Kā tagad pareizi vajadzētu „apgūt” Eiropas naudu

Ar tik dramatisku ekonomikas kritumu Eiropa nav saskārusies kopš Otrā pasaules kara. Tāpēc gaidāmos glābšanas plānus var salīdzināt tikai ar Māršala plānu. Gan pēc apjomiem, gan pēc nozīmes visai Eiropai.

Veselīga latviešu–krievu skepse attiecībā pret jebkādiem globālajiem plāniem ir saprotama. Kur esam mēs, un kur ir Māršala plāns? Šādu jautājumu bieži uzdod Latvijas iedzīvotāji.

Patiesībā mēs un jebkurš Māršala plāns vēl ilgi būsim saistīti. Pēc dažādiem aprēķiniem, līdz 20% no budžeta izdevumiem atsevišķos gados veidoja līdzekļi no Eiropas fondiem. Ja mēs skatāmies uz Rīgu – sākot ar VEF kultūras pili un LNMM, beidzot ar skolām, promenādēm un tiltiem. Tas viss tika remontēts ar lielāku vai mazāku Eiropas Savienības līdzfinansējumu. ES dažādu iemeslu dēļ var patikt un var nepatikt. Var mīlēt vai nemīlēt globalizāciju. Bet izkļūt no jaunās pasaules mēroga krīzes Latvijai ir izredzes tikai kopā ar ES.

Vienlaikus tiek runāts par to, ka ir jāatbalsta tikai moderna ekonomika, bet "vecmodīgajiem" ekonomikas sektoriem, piemēram, automobiļu vai naftas ražotājiem, atbalsts nav jāsniedz. Tajā ir liela daļa loģikas. Ieguldīt miljardus Eiropas nodokļu maksātāju naudas patiešām nepieciešams pirmām kārtām mūsdienīgā, digitālā, zaļā ekonomikā. Un, iespējams, atsevišķos gadījumos tik tiešām mums būtu jāpieturas pie principa – nereanimēt.

Taču ir viena svarīga nianse – var neatbalstīt "vecmodīgās" nozares, bet vitāli svarīgi ir atbalstīt cilvēkus, kas šajās nozarēs strādā, lai viņi varētu apgūt jaunas prasmes un atrast jaunas darba iespējas.

Mūsu valsts ir pārdzīvojusi vērienīgas ekonomiskās pārmaiņas 90. gados, pāreju no plāna un sociālisma uz tirgu un brīvo ekonomiku. Jaunās nozares parādījās no nulles. Tad jauns bija pilnīgi viss – no tirdzniecības līdz bankām. Vecā ekonomika un kopā ar to arī visa rūpniecība izzuda teju acumirklī. Šīs pārejas izmaksas bija milzīgas – desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju pazaudēja darbu un tā arī nespēja vairs atgriezties darba tirgū. Viņi bija gudri, talantīgi, izglītoti, bet viņu iemaņas neatbilda toreizējām, jaunajām, prasībām. Inženieri, zinātniskie darbinieki utt. devās strādāt krāmu tirgos.

Tā kļuva ne tikai par personīgu katastrofu tiem, kas nespēja atrast savu vietu jaunajos ekonomikas apstākļos, tā kļuva par visas Latvijas katastrofu, jo mūsu valsts pazaudēja milzīgu cilvēcisko potenciālu.

90. gadu sākumā nevienam nebija pieredzes vērienīgā ekonomikas transformācijā, Latvija nebija ES dalībvalsts. Toreiz mēs varējām rēķināties tikai ar kredītiem un SVF padomiem, humāno palīdzību un savu entuziasmu.

Šobrīd tieši tādām valstīm kā Latvija ar tās deviņdesmito gadu pieredzi ir jāieņem visaktīvākā pozīcija ES. Jaunajam, ambiciozajam daudzgadu ES budžetam kopā ar vēl ambiciozāku Atjaunošanas fondu ir jākļūst par krīzes pārvarēšanas un ekonomikas modernizācijas pamatu. Bet ne mazāk svarīga kļūst palīdzība un atbalsts darbiniekiem no ne tik ļoti mūsdienīgiem ekonomikas sektoriem. Tai ir jābūt vienai no galvenajām prioritātēm kā daudzgadu budžetā, tā arī Atjaunošanas fondā!

Latvijā šobrīd runā par to, ka daudziem šī brīža aviācijas, tūrisma un tranzīta sektora darbiniekiem būs jāmaina profesija. Šādi izteikumi nedrīkst būt akadēmiski faktu konstatējumi. Jau šobrīd ir jāgatavojas tam, lai no visiem mums pieejamiem finanšu līdzekļiem palīdzētu ikvienam Latvijas iedzīvotājam apgūt jaunas iemaņas un jaunas iespējas darbam. Turklāt ļoti gribētos, lai šīs jaunās darba iespējas būtu arī Latvijā.

Latvijai ir pieredze globālās ekonomiskās pārmaiņās. Mēs vairs neesam vieni, mēs esam daļa no lielās ES. Mums pašiem sevi jāspēj pasargāt no 90. gadu kļūdām. Un neļaut pieļaut kļūdas mūsu kaimiņiem Eiropā.

Novērtē šo rakstu: