Kad jums stāsta, ka Liepājas slimnīcā nomiris cilvēks, ko turēja aizdomās par sadarbību ar Krievijas Federālo drošības dienestu, padomājiet...

Kad saku “mafija”, tad ar to domāju kādu cilvēku grupu, kas, izmantojot dienesta stāvokli – sākot no mūsu drošības iestādēm, izmeklētājiem, prokuroriem un beidzot ar politiķiem – veic konkrētus pasūtījumu darbus, izliekoties, ka darba laikā viņi kalpo sabiedrības interesēm.

Turklāt šis pasūtījumu galds ir tik meistarīgi veidots, ka grupējums savus lielos vai tiešos priekšniekus faktiski neskar, atvēlot tiem publiski izteikties par atbilstošo iestāžu kaujas uzdevumiem, stratēģiskajām vīzijām vai taktiskajiem uzdevumiem. Kamēr tā sauktie mazie gariņi jeb dažādu līmeņu padotie tēlo nozares profesionāļus. Viņi tādi patiešām arī ir, jo labi izprot gan likumus un to nepilnības, gan precīzi ievēro procesuālo kārtību.

Praktiski ir tā, ka šajā pasūtījumu galdā tā formālā puse neskaitās, jo vispirms vajag cilvēku – vai kādu gadījumu. Un tad jau atkarībā no stāsta vai vajadzības tiek ne tikai piemeklēts likums, bet arī izrakņāts operatīvo iestāžu arhīvs, atrasti vai pierunāti liecinieki, cepti pierādījumi.

Valstī ir daudz tādu figurantu, kas strādā par lieciniekiem, kādu mirušu personu pārstāvjiem un tamlīdzīgi – strādā par tādiem, kas jums piedāvās sakārtot praktiski visu, kas attiecas uz tiesiskumu un kriminālprocesu.

Konsultanti drošības jautājumos, detektīvi. Visi jau neuzdienējas līdz posteņiem, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar būt noderīgi. Vai atceraties to 2018. gada februāra dienu, kad SAB un KNAB priekšnieki preses konferencē teica, ka Rimšēviča nodarījums un tam savāktie pierādījumi neprasīs ilgu laiku, lai to nokārtotu. Kopš tās dienas ir pagājuši pieci gadi… Un runa nebija par kādu dzērājšoferi, bet par tā brīža vienu no augstākajām Latvijas amatpersonām. Kā teiktu šo laiku ģenerālprokurors – godīgus cilvēkus tāpat vien neiztur. Piekrītu.

Aiztur negodīgos – pieķerot viņus izdarītajā noziegumā, apsūdzot un tiesājot. Un, protams – ieliekot cietumā. Bet kāpēc, kādu aizturot, mēs ik pa laikam nonākam apstākļos, kas visu šo augstāk minēto lietu kārtību pēkšņi… apstādina, iesaldē, velk garumā, atliek… Vai arī – izbeidz pierādījumu trūkuma dēļ. Var jau teikt, ka uzņēmējs Māris Martinsons spēj noalgot labākos advokātus, bet tā, ka no viņam inkriminētajiem astoņiem dažādiem procesiem dažādu iemeslu dēļ ir izbeigti septiņi… Tas gan laikam nebūs stāsts par advokātiem.

Kas nomira Liepājā? Viņa vārds ir Igors Bobirs, un viņam bija 52 gadi. Vēl var mediju annālēs atrast, ka viņš strādājis VDK jeb čekā, bet Latvijas pilsonību ieguvis naturalizācijas kārtībā 2005. gadā. Ja parēķina, kad nelaiķis beidza skolu, tad tā ir pagājušā gadsimta astoņdesmito/deviņdesmito gadu mija. Kad mainījās iekārta, kad Latvija atguva neatkarību. Bobira nonākšana PSRS Valsts drošības komitejas ietekmes zonā neizbrīna, jo čeka astoņdesmito gadu beigās ļoti intensīvi apstrādāja un vervēja nākotnes “latviešus”. Izbrīna, ka šī persona tiek pie pilsonības – naturalizācijas kārtībā, bet jau neatkarīgajā Latvijā.

VDK tīklu asarītis starp mūsu sarkanbaltsarkanajām dīķa ūdenrozēm! Tas, ka Bobira darba vieta ilgus gadus ir privāta kompānija – apodrošinātāji no BTA –, arī ir pārdomu vērts. Loģiski, ka viņš atbild par šīs firmas drošības dienestu. Tur palīdzējis nonākt arī tādam advokātam Jānim Dambītim, kas vēlāk būs redzams Finanšu ministrijā – staigājam ministru padomnieku kurpēs. Te mums jāpiesaka arī bijušais KNAB lāčplēsis Juris Jurašs (attēlā), jo Dambītis ar Jurašu ir kursa biedri – ak, šie skaistie studiju gadi! – un tas, ka kaut kad vēlāk Igors Bobirs pirks no Juraša kaut kādu īpašumu.

Kaut kad vēlāk, kad Jurašs jau būs deputātos, bijušais KNAB ērglis reģistrēs konsultācijas firmu “Immunitas” ar juridisko adresi Klijānu ielā 23. Protams, tā ir tikai sakritība, ka arī Igora Bobira veidotās firmas reģistrētas tajā pašā adresē. Bet – tā jau vairs nav sakritība, kad 2015. gadā krogā “Brālis”, Bobirs ar Dambīti aicina uz sarunu Jurašu, kur viņam stāsta par viena miljona eiro lielu kukuli, ko vajag izstrādāt kādā skaļā kriminālprocesā.

Pieņemsim, ka kursa biedri ar draugiem todien dzēra alu un zirgojās, vienīgi jocīgi, ka Jurašs pēc šīs tikšanās raksta ziņojumu KNAB priekšniekam – ka ticis kukuļots, savukārt vēlāk viņš ar savām rokām šo visu nezin kāpēc publisko medijiem – sagraujot operatīvo izmeklēšanu… Glāba savus “alus brāļus” un pie reizes taisīja skaļu politisko karjeru? Pieņemsim… Bet ko domāt par pašu kukuļa piedāvāšanas sarunu? Cilvēki nozarē zināja, ar kuru tieši ir jārunā par šādu gadījumu?

Jūs taču saprotat, ka čekisti un bijušie Policijas akadēmijas absolventi no darba brīvajā laikā netiekas, lai uzspēlētu “monopolu” vai risinātu krustvārdu mīklas… Vai nav dīvaini, ka Jurašs vēlāk ar “Immunitas” zīmogiem konsultēs skandalozo krievu baņķieri Grigoriju Guseļņikovu, kas mierīgi nolaida vienu banku pa burbuli, bet – neviens Latvijā viņam pakaļ neskrēja un neprasīja atbildēt par noziegumu, kurā bija acīmredzams iepriekšēja nodoma plānojums? Bondaram skrēja pakaļ, Priedītim skrēja, Belokoņam skrēja – Guseļņikovam ne…

Bobiru kopā ar vēl trīs citiem aiztur Valsts drošības dienesta darbinieki šī gada augustā, apsūdzot viņu sadarbībā ar Krievijas Federālo drošības dienestu un darbībām, kas vērstas pret Latvijas valsti. Ja pašķirsta bijušā Iekšlietu ministra Jāņa Ādamsona failus, kuru arī apsūdz par spiegošanu Krievijas labā, tur Igors Bobirs un Juris Jurašs tiek minēti vienā nabas saitē – kā cilvēki, kas pārstāv “valstisko ONG” jeb organizēto noziedzīgo grupējumu, kas iefiltrējies starp valsts institūcijām.

Ādamsons savās piezīmēs raksta, ka “I.Bobirs ir tas cilvēks, kuru J.Jurašs sūta pieņemt neatļautus labumus vai kukuļus no trešajām personām (klientiem)”. Ādamsons arī abus personāžus min kontekstā ar cigarešu kontrabandu un “jautājumu sakārtošanu ar VID”. (www.pietiek.com) Spiegu spēlītes? Vai arī – Valsts drošības dienests ir sācis drupināt Juraša shēmas un spiegošana ir tikai kā izdomāts iegansts, lai paņemtu to bariņu aiz pautiem?

Citēšu tobrīd vēl dzīvā Igora Bobira advokāti Allu Barbašu, kas 2023. gada 3. septembrī apgalvoja medijiem, ka viņas klients “ir atklāts, gatavs sadarbībai, viņš ir gatavs sniegt visu viņa rīcībā esošo informāciju, lai drošības dienests varētu gūt pārliecību, ka šis ir pārpratums”. Ielāgojiet – Bobirs bija gatavs sadarbībai un šo faktu padarīja publisku. Vai citādi izmeklētāji viņu nesadzirdētu, vai arī – savas nostājas publiskošanai bija pavisam cits mērķis.

Ņemiet vērā, ka no tiem četriem aizturētajiem, kas bija Bobira komplektā, vienu neapcietināja, savukārt trīs citus gan, apzināti izkaisot viņus pa dažādiem iepriekšējās izmeklēšanas izolatoriem... Tā Bobirs nonāk Liepājā. Kādos apstākļos viņš tur atradās, kā tika uzraudzīts, pieskatīts – nav ne jausmas.

Bet 52 gadu vecumā parasti nemirst… Mirst viņš Liepājas slimnīcā. Viņu nenosargā? Viņa advokāte pēc šīs nelaimes nekādus paziņojumus neizplata, bet sieva gan saka, ka “uz mirušā vīra ķermeņa nekādas vardarbības pēdas nav saskatījusi”. Kāpēc viņa grib publiski pateikt, ka nav bijusi vardarbība?

Sekcijā gan jau atklātu, kas par vainu – bet to nezin kāpēc sieva negaida. Jums, protams, paliks silti ap sirdi un kājām, kad precizēšu Bobira advokātes identitāti. Alla Barbaša ir bijusī Jura Juraša sieva – viņa arī kādreiz strādāja KNAB. Jau minētā krievu uzņēmēja Guseļņikova Rīgas bankā viņa sniedza juridiska rakstura konsultācijas.

Vai Bobiru novāca? To jums neviens tagad nepateiks, vienīgi ir acīmredzams, ka kaut kas šobrīd pie galda un ap to sapītajiem tīkliem notiek. Pilsētā runā, ka Valsts drošības dienests ir nodevis vēstījumu brašajam Ukrainas frontes karavīram Jurim Jurašam, lai viņš kādu dienu tomēr atgriežas mājās – jo viņu te gaida…

Starp citu, kas attiecas uz vēstījumiem. Grāmatā “Aprakt dzīvu pie karātavām” (jau pieejama visās Latvijas grāmatnīcās), ir aprakstīta advokāta Romualda Vonsoviča epizode, kurā viņš 2017. gada oktobrī, sev netipiski atklāti un publiski, brīdina Latvijas sabiedrību, citēju: “Man ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka ir ārkārtīgi ietekmīgas un resursiem pārbagātas personas “tuvajā pierobežā” un viņu vietējie izpalīgi, kuru iespējas arī 2017. gadā sniedzas tik tālu, lai varētu panākt neatkarīgās Latvijas Republikas tiesībsargājošajās iestādēs nepamatotu kriminālprcesu ierosināšanu pret cilvēkiem, kas stājas ceļā, kavē vai traucē šo ietekmīgo personu mērķu sasniegšanu.”

Bažīgo vēstuli advokāts noslēdz ar frāzi par “korumpētām Latvijas valsts policijas amatpersonām”… Kas zīmīgi? Nekāda ārēja reakcija no policijas, tiesību sargājošajām iestādēm, par politiķiem pat nerunājot. Murgs! Varbūt Vonsovičs tomēr savu panāca, pievērsa uzmanību, kādu nobaidīja, bet – to gudri neafišē? Iespējams. Tiesa, kad par šo dažus mēnešus vēlāk pie viņa interesējās tā brīža Latvijas bankas prezidents Rimšēvičs… Lūk, te nu būs cita intriga. Kas notika tālāk? Atveriet jau minēto grāmatu, kurā šī epizode ir pabeigta.

Tur jūs ieraudzīsiet arī kopgalda darbojošās personas – ar uzplečiem un bez, tur atradīsiet arī metodoloģijas īso kursu – kā pasniegt un servēt kriminālprocesu… Protams, viss tiesiskuma un likuma vārdā. Kā citādi?! Starp citu, tās slavenās Taureņu pirts sarunas, ko kāds paņēma no KNAB arhīva plaukta, savulaik tika atzītas par neizmantojamām kā pierādījums – tas bija laikā, kad birojā strādāja Jurašs…

Nojaušat, kam kalpo arhīvi ar nevajadzīgiem ierakstiem? Kad jums stāsta, ka Liepājas slimnīcā nomiris cilvēks, ko turēja aizdomās par sadarbību ar Krievijas federālo drošības dienestu, darbībās pret Latviju – padomājiet… Kāpēc tas notika slimnīcā, vai viņš patiešām spiegoja, kā viņš zināja tos valsts dienesta cilvēkus, kam Rīgas alus bārā piedāvāt miljons eiro lielu kukuli?

Ir skaidri redzams, ka mūs čakarē… Nav saprotams – kāpēc šo visu neizdodas sakārtot?

Novērtē šo rakstu: