Iesaki rakstu: 
Portālā Draugiem no pazīstama antiglobālista saņēmu e-pastu ar saiti https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=3SKLCTr1gEA un neglaimojošu komentāru, kurā video dzirdamais bija salīdzināts ar cionistu cienīgu balodīti.
Saite veda uz Valsts prezidenta intervijas fragmentu, kurā viņš sūrojas, „ka mēs katrs esam daudz par mazu, .. Igaunija, Latvija, Lietuva, lai mēs ilgtermiņā izdzīvotu. Ja mēs neatradīsim tuvāko desmit gadu laikā ceļu, kā iet vairāk kopā, nebūs nevienas no tām valstīm, .. vienkārši viņas izplēnēs, gribam vai negribam, mēs esam par mazām ..”
Baltijas valstu vienotība neapšaubāmi ir laba lieta, tomēr šaubos, ka Latvijas valsts galva ar drīzas apokalipses pareģošanu cenšas iebiedēt Lietuvas un Igaunijas līderus, lai panāktu ciešāku Baltijas sadarbību.
Turklāt, minot Baltijas valstis, prezidents lēkā no pirmās uz trešo personu, tādēļ es tā arī paliku neziņā, vai viņš Latviju un kaimiņzemes uztver kā savējās vai kā kaut ko abstraktu. Toties kā īlens no maisa lien laukā politiskais mazohisms.
Rūgti pasmīnēju par saitei pievienoto komentāru zem jostas vietas. Cik noprotu, antiglobālists dod mājienu, ka Zviedrijā mītošā tumšādainā ārzemnieka sievastēvs, kas zviedru bankā uzķīlējis valstī lielāko pensiju un vairojis ģimenes labklājību, manipulējot ar Eiropas fonda līdzekļiem, kalpo šīs pasaules varenajiem ar līkiem deguniem.
Taču, uztverot tekstu burtiski, drīzāk šķiet, ka ikviena sevi cienoša cionista balodītī būs krietni vairāk pašcieņas nekā iepriekšminētajā mūsu valsts pirmās amatpersonas atklāsmē. Patiešām, katrs ir tik mazs, cik mazs ir viņa gars.
Es varu minēt virkni valstu gan ES, gan ārpus jebkādām savienībām, kuru teritorijas ir mazākas, derīgo izrakteņu resursi niecīgāki un ģeogrāfiskais stāvoklis neizdevīgāks nekā Latvijai, tomēr to vadītājiem pat prātā nenāks apšaubīt savas tēvzemes neatkarīgas pastāvēšanas iespēju.
Tiesa, tajās pie varas grožiem nav alkatas un vergu dvēseles, kas novedušas tautsaimniecību, demogrāfiju un patriotismu līdz tādam kliņķim, ka neatkarība kļuvusi par smagu. Blēžiem, kaitniekiem vai mūlāpiem tiekot pie teikšanas, no pasaules kartes var pazust pat lielvalstis. Bijusī Padomija ir klasisks piemērs.
Kādā krievu medijā A.Bērziņš atzīst: „Principā prezidentūra ir galvassāpes.” Ja jau prezidenta amats sagādā tādas ciešanas, varbūt laiks atstāt šo mokpilno posteni? Ekselence pat var aiziet ar godu, piemēram, promejot ar ciema pašpuikas cienīgo draudu – „Čaļi, pa galvu vajag, ja? Ilgi neesat sisti, ja...” – nolikt pie vietas nevis žurnālistus, bet Eiropas dižmaņus vai vietējos kaklakungus.
Savulaik nobalsojot par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju, Andris Bērziņš jau ir ierakstījis savu vārdu Dievzemītes vēstures grāmatā. Nenāktu par ļaunu iešķiebt tajā arī kādu Rīkojumam Nr.2 līdzvērtīgu dekrētu. Ceru, senilais prezidents saprot, ka ij ar milzu pensiju nevar nopirkt nedz tautas cieņu, nedz Debesu atslēgas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
