Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pieminekļiem ir kāda nelāga īpašība – tie ir pļāpīgi. Visi kā viens būdami radīti ar mērķi vēstīt nākamajām paaudzēm par dižiem cilvēkiem, darbiem un idejām, tie allaž pārāk daudz pastāsta par pavisam citiem ļaudīm, kuri attiecīgo pieminekli pasūtījuši, veidojuši un nolikuši redzamā vietā. Reizēm šis otrais stāsts ir pat dižāks un vairāk apbrīnas vērts nekā paša pieminekļa saturs, tomēr tā negadās bieži. Daudz vairāk ir gadījumu, kad cilvēks, ko varbūt pat vajadzētu saglabāt piemiņā, pilnīgi pazūd vai tiek izkropļots aiz tēla, kādā viņu centušies iemūžināt tie, kuru varā ir uzstādīt pieminekļus.

Kā tas ir ar Andreju Upīti – vienu no ražīgākajiem latviešu 20. gadsimta literātiem, tulkotājiem, literatūras teorētiķiem un kritiķiem, kura darbaspējas kļuvušas leģendāras un daiļrade aptver septiņas desmitgades un praktiski visus literatūras žanrus? Ar neapstrīdamu latviešu valodas meistaru, kura uzrakstīto ik pa laikam der pārlasīt, lai bagātinātu savas izteiksmes iespējas. Ar neiztrūkstošu neatkarīgās Latvijas literārās polemikas kreisā flanga karognesēju, kurš, būdams daudzlasītājs vairākās valodās, labi orientējās Eiropas aktualitātēs. Ar asi dzēlīgu, ne vienmēr objektīvu, bet literatūras kvalitātē allaž dziļi ieinteresētu kultūras procesu urdītāju laikā līdz Otrajam pasaules karam. Un vienlaikus ar aktīvu sabiedrisko un politisko figūru drūmākajos Latvijas vēstures brīžos, kad valsts zaudē savu vēl pavisam jauno neatkarību un uz pusgadsimtu nonāk ar “brīvprātīgu pievienošanos” maskētā totalitāras kaimiņvalsts okupācijā, kas nozīmē postu un traģēdiju tūkstošiem latviešu ģimeņu. Ar vienu no visu laiku prominentākajiem latviešu kolaborantiem, tās liktenīgās delegācijas pārstāvi, kura “lūdza Latvijas uzņemšanu PSRS”.

Pat ja Upīts nav bijis represiju organizētāju un veicēju pirmajās rindās, viņa publiskā stāja okupācijas gados nešaubīgi apliecina: šie upuri, viņaprāt, nepieciešami, lai atbrīvotie darbaļaudis spētu uzcelt gaišo cilvēces nākotnes ēku – komunismu. Par rakstnieka privātajiem uzskatiem, īpaši vēlākos gados, klīst dažādas baumas, tomēr viņš ir pārāk spītīgs un lepns, bet varbūt arī pārāk labi izjūt konjunktūru, lai atzītos, ka kļūdījies savā pārliecībā. Neraugoties uz to, ka zem staļiniskā režīma tanka kāpurķēdēm pakļūst daudzi senāki paziņas un labvēļi, arī sīvi konkurenti un oponenti, kuri tāpat sekmējuši viņa radošo izaugsmi, LPSR Tautas rakstnieks, LPSR Augstākās Padomes deputāts, Staļina prēmijas laureāts un (vēlākos gados) Sociālistiskā darba varonis Andrejs Upīts līdz pat sava garā mūža beigām ieņem goda vietu dažādu svinīgu okupācijas varas saietu prezidijos.

Vienlaikus rakstnieks un dramaturgs Andrejs Upīts šajā prezidiju laikā faktiski beidz savu darbību. Viņa pēdējie nozīmīgākie daiļdarbi datējami ar 40. gadiem, galvenokārt ar kara laiku, kad rakstnieks dzīvo evakuācijā Krievijā. 50. gadu robežšķirtni pārsniedz viens vienīgs vērienīgs romāns – milzum biezā un grūti lasāmā Plaisa mākoņos, kurā Upīts centies iedzīvināt paša sludinātos sociālistiskā reālisma kanonus, bet galu galā radījis daudz vājāku darbu par saviem pirmskara sacerējumiem un kara laikā tapušo Zaļo zemi. Iespējams, turpmāko daiļradi apgrūtina arī 50. gadu sākumā pārciesta smaga slimība, bet gandrīz 20 atlikušajos gados Upīts kļūst par shematisku un garlaicīgu sociālistiskā reālisma literatūrteorētiķi, politisku ievadrakstu sacerētāju kompartijas izdevumos, kā arī latviešu trimdas rakstnieku daiļradei veltītā apcerējuma Bezsaules noriets autoru. Šajā paskvilā, ko var uzskatīt par treknu punktu rakstnieka radošajā biogrāfijā, jau pārkāptas visas piedienības robežas – teksts daudzviet kļūst par prastu, kaut arī “ideoloģiski pamatotu”, ķengāšanos.

1970. gada novembrī Andreju Upīti, kuram nāves brīdī ir jau gandrīz 93 gadi, svinīgā procesijā pārved uz viņa pēdējo mājvietu Meža kapos. Atvadu ceremonijā, kas atbilst Maskavā sīki izstrādātajiem padomju nomenklatūras bēru rituāliem, piedalās visa Latvijas kompartijas vadība un “darbaļaužu un padomju inteliģences” masas. 12 gadus vēlāk, 1982. gadā, pie jaunuzceltā LKP CK Politiskās izglītības nama atklāj Alberta Terpilovska (1922–2002) un Gunāra Asara (1934–2023) bronzā veidoto pieminekli, arī tur valda šī pati stingri ritualizētā gaisotne. Pieminekļa atklāšanai jābūt saskaņotai ar kādu svarīgu padomju svētku dienu – šajā gadījumā PSRS nodibināšanas 60. gadadienu. Uz atklāšanas mītiņu netiek uzaicināti rakstnieka tuvinieki, toties tajā pulcējas “republikas partijas un padomju darbinieki, literatūras un mākslas darbinieki, Rīgas darba kolektīvu un sabiedrisko organizāciju pārstāvji”. Laikraksts “Cīņa”, no kura ņemts šis citāts, atreferē arī mītiņa dalībnieku runas, un, iespējams, pat spilgtāk par kompartijas vadoņu izteikumiem laikmeta garu atspoguļo šī uzstāšanās:

V. I. Ļeņina ražošanas apvienības VEF regulētāja Sociālistiskā Darba Varone G. Griņova uzsvēra Andreja Upīša literatūrvēsturiskos nopelnus strādnieku šķiras dzīves attēlošanā. – Lūk, kāpēc mums, strādniekiem, – viņa teica, – ir tik tuvi izcilā latviešu rakstnieka darbi.

Pirmrindniece pastāstīja, kā vefieši, kuri ir mūsu zemes slavenās strādnieku šķiras daļa, gatavojas sagaidīt PSRS nodibināšanas 60. gadadienu, kā viņi vērš plašumā sociālistisko sacensību par vienpadsmitās piecgades otrā gada uzdevumu izpildi pirms termiņa un īsteno PSKP CK 1982. gada novembra Plēnuma lēmumus.”

Varētu citēt vēl arī nākamo runātāju, bet ieskatam pietiks. Savā jaunībā un spēka gados Andrejs Upīts par šāda veida “nopelnu pieminēšanu”, visticamāk, būtu iznīcinoši smējies un uzrakstījis tādu Ušņu dūrēja feļetonu vai Tāravas Anniņas rīmi, ka zālīte neaug. Savukārt vecumdienās… Jā, vecumdienās, kārtējā prezidijā sēžot, būtu taisījis svinīgu ģīmi, aplaudējis un izlicies, ka visam tieši tā arī jānotiek. Bet kuru no šiem abiem Upīšiem mēs tagad, pēc 41 gada, varam redzēt piemineklī? Un kuru no viņiem saskatām? Ja vaicātu par pieminekļa ieceri tā autoram, atbilde būtu nepārprotama (“Rīgas Balss”, 1982. g.):

“– Tēlnieciskās skices sāku veidot jau 1976. gadā. Tās bija vairākas no dažādiem rakstnieka mūža posmiem. Beidzot izvēlējos laiku, kad viņš bija republikas Augstākās Padomes deputāts, atbildīgs sabiedrisku pienākumu veicējs, – stāsta A. Terpilovskis. – Veidoju Andreju Upīti it kā brīdī, kad viņš apstājies pēc strauja gājuma, bet vējš plandās viņa mēteļa krokās. Un seja pauž apņēmību: viņš, nerimtīgais gars, ies vēl tālāk pa savu nešaubīgi izraudzīto ceļu.”

Šķiet, ka arī pašlaik masīvais piecmetrīgais bronzas tēls nav uztverams nekā citādi. Pat ja tajā redzamais vīrs kādreiz ir bijis rakstnieks un kultūras personība, tagad uz LKP CK Politiskās izglītības namu smagnējā solī dodas pieredzējis padomju funkcionārs un okupācijas varas uzticības persona. Reālais Upīts un viņa izjūtas nav svarīgas – tas ir tieši tāds “latviešu padomju literatūras patriarha” tēls, kādu vēlējās redzēt kompartijas CK “betona seju īpašnieki”, kuri ciešā saskaņā ar Maskavas norādījumiem vadīja kultūras norises šajā impērijas rietumu kolonijā.

Tagad jājautā – vai tieši šis ir Andrejs Upīts, kuru “mēs nevaram izsvītrot no latviešu literatūras”? Vai mums ir svarīgs tas Upīts, kurš nesa uz “Cīņu” savus partijiskos ievadrakstus, vai tomēr Ziemeļa vējaKailās dzīvībasSmaidošās lapasSūnu ciema zēnu un Zaļās zemes autors? Jau iznākšanas brīdī nebaudāmu “sociālistiskā reālisma” recepšu sastādītājs vai aizrautīgs literatūras mīlētājs, kurš kopā ar Rūdolfu Egli 30. gados sarakstīja enciklopēdisko un vēl arvien lieliski lasāmo četrsējumu Pasaules rakstniecības vēsturi? Spožs satīriķis un feļetonists vai žultainu ķengu autors Bezsaules norietā? Šo pretstatu virkni varētu turpināt un turpināt.

Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē tieši pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos. Tēls pie tagadējā Kongresu nama latviešu kolektīvajā atmiņā uz palikšanu iecementē citu Upīša “inkarnāciju” – padomju kolaborantu jau kopš pirmās okupācijas dienas, vienu no Latvijas neatkarības reprezentatīvajiem kapračiem, ar augstākajiem režīma apbalvojumiem godinātu literatūras ideologu. Un, ja ieklausāmies dažu laikabiedru, kā arī Upīša tuvinieku atmiņās, – iespējams, šīs rituālo pienākumu nastas nospiestu vecu un slimu vīru, kurš jau sen bija sapratis savu nožēlojamo lomu, tikai tad bija par vēlu.

Protams, pašreizējā kustība par Upīša skulptūras aizvākšanu no Kronvalda parka nav pamatota ar vēlmi atbrīvot rakstnieka piemiņu no padomju uzslāņojumiem. Galvenais jautājums ir par to, vai un kādā mērā pieļaujams godināt personas, kurām gan ir neatņemami nopelni savā pārstāvētajā nozarē, bet kuru godināšanu liedz aktīva sadarbība ar necilvēcīgiem, latviešu nācijai naidīgiem režīmiem. Ko no viņiem vajadzētu paturēt, bet ko – tomēr atmest. Atrast vidusceļu starp vēlmi saglabāt piemiņā literatūras dižgaru, bet neidealizēt un negodināt kolaborantu. Ja kāds vaicātu man, es dotu priekšroku tādai Upīša piemiņas aktualizācijai, kas pirmām kārtām saistīta ar viņa labākajiem darbiem. Lai garām Raganu krogam traucas kamanas ar Sūnu ciema zēniem Ješku un Andru, kuri kopā ar skroderi Bukstiņu smiedami ved mājās laimes lāča ādu. Lai mājup no Klidziņas pāri Dīvajas tiltiem savu ķēvi vada bramanīgais Brīviņu gruntnieks Jorģis Vanags. Lai pasauli skaidrām bērna acīm uzlūko mazais Jānis Robežnieks, un lai pa Rīgas ielām, norūpējies un rokas kabatās sabāzis, bet cerību nezaudēdams, steidzas Oļģerts Kurmis. Mums nav vajadzīgs brežņeviskā neostaļinisma kultūras kanonu iemiesojums bronzā, bet gan dzīvs cilvēks, kuru varbūt reiz, kad būsim tikuši skaidrībā ar pagātni, labākajā no savām “iepriekšējām dzīvēm” var iekļaut arī Latvijas Kultūras kanonā.

P. S. Sirsnīgi pateicos literatūrzinātniekam un Andreja Upīša muzeja darbiniekam Arnim Koroševskim, kura monogrāfijā Lielais noliedzējs esmu smēlies daudzus šajā rakstā izmantotus faktus par Andreja Upīša biogrāfiju.

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu:

101
20

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...