Kāpēc Bunkus tiesā tiek „noslēpts” galvenais apsūdzības liecinieks?

Kā zināms, visa apsūdzība šajā lietā balstās uz „killera” Viktora Krivošeja „vaļsirdīgo atzīšanos”, ar kuras tekstu kabatā viņš, atbraucis no Maskavas, 2022. gada aprīlī padodas Latvijas policijai, sēžot pie Baltezera viesnīcas „Baltvilla”.

Oficiālā izmeklēšanas un prokuratūras versija ir šāda: Viktors Krivošejs piesakās, padodas un gan slepkavības mēģinājumā, gan pašā slepkavībā atzīstas „pats no sevis”. Neviens viņu nav organizējis, neviens viņu nav piespiedis, neviens viņu arī nekādā citādā veidā nav ietekmējis, ne profesionālie policist, ne kāds cits. Vismaz kriminālprocesa materiālos no policijas puses nekā tāda nav. Pilnīgi nekā.

Taču ar Viktora Krivošeja liecībām vien būtu par maz, lai cik kārdinoši detalizētas tās būtu un lai cik precīzi tās atbilstu tai slepkavības versijai, kura, kā intervijā žurnālam „Klubs” ir atzinies virsprokurors Armīns Meisters, izmeklētājiem jau no pirmsākumiem ir šķitusi „vispareizākā”.

Taču faktiski vienlaikus notiek vēl viens brīnums, - vēl pirms Viktora Krivošeja padošanās, aizturēšanas un viņa „vaļsirdīgās atzīšanās” saņemšanas ir „pieteicies” tagad tiesneses Sigitas Dolnieces no sabiedrības „paslēptais” Arturs Citavičs, kuram īsti laikā ienācis prātā sniegt tieši tādas liecības, kas apstiprina Viktora Krivošeja stāstīto.

Taču Viktors Krivošejs vēl nemaz nav aizturēts, ir tikai palūgta tiesas sankcija viņa izsekošanai (kura, kā pēcāk izrādās, nemaz nav tikusi veikta), kad tā paša 2022. gada 25. martā nez no kurienes – arī par to kriminālprocesa materiālos nav pilnīgi nekā – uzrodas 1965. gadā dzimis lietuvietis Arturs Citavičs, kuram ir uznākusi nepārvarama vēlme uzrakstīt detalizētu vēstuli, kas adresēta „Latvijas Valsts policijas priekšniekam”:

Ar savā iesniegumā minēto Artūrs Citavičs, kas uzdodas par kriminālās autoritātes Genādija Vaļagina labu paziņu un dažādu uzdevumu izpildītāju, faktiski apliecina to, kas sarakstīts „killera” līdzi nēsātajā „vaļsirdīgās atzīšanās” tekstā – tajā, kas izmeklētāju rokās nonāks pēc pusotras nedēļas, - un attiecīgi liek izmeklētājiem Viktora Krivošeja liecības uztvert vēl nopietnāk un aizrautīgāk. Un kā gan citādi, ja vienas liecības apstiprina otras, - tā ir policistu ābeces patiesība.

Ar to Mārtiņa Bunkus slepkavības izmeklētāju pasakainā veiksme vēl nebeidzas. Izrādās, ka Arturs Citavičs ir ne tikai gatavs liecināt, bet arī ir apveltīts ar fenomenālu fotogrāfisko atmiņu un spēj atpazīt dažādus nozīmīgus cilvēkus, pat tādus, kurus redzējis pa gabalu, vienu vienīgu reizi, mazu brīdi un pirms vairākiem gadiem, turklāt arī norādīt vietas, kur viņus redzējis, - un tas viss veiksmīgi sakrīt ar Viktora Krivošeja „vaļsirdīgās atzīšanās” tekstā minētajām.

Viņš pēc uzrādītām fotogrāfijām atpazīst gan Mihailu Uļmanu, gan Aleksandru Babenko, gan Viktoru Krivošeju, kuri kā attiecīgi Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdītājs, pasūtītājs un izpildītājs tagad sēž uz apsūdzēto sola.

Savukārt policijas un prokuratūras profesionāļiem nerada ne mazākās aizdomas tas, ka divi multimiljonāri, kuri pat ne pāris miljonu eiro dēļ izjutuši nepārejošu nāvējošu nepatiku pret kādu maksātnespējas administratoru, kā izriet no Artura Citaviča stāsta, ir nolēmuši ar visiem labi zināmu kriminālu autoritāti – to pašu Genādiju Vaļaginu tikties un šo jautājumu apspriest visu acu priekšā, Rīgas centrā, uz ielas, gaišā dienas laikā. (Tiesa, nekādu sarunu ierakstu nav, bet par ko gan citu cilvēki vispār šādā vietā, laikā un situācijā var runāt?)

Ir tikai pāris „bet”, kuri acīmredzot ir arī starp tiem iemesliem, kādēļ Rīgas pilsētas tiesā policija un prokuratūra piektdien uz tiesnesi Sigitu Dolnieci izdarīja tik iespaidīgu spiedienu, lai Artura Citaviča liecības, viņam nonākot jautājumu krustugunīs, neizdzirdētu žurnālisti.

2022. gadā veiktās atpazīšanas protokols uzskatāmi demonstrē to, ka Arturs Citavičs pēc fotogrāfijas gan atpazīst Mihailu Uļmanu un Aleksandru Babenko, kurus viņš – saskaņā ar paša apgalvojumu, jo nekādu citu pierādījumu nav – redzējis tikai pa reizei, taču... vispār neatpazīst Genādiju Vaļaginu, ar kuru it kā esot bijis labi un sen pazīstams.

Vēl aizdomīgāk ir tas, ka pēc dažām dienām pēc šīs neveikses ir notikusi atkārtota atpazīšanas procedūra, un šajā reizē jau Arturs Citavičs ir bez problēmām atpazinis „pareizo” Genādiju Vaļaginu. Par to, kāds „izglītošanas darbs” ar viņu šajā laikā veikts, nav nekādu šaubu.

Protams, arī šos secīgos, vienam otru papildinošos „brīnumus” var pieņemt kā normālu lietu, jo galu galā dzīvē gadās visādi. Un arī to, ka šajā pašā laikā ir noticis vēl kaut kas vērā ņemams: 2022. gada 11. martā, īsi pirms Artura Citaviča un Viktora Krivošeja atzīšanās rakstiem un liecību sniegšanas ir nogalināts Genādijs Vaļagins, kas, kā izriet no šīm liecībām, ir bijis galvenais – un, kas īpaši būtiski, vienīgais! – Mārtiņa Bunkus slepkavības organizētājs.

No apsūdzības būvētāju viedokļa tas ir nevis skumīgi, bet vienkārši lieliski. Genādijs Vaļagins ar iesauku „Garais” („Dļinnij”) 2021. – 2022. gadā piedzīvo savas karjeras norieta laiku, viņam ir pietiekami nopietnas problēmas ar alkoholu, bet, neraugoties uz to, gan viņa draugi, gan nedraugi ir vienisprātis – ja Genādiju Vaļaginu „sašņorētu” Mārtiņa Bunkus slepkavības lietā, apsūdzība tālāk par viņu netiktu. Nekādus pasūtītājus un uzkūdītājus „Garais” nemūžam neizdotu un par tiem neliecinātu, turklāt savu svaru zaudētu arī Viktora Krivošeja pārdomas par slepkavības pasūtītājiem.

Ar vārdu sakot, dzīvs Genādijs Vaļagins izmeklēšanai neko nedotu. Toties beigts Genādijs Vaļagins – tā jau ir pilnīgi cita lieta. Lai „izietu” uz „pareizajiem” pasūtītājiem, šādā gadījumā izmeklēšana jau var mēģināt iztikt ar Viktora Krivošeja un Artura Citaviča saskanīgajām liecībām, - kas, kā mēs redzam, tieši tā arī notiek.

Šīs nav vienīgās dīvainības, kuru dēļ tiesā tika panākta Artura Citaviča uzklausīšana slēpti no sabiedrības. Genādija Vaļagina slepkavībai veltīts šis fragments no apsūdzības uzturētāja, virsprokurora Armīna Meistera intervijas „Klubam”:

„Aivars Pastalnieks: Vaļagins ir kritis nevis kā Bunkus lietas liecinieks, bet pilnīgi citā noziegumā.

Armīns Meisters: Protams. Tas saistīts ar viņa, teiksim tā, profesionālo darbību citā jomā. Vaļagina slepkavībai nav nekādas saistības ar Mārtiņa Bunkus slepkavības lietu vai Vaļagina statusu šajā lietā.

Aivars Pastalnieks: Vai Vaļagina nogalināšana kādam Bunkus lietas lieciniekam vairāk atbrīvoja rokas?

Armīns Meisters: Tādu iespēju var pieļaut, bet nevar teikt, kas tas būtu kāds izšķirīgs pavērsiens.

Aivars Pastalnieks: Kas bija izšķirīgs?

Armīns Meisters: Vairākas citas personas, kuras tobrīd jau bija sniegušas liecības. Uz tiesu uzaicināti vairāk nekā divdesmit liecinieki. Tas ir pietiekami daudz.”

Taču, kā rāda kriminālprocesa materiāli, kas nodoti tiesai, virsprokurors Armīns Meisters šajā intervijā primitīvi melo. Pirms Genādija Vaļagina slepkavības liecības nebija sniedzis ne Arturs Citavičs, ne Aivars Kitčenko, ne kāds cits izmeklētāju nopietni vērā ņemts liecinieks.

Kāpēc virsprokurors melo tik prasti un primitīvi? Labi zinot, ka melus pietiekami viegli var atklāt? Un lieliski nojaušot arī to, ka tieši Genādija Vaļagina nogalināšana bija absolūti nepieciešama viņa bīdītajai apsūdzībai? Ir ļoti neticami, ka virsprokurors Armīns Meisters, kurš publiski apgalvojis, ka Mārtiņa Bunkus slepkavības atklāšana esot viņa „goda lieta”, nepārzina lietas materiālus. Tātad iemesls ir cits – un arī tā noskaidrošana palika aiz sabiedrībai un žurnālistiem slēgtajām tiesas zāles durvīm.

Grāmata “Hiēnu banda” nāks klajā decembra sākumā, tai jau drīz sekos “Hiēnu biznesa projects”, un abas šīs grāmatas atklās visu to, ko pašlaik saistībā ar “gadsimta slepkavību” cenšas noslēpt policija un prokuratūra, to pavadā ejošā tiesa, kā arī visas šīs lietas “arhitekti”.

Novērtē šo rakstu: