Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā sestdienā tikai "savējiem" vien saprotamas un tā pa īstam saskatāmas kaislības sita augstu vilni izsoļu nama "Mākslas vēstniecība" sadarbībā ar "Rietumu banku" rīkotajā mākslas darbu izsolē.
Rekordu nebija, bet dažas nosolītās summas bija iespaidīgas. Neizteiksmīgs Vilhelma Purvīša "Pavasaris" - 9800 eiro. Leo Svempa "Klusā daba ar ziediem" - 10 700 eiro. Jāņa Pauļuka "Brālīša peldināšana" - 12 000 eiro. Ludolfa Liberta "Pašportrets" - 15 000 eiro. Nikolaja Bogdanova-Beļska "Makšķernieki" - 16 500 eiro.
Daži no šiem darbiem jaunu īpašnieku atrada par sākumcenu vai tuvu tai, par dažiem - no minētajiem pirmām kārtām Ludolfa Liberta "Pašportretu" - notika sīva cīkstēšanās. Un, protams, izsoles nagla - Romāna Sutas "Pilsēta", kuras cena solīšanas gaitā pieauga vairāk nekā dubulti un sasniedza izsoles rekordu - 45 500 eiro.
Nav absolūtais Latvijas gleznu izsoļu rekords, bet vienalga iespaidīgi, vai ne? 45,5 tūkstoši eiro par 57x70 centimetrus lielu apgleznotu audekla gabalu, kas tapis kaut kad divdesmitā gadsimta sākumā un kuram diezgan līdzīgs atrodas arī Nacionālā mākslas muzeja krājumos.
Manu paziņu vidū ir ne mazums tiešām labi pelnošu, tiešām labi izglītotu, tiešām sev un savām ģimenēm augstu dzīves kvalitāti nodrošinošu cilvēku, kuri kaut ko tādu - pašmāju mākslas darba iegādi par piecciparu summu - vienkārši nesaprot un arī nedomā kautrēties par šo nesaprašanu.
Viņi ir lasoši, domājoši un naudu skaitoši ļaudis, kuri bez kādiem kompleksiem paziņo - visas runas par brīvo līdzekļu investēšanu mākslas darbos, ja runa ir par vietējo tirgu un vietējo mākslinieku darbiem, ir blēņas un domātas tikai muļķu aizķeršanai. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka ar superretiem izņēmumiem Latvijas mākslinieku darbi ir tirgus prece tikai Latvijā.
Savukārt šejienes tirgus ir, maigi izsakoties, maziņš. Tiesa, te ir savi paradoksi, ko zinātājs var izmantot praktiskiem nolūkiem (piemēram, Normunda Brasliņa darbus, kas nonāk otrreizējā pārdošanā, šeit var iegādāties daudz, daudz, daudz lētāk nekā vietumis Rietumeiropā, kad tos pārdod viņš pats, bet tālākpārdošana nebūs ne viegla, ne ātra).
Taču kopumā, kā teic šie mani finansiāli izglītotie un ciniskie paziņas, gleznas varbūt arī bija lieliska investīcija deviņdesmito gadu sākumā, kas tās par salīdzinošām kapeikām varēja iegādāties no naivām tantiņām un onkulīšiem, bet ne tagad, kad, pirmkārt, lietas maksā tik, cik tās maksā, un, otrkārt, tirgus ir pietiekami maziņš, lai nenodrošinātu ne stabilu vērtības pieaugumu, ne kaut jel kādas drošuma pakāpes likviditāti.
Jāteic tā - viņiem ir taisnība un nav taisnības.
Viņiem ir taisnība par Latvijas mākslinieku (ne)kotēšanos pasaules tirgū. Viņiem ir taisnība par Latvijas tirgus lielumu. Turklāt viņi vēl neko nezina par, piemēram, šī paša nelielā tirgus augošo atturīgumu jaunas krīzes gaidās un tā neprātīgo piesātinājumu (galeristi bažās rausta plecus par to, kā gada pēdējos mēnešos noliktas tik daudzas izsoles, cik citkārt pusgada laikā).
Bet viņu viedoklis, kā redzams, tikai daļēji sakrīt ar realitāti, ko demonstrēja, piemēram, aizvadītās sestdienas izsole. Ir vērtības, kas to kārotāju acīs ir Vērtības ar lielo "V", un par tām joprojām tiek maksātas no vidusmēra cilvēka viedokļa neprātīgas, neiespējamas, vienkārši nenormālas summas.
Par ko tad tiek maksāts, ja runa nav ne par ienesīgām investīcijām, ne par likvīdu ieguldījumu?
Kad cilvēks pērk sarežģītu pulksteni par simtiem tūkstošu, reizēm par miljoniem eiro, viņš skaidri zina, ka ar to sev nenopērk ne vairāk laika, ne precīzāku laika mērīšanas sistēmu. Kvarca pulkstenītis par pāris eiro būs gan uzticamāks, gan precīzāks.
Par šīm fantastiskajām summām cilvēks pērk to fantastisko profesionāļu darbu, kas ir ielikts šajā pulkstenī, plus vēl arī šajā pulkstenī iemiesoto tiekšanos uz pilnību, kas nekad netiks sasniegta, bet uz ko turpina tiekties tā radītāji - ar jaunām funkcijām, jauniem materiāliem, jauniem risinājumiem.
Līdzīgi manā skatījumā ir arī ar cilvēkiem, kuri jau daudzus gadus (un runa drīz jau būs par gadu desmitiem) Latvijā iegādājas mākslas darbus. Krājēja kaislība plus vēlme aiz sevis atstāt kaut ko vairāk par plaukstošu uzņēmumu, plus apziņa, ka Dievs tev nav devis spēju skaistumu radīt, toties ir atvēlējis līdzekļus to atbalstīt, plus tiekšanās pēc pilnības savas kolekcijas veidošanā, plus vēl arī arvien augoša izpratne par to, kas īsti ir mākslas darbs un tā vērtība, jā, un vēl arī sacīkšu gars - tie varētu būt viņu vadošie motīvi.
Var, protams, gleznu uztvert kā prasmīgāk vai neprasmīgāk, precīzāk vai neparastāk apzīmētu audekla, kartona vai dēļa gabalu, kura apgleznošanai bijis nepieciešams vairāk vai mazāk darba, prasmju un talantu un uz kuru ir patīkami vai ne tik patīkami paskatīties.
Tieši tā uz tām raugās mani racionālie, praktiski noskaņotie paziņas, kuri skatās uz par 45 tūkstošiem nopirkto Romāna Sutas gleznu un brīnās - kaut kādas mājeles, nekā dvēselē iekrītoša vai atmiņā paliekoša - par ko te maksāt vesela džipa (vai, ja vēlaties, piecdesmit jaunu aifonu) cenu?
Savukārt es mēģinu uz tām raudzīties tā man nezināmā pircēja acīm, kuram šie 45 tūkstoši eiro šķita adekvāta un pieņemama cena šai Vērtībai. Sutas personība; neapšaubāmais darba autentiskums un zināmā "biogrāfija"; šādas kvalitātes darbu retums; fakts, ka ļoti līdzīga glezna ir Nacionālā mākslas muzeja krājumā; mākslinieciskās tendences, kas speciālista acij saredzamas šajā gleznā; citu salīdzināmu Sutas gleznu cenas pēdējos gados...
Droši vien varētu uzskaitīt vēl šo to, taču, šķiet, nevienu praktiski domājušu cilvēku es nepārliecināšu - kā var būt tā, ka milzīga nauda tiek ieguldīta šādās nesaprotamās, nekādu finanšu stabilitāti, likvīdu ieguldījumu un labu peļņu nesološās lietās.
Bet, redziet, tiek - un to dara cilvēki, par kuru veselo, praktisko saprātu galu galā liecina fakts, ka viņi ir sapelnījuši pietiekami līdzekļu, lai, ne aci nepamirkšķinot, noteiktu - ja Romāna Sutas darbus vispār var izteikt naudā, tad pašreizējā virsotne ir šāda te. Neapgāžams pierādījums - sestdienas izsoles rezultāti.
Seko mums 
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
