Iesaki rakstu: 
Divtūkstošo gadu pašā sākumā Boriss Grebenščikovs teica, ka ir iestājies Ūdensvīra laikmets, tāpēc ir neizbēgama matriarhāta restaurācija. Vai ir vērts politiskā plānošanā ņemt vērā arī viedokli, ko izsaka nevis politologs, sociologs vai ekonomists, bet gan mags, okulto zinātņu doktors un vizionārs? Domāju, ka jā. Kurš šaubās, lai paskatās uz Rietumiem – matriarhāts tik tiešām iestājas. Sievietes pārņem varu.
Ļoti ietekmīgās valstīs par valdību vadītājiem, ministriem, mēriem arvien vairāk kļūst sievietes. Parādās arvien vairāk sieviešu – uzņēmēju, sievietes – administratores, sievietes, kuras kādu vada, visbeidzot tikai vienkārši bez iemesla uzstājīgas un bezmērķīgi mērķtiecīgas sievietes.
Priesteru kompetence pakāpeniski pāriet pie Holivudas seriāliem un blokbaksteriem un līdz ar to arī pienākums uzturēt jaunas hierarhijas, kuras pazemina vīriešus un paaugstina sievietes. Starp personāžiem arvien retāk ir priekšnieki, bet priekšnieces uz katra stūra.
Stipri vīrieši izskatās mežonīgi un aprobežoti, viņu bezjēdzīgo enerģiju gudri vada pašpārliecinātas bābas un vecmāmiņas, kuras vada policijas departamentus, specvienības un pat veselus specdienestus. Pēdējā “Zvaigžņu karu” epizodē pēdējais džedajs, protams, ir meitene.
Rietumvalstīs izvērstā kampaņa pret vīriešu uzmākšanos sievietēm acīmredzot ir tikai sākums. Nākamajā etapā sievietes pieprasīs mainīties vietām – “tagad uzmāksimies mēs!”. Kādam taču ir jāizrāda iniciatīva, seksu, šķiet, neviens nav atcēlis. Labāk jau tā nekā nekā.
Precīzi konjunktūru jūtošie “britu zinātnieki”, kā ierasts, nepievīla. Kaut kāds nopietns ģenētiķis no Kentas universitātes gada sākumā publicēja rakstu, kurā pierādīja, ka “vīrišķajai” Y hromosomai, kura satur SRY gēnu (programma, kura reproducē cilvēku tēviņa dzimumpazīmes), evolūcijas gaitā ir jāpazūd. Un gēnu kopums, kuri “atbild” par zēnu nākšanu pasaulē, izkrīt no genoma. Faktiski tā ir delikāta (izmantojot saudzējošu inteliģentu terminoloģiju) visu mūsu, stiprā dzimuma pārstāvju, pasludināšana par deģenerātiem.
Kas notiek? Kas reāli notiek? Dziedāja taču kādreiz Džeimss Brauns (un meitenes viņam piedziedāja!): this is a man's world [Šī ir vīriešu pasaule]. Jā, un vēl pavisam nesen 50 Cent dziedāja to pašu.
Šī pasaule tik tiešām ir vīriešu izdomāta un radīta. Nepilnīga, bet nu, kāda ir, tāda ir. Mozus, Gautama, Šekspīrs, Ņūtons, Saladins, Žukovs, Koroļovs, Openheimers un citi ir visa, kas ir apkārt mums un mūsos, līdzautori. Kāpēc pēkšņi šo tik ļoti vīrišķīgo pasauli pārņem sievietes? Un, pats galvenais, kādēļ?
Eksistē neafišēta (ne tie laiki!), bet pietiekami izplatīta hipotēze, ka sievietes pacelšana (kā arī ar to kopā nākoša citu nevīrišķīgu izpausmju pacelšana) ir pagrimuma simptoms.
Grūti spriest, cik lielā mērā šī hipotēze ir nepareiza. To it kā viegli varot noliegt. Tiesa gan, tās piekritēji ir stūrgalvīgi un, kā viņiem šķiet, operē ar argumentiem un piemēriem.
Tā Aristotelis izskaidroja Spartas pagrimumu ar palielināto “vājā dzimuma” ietekmes pieaugumu. Nepārtraukto karu dēļ vīriešu skaits strauji samazinājās, liela daļa zemes īpašumu un kopā ar tiem arī vara pārgāja atraitnēm, kuras nebūt neskuma. Pat otrādi, ātri piemērojās un masveidā sāka nodarboties ar augļošanu, kas bija kaut kas neiedomājams kādreiz askētiskās tautas tikumiskai un ekonomiskai kārtībai. Sparta izbeidzās.
Kad imperatora Konstantīna māte Helēna pieņēma kristietību, tas iezīmēja pagāniskās Romas impērijas krahu. Drīz imperators pasludināja Helēnu par Augustu un par valsts reliģiju noteica Jēzus Vārdu Saula atstāstā, kas noliedza imperatora kultu un attiecīgi arī viņa valsts pamatus. Roma zaudēja valdošās pilsētas statusu, Impērija aizgāja uz austrumiem, kur vēl vairākus gadsimtus agonēja un lēnām kusa kā imitējošā “Romejas” lielvalsts laikā kad īstā Roma, Scīpiona un Cēzara Roma neatgriezeniski zuda.
Katrīnas Mediči aktīvā iejaukšanās triju savu dēlu, Francijas karaļu politikā notika uz episko Valuā dzimtas neveiksmju fona. Ar Elizabeti I beidzās Tjūdoru dinastija, un tronis pārgāja pie pēc viņas pavēles ar nāvi sodītās Marijas Stjuartes dēla. Bet karalienes Viktorijas laikā britu monarhija pilnībā zaudēja savas varas funkcijas un pārslēdzās uz rituālu un ceremoniālu pakalpojumu sniegšanu.
Tā saucamais “sieviešu sultanāts” (kurš ilga apmēram simt gadus, kad valsts pārvaldē dominēja sultānu mīļākās, sievas un mātes) daudzu vēsturnieku ieskatā bija lūzuma punkts un degradācijas sākums Lielajai Portai [Osmaņu impērijai].
Astoņpadsmitais, bābu, gadsimts ar visu tā ārējo spožumu atnesa nelabojamu kaitējumu Krievijas absolūtismam. Imperatores Annas, Elizabetes un divu Katrīnu ēra izcēlās ar virkni galma apvērsumu, šļahtas uzdzīvi un favorītismu. Un ar līdz tam neiedomājamu lietu – valdnieka, turklat divu un abu vīriešu, slepkavību, kas noveda pie monarha tēla desakralizācijas.
Ja iepriekšējos gadsimtos “cari” arī gāja bojā, tad tikai juku laikos un tikai “neīsti”, ne no Rjūriku vai Romanovu dzimtām (Godunovs jaunākais, Viltusdmitrijs un Viltusdmitrijs). Savukārt Pētera III un Ivana VI likvidācija bija īsta revolūcija, kas atvēra ceļu un deva metodi ne tikai Palenam, bet arī dekabristiem un pēc tam narodņikiem un boļševikiem.
Sieviešu ietekmes pastiprināšanās, protams, nav iemesls, bet tikai simptoms, dekadences manifestācija. Ne jau Aleksandra Fjodorovna sabrucināja Krievijas impēriju un ne jau Raisa Maksimovna – Padomju Savienību, bet par viņām neizbēgami atceras, runājot par Impērijas un Savienības pēdējām dienām.
Politiskā sistēma piesauc sievietes tad, kad pēc straujas izaugsmes attīstībā tiek sasniegta pēdējā, terminālā stadija. Tāpēc, lai gan ne visas valdnieces līdzinās žēlsirdīgām māsām, tomēr to valdīšanas paņēmieni un stils atgādina smagi slimā kopšanu, tukšas raizes bezcerīgā klīniskā situācijā.
Rietumos šodien matriarhālā demokrātija nomaina liberālo. Feminisms mīkstinoties un mimikrējot aizplūst no radikālajām sektām plašās tautas masās. Dāmu populisms šķiet ir kļuvis par visefektīvāko doktrīnu tiem, kuri tiecas pēc politiskās varas virsotnēm. Visas kārtējā Eiropas (precīzāk, Eiramerikas) “norieta” pazīmes ir kā uz delnas.
Bet ar ko nodarbojas vīrieši? Vieni steidzas izkalpoties jaunajām kundzēm un publiski paziņo kaut ko līdzīgu “uzskatiet mani par feministu”. Citi minstinās un nogaida. Vēl citi iedzer un uzkož tikpat bezbēdīgi kā iepriekšējā Zivs ērā.
Un tikai daži izredzētie (jeb noraidītie) zina, ka panīkums vienmēr ir pirms augšupejas. Viņi neskatās krītošajam pakaļ. Viņi cenšas saprast, kas drīzumā pacelsies. Un ir aizņemti ar patiešām vīrišķīgu nodarbošanos – izgudro un konstruē jaunu realitāti, kamēr viņu līdzgaitnieces vada novecojušo. Sievietēm viņi ir nodevuši to, ko uzskata par bezjēdzīgu – savu resursu nokalpojušās un salūzušās politiskās mašīnas, kura vairs nebrauc un neved, stūri.
Neviens negrib pārņemt varu, ja nesaprot, kas tajā ir ne tā noticis. Neviens, izņemot sievietes. Un, lūk, džentlmeņi laipni dod priekšroku draudzenēm breksitā, migrantu krīzē, nestrādājošajos sociālajos liftos, iestrēgušajā mediānajā ienākumā, uzpūšamajā ekonomikā, burbuļojošajos tirgos, neiespējamajā daudzpolārumā, neierobežotajā militarizācijā...
Sievietes ir uzrāpušās uz grimstošas politiskās konstrukcijas komandtiltiņa. Vīrieši ir nokāpuši līmeni zemāk un darbojas tur. Aiz matriarhāta fasādes, tā aizmugurē un pagrīdē viņi ir aizņemti ar spēku pārgrupēšanu un vērtību pārvērtēšanu. Viņi nākotnei veido līdz šim neiedomājamas lietas: bezcilvēku digitālo ekonomiku (kura sava bezcilvēciskuma dēļ ir tendēta uz necilvēciskumu)... inovatīvo karu ar tūkstošiem megadeath jaudu... hakeru un cita veida interneta kriminalitātes pārvēršanu par valdošo kārtu (līdzīgi kā no bandītiem un laupītājiem pirmsinterneta sabiedrībā veidojās aristokrātija un līdzīgi kā no amerikāņu “baroniem – laupītājiem” izveidojās mūsdienu kapitālistiskā elite)... reliģisku mācību, ko rada un uzspiež mākslīgais intelekts... globālo e-valsti, kura funkcionē uz totālas kontroles pamata kopā ar arvien jaunu fiktīvu brīvību masveida producēšanu...
Rītdien viss atkal būs man-made, cilvēku radīts, burtiski – vīriešu. Un tātad ne tik daudz labi, cik negarlaicīgi.
Katrā ģimenē mēdz būt, ka kaut kādas sadzīviskas grūtības reizēm noved vīrieti strupceļā. Pastrīdējies ar sievu, bērniem, visbeidzot pats ar sevi un neko nepanācis, vīrietis aiziet uz citu istabu. Ģimenē iestājas īslaicīgs matriarhāts. Vīrs, vientulībā izsmēķējis cigareti un piepumpējies trīsdesmit reizes, atnāk uz vakariņām, it kā nekas nebūtu noticis. Klasiskā kārtība atjaunojas. Un dzīve turpinās. Bet kaut kas tajā ir mainījies uz visiem laikiem.
Tas pats notiek arī planetārā mērogā. Cilvēcei ir grūtības. Mātes saimnieko. Bet tēvi atgriezīsies ar jaunu pasauli un jaunām spēļmantiņām priekš visiem.
* Kā raksta autors norādīts Vladislavs Surkovs, Krievijas Federācijas prezidenta palīgs. Avots: http://ruspioner.ru/honest/m/single/5725
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
