Iesaki rakstu: 
Gada pirmajā pusē mēs lepojāmies ar to, ka mūsu „aktīvās” rīcības rezultātā esam labā epidemioloģiskā situācijā, salīdzinot ar citām valstīm. To, lepni krūtis izgāzuši, ņemot par piemēru situāciju pavasara mēnešos, ziņoja un sevi slavināja mūsu valdības pārstāvji un politiķi.
Tukšo paziņojumu vietā šai laikā bija nepieciešams sagatavoties tā saucamajam nākamajam slimības vilnim, bet tika pieņemts lēmums neko nedarīt, jo Latvija taču ir Dieva izredzētā zemīte.
Tavu brīnumu! Neskatoties uz to, ka mūsu tautas priekšstāvji ir tik viedi un izdarīgi, Covid-19 sāka uzņemt apgriezienus. Valdība sāka cīņu ar ļauno ienaidnieku ne pa jokam. Tika sasauktas ārkārtas sēdes līdz vēlam vakaram, dibinātas darba grupas, baidīta tauta ar ārkārtas pasākumiem, kurus pieņems nekavējoties, varbūt pēc pāris nedēļām. Pašas prominentākās personas uzstājās ar svarīgiem paziņojumiem, ka nu, draugi, nav vairs labi un tie, kuri būs miruši, nevarēs svinēt Ziemassvētkus.
Šādi atklātības mirkļi tautu parasto sevišķi nespēja mierināt, bet apstrīdēt šos loģiskos vārdus arī nebija iespējams. Ik pa brīdim vadošie medicīnas pārstāvji ”uzmundrinoši” vaimanāja, ka tūlīt beigsies vietas slimnīcās un medicīnas darbinieki ir uz izsīkšanas robežas. Nelīdzēja arī katliņu tirdzniecības aizliegums lielveikalos, kaut gan uz to valdība bija likusi lielas cerības.
Beidzot tika ieviesta ”mājsēde”, ko izkontrolēt kārtību sargājošām struktūrām bija pagrūti. Iedzīvotāji vai nu neizprata situācijas nopietnību, vai arī viņu ģimenē vēl neviens nebija miris no šīs sērgas. Daudzi turpināja dzīvot, kā ierasts – ciemojās viens pie otra un tusējās.
Ja paanalizējam saslimšanu Baltijas valstīs, tad redzam, ka Igaunijā mirstība no Covid-19 ir vairākas reizes zemāka nekā Latvijā un Lietuvā. Mēs saņemam informāciju par saslimušajiem un mirušajiem nākošās dienas pēcpusdienā - acīm redzot Latvijā sirgstošos saskaita uz pirkstiem vai skaitāmiem kauliņiem. Laikam jau igauņi būs pa kluso sagatavojušies otrajam vilnim – apmācījuši medicīnas darbiniekus, sagādājuši visu nepieciešamo aprīkojumu un izplānojuši rīcību šajā situācijā.
Izraēlā nepilnas nedēļas laikā vakcinēti vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Latvijā kopā ir nedaudz vairāk nekā pusotrs miljons dvēseļu. Interesanti, cik mēnešus vai gadus vajadzēs mums, lai savakcinētu iedzīvotājus? Kādi ir mūsu impotentās vadības cēlie plāni un stratēģija?
Kā nu arī nebūtu, mēs esam tur, kur esam, un šeit jāpiekrīt ministru prezidenta kungam. Labi nav. Jā, pavisam nav labi - ir jāsāk steidzīgi rīkoties. Kas traucē tādai mazai valstiņai kā Latvija beidzot saņemties un izmantot šo krīzi savā labā?
Patšreizējā epidemioloģiskajā situācijā vienīgā iespēja ir turpināt pieņemtos ierobežojumus un maksimāli ātri novakcinēt iedzīvotājus. Vakcinēšanu aizkavēt var tikai viena problēma – ražošanas kapacitāte. Vakcinēšana nav nekāda raķešu zinātne. To var izdarīt gan ārsti, gan medmāsas. Tātad medicīnas personālu teorētiski visā valstī var savakcinēt nepilnas nedēļas laikā. Laiku vienīgi aizņem apjomu apzināšana un loģistika.
Paralēli ģimenes ārsti apzina savu potenciālo vakcīnu saņēmēju loku un uzsāk vakcinēt pārējos iedzīvotājus atbilstoši iepriekš noteiktajām grupām. Ģimenes ārstu prakses iespējams pastiprināt ar medmāsām un slimnīcās atvērt vakcinācijas punktus. Iesaistīt visus privātos medicīnas pakalpojumu sniedzējus. Paralēli medicīniskajām darbībām būtu vēlama krīzes centra darbība, kas koordinētu saskaņotu rīcību. Ja notiktu brīnums un valdība sāktu rīkoties, tad mēs varētu cerēt, ka pēc mēnešiem diviem ministru prezidents ārkārtas runā varētu teikt: draugi nu ir labi!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
