Kad, kurā brīdī, aiz kurām durvīm un kurš apstiprina līdzfinansējumu „tautas sportam”?

Hm. Pirmkārt, kāds federācijām un mākslīgiem galviņu limitiem sakars ar sabiedriski nozīmīgiem tautas sporta pasākumiem? Vai tautas sporta pasākumu organizatori var pretendēt uz valsts finansējumu, tikai būdami federāciju sistēmas sastāvā? Konkursā nauda taču būtu jādala pēc būtības, ļaujot organizatoriem uz finansējumu pretendēt saskaņā ar savu pasākumu nopelniem neatkarīgi no federācijām un limitiem.

Otrkārt, ja nozīmīgu pasākumu – Eiropas un pasaules čempionātu, dažādu kausu posmu un fedkapu – organizēšanai Latvijā valsts nekautrējas piešķirt līdz pat 370 tūkstošiem un vairāk uz pasākumu, kāpēc gan lai sabiedriski un starptautiski nozīmīgi tautas, jaunatnes un augstskolu sporta pasākumi kopā nevarētu apēst nieka pusmiljonu?

Mēnesi vēlāk Latvijas Sporta federāciju padomes mājaslapā pārlapoju konkursa rezultātus. Pusmiljons krīzes naudas līdz galam neizprotamās proporcijās izdalīts, pa bišķim aplaimojot gan sabiedriski vairāk, gan mazāk nozīmīgus, gan ar tautas sportu nekādā sakarā neesošus projektus.

Par dažiem "sabiedriski nozīmīgajiem" tautas sporta pasākumiem, kas konkursā atbalstīti ar summām no pieciem līdz trīsdesmit pieciem tūkstošiem un kuriem saskaņā ar nolikumu jābūt gan masveidīgiem, gan tradīcijām bagātiem, gan ar milzu publicitāti un nākotnes potenciālu lepoties spējīgiem, piedodiet, neko neesmu dzirdējis.  

Jūs teiksiet: Nord, draugs, ja ārpus skriešanas ne par ko citu neesi dzirdējis, tā tava problēma. Atvainojos, protams, ka, piemēram, par Latvijas jātnieku dienu, kurai konkursā piešķirtais valsts līdzfinansējums 22 000 apmērā ir gandrīz 1,4 reizes lielāks par Rimi Rīgas maratonam piešķirto, neko neesmu dzirdējis.

Gan jau ierēdņi godprātīgi darīs savu darbu un no jātniekiem paprasīs 1,4 reizes lielāku atdevi nekā no maratona jeb vismaz vairāku desmitu tūkstošu jātnieku dalību, vismaz desmit tūkstošus jaunās paaudzes zirgu entuziastu, daudzus tūkstošus jātniektūristu, kas speciāli pasākumam ieradīsies valstī, iespaidīgu publicitātes un pasākumu kampaņu vismaz gada garumā, kā arī miljonos eiro mērāmu ekonomisku ietekmi. Tik nozīmīgu jātnieku dienu tiešām būtu grēks neatbalstīt.

Cits jautājums – ar kādu summu? Ja esat jauniņais(-ā) sportā, sponsorēšanā un pasākumu organizēšanā, tad pieci, desmit, padsmit vai pat divdesmit divi tūkstoši, kurus tautas sporta pasākumiem apmaiņā pret "sabiedrisko nozīmīgumu" ar pompu izdāļā konkursā, var šķist milzu nauda.

Es neesmu jauniņais. Pasākumus un sponsorēšanas projektus, kuru budžeti sākas ar sešu ciparu skaitļiem, esmu veiksmīgi attīstījis un pārdevis jau kopš 2000. gadu sākuma, tāpēc varu pačukstēt – lai uzbūvētu un ilgtermiņā attīstītu jebko sabiedriski nozīmīgu, piemēram, pieci tūkstoši (ieskaitot PVN) līdzfinansējuma ir tieši nekas. Ķeksītis. Noorganizēt par to var neko. Sabiedriskā nozīmība no tāda ķeksīša nekāda. 

Mans ieteikums valstij būtu turpmāk, it īpaši, ja runājam par konkursiem sabiedriski nozīmīgiem tautas sporta pasākumiem, ar piecīšiem vispār nekrāmēties. Vienkārši netērēt resursus, administrējot, uzraugot un māžojoties ar atdeves rēķināšanu.

Valsts atbalstam būtu jāsākas ar 100 tūkstošiem, bet atbalstāmā pasākuma budžets jānosaka, teiksim, vismaz pusmiljona līmenī. Tas, lūk, beidzot, būtu mērogs, kuru varētu sākt dēvēt par sabiedriski nozīmīgu, līdzfinansējums, par kuru tautas sporta organizatoriem jēga iespringt, un sabiedriskā atdeve, par kuru valstij nav kauns.

Otrs ieteikums – nemēģiniet, lūdzu, federāciju sistēmas atbalsta konkursus mums, tautas sporta organizatoriem, ietirgot kā "sabiedriski nozīmīgu tautas sporta pasākumu atbalsta" konkursus. Rezultāti taču ir publiski. Institucionāliem federāciju projektiem paredzēto valsts līdzfinansējumu nākamreiz sarūpējiet citur.

Tautas sporta konkursi gan nav vienīgā pilnmēness izpausme, ar kuru nācies saskarties valsts sporta finansējuma gaiteņos. Kā starptautiski nozīmīgu vieglatlētikas sacensību organizators vēlos redzēt precīzu mehānismu, kas paredzētu kārtību, kādā starptautiska līmeņa pasākumi var (vai nevar) pretendēt uz valsts līdzfinansējumu. Lai arī formāla procedūra pastāv, praksē tā ir necaurspīdīga, necaursitama un nesaprotama. 

Labākais, ko esmu panācis, piemēram, ir uzslava un sitiens uz pleca, sak, malacis, pasākums labs, viss forši, neticama ekonomiskā atdeve valstij, bet naudas nav (nav taisnība, starp citu, jautājums tikai par prioritātēm).

Varbūtība tikt pie nozīmīga valsts līdzfinansējuma daudz lielāka ir Nacionālajā sporta padomē organizētajā "loterijā", kuru sauc "līdzekļu piešķiršana no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem" un kura parasti notiek gada beigās, kad ar līdzfinansējumu vairāku simtu tūkstošu apmērā tiek apdāvinātas daudzas federācijas un saistīto pasākumu organizatori.

Pēc kādiem kritērijiem, kad un kurā brīdī, aiz kurām durvīm un kurš šo līdzfinansējumu apstiprina un kur jāpiesakās – tas sabiedriski nozīmīgu tautas sporta pasākumu organizatoriem pagaidām ir noslēpums.

* Rīgas maratona rīkotājs

Pārpublicēts no diena.lv

Novērtē šo rakstu: