu ambulatorajam sektoram, kas pārsvarā ir privāts? VM neprasa pretī veikto pakalpojumu vai manipulāciju kvalitāti, nemaz nemēra paveiktā lietderību.
Daudzos pētījumos ir atzīmēts, ka šobrīd jau tā ir pārāk augsts izmeklējumu un konsultāciju skaits. Jāsaka, ka šie pakalpojumi, maigi sakot, ir ļoti izdevīgi, jo par vienu ārsta konsultāciju no pacienta iekasē 4,77 eiro, bet valsts samaksā 14,18 eiro, summējot kopā, tas ir 18,95 eiro. Ņemot vērā, ka vidējais vizītes ilgums ir 15 minūtes, tad stundā šāda prakse ieņem 75,8 eiro un ar normālu darba laiku mēnesī 160 stundās var nopelnīt līdz pat 12 128 eiro.
Protams, ka te jāatskaita telpu, komunikācijas, tiešās pacienta izmaksas, bet summa, kas paliek pāri, tāpat ir iespaidīga! It sevišķi, ja ņem vērā tos datus, ko Čakša rāda kā esošās mediķu algas. Ambulatoro pakalpojumu izdevīgumu atzīmē arī Valsts kontrole, norādot, ka radioloģijas pakalpojumi ir ar 30 % rentabilitāti, līdzīgi ir arī ar laboratorijas pakalpojumiem. Un ar šādām, nepārskatītām izmaksām tiek mazinātas rindas un uzlabota pieejamība (prasot tam visam papildus finansējumu)?
Novirzīt milzīgu summu sabiedrības veselības uzlabošanai ir līdzvērtīgi iespējām novirzīt naudu jeb kam un gandrīz visam! Jo pēc definīcijas par veiksmīgu sabiedrības veselības modeli uzskata savstarpēju nozaru sadarbību, tai skaitā apkārtējās vides uzraudzību, izglītību un ceļu sakārtošanu u.t.t. Veselības jomā tā ir izglītošana, informēšana, veselības veicināšanas pasākumi, profilakse un fiziskās aktivitātes.
Pārskatot Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam http://polsis.mk.gov.lv/documents/4965, redzams, ka to realizēšanai kā jebkuram plānam tiek pievienots finansējuma plāns - kas ir plānots no valsts budžeta, kas papildus no ES fondu finansējuma - 271 miljons eiro.
Tur atšķirībā no Čakšas ar lielāko naudas daļu - 178 miljoniem eiro ir plānots uzlabot kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Jo īpaši sociālās, teritoriālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru, nevis novirzot līdzekļus lielajām un reģionālajām slimnīcām, kuras pēc Pasaules bankas pētījuma nav nemaz tik sliktā stāvoklī, lai tām būtu nepieciešamas nekavējošas investīcijas. Sabiedrības veselības aktivitātēm, tai skaitā visām pašvaldībām projektu konkursos iesniegtajām, tika novirzīti 55 miljoni eiro.
Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam ir citas lietderīgas sadaļas (piemēram, 4.1.), kas paredz tos pašus pasākumus, kurus šobrīd kā reformu pasniedz Čakša. Jau tālajā 2013. gadā, kad plāns tika izstrādāts, bija zināmi pamatvirzieni, kuros veselības aprūpei jāvirzās. Tie gan tiek nosaukti par veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un drošību.
Čakšas reforma paredz tiešās pakļautības iestādēm funkciju pārdali, taču esošo iestāžu filiāļu optimizēšanu un funkciju apvienošanu vienas pieturas punktos nemaz neparedz. Visas VM pakļautības iestāžu funkcijas faktiski ir VM funkcijas un notiek VM uzraudzībā, līdz ar to izpildes rezultātam nav jāatšķiras atkarībā no tā, pie kuras tieši iestādes skaitās tā vai cita sadaļa.
No augstāk minētā rodas vairāki secinājumi - kāpēc vienkāršu finansējuma palielināšanu sauc par reformu? Kādēļ VM nav saistoši iepriekš pieņemti MK noteikumi un plāni? Vai Kučinskis grib fiktīvi pieņemt dokumentu, ko sauc par Veselības aprūpes plānu, lai tikai būtu pamatojums EK?
Neatkarīgi no naudas summas, ko papildus dod veselības aprūpei, nepieaug ne algas, ne pacientu apmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un tās pakalpojumiem valstī. Kādēļ VM neveic pēc būtības reformas, kā to ir norādījusi EK, Valsts kontrole un citi eksperti? Vai tiešām visai nozarei un iedzīvotājiem, kas gaida būtiskus uzlabojumus, nespējīgas ministres dēļ nāksies vilties un kārtējo reizi tie tiks mānīti un nu jau arī baidīti par nodokļu piesaisti veselības pakalpojumu saņemšanai, bet nav skaidri redzams, kur un kā nodokļu nauda (nu jau arī uz parāda - budžeta deficīta nauda) tiks novirzīta.
Gaidāmais palielinātais deficīts nav nekas cits kā gāzes spiešana grīdā ar ļoti lielu benzīna patēriņu, bet ļoti maz nobrauktiem kilometriem. Tiks uzlaboti kopējie cipari un procenti no IKP, kas tiek doti medicīnai, bet reāla uzlabojuma pacientiem nebūs, kaut Čakša sevi sauc par pacientu ministri.
Izskatās, ka Čakša īstenībā domā, ka pacienti tāpat nekad nebūs apmierināti un vienmēr būs par maz un jebkura cilvēka dabīgais dzīves iznākums ir zināms, tā ka pūles tāpat netiks novērtētas un nav, ko īpaši censties.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
