Iesaki rakstu: 
10.jūnija rītā steidzamības kārtā Saeimas vairākums nolēma izdot deputātu Jāni Ādamsonu (Saskaņa) apcietināšanai saistībā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas labā. Es pēc šīs informācijas saņemšanas vēl paspēju parunāt ar J.Ādamsonu, bet pēc tam jau visu, kas saistīts ar viņu, uzzināju no masu medijiem.
Klausoties to visu “informācijas” birumu, kuru veltīja Latvijas masu mediji, it īpaši portāls delfi.lv, un pāršķirstot komentārus, manī uzvirmo dusmas par to, kā notiek cilvēka nomelnošana. Es ar Jāni strādāju kopā jau vairāk nekā 10 gadus un pa šo laiku esmu iepazinis viņu pietiekami labi.
Saprotams, ka viņš nav ērta personība valdošajiem, jo viņš daudz ko zina par valdošajiem un ir ar stingru mugurkaulu. Esmu piedalījies ļoti daudzās komisijas sēdēs un redzēju, kā saraujas uzaicinātie, kad Jānis sāk uzdot ļoti vienkāršus jautājumus, uz kuriem nezin kāpēc uzaicinātās personas ļoti bieži nevar atbildēt.
Bet stāsts jau nav par to. Mani visu laiku moka jautājums – kāpēc tieši tagad Jānis ir apcietināts, neskatoties uz viņa fizisko stāvokli, kāpēc pret viņu ir ierosināta kriminālprocess saistībā ar aizdomām par spiegošanu Krievijas labā? Tas ir ļoti smags trieciens Jānim. Un man arī rodas izbrīns par publicēto informāciju, ka J.Ādamsons ziņu nodošanai ir izmantojis savu parlamenta datoru.
Tad kāpēc es esmu uz brīvām kājām? Es taču vedu visu viņa saraksti. Viņa zināšanu līmenis saistībā ar datora lietošanu ir tik mazs! Tas tak ir pilnīgākais absurds! Un kādus dokumentus Valsts drošības dienests viņa kabinetā ir atradis? Ja nu kādas personas rakstītas vēstules par viņu izsekošanu no valsts drošības iestāžu puses, par NLO parādīšanos un nesaprotamu antenu uzstādīšanu, kas bendē viņu veselību.
Un tad vēl šī intervija portālā kompromat.lv ar savulaik starptautiskajā meklēšanā izsludināto Borisu Karpičkovu, kurš ir bijušais Latvijas PSR VDK majors, kas pēc 1991. gada vadīja Pārdaugavas noziedzīgā grupējuma fizisko drošību. Viņš bija tas, kurš no kontrolētās bankas “Olimpija” izvilka pusmiljonu dolāru skaidrā naudā un aizmuka ar visu šo naudu uz Lielbritāniju.
Tieši J.Ādamsons, būdams iekšlietu ministra amatā, bija tas, kurš iekļāva B.Karpičkovu starptautiskajā meklēšanā, un Latvija ir vairākkārt mēģinājusi panākt, lai Londona izdotu B.Karpičkovu krimināllietā par Eiropas aizdevumu zādzībām un naudas atmazgāšanu, taču tā arī tas nav izdevies. Un tagad saistībā ar J.Ādamsona apcietināšanu ir publicēta intervija ar cilvēku, kurš publiski ir pateicis, ka Jānis Ādamsons ir viņa ienaidnieks Nr1? Kaut kā man tie gali kopā nesaiet.
Taču ir viena ļoti saprotama lieta – pēc daudz maz fiziskā spēka atgūšanas Jānis turpināja aktīvi uzstāties saistībā ar valdības darbību, kura noved mūsu valsti lielā bedrē. Tā vairākās plenārsēdēs marta mēnesī viņš norādīja, ka “mēs dzīvojam mafiozā valstī, kur mafiozās struktūras ir aplikušas visus mūsu izpildvaras cilvēkus”.
Viņš vairākkārt no Saeimas tribīnes ir atgādinājis deputātiem: “Runāt mēs varam bezjēdzīgi, mums tas ir atļauts, ja. Galvenais, lai mēs nepieņemam lēmumus un lai pie varas nenonāk normāli cilvēki, kas šo te visu bezjēdzību var arī izbeigt. Pie tā tiks piestrādāts un darīts viss, lai tas nenotiktu”.
Tik tiešām, J.Ādamsons ar savu nostāju ir ļoti neērts daudziem tagadējiem un bijušajiem valsts vadītājiem. Šī viņa frāze: “… ministrs ar parlamentāro sekretāru nākošā dienā, tad kad ir atbrīvots kāds no apcietinājuma smagos noziegumos apsūdzēts cilvēks, viņi ar viņu satiekas. Interesanti, par ko notiek sarunas? Vai tā nav valstiski organizētā noziedzība?” Es taču ļoti labi saprotu, par kurām personām šeit tiek runāts. Un kā tad ar šo apgalvojumu par K.Kariņu – mūsu tagadējo Ministru prezidentu: “Un tad mēs varam atskatīties gan uz OIK afēru, kurai pamatus ielika Kariņa kungs.” Un Kariņš to norij, un nekādas tālākas reakcijas neseko? Vai tomēr seko?
Laikam jau pēdējais piliens valdošajiem bija J.Ādamsona publikācija portālā www.pietiek.com š.g. 19.aprīlī ar virsrakstu “Mēs dzīvojam mafiozā valstī”. Zinu, ka plānā bija vēl viens raksts par tagadējo “Jauno vienotību” (eks Vienotība, eks Jaunais laiks utt.) un par to bija diezgan daudz runāts. Taču pēc pagājušajā gadā pārciestās slimošanas Jānim priekšā bija vēl vairākas operācijas. Vienu viņam paspēja veikt, un tas bija šajā gadā vēl pirms apcietināšanas, nākošo un ļoti nopietno viņš plānoja veikt vēlāk.
Un mūsu mediji klaigā par to, ka Jānis aktīvi vācis informāciju un nodevis nezin kur! Tas taču ir kārtējais absurds! Jānis no 2020.gada aprīļa cīnījās par savu dzīvību, vairākas reizes bija starp šo pasauli un viņpasauli. Tikai šajā gadā viņš sāka daudz maz normālu dzīvi, par ko jāsaka paldies viņa sievai, ģimenei un viņa ārstējošajiem ārstiem. Par to visu tiek noklusēts no sabiedrības.
Tieši otrādi, Jāni cenšas iznīcināt gan medijos, gan arī pa tiešo. Vai tiesa nezināja viņa īsteno fizisko stāvokli, izskatot viņam piemēroto drošības līdzekļa piemērošanu? Esmu pārliecināts, ka zināja simtprocentīgi. Bet te jau atkal rodas jautājums - kādā valstī mēs dzīvojam?
Nezinu, kā dzīve tālāk pagriezīsies, bet uzskatu par savu pienākumu izklāstīt savas domas. Tādu cilvēku kā Jānis nav daudz, un es cilvēkus ar stipru mugurkaulu cienu.
* 13. Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona palīgs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
