Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā kā Krievijas iebrukums Ukrainā ir apstājies un iebrucēju spēki ir novirzīti uz kaujām Ukrainas austrumos, karā sākusies jauna, tumšāka un bīstamāka fāze. Mariupole sniedz priekšstatu par nākotni.

Vladimiram Putinam, kurš deva pavēli sabombardēt Krievijas pilsētu Grozniju, lai to “atbrīvotu”, un kurš pievienojās Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam, lai iznīcinātu Alepo, noteikti nav sirdsapziņas pārmetumu par cilvēku masveida iznīcināšanu. Turklāt karš Ukrainā ir nepārprotami izšķirīgs pašam V. Putinam. Krievijas diktators zina, ka viņš nevar zaudēt, neriskējot ar savu režīmu un pat dzīvību.

Tāpēc, turpinoties kaujām, ja viņš būs spiests izvēlēties starp apkaunojošu atkāpšanos un vardarbības līmeņa palielināšanu, mums būtu jāsagatavojas sliktākajam. Galējā gadījumā tas varētu ietvert kodolieroču pielietošanu.

Atrodot arvien vairāk pierādījumus, ka Krievijas spēki ir iesaistījušies šausminošās nevainīgu civiliedzīvotāju slepkavībās, ASV un to sabiedrotie Eiropā saskaras ar pieaugošu spiedienu iejaukties, kas draudētu būtiski paplašināt kara mērogu.

ASV prezidents Džo Baidens ir mobilizējis globālu koalīciju, kas tagad Krievijai piemēro visplašāko sāpīgāko sankciju kopumu, kāds jebkad pieredzēts. Viņš ir izolējis V. Putinu un viņa atbalstītājus, padarot viņus par izstumtajiem lielākajā daļā Rietumu pasaules.

Kopā ar NATO sabiedrotajiem Amerikas Savienotās Valstis arī piegādā milzīgu daudzumu ieroču ukraiņiem, kuri drosmīgi cīnās par savu brīvību. Tomēr daudzi amerikāņi jautā, ko vēl Baidena administrācija var darīt, lai apvaldītu agresoru. Daudzi eksperti un politiķi aicina noteikt lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas reģioniem vai nodot Kijivai Polijas “MiG-29” lidmašīnas.

Tomēr šajās prasībās netiek ņemta vērā aukstā kara galvenā mācība: ja kodolvalstu lielvaru bruņotajiem spēkiem kādreiz būtu jāiesaistās karstajā karā, kurā katrai no tām vajadzētu nogalināt vai vismaz apsvērt iespēju par simtiem tūkstošu cilvēku nogalināšanu, tas saīsinātu ceļu līdz iespējamai kodolkatastrofai. Kā hrestomātisks piemērs šādai situācijai ir 1962. gada Kubas raķešu krīze.

Kad ASV spiegu lidmašīna pieķēra Padomju Savienību mēģinājumos Kubā ievest un izvietot kodolraķetes, prezidents Džons Kenedijs nekavējoties nolēma, ka šāda PSRS rīcība ir nepieņemama. Viņš stājās pretī Ņikitam Hruščovam, un tā sākās Kubas jūras blokāde, kas noslēdzās ar ultimātu, kurā tika draudēts ar gaisa triecieniem pa padomju raķešu atrašanās vietām.

Vēsturnieki ir vienisprātis, ka šis bija bīstamākais brīdis pasaules vēsturē. Dž. Kenedijs brālim Bobijam privāti atzina, ka, viņaprāt, iespēja, ka konfrontācija beigsies ar kodolkaru, ir “viens pret trim”. Nekas no tā, ko vēsturnieki ir atklājuši gadu desmitos, nav palīdzējis šīs izredzes palielināt. Ja šis karš būtu sācies, tas būtu nozīmējis 100 miljonu amerikāņu un vēl vairāk krievu nāvi.

Šajā krīzē gūtās mācības ir devušas pamatu ASV kodolpolitikas darbībai turpmākajos gadu desmitos. Pēc 60. gados piedzīvotās konfrontācijas mūsdienās daudziem analītiķiem līdzīgas situācijas atkārtošanās bija kļuvusi teju neiedomājama.

Džo Baidens un viņa administrācijas galvenās amatpersonas šo pamatprincipu pārzina. Tāpēc, izstrādājot stratēģiju, kā stāties pretī V. Putina mestajam izaicinājumam, ASV prezidenta administrācija apzinās, ka Krievijas nacionālās drošības stratēģija paredz kodolieroču izmantošanu noteiktos apstākļos pat tad, ja otra puse tos nav izmantojusi vai nav draudējusi izmantot.

Viņi ir izpētījuši Krievijas militārās mācības, kurās Krievijas bruņotie spēki praktizē to, ko doktrinālā valodā sauc par “situācijas eskalēšanu ar mērķi deeskalēt situāciju”. Tā paredz taktisko kodolieroču izmantošanu, lai novērstu liela mēroga konvencionālos draudus Krievijai vai tās sabiedrotajiem.

Piemēram, ja V. Putins konstatēs, ka viņa bruņotie spēki cieš baisu sakāvi konvencionālajā kaujas laukā, nav izslēgts, ka viņš varētu mēģināt piespiest Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kapitulēt, izmantojot taktiskos kodolieročus – proti, mazākas jaudas kodollādiņus ar postošām sekām. Šāds trieciens varētu tikt dots pa kādu no Ukrainas mazākām pilsētām. Ja Amerikas Savienotās Valstis šādā situācijā atbildētu, varētu sākties vēl bīstamāka kodolspēle, nekā tika piedzīvota 1962. gadā Karību krīzes laikā.

Kā sauszemes konfrontācijas pārtop par kodolkaru

Kā notikumi 1962. gadā varēja novest pie kodolkara? Šīs krīzes analītiķi ir identificējuši vairāk nekā duci iespējamu ceļu, kas varēja novest pie Amerikas pilsētu iznīcināšanas. Viens no tiem – fakts, ka tobrīd Kenedijam tā arī nebija zināma visa informācija. Kenedijam un viņa līdzgaitniekiem galvenais jautājums bija neļaut Padomju Savienībai Kubā uzstādīt vidējas darbības rādiusa kodolraķetes, kas varētu dot triecienu ASV kontinentālajai daļai.

Tomēr viņi nezināja, ka Padomju Savienība bez vidējā darbības rādiusa raķetēm Kubā jau bija izvietojusi vairāk nekā 100 taktisko kodolieroču. Turklāt Kubā atradās 40 000 padomju karavīru, kuriem bija gan tehniskā iespējas šo ieroču izmantošanai, gan vajadzīgās atļaujas šī arsenāla pielietošanai uzbrukumā.

Iedomājieties, piemēram, ka šīs liktenīgās krīzes divpadsmitajā dienā Hruščovs būtu kategoriski noraidījis Kenedija pēdējo un galīgo piedāvājumu to atrisināt. Kenedijs bija ierosinājis vienošanos, kurā Amerikas Savienotās Valstis apņemtos nekad neiebrukt Kubā, ja Padomju Savienība izvāktu savas raķetes, ko viņš papildināja ar privātu ultimātu, kurā draudēja uzbrukt Kubai 24-48 stundu laikā, ja Hruščovs atteiksies.

Paredzot negatīvu reakciju, Kenedijs jau bija apstiprinājis bombardēšanas kampaņu, lai iznīcinātu visas raķetes uz salas. Tāpat bija paredzēts arī tiešais iebrukums Kubas iekšienē, lai nodrošinātu, ka visi triecienos neizmantotie ieroči tiek iznīcināti. Taču gadījumā, ja ASV karaspēks dotos uz Kubu pildīt virspavēlnieka uzdevumu, tas nonāktu PSRS taktisko kodolieroču mērķos. To atomieroču sniedzamības zonā, par kuru klātbūtni amerikāņiem vispār nekas nebija zināms. Šo ieroču izmantošana būtu nogremdējusi amerikāņu kuģus, kas dotos uz Kubu. Tāpat tie, iespējams, trāpītu Floridas ostām, no kurām uz Kubu būtu devušies amerikāņi.

Tādā brīdī Hruščovs, visticamāk, būtu pavēlējis sākt gatavoties 20 padomju starpkontinentālo ballistisko raķešu palaišanai, kas spētu nogādāt kaujas galviņas dziļi ASV teritorijā. Tad Kenedijs būtu saskāries ar briesmīgu dilemmu – viņš varētu pavēlēt veikt preventīvu uzbrukumu padomju kodolarsenālam, uzbrukumu, kas, visticamāk, nespētu iznīcināt visus padomju kodolieročus, ko tie varētu izmantot desmitiem miljonu amerikāņu nogalināšanā, vai arī riskēt un neuzbrukt, skaidri apzinoties, ka ar šādu soli viņš ASV atstāj neaizsargātas pret visa padomju kodolarsenāla uzbrukumu, kas varētu izraisīt vairāk nekā 100 miljonu nāvi.

Par laimi, lai cik briesmīgs būtu Krievijas karš pret Ukrainu, risks, ka tas beigsies ar kodolkonfliktu, ne tuvu nav tik liels kā Karību krīzes laikā.

Te nu ir divi galvenie iemesli, kāpēc Putina iebrukums nav kļuvis par 1962. gada raķešu krīzes turpinājumu. Pirmkārt, Putins ir ļoti centies neapdraudēt svarīgas ASV nacionālās intereses, tostarp izvairoties pārkāpt ASV novilktās “sarkanās” līnijas, piemēram, uzbrūkot kādai no NATO dalībvalstīm, otrkārt, Baidens jau no paša sākuma bija apņēmības pilns nepieļaut, ka Ukrainā notiekošais pāraug plašākā karā.

Preventīvā atturēšana

Baidena reakcija uz Putina izaicinājumu ir apliecinājusi nepārprotamu stratēģisku skaidrību par Amerikas nacionālajām interesēm. Baidens izprot reālos riskus, ka, nepareizi rīkojoties, dinamika Ukrainā var izraisīt kodolkaru. Viņš arī zina, ka Amerikas Savienotajām Valstīm nav nekādu vitāli svarīgu interešu Ukrainā, kas nav NATO dalībvalsts.  Līdz ar to Vašingtona var nesniegt NATO 5. panta garantijas Kijivai, kas nav NATO dalībvalsts. Tādējādi Baidena iesaistīšanās karā ar Krieviju Ukrainas dēļ varētu būt vislielākā un, iespējams, pēdējā kļūda ASV ārpolitikā.

Apņēmīgi cenšoties to novērst, Baidens, Krievijas karaspēkam aplencot Ukrainu, skaidri norādīja, ka ASV karaspēka nosūtīšana karot Ukrainā “nav apspriežama”. Kopš tā laika Baidena komanda ir vairākkārt uzsvērusi šo punktu. Neatkarīgi no tā, cik sāpīgi ir Putina noziegumi, ASV karaspēka nosūtīšana aizstāvēt ukraiņus nozīmētu karu ar Krieviju. Šis karš varētu pāraugt kodolkara armagedonā, kurā par upuriem kļūtu ne tikai ukraiņi, bet arī viņu kolēģi Eiropā, Krievijā un ASV. Kopumā, kā teica Baidens, ASV “necīnīsies trešajā pasaules karā Ukrainā”.

Baidena kritiķi ASV Kongresā tagad apgalvo, ka viņa piesardzība izprovocējusi Putina iebrukumu. Saskaņā ar republikāņu senatora Toma Kotona teikto “Baidena piekāpšanās izprovocēja Putinu”. Ja Savienotajām Valstīm būtu bijis tāds spēcīgs prezidents kā Džordžs Bušs, un viņa sabiedrotie, iebrukums nekad nebūtu noticis, apgalvo Kotons.

Padomājiet par Putina iebrukumu Gruzijā 2008. gadā. Bušs bija prezidents, un notikumi Gruzijā bija ļoti līdzīgi notikumiem Ukrainā pirms Krievijas iebrukuma. Tajā laikā Gruzijas centienus stāties pretī Krievijas atbalstītajiem separātistiem Putins uzskatīja par nepieņemamiem draudiem. Pēc tā gada NATO samita, kurā Buša administrācija mēģināja panākt Gruzijas un Ukrainas iestāšanos NATO, bet tas neizdevās, Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kas bija iedrošināts ar ASV iespējamo atbalstu, vērsās pret separātisko Dienvidosetijas provinci.

Kad Putins atbildēja ar pavēli Krievijas karaspēkam iebrukt Gruzijā, viņam noteikti nebija šaubu par Buša gatavību sūtīt ASV karaspēku karā. Galu galā viņš bija redzējis, kā Bušs 2003. gadā nosūtīja 130 000 karavīru iebrukumam Irākā un vēl desmitiem tūkstošu karavīru uz Afganistānu. Pierādījumi liecina, ka Buša bravūra nevis atturēja Putinu, bet gan veicināja Saakašvili pārgalvību, kas savukārt bija iegansts tālākam Putina iebrukumam Gruzijā.

Kad Krievijas iebrucēji tuvojās Gruzijas galvaspilsētai, Buša administrācija nonāca vēl vienas izvēles priekšā. Paredzams, ka daži administrācijas locekļi, jo īpaši viceprezidenta Dika Čeinija palīgi, aicināja nosūtīt ASV karaspēku, lai novērstu Gruzijas sagrābšanu. Īpašā Nacionālās drošības padomes sanāksmē, ko vadīja prezidents, viņa nacionālās drošības padomnieks Stīvens Hadlijs šo jautājumu uzdeva tieši: “Vai mēs esam gatavi sākt karu ar Krieviju Gruzijas dēļ?”

Pēc tam prezidents lūdza katram sanāksmes dalībniekam piedāvāt savu atbildi. Kā pēc tam izteicās Hadlijs, “es gribēju, lai cilvēki parādītu savas kārtis attiecībā uz iespējamo militāro reakciju”, zinot, ka pretējā gadījumā daži no viņiem vēlāk varētu apgalvot, ka viņi ir gatavi cīnīties par Gruziju, bet ir noraidīti. Apejot ap galdu, neviens, tostarp Čeinijs, valsts sekretāre Kondolīza Raisa un aizsardzības ministrs Bobs Geitss, nebija gatavi balsot “par”. Amerikas Savienotās Valstis nenāca Gruzijai palīgā, un karš beidzās divu nedēļu laikā.

Precedents ar daudziem prezidentiem

Baidena un Buša administrāciju izdarītā izvēle atbilst visu citu ASV administrāciju izdarītajai izvēlei, kuras saskārušās ar līdzīgu dilemmu.

Kad 1948. gadā Padomju Savienība bloķēja Berlīnes maģistrāli, ASV prezidents Harijs Trumens noraidīja savu bruņoto spēku komandieru priekšlikumu likt ASV spēkiem izlauzt ceļu uz Berlīni ar varu. Prezidents Dvaits Eizenhauers nesūtīja ASV karaspēku Ungārijas 1956. gada sacelšanās aizsardzībai, šo lēmumu 1968. gada Prāgas pavasara laikā Čehoslovākijā atkārtoja prezidents Lindons Džonsons. Kenedijs atteicās uzbrukt padomju karaspēkam, kas būvēja Berlīnes mūri.

Kad 1983. gadā Padomju Savienība Tālajos Austrumos notrieca pasažieru lidmašīnu, kā rezultātā gāja bojā 52 amerikāņi, no kuriem viens bija Kongresa loceklis, prezidents Ronalds Reigans arī atteicās no eskalācijas. Šie gadījumi pierāda, ka neviena ASV valsts augstāka amatpersona, kurai bija jāpieņem galīgais lēmums, nebija gatava riskēt ar nācijas izdzīvošanu kaut kāda cita iemesla dēļ, kas nav nepārprotami svarīgs ASV valsts interesēs.

Tāpat kā viņu priekšgājēji Baidens, Apvienotā štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Marks Millijs, Nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans un citi administrācijas locekļi ir ne tikai lasījuši par Kubas raķešu krīzes notikumiem, bet arī piedalījušies simulētās kara spēlēs, kuru mērķis bija ļaut viņiem izjust kodoldraudus uz vietas.

Viņi ir iejutušies to cilvēku lomās, kuri sēdēja pie viena galda ar Kenediju, apspriežot izvēli, kas, kā viņi zināja, varēja izprovocēt kodoltriecienu, kas varēja nogalināt viņu pašu ģimenes. Viņi ir pārskatījuši Vienoto integrēto operatīvo plānu un ASV vispārējo kodolkara plānu, kas pirmo reizi tika izstrādāts 60. gadu sākumā un kas paredz ASV kodolarsenāla palaišanas procedūru un mērķēšanas iespēju klāstu, ja tas būtu nepieciešams.

Džo Baidens un viņa vecākie padomnieki ir pārdomājuši, ka, lai gan ASV stratēģiskie kodolspēki var izdzēst Krieviju no kartes, jebkuras šādas konfrontācijas beigās arī ASV vairs nebūs. Tādējādi viņi izprot dziļo patiesību, ko Ronalds Reigans ir izteicis savā slavenajā citātā: “Kodolkarā nevar uzvarēt, un to nekad nedrīkst realizēt.”

Reigana apgalvojumus ir viegli nolasīt, bet grūti integrēt stratēģiskajā domāšanā. Lai gan Amerikas Savienotajām Valstīm ir visspēcīgākā armija pasaulē ar kodolspēkiem, kas Krieviju varētu pārvērst par kapsētu, Reigana pirmais punkts atgādina, ka šī kara beigās Krievija būtu pilnībā iznīcinājusi arī Amerikas Savienotās Valstis. Neviens to nevarētu nosaukt par uzvaru. Aukstā kara stratēģi to dēvēja par MAD jeb savstarpēji garantēto iznīcināšanu. Kara tehnoloģiju attīstība faktiski ir padarījusi ASV un Krieviju par neatdalāmiem dvīņiem. Lai gan abas valstis var nogalināt otru, neviena no tām to nevar izdarīt, vienlaikus neizdarot pašnāvību.

Reigana brīdinājuma otro daļu “nekad nedrīkst realizēt” ir vēl grūtāk uztvert. Lai cik ļauna un bīstama šodien būtu Putina Krievija, Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāatrod veids, kā to sakaut, nesākot karu. Aukstā kara laikā izvairīties no kara ar Padomju Savienību nozīmēja pieņemt ierobežojumus ASV iniciatīvām cīņā pret Padomju Savienību, kas citādi būtu pilnīgi nepieņemami.

Tostarp bija jāsadzīvo, cik tālu vien bija iespējams, ar padomju okupāciju Austrumeiropas valstīs, pat ja ASV darīja visu iespējamo, lai mazinātu atbalstu šiem komunistiskajiem režīmiem, un jāpanāk kompromisi, kuros abas valstis vienojās neizvietot noteiktas ieroču sistēmas, piemēram, vidēja darbības rādiusa kodolspēkus, kas varētu palielināt nepareizu aprēķinu vai negadījumu risku, novedot pie kara.

Karš ar citiem līdzekļiem

Starp daudzajām Kubas raķešu krīzes mācībām viena var izrādīties īpaši svarīga Baidena administrācijai turpmākajās nedēļās – jo īpaši, ja Putins tiks iedzīts stūrī.

Kā Kenedijs teica savā svarīgākajā ārpolitikas runā tikai dažus mēnešus pēc Kubas raķešu krīzes: “Vispirms, aizsargājot savas vitāli svarīgās intereses, kodolvalstīm ir jānovērš konfrontācijas, kas pretiniekam liek izvēlēties vai nu pazemojošu atkāpšanos, vai kodolkaru.” Ja šīs būtu vienīgās divas iespējas, starp kurām Putinam būtu jāizvēlas, nav garantijas, ka viņš izvēlētos pirmo.

Lai gan Baidens ir izvairījies piespiest Putinu nonākt līdz šādai situācijai, notikumi šobrīd virzās uz to, ka Krievijas līderis varētu nonākt šādās krustcelēs. Ja kara faktiskie apstākļi uz vietas viņam neatstāj citu alternatīvu kā zaudēt šo karu vai šokēt ukraiņus un pasauli ar taktisko kodoluzbrukumu, būtu muļķīgi domāt, ka viņš neizvēlēsies otro iespēju.

Lai to novērstu, Baidenam un viņa komandai vajadzētu pārskatīt to, ko Kenedijs darīja, kad viņš redzēja, ka notikumi strauji virzās uz strupceļu. Neraugoties uz ASV jūras blokādes panākumiem, kas neļāva Padomju Savienībai ievest Kubā papildu raķetes, tā neko nedarīja, lai apturētu tās raķešu sagatavošanu palaišanai pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Tādējādi krīzes pēdējā sestdienā Kenedija padomnieki viņam teica, ka ir tikai divas iespējas – uzbrukt vai pieņemt padomju raķešu bāzi Kubā kā notikušu faktu. Kenedijs noraidīja tās abas.

Tā vietā viņš izstrādāja izdomātu alternatīvu, kas sastāvēja no trim komponentēm: publiska vienošanās, kurā Amerikas Savienotās Valstis apņēmās neveikt iebrukumu Kubā, ja Padomju Savienība atsauks savas raķetes, privāts ultimāts, kurā draudēja uzbrukt Kubai nākamo 24-48 stundu laikā, ja Hruščovs nepieņems šo piedāvājumu, un “konfekte” Krievijai, solot izvest ASV raķetes no Turcijas sešu mēnešu laikā pēc krīzes atrisināšanas.

Sarežģītajās daudzlīmeņu sarunās un diplomātijā, kas būs nepieciešamas, lai Putinam Ukrainā radītu līdzīgu atkāpšanās ceļu, ASV un to sabiedrotajiem būs vajadzīga vēl lielāka iztēle nekā Kenedijam un viņa padomdevējiem 1962. gadā.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu:

58
31

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...