Iesaki rakstu: 
Pavisam vienkārši – burtiski pāris dienu laikā ir izrādījies, ka Latvijas elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, to darbības likumību un ētiskumu uzrauga sīks, nožēlojams un neveikls melis.
Šo meli sauc Ainārs Dimants – kādreiz viņš laikraksta Diena slejās kā komentētājs mācīja citus dzīvot, slavinot godīgumu, ētiskumu un caurspīdīgumu, pēc tam par visām šīm cildenajām lietām mācīja studentus.
Taču nu Dimanta kungs ir spēris vēl lielu soli uz priekšu un ticis pie laba amata, savas bijušās idejiskās krustmātes Sarmītes Ēlertes un citu tikpat izcili ētisku cilvēku atzīts par labu esam, lai uzraudzītu visus Latvijas elektroniskos plašsaziņas līdzekļus un par šo uzraudzīšanu arī saņemtu labu algu.
Valstiskais amats gan ar Dimanta kungu ir izspēlējis sliktu joku, nostādot viņu situācijā, kad vairs ne tukšā un skanīgā muldonībā, bet reālos darbos ir jāapliecina savs personiskais godīgums, ētiskums, caurspīdīgums un rūpēšanās par valsts naudu.
Un tad nu arī izrādījies, ka patiesībā, reālajos darbos Dimanta kungs ir viens sīks melis – turklāt neveikls melis, kurš vienus melus iedomājas piesegt ar vēl citiem.
Sākotnēji Dimants neparko nevēlējās atbildēt uz patiesībā gana vienkāršiem jautājumiem – kādus īsti pakalpojumus viņa vadītajai iestādei sniedzis bijušais žurnālists Jānis Domburs. Sak’, atšujieties, uz mani visādi dumji ētikas kodeksi vairs neattiecas!
Piespiests pie sienas ar oficiālu pieprasījumu, Dimants uzskatīja par prātīgāku vienkārši sameloties – re, padomes mājas lapā viss prasītais jau sen esot publicēts.
Meli, protams, bija izcili muļķīgi – jo Dimanta kungs acīmredzot neiedomājās, ka kāds taču varētu viņa iestādes mājas lapā patiešām ielūkoties un pārbaudīt, kas tieši tur publicēts.
Izrādījās – kaut kādas nieka sešarpus lappusītes, par kurām ar Dimanta svētību no budžeta naudas samaksāti divi tūkstoši latu.
Vai tas tiešām varētu būt viss? Tā kā Dimanta kungam šķita, ka nu gan visādiem uzmākoņām vajadzētu likties mierā, nācās piesaistīt administratīvo tiesu – un tā ētikas kodeksus sen aizmirsušajam Dimanta kungam par brīnumu uzskatīja, ka likums ir jāievēro arī šādiem te izbijušiem Dienas komentētājiem un morāles karognesējiem.
Ko darīt sprukās nonākušam melītim, saprotot, ka taisnība tūlīt, tūlīt nāks gaismā? Būtu cilvēkam pietiekami dūšas un godaprāta, viņš vienkārši atzītos – jā, nu, tā muļķīgi sanāca, vairāk tā nedarīšu, atvainojiet.
Bet mūsu elektronisko mediju galvenais uzraugs izvēlējās citu ceļu – pamēģināt paslepus nomainīt savas iestādes mājas lapā iepriekšējo „pētījuma” versiju ar steigā jaunizgatavotu, jau garāku, un cerēt, ka nu gan viss būs labi.
Bet atkal nav labi – jo meliem, kā zināms, ir īsas kājas pat tad, ja to autors ir cilvēks, kas ilgus gadus citus mācījis uzvesties ētiski un godīgi.
Protams, mums nav ne vismazāko ilūziju par to, ka, teiksim, jau nākamajā dienā citi plašsaziņas līdzekļu padomes ētiskie biedri principiāli nosodīs savu ētisko priekšnieku: tās vārnas, kas savāktas šajā iestādē, viena otrai acī nudien neknābs.
Tā nu atliek tikai izteikt līdzjūtību visiem Latvijas radio un TV kanāliem, kas tikuši pie šādiem uzraugiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
