Iesaki rakstu: 
Lielu ažiotāžu sacēla Rīgas domes Mājokļu un vides komiteja, kura otrdien, š.g. 19.februārī atbalstīja 3 815 658 eiro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, piešķiršanu Uzvaras parka atjaunošanai.[1] Nelielai atkāpītei – tiek norādīts, ka izmaksas ir tikai aptuvenas, kā parasti. Zinot, kā Rīgas dome strādā, nav šaubu, ka reālās izmaksas varētu būt daudz, daudz lielākas.
Kā veicamie darbi tiek minēta parka infrastruktūras sakārtošana, par ko īsti nevarētu iebilst, bet, redzot kādā stāvoklī ir Rīgas ielas, raisās neizpratne un jautājumi. Proti, ieguldīt līdzekļus parka infrastruktūras sakārtošanā, bet ceļus atstāt nesakārtotus? Kāds varētu pajautāt, kāpēc šāda izvēle, bet, zinot kādi pasākumi tiek rīkoti Uzvaras parkā, jebkuri jautājumi šai sakarā kā man, tā daudziem valsts iedzīvotājiem atkrīt.
Tamdēļ nav brīnums, ka lielākā daļa sabiedrības par šo lēmumu ir sašutusi un sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” savāktas vairāk nekā 10 000 balsis, lai Uzvaras pieminekli nojauktu. Jāatzīmē, ka līdzīgas iniciatīvas jau bijušas iepriekš. Pēdējā tika piedzīvota 2016.gadā, kad arī tika savākts nepieciešamais balsu skaits, atbalstot iniciatīvu par “Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošanu”. Jautājums pat nonāca līdz Saeimai, bet, kā redzams, betona miets kā stāv, tā stāv.
Domāju, ka visnotaļ skaidri ikkatrs spēj iedomāties, kurš un ar kādiem argumentiem iestājās pret iesniegtās iniciatīvas realizēšanu. Protams, ka pret Uzvaras laukumā esošā betona staba nojaukšanu viskarstāk iestājas Nils Ušakovs ar visu partiju apvienību “Saskaņa” un Tatjanas Ždanokas domubiedru pulciņš. Respektīvi, visi tie, kuri ar it kā skumjām un asarām acīs atceras PSRS laikus un staba pakājē svin dzerstiņa svētkus katru gadu 9.maijā, kad pa šo parku pastaigāties kādam ar Latvijas karodziņu pie krūtīm būtu jau bīstami dzīvībai.
Viens no lielākajiem argumentiem, kamdēļ nevarot pieņemt lēmumu par betona staba nojaukšanu, ir tas, ka 1994.gadā Latvija un Krievija panāca vienošanos “Par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”[2](turpmāk – Vienošanās), kuras 13.pants nosaka:
„Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.
Tādā pašā veidā Krievijas Puse nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu.”
Vienlaikus Vienošanās 15.panta otrā daļa nosaka: „Vienošanās darbības laikā Puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās.”
Tad nu arī pret šo Vienošanos kā pret sienu atduras ikkatra iniciatīva par staba nojaukšanu.
Iesākumā – vai tik man vienam liekas jocīgi, ka memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu jautājums ir ietverts dokumentā, kurā tiek runāts par sociālo aizsardzību? Protams, ka, atceroties to laika posmu, bija svarīgi veikt visus pasākumus, lai okupācijas karaspēks no mūsu valsts tiktu izvests.
Tamdēļ visticamāk tika pamanīts vienīgais dokuments, kurš tajā brīdī bija pieņemšanas stadijā, un attiecīgo pantu kāds ar gudru ziņu arī iekļāva. Par labu manis izteiktai versijai liecina tas, ka Vienošanās 1.pantā noteiktais tvērums runā tikai par sociāliem jautājumiem un 13.pants ir kā pēdējais (pirms noslēguma jautājumiem).
Tādējādi Vienošanās nosaukums un tās pamata tvērums īsti pēc būtības neattiecas uz memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu jautājumiem, ja vien Krievija nedomāja, ka visi Latvijā palikušie militārie pensionāri pēc tam tiks guldīti masu apbedījumos.
Tādējādi Vienošanās paredzētā memoriālo būvju un karavīru masu apbedījumu aizsardzība tur ir iekļauta mākslīgi.
Otrs, ne mazāk svarīgs jautājums – vai betona stabu var uzskatīt par memoriālo būvi? Par to, ka tur nav masu apbedījumu, pagaidām neviens nešaubās. Tamdēļ: ko sevī ietver vārds “memoriāls”? Tāds, kas ir veidots, ierīkots kā piemiņai, atcerei. Memoriālais muzejs. Memoriālā plāksne. Memoriālā skulptūra.[3]
Lai bilde taptu skaidrāka, kad tad tas stabs tika uzcelts? Secināms, ka astoņdesmito gadu sākumā parkā tika nolemts izveidot padomju varu slavinošu monumentālu ansambli, ņemot vērā šādu objektu trūkumu Rīgā un valdošās pieminekļu būvēšanas tendences Padomju Savienībā.
1985.gadā aptuvenā nāves soda izpildes vietā tika atklāts 79 metrus augsts obelisks - piemineklis “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”.[4] Tātad stabs ir relatīvi jauns un atbilstoši ideoloģiskiem uzstādījumiem uzcelts nesenā pagātnē. Tādējādi par kaut kādu ilgstošu piemiņas vietu to pagrūti nosaukt, īpaši, ja, no attiecīgā notikuma norises brīža bija pagājuši vairāk nekā 40 gadi.
Paliek spēkā versija, ka stabs bija celts tikai un vienīgi ideoloģisku motīvu dēļ. Te jāpievērš uzmanība nosaukumam, ko tad tas īsti slavināja.
Tā vēsturiskais nosaukums to pasaka ļoti precīzi “Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Te nu jābļauj visā skaļumā – STOP. Ar to mēs vēlamies pateikt, ka atbalstām to, ka slavinām vienus okupantus par to, ka viņi cīnījās ar citiem okupantiem?
Mēs šo cīņu rezultātā neieguvām ne neatkarību, ne brīvību, tikai Staļina referendumu un kolhozus, nerunājot nemaz pēc kara beigām izvērstajām represijām pret latviešu tautu. Savukārt slavināt paša okupantus kaut kā nešķiet loģiski. Tā skatot, nestāv prātā neviena valsts, kura saglabātu tās okupantu slavinošus pieminekļus. Protams, ka cita lieta ir par pieminekļiem masu kapos vai individuālajās apbedījuma vietās. Šeit mēs atceramies cilvēkus, kuri gājuši bojā, nevis slavinām okupācijas varu vai tās notikumus.
No šāda viedokļa skatoties, betona staba esamība vien jau ir amorāla, jo vēl joprojām ir kā atgādinājums par padomju Latviju. Te nu rodas atbilde, kamdēļ pie staba pulcējās attiecīgi noskaņoti cilvēki. Faktiski sanāk vienīgais zemes pleķītis, kurš atgādina par padomju laikiem.
Te vietā jautājums – ko darīt un kādi iespējamie risinājumi?
Pirmais un vienkāršākais atzīt, ka Uzvaras parkā esošais betona staba veidojums, ņemot vērā mūsu vēsturi, nav uzskatāms par memoriālu būvi. Pieņemot šādu lēmumu – nav problēmas to nojaukt. Otrs, nedaudz sarežģītāks ir denonsēt Vienošanās 13.pantu, atzīstot, ka tā atrašanās attiecīgajā Vienošanās nav atbilstoša tās tvērumam.
Kā jebkuru starpvalstu vienošanās līgumu, tā arī šo Vienošanās vai atsevišķus tās pantus var arī denonsēt. Kārtību, kā to veic, nosaka likums “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”.[5]
Tādējādi betona staba nākotne ir tikai un vienīgi politiskās izšķiršanās jautājums. Līdz šim koalīciju partijas, maigi sakot, ir bijušas kūtras šī jautājuma risināšanā.
Bez šaubām, ka Krievijas retorika un iespējamie atbildes soļi nebūs ilgi jāgaida, jo šī brīža situācija viņus pilnībā apmierina. Betona staba pakājē tiek veiksmīgi kultivēta Kremļa propaganda, un tur notiekošie pasākumi tiek izmantoti informatīvā kara nolūkos - un ne jau labvēlīgi Latvijai.
Šajā brīdī ir iestājies vēl viens priekšnosacījums kauna naglas izraušanai. Proti, 2013.gada 21.oktobrī portālā Apollo bija lasāmas šādas rindas: Zināms, ka arī RD neatbalsta iniciatīvas tālākvirzīšanu. Domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC) pirmdien pauda, ka Rīgā viņa vadīšanas laikā netiks nojaukts neviens piemineklis.[6]
Kā zināms, Nils Ušakovs plāno doties EP virzienā. Varbūt ar savu došanos prom no mēra krēsla Ušakovs arī pasaka – raujiet to naglu ārā?
[2] https://likumi.lv/doc.php?id=58919
[3] https://www.vardnica.lv/svesvardu-vardnica/m/memorials
[4] https://lv.wikipedia.org/wiki/Uzvaras_parks
[5] https://likumi.lv/doc.php?id=57840
[6] https://www.apollo.lv/5846542/vienosanas-ar-krieviju-nelauj-nojaukt-uzvaras-pieminekli
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
