Iesaki rakstu: 
Nesenais Re:Baltica raksts par Nacionālās apvienības biedru kontaktiem ar Ukrainas “galēji labējiem” jau ir pietiekami iztirzāts, bet es vēlētos nedaudz viest skaidrību par vienu no rakstā minētajiem “bubuļiem” – Intermarium. Domāju, ka jebkuram, kurš izlasīja rakstu, radās visai baiss priekšstats par šo iedomāto “Starpjūru konfederāciju” – pagājušā gadsimta 20. gadu ideju, par kuru īsti vairs neviens patiesībā nerunā, kad min vārdu “Intermarium”.
Kas ir šis baisais Intermarium? Trīs jūru iniciatīva, kas ierosināta 2015. gadā, lai veicinātu vienotību un konverģenci starp ES dalībvalstīm ar uzsvaru uz infrastruktūru, enerģētiku un digitālo savienojamību. Tā ir Ziemeļu-Dienvidu reģionālā dialoga veidošana. Un! Mēs jau šajā iniciatīvā piedalāmies kopā ar vēl 11 ES valstīm, kas ģeogrāfiski atrodas starp Adrijas, Baltijas un Melno jūru – Austriju, Bulgāriju, Čehiju, Horvātiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Rumāniju, Slovākiju, Slovēniju un Ungāriju. Ukrainas prezidents ir paudis Ukrainas vēlmi pievienoties Trīs jūru iniciatīvai, kuras nākamais samits notiks Tallinā 2020. gadā.
Tā ir platforma reģionālās sadarbības stiprināšanai, un, kā zina visi, kas kaut vismazākajā mērā interesējas par Eiropas un ārlietu jautājumiem, reģionālisms ir tendence, kas kļūst arvien plašāk izplatīta, reģionālās sadarbības tiek veicinātas, nevis marginalizētas, apzinoties, ka ES intereses nekad nebūs viendabīgas. Arī ASV ir demonstrējusi ieinteresētību šajā iniciatīvā, ASV prezidentam piedaloties Trīs jūru samitā jau 2017.gadā, un ASV līdzdalība šajā iniciatīvā ir pozitīva un papildinoša ES īstenotajām politikām un atbalsta programmām. Arī Vācija ir paudusi savu atbalstu, kļūstot par partnervalsti.
Daudzām problēmām risinājumus ir vieglāk atrast Eiropas Savienības ietvaros. Tomēr ir arī jautājumi, kur noder reģionālā pieeja. Viena no pieejām ir Trīs jūru iniciatīva. Tā nav politiski motivēta iniciatīva, kas mēģina veidot jaunas robežlīnijas un šķelt Eiropu. Tieši pretēji – tā var ir platforma, kas var stiprināt ES kohēziju un izlīdzināt nevienlīdzīgos attīstības tempus Austrumu-Rietumu un Ziemeļu-Dienvidu virzienā.
Trīs jūru iniciatīvai ir potenciāls padarīt Baltijas valstis par “centra posmu” šajā reģionālajā blokā. Mums ir iespēja šajā formātā īstenot jēgpilnu un ES pamatvērtībās balstītu politiku. Mēģinājumi to pārvērst par bubuli naratīva vajadzībām nenāk ne par labu sabiedrības kopējās informētības uzlabošanai, ne arī piedien patiesi kvalitatīvai izmeklējošajai žurnālistikai, kas ierasti raksturīga Re:Baltica komandai.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
