Kariņa iecerētā superministrija: nekompetence un profesionālisma trūkums vai plāns patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām
Māris Kučinskis30.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc pēdējās mūsu sarunas potenciālās jaunas valdības potenciālais premjera kandidāts Krišjānis Kariņš pauda, ka, lai gan Jaunā Vienotība un Apvienotais saraksts varētu būt lielā mērā vienojušies par sadarbības memoranda tekstu, tomēr ir svarīgs "bet", kas ir "fundamentāli būtisks": jautājums, vai nākamā valdība būs stagnējoša, kas neko negrib mainīt, vai arī nākamais Ministru kabinets būtu gatavs risināt Latvijai svarīgas tēmas. Vienošanās neesot panākta jautājumā par jauno Enerģētikas, vides un klimata ministriju.
Kas tad īsti slēpjas aiz šī jaunā, fundamentāli svarīgā Krišjāņa Kariņa piedāvājuma? Protams, ka šajā laikā, kad enerģētikas jautājums ir kļuvis svarīgs “kā nekad”, visas valstis meklē jaunus “instrumentus”, kā efektīvāk nodrošināt tautsaimniecību un iedzīvotājus ar pieejamiem (un samaksājamiem) energoresursiem, iespējami ātri pāriet uz vietējo kurināmo, nodrošināt alternatīvas gāzes piegādes, izslēdzot Krieviju, - tas ir ļoti, ļoti svarīgi.
Vārds “krīze” ir kļuvis par jau gandrīz ikdienā pieminētu vārdu. Uz tā fona, protams, mums visiem ir arī skaidrs, ka neizceļamies ar pārdomātiem un skaidriem lēmumiem. Jau par anekdoti vasarā kļuva pretrunīgie valdības pārstāvju paziņojumi: no rīta - gāzes pietiks, vakarā - gāzes nepietiks, u.t.t.
Topošajam (arī esošajam) valdības vadītājam bija jāpiedāvā, un viņš piedāvāja: izveidot Enerģētikas, vides un klimata ministriju. Arī tas būtu saprotams, - tieši tāpēc nedēļas sākuma sarunās mēs, pirms pateikt “jā”, paprasījām parādīt jaunās ministrijas “saturu”, lai gūtu pārliecību, ka tā spēsim nodrošināt atbildes uz iepriekš minēto sabiedrības pieprasījumu. Un mēs saņēmām 11 lapu aprakstu par jauno veidojumu:
1) tā tiek veidota, pamatojot to ar 2020. – 2021. gadā ES un Latvijā pieņemtajiem dokumentiem, tās mērķis būs nodrošināt to izpildi (vārds “krīze” vai esošā situācija pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dokumentā netiek pieminēta).
2) tās īstenošanai tiek “izņemtas” nosaukumam atbilstošās struktūras (departamenti) no VARAM (vide, klimats) un Ekonomikas ministrijas (“iekopēti” vēl esošās valdības Rīcības plānā ietvertie struktūru uzdevumi), komplektā izņemot arī no FM pārraudzības VAS Augstsprieguma tīkli (ne Latvenergo) un AS Conexus Baltic Grid valsts daļas pārvaldību.
3) dokumentā tālāk ir “iekopētas” visas valsts budžeta attiecīgās, jau paredzētās fondu investīcijas, Atveseļošanās fonda, Kopējās lauksaimniecības politikas, Kohēzijas un citi fondi, kur vien ir saskatāma kaut kāda saistība ar klimatu, vidi un enerģētiku. (Domāju, ka AS Augstspriegumu tīkli pārņemšana arī saistīta ar lielajiem projektiem, ko AS īsteno). Kopumā jaunajā “hiperministrijā” tiek sakoncentrēti (atļaušos minēt) apmēram 60% no valstij pieejamajiem investīciju līdzekļiem.
Dokumentā, kura sastādīšana man (neskaitot Google meklētāju) aizņemtu apmēram 40 minūtes, nav nekā par jaunās ministrijas misiju, vīzijas, mērķu un uzdevumu definēšanu, t.sk., atbildot uz jautājumiem par rezultātiem pēc veiktajām izmaiņām. Nav arī jaunās ministrijas darbības apraksts: kādas būs pilnvaras horizontālai darbībai? Kā tiks nodrošināts, lai arī Satiksmes (atbildība par transportu) un Zemkopības ministrijas iekļautos kopējo mērķu īstenošanai?
Toties (pēc otrās sarunas piektdien, kurā vienīgā atbilde no potenciālā arī jaunās valdības premjera kandidāta puses bija par ierēdņiem, kuri ne tā uzrakstījuši) tagad, no Jaunās Vienotības puses, ir “stāsts” par “Balto tēvu” un ļaunajiem “Melnajiem spēkiem”, kas neļauj īstenot šo projektu.
Pat ja “Baltais tēvs” ir šo iecerējis ar vislabākajiem nodomiem un tikai nezina, ko aiz viņa muguras dara izpildītāji, pagaidām paliek jautājumi: vai nu piedāvājums ir nekompetence un profesionālisma trūkums (un tad ir problēma ar profesionāļiem valsts pārvaldē), vai arī kāds (kādi), kura galvenais mērķis ir tikt pie “naudas dalīšanas”, ir izplānojis patiesu enerģētisku krīzi pārvērst par patiesām iedzīvošanās iespējām. Un tad žēl ir valsts ar šādiem standartiem.
Sarunas turpinās.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
