Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
VDK izpētes komisijas materiāli
Foto

Kā dzima pilsoņi un nepilsoņi

PIETIEK, S. Metuzāls
12.03.2011.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aināra Šlesera doma par Latvijas pilsonības „pārdošanu” par miljonu eiro gabalā ne tuvu nav pirmā spīdošā ideja saistībā ar pilsonības tēmu: Pietiek šodien ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgādā Atēna iznākušā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 atgādina, kā no astoņdesmito gadu beigu idejas, ka ar pilsonības palīdzību varētu ierobežot deficīto preču aizplūšanu, dažu gadu laikā Latvija nonāca līdz nepilsoņu protestiem un pamatīgām domstarpībām ar Krieviju, kā arī faktiski ikgadējai jezgai ap politiķu vēlmēm vēl un vēl pamainīt daudzcietušo pilsonības likumu.

Īpatnais kukainis – LPSR pilsonis

Ideja, ka Latvijai vajadzīga sava pilsonība, pirmoreiz atklātībā parādījās slavenajā 1988. gada Radošo savienību plēnumā, kura nobeiguma rezolūcijā cita starpā bija teikts: „Atzīstot PSRS pilsoņa tiesību statusu, jāizstrādā arī savienotās republikas pilsoņa statuss.” Tobrīd šai idejai bija ne tikai politisks zemteksts, bet arī ekonomisks pamats – lai visādi iebraucēji neizpirktu jau tā pieticīgos pārtikas preču krājumus. Mazliet vēlāk gan atklājās, ka ar šo problēmu galā var tikt arī bez jaunas pilsonības ieviešanas – pietiek nodrukāt cukura, veļas pulvera, šņabja utt. talonus. Tomēr saknes ideja par savienotās republikas pilsonību bija laidusi, un gadu vēlāk, 1989. gada 27. jūlijā, dienas gaismu ieraudzīja Latvijas PSR pilsonības likumprojekts, kas bija tapis Augstākajā Padomē.

Tomēr šis projekts izraisīja tādu tobrīd jau visai ietekmīgu sabiedrisko organizāciju kā Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) iebildumus. Mazāk te pat bija vainīgs pat formulējums „Latvijas PSR pilsonība”, vairāk – apstāklis, ka LNNK un mazliet vēlāk arī LTF vadība atskārta: ja tiks pieņems šāds likums, tad vēlāk varētu rasties problēmas ar 18. novembra republikas atjaunošanu. Te gan domas dalījās, jo daži LTF juristi, piemēram, Ivars Redisons uzskatīja, ka lielu lomu likums nespēlētu, jo tam būtu tikai pagaidu raksturs, toties ar tā palīdzību varētu droši vinnēt Augstākās Padomes vēlēšanas un pēc tām vajadzīgajos amatos salikt savus cilvēkus.

Jebkurā gadījumā, kā uzsvēra viens no šī likumprojekta (un arī nākamo „valdošo” sacerēto pilsonības likumdošanas aktu) oponentiem Māris Grīnblats, Latvijas PSR pilsonības ieviešana draudētu ar problēmu radīšanu ārzemju latviešiem, kuri pirms tam skaitījās Latvijas Republikas un, piemēram, ASV pilsoņi: ja stātos spēkā pilsonības likums tā sākotnējā variantā, tad viņiem teorētiski vajadzētu atteikties no esošās Latvijas pilsonības un kļūt par padomju pilsoņiem, lai tā beigu beigās nonāktu līdz LPSR pilsonībai. Sarežģīts un diez vai reāli īstenojams ceļš.

Taču, kamēr juristi prātoja par LPSR pilsonības plusiem un mīnusiem, tikmēr Augstākā Padome pieņēma kādu citu dokumentu, kas būtiski izmainīja republikā padomju laikā iedibināto kārtību, Proti, tas bija Latvijas PSR Valodu likums. Ja salīdzinām ar jau neatkarības gados pieņemto likumu, tad Latvijas PSR variants bija ļoti maigs un būtībā pavēra iespējas gluži labi iztikt arī bez latviešu valodas zināšanām, kaut gan nu tā oficiāli bija atzīta par valsts valodu. Jā, valsts pārvaldes un valsts organizāciju darbiniekiem, kuru darba pienākumos ietilpa tieša saskare ar cilvēkiem, gan turpmāk bija jāpārvalda latviešu valoda, taču iedzīvotāji dokumentus šīm pašām iestādēm varēja iesniegt arī krievu valodā.

Arī vispārējo izglītību republika ļāva iegūt krievu valodā, toties bija paredzētas valsts finansētas latviešu valodas apguves programmas. Interesanti, ka likums paredzēja brīvu valodas izvēli kongresos un konferencēs, kā rezultātā turpmākos pāris gadus arī Augstākās Padomes sēdes noritēja divās valodās. Tikai 1991. gada beigās Augstākā Padome pieņēma lēmumu atteikties no plenārsēžu sinhronā tulkojuma krievu valodā. Frakcijas Līdztiesība (kurā daļa deputātu ar latviešu valodu galīgi nebija draugos) vadītājs Sergejs Dīmanis to komentēja īsi: „Eju pirkt saviem deputātiem kārtis, dambreti un šahu…”

Pilsoņu komiteju epopeja

Astoņdesmito gadu beigās Tautas frontes vadībā pilsonības jautājuma apspriešana izraisīja ļoti asas diskusijas, kas nebeidzās līdz pat LTF izjukšanai. Būtībā oponenti sadalījās divās nometnēs. Pirmās redzamākais pārstāvis bija Juris Bojārs, kurš uzskatīja, ka par pamatu jāņem spēkā esošie PSRS likumi un jātiecas uz jaunas neatkarīgas valsts veidošanu, bet šādā situācijā visiem republikas iedzīvotājiem tātad būtu jāpiešķir Latvijas PSR pilsonība. Otro grupējumu pārstāvēja M. Grīnblats, Baiba Pētersone un Aigars Jirgens, kuri uzskatīja, ka padomju režīms ir nelikumīgs un tātad jāatjauno 1918. gada 18. novembra republika ar visām no tā izrietošajām sekām, tādēļ nepieciešams par pilsoņiem reģistrēt tikai tos, kas tādi bija 1940. gadā, un viņu pēcnācējus.

J. Bojāra ideja LTF vadības vairākumam diez ko negāja pie sirds, īpaši jau tad, kad acīmredzami tika uzņemts kurss uz pilnīgu neatkarības atgūšanu. Taču arī uz otras idejas ģenerētājiem vadošie tautfrontieši raudzījās diezgan šķībi. Nepatika jo vairāk pieauga brīdī, kad M. Grīnblata grupējums atklāti nostājās uz alternatīvu ceļa – sāka veidot pilsoņu komitejas (pastāv versija, ka to ideju latvieši patapināja no igauņiem) un ķērās pie pilsoņu reģistrācijas. Skaidrs, ka cittautieši uz pilsoņu komiteju aktivitātēm raudzījās ar aizdomām, un, ja arī Tautas fronte būtu atbalstījusi šo pasākumu, tad, visticamākais, tā nelatviešu atbalstu zaudētu vēl ātrāk. To saprata arī frontes līderi, tādēļ LTF nolēma ieturēt mērenāku taktiku un mēģināt valsts neatkarību izcīnīt parlamentārā ceļā, vienlaikus atturoties klaji kritizēt pilsoņu komiteju veidošanu.

Savukārt pilsoņu komiteju aktīvistu plāns bija citādāks un paredzēja reģistrēt pilsoņus, kuri pēc tam ievēlētu Pilsoņu kongresu – būtībā alternatīvu parlamentu. Paralēli pilsoņiem vajadzētu boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas un ar laiku pārņemt varu savās rokās. Tiesa, pat tolaik nevienam tā īsti nebija skaidrs, kā šī varas pārņemšana varētu izskatīties praksē. Taču šādi „sīkumi” nebija šķērslis, lai 1989. gada pavasarī sāktos pilsoņu reģistrācija, un pirmā pusgada laikā vien piereģistrēti bija 214 000 pilsoņu. 1990. gada ziemā „saskaitīto” pilsoņu skaits bija pieaudzis līdz 900 000, taču te jāņem vērā, ka pati reģistrācija vietām norisinājās diezgan pavirši un pēc izplūdušiem kritērijiem, neprasot uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu tiesības uz Latvijas pilsonību. Tādēļ, lai cik tas paradoksāli izklausītos, noritot pilsoņu reģistrācijai pēc pilsoņu komiteju receptes, iespēja tikt pie pilsonības pavērās arī tiem, kas pāris gadus vēlāk tika atzīti par nepilsoņiem.

Sazvērestības teoriju piekritēji jau tolaik izteica aizdomas, ka pilsoņu komiteju ideja varētu būt tapusi Valsts drošības komitejā ar mērķi sašķelt tautu. Piemēram, viena no LTF līderēm Sandra Kalniete savās atmiņās rakstīja: „Gadiem ritot, manas aizdomas, ka tā bija Drošības komitejas kuluāros meistarīgi izstrādāta teorija, ir tikai nostiprinājušās. Atlika tikai raustīt karstgalvjus sev vēlamā virzienā. Labi, ka LNNK vadībā bija cilvēki, kas reālāk skatījās uz politisko spēku samēru Latvijā un, atbalstot pilsoņu reģistrāciju kā vienu no alternatīvām, apzinājās, ka jāizmanto visi ceļi, lai sasniegtu valstisko neatkarību.”

Zināmā mērā negatīvajā attieksmē bija vainīgi arī paši pilsoņu komiteju aktīvisti, kuri brīžam uzvedās diezgan skarbi. Tā Dainis Īvāns savos memuāros atminas, ka 1989. gadā viņa dzīvoklī ar varu ielauzušies vairāki šādi pilsoņu komiteju aģitatori, un pēc šī incidenta arī viņš pats, būdams LTF priekšsēdētājs, sācis nopietnāk uztvert baumas, ka viens otrs „patriots” varētu būt saistīts ar VDK. Turklāt zīmīgi, ka LTF un pilsoņu komiteju ceļi šķīrās arī vēlāk: 1991. gadā jau pēc neatkarības reālās atgūšanas pilsoņu komiteju aktīvisti aicināja latviešus uz pilsoniskās nepakļaušanās akcijām, tā protestējot pret Augstākās Padomes politiku pilsonības un denacionalizācijas jautājumos. Uz kādu laiku piketi Rīgas centrā ar lozungiem Nē nulles variantam! kļuva par ikdienišķu parādību. Izcēlās arī bijušais „helsinkietis” Juris Vidiņš, kurš pat aicināja tautu ķerties pie ieročiem. Tauta gan viņā neieklausījās, un, tā kā tobrīd vēl nebija likuma normas, kas paredzēja kriminālatbildību par aicinājumiem uz vardarbību, J. Vidiņa lozungi palika bez sekām.

Varam vien minēt, kas no „otrā ceļa” gājējiem beigu beigās būtu iznācis, ja vien PSRS nesabruktu tik ātri un negaidīti, ka Pilsoņu kongresa būvēšana būtībā palika pusratā, bet LTF kontrolētajai Augstākajai Padomei visa vara iekrita burtiski rokās. Nav brīnums, ka pēc tik krasa pavērsiena pat paši aktīvākie Pilsoņu kongresa organizētāji uzskatīja par labāku mest šo ieceri pie malas un kandidēt uz oficiālo parlamentu, kaut gan tā ievēlēšanas pamatprincipus būtībā bija izstrādājusi tā pati vecā „okupācijas laiku” Augstākā Padome. Tas, ka viņiem tik ātra notikumu gaita bija negaidīta, redzams kaut vai no kādas 1990. gadā publicētas A. Jirgena intervijas: „Domāju, ka nav vērts lolot ilūzijas par Augstāko Padomi. Neviens režīms tik vienkārši nekritīs un nepasludinās pašlikvidāciju. Jaunajā Augstākajā Padomē noteikti būs diezgan daudz liberālo komunistu, kas piekritīs Latvijas PSR apstiprināšanai. (..) Tādēļ, esmu drošs, bez alternatīvas neiztiks.” Jau pēc gada izrādījās, ka bez alternatīvas varēja iztikt gluži labi...

Pēdējais zvans Pilsoņu kongresa idejām pienāca 1993. gada janvārī, kad kongress nolēma piedalīties „prettiesiskajās” 5. Saeimas vēlēšanās. M. Grīnblats, kurš tajā laikā bija Pilsoņu kongresa priekšsēdētājs, skumīgi vēstīja: „Faktiski AP un MK veic pakāpenisku okupācijas un kolonizācijas legalizāciju. (..) Arī lielā pasaule, tajā skaitā demokrātiskā un civilizētā, vairāk respektē nevis likumību, bet spēju efektīgi darboties.” Arī A. Jirgenam atlika tikai pievienoties šim kaut sakāvnieciskajam, toties reālpolitiskajam viedoklim: „Situācija ir tāda, ka lielākā daļa pilsoņu tomēr ir piereģistrējušies, jo varas iestādes to panāca ar spiediena metodēm. Tādēļ aicināt boikotēt vai ne vairs nav jēga.”

„Pilsoņu reģistrācijas aktīvisti lidinājās tādās tiesiskā tīruma debesīs, ka jābrīnās, kā viņi vispār bija spējīgi uz jebkādu konkrētu rīcību okupācijas apstākļos. Laimīgā kārtā paši teorētiķi nepieturējās pie sludinātā burta gara, bet atšķīra vēlamo no esošā,” – tā vēlāk diezgan indīgi piezīmēja S. Kalniete. Vienlaikus gan viņa arī atzina, ka savs labums no nacionālradikāļiem tomēr bijis: „Lai cik dogmatiski tobrīd šķita M. Grīnblata un B. Pētersones raksti, tomēr tieši viņu nesamierināmā nostāja tik būtiskajā pilsonības un valstiskuma pēctecības jautājumā padziļināja sabiedrības kopējo izpratni par šiem jautājumiem un lika apzināties īslaicīga pragmatisma bīstamību Latvijas nākotnei.”

Nost ar „nulles variantu”!

Tautas fronte tomēr uz pilsonības jautājumu raudzījās pragmatiskāk, un kādu laiku tās vadība diezgan nopietni sliecās uz „nulles varianta” atbalstīšanu, kas ļautu pie pilsonības tikt visiem republikas iedzīvotājiem (tāds tika pieņemts kaimiņzemē Lietuvā). Arī viens no LNNK līderiem Einars Repše 1990. gadā bija viens no mērenākajiem politiķiem, iesakot pilsonību piešķirt ne tikai 1940. gada pilsoņiem un viņu pēctečiem, bet arī visiem pārējiem, kas to vēlētos un „kaut nedaudz zinās valsts vēsturi, kultūru un valodu.” Līdzīgi domāja arī Anatolijs Gorbunovs, kurš, stājoties AP priekšsēdētāja amatā, 1990. gada maijā deklarēja: „Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni. (..) Mums nav jākavējas visas pasaules priekšā nākt klajā ar oficiālām garantijām, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas.”

Vēlākais Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs grāmatā Cena ņezavisimosti gan apgalvoja, ka bijis arī cits variants: ļaut uz pilsonību pretendēt visiem, kas to vēlas, taču pieteikumus pieņemt tikai neilgu laika periodu, kura laikā tad cilvēkiem būtu jāizšķiras, kādu pilsonību ņemt – Latvijas vai PSRS. Šo variantu atbalstījis arī premjerministrs Ivars Godmanis, taču aina radikāli mainījusies pēc 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanām, kad LTF vadība izlēmusi pilsonības jautājuma risināšanu atlikt uz vēlāku laiku. „Diemžēl izvēlētā taktika bija šāda – vilkt laiku. Pildīt priekšvēlēšanu solījumus un pieņemt „nulles variantu” negribējās, savukārt apstākļu, lai pieņemtu ierobežotu variantu, nebija, tādēļ arī vilka laiku. (..) Vārdu sakot, novilka līdz pučam un PSRS sabrukumam. Un, kad no Maskavas puses vairs nekas nedraudēja, tad 1991. gada oktobrī arī pieņēma variantu par pilsonības atjaunošanu,” stāsta B. Cilēvičs.

Diezgan līdzīgās domās arī ir viens no bijušajiem LTF aktīvistiem un bijušais Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, kurš uzskata, ka pēc 1991. gada augusta puča daļa jaunās varas elites nosprieda – krieviski runājošo iedzīvotāju atbalsts cīņā par brīvību vairs nav īpaši nepieciešams: „Krievija – vāja, Rietumi mūs uz rokām nēsā – tātad nu visu varam! Šādā situācijā tika atlaistas bremzes, un notika pārmaiņas, kuru rezultātā daļa latviešu politiskās elites nosprieda: „Kamdēļ gan mums iet kopā ar viņiem? Mēs taču vieni paši varam!” Un tad arī sākās šis „juridiskais ceļš”: mēs atjaunojam Pirmo republiku, bet viņi lai trīs gadus pagaida likumu par pilsonību.”

Interesanti palūkoties, ko tad par visu to domāja paši republikas iedzīvotāji. To uzzināt mums ļauj aptaujas rezultāti, ko 1990. gada pavasarī publicēja avīze Sovetskaja Molodjož. Aptaujājot gandrīz 25 000 iedzīvotāju, bija noskaidrots, ka 68 procenti nelatviešu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēlētos palikt te dzīvot, bet Latvijas pilsonību gribētu saņemt 54 procenti nelatviešu. Jāpiezīmē gan, ka, saskaņā ar šīs aptaujas datiem, apmēram puse nelatviešu krietni labprātāk dzīvotu Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā. Nav brīnums, ka nekādas ļoti pozitīvas pārmaiņas no neatkarības nelatvieši atšķirībā no visumā optimistiski noskaņotajiem latviešiem negaidīja: 71 procents prognozēja, ka drīz sāksies bezdarbs, 62 procenti gaidīja nelatviešu diskrimināciju (līdzīgi domāja tikai septiņi procenti latviešu), bet 56 procentus baidīja gaidāmās pārtikas sagādes problēmas.

Parlamentārās batālijas

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991. gadā sākās cīņas par pilsonības jautājumu nākamais raunds. Taču brīvības apstākļos runas par „nulles variantu” vairs nebija modē. „Ja mēs akceptējam nulles variantu, tas konsekventi noved pie tā, ka Latvijā nav krievu minoritātes un latviešu vairākuma, bet Latvija kļūst par divkopienu valsti. (..) Nulles variants ved nevis pie integrācijas, bet faktiski pie aparteīda un satelīta grupu tālākas eksistēšanas,” pareģoja parlamenta Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs, un viņa teiktais radīja dzirdīgas ausis kolēģu vidū – īpaši jau to, kuri nolēma visu likt uz nacionālās kārts.

„1991. gada 15. oktobrī pēc vairāku nedēļu apspriešanas notika pirmais balsojums par pilsonības atjaunošanas priekšlikumu paketi. Manuprāt, tie nebija ne īpaši labi, ne arī īpaši slikti. Tomēr priekšroka tika dota Pilsoņu komitejas risinājumam, kam līdz šim Tautas fronte nebija piekritusi. Es joprojām uzskatīju, ka pilsonība līdztekus atjaunojamajai ir arī nepilsoņu izvēles, latviešu valodas zināšanas un lojalitātes jautājums. Man tik tiešām nebija saprotams, kādēļ tā nav atņemama pilsonim [Alfrēdam] Rubikam un pilsonim [Ojāram] Potreki, kādēļ to nevar izvēlēties dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, cilvēks, kas Latvijas brīvību aizstāvējis uz janvāra barikādēm. Turklāt dubultpavalstniecības liegšana Krievijā dzīvojošam Latvijas pilsonim un atļaušana Rietumu latviešiem liecināja, ka runa jau nav par principiem, bet gan par dažādu grupu ekonomiskajām interesēm un politisko lobismu. Runa bija arī par fundamentālu stulbumu,” – tik nikni pāris gadus vēlāk pilsonības jautājuma skatīšanas rezultātus Augstākajā Padomē aprakstīja D. Īvāns.

Līdzīgā kārtā vēl 1991. gada rudenī izteicās arī viens no vēlākajiem Kluba 21 un Jaunās partijas dibinātājiem, deputāts Jānis Krūmiņš: „Jautājums par pilsonību ir nopietns, bet šobrīd pārlieku histerizēts. Pilsonības jautājums ir kā Trojas zirgs, kur daži cilvēki, pēkšņi kļūstot par superradikāļiem, zaudē elementāras spriešanas spējas un, deklarējot savu milzīgo „superletiņismu”, vienkārši grib iebraukt nākamajās struktūrās, apzinoties, ka nespēj to izdarīt nekādā citā ceļā.”

Savukārt daudzus gadus vēlāk D. Īvāns jau bija nostājies faktiski J. Jurkāna pozīcijās: „Tad, kad LR AP pieņēma jauno pilsonības likumu, kurš radikāli atšķīrās gan no tā, kas bija ielikts deklarācijā, gan Tautas frontes programmā, es biju vienīgais no TF deputātiem, kurš balsoja pret. Es toreiz uzskatīju, ka tā ir nodevība. Neraugoties uz to, ka politikā liekulība ir parasta lieta, es nevarēju savādāk. Kaut kāds godaprāts atturēja. Tad, kad vajadzēja aicināt uz barikādēm, es aicināju latviešu un krievu valodā, tātad – uzņēmos atbildību visu cilvēku priekšā. Es nevarēju piedalīties šajā nodevībā, kurā piedalījās visi, sākot ar AP priekšsēdētāju, beidzot ar radikālākajiem deputātiem, kuri laikā, kad pieņēmām Neatkarības deklarāciju, klusēja. Protams, var uzskatīt, ka šajā punktā solīto mēs neesam pildījuši. Tā bija negodīga politika. Bet – tā ir politiskā realitāte, un jārēķinās, ka politikā visu izšķir izdevīgums...”

Vārdu kaujas parlamentā tolaik risinājās tiešām niknas, jo deputātiem nācās izvēlēties starp diviem risinājumiem. Pirmo piedāvāja J. Bojāra vadītā darba grupa ar jaunu ideju: par pilsoņiem pasludināt visus 1940. gada pilsoņus un viņu pēctečus, pagaidām nereglamentējot kārtību, kā pilsonību varētu saņemt pārējie. Otro variantu piedāvāja deputāts Jānis Lagzdiņš, kura piedāvājuma pirmā daļa bija identiska (pilsonību 1940. gada pilsoņiem un pēcnācējiem), taču papildus bija paredzēta iespēja piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem un naturalizēties visiem tiem, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus (I. Godmanis gan ieteica aprobežoties ar piecu gadu cenzu), pārvalda latviešu valodu un ir gatavs zvērēt uzticību Latvijai.

Vairums, ieskaitot arī frakcijas Līdztiesība deputātus, atbalstīja J. Lagzdiņa variantu. Līdztiesība gan, protams, to darīja ar gariem zobiem. „Es neredzu nekādu lielu atšķirību starp Bojāra lēmumu un Lagzdiņa likumu, taču otrais variants būtu vairāk pieņemams, ja vispār var sacīt, ka Līdztiesībai šeit kaut kas ir pieņemams,” savu pozīciju skaidroja frakcijas vadītājs S. Dīmanis. Tā nu rezultātā tapa lēmums par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem, kurā tika iekļauti J. Lagzdiņa izstrādātie principi. Interesanti, ka sākumā šis lēmums neparedzēja dubultpilsonības iespēju ārzemju latviešiem, taču jau drīz šī norma tika labota.

Labais sliktais pilsonības likums

Taču līdz īsta pilsonības likuma pieņemšanai vēl pailgs laiciņš bija jāpagaida – tik pailgs, ka 1993. gada jūlijā pat Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā Latvijai jau lika manīt, ka pēdējais priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Padomē ir „kaut kāds likums, kas regulē jautājumu par pilsonību”. Pat pēc šī brīdinājuma pagāja vēl gandrīz gads, līdz 1994. gada jūnijā Pilsonības likums tika pieņemts – tiesa, tik izplūdušā variantā, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieprasīja pārskatīt, jo ilgi tapušajā likumdošanas aktā par aptuveni 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nebija skaidri pateikts, vai pēc 2000. gada viņiem būs tiesības kļūt par Latvijas pilsoņiem, un tāpat nebija skaidri noteikti ari naturalizācijas pieteikumu izskatīšanas termiņi.

Šoreiz gan Saeima bija operativitātes augstumos, un jau jūlijā likums tika pieņemts ar visiem G. Ulmaņa ieteiktajiem labojumiem, pēc 2000. gada dažādām iedzīvotāju kategorijām paredzot „viļņveidīgu” naturalizāciju. Augustā likums stājās spēkā, bet nākamā gada martā pirmie 107 nepilsoņi jau bija nokārtojuši visus četrus likumā noteiktos – latviešu valodas, vēstures, Satversmes un himnas zināšanu – pārbaudījumus. Vienlaikus jau dažos nākamajos mēnešos pēc likuma pieņemšanas kļuva pilnīgi skaidrs, ka pieņemtais ir kompromisa variants, par kuru laimīgi nav neviena galējā viedokļa paudēji – kamēr nacionāļi vaimanāja, ka faktiski esot pieņemts pilsonības „nulles variants”, Krievija sava prezidenta Borisa Jeļcina runasvīra personā pirmoreiz (kam sekoja vēl neskaitāmas reizes) pievērsās Latvijas pilsonības jautājumiem un jauno likumu, protams, nosauca par diskriminējošu.

Protams, ka arī jaunā redakcija ne visiem bija vienādi laba – turklāt jāatzīst, ka bija paliels pulciņš ļaužu, kam patiešām bija pamats justies īsti apvainotiem. Jānis Jurkāns: „Varu jums minēt gluži reālu piemēru – Vladlens Dozorcevs, kurš Tautas frontē bija valdes loceklis, kurš bija arī Kremlī pie Jeļcina, lai demonstrētu, ka viņš kā krievs, lūk, arī visā te piedalās. Bet pēc pilsonības likuma pieņemšanas viņš šeit visu faktiski zaudēja, un vispirms jau savas politiskās tiesības. Viņu vienkārši izmeta laukā un aizmēza prom. Un viņš nebija vienīgais, kuriem šī valsts pēkšņi kļuva par ļauno pamāti.”

Loģiski, ka ar pilsonības likuma pieņemšanu nekas nebeidzās, – ar to viss tikai sākās. 1995. gada aprīlī Rīgā kā pirmais no nākamajos gados neskaitāmajām ārvalstu amatpersonām un vienkārši interesentiem, kuriem Latvijas pilsonības likumdošana nešķita īsti laba, ieradās Džordžs Soross (tolaik viņu vēl neviens nesaukāja par tīklveida struktūru pārstāvi) un paziņoja – Latvija nesaņemšot Eiropas simpātijas, ja valdība necentīšoties iespējami lielākam cilvēku skaitam ļaut iegūt pilsonību. Vienlaikus nerimās arī nacionāļi – 1996. gadā Tēvzemei un Brīvībai gan neizdevās savākt vajadzīgos 130 tūkstošus parakstu, lai Saeimai tiktu nodots alternatīvais pilsonības likumprojekts, taču tas netraucēja tēvzemiešu „vanadzei” Palmirai Lācei (kura piecus gadus vēlāk partiju gan pameta) jau gadu vēlāk televīzijā paziņot, ka visiem nepilsoņiem būs jābrauc prom: „Tas notiks droši vien deviņdesmit otrajā gadā. Piedošanu, 2002. gadā, vēlākais. Tad mēs pastāvēsim kā nacionāla valsts. Es neākstos. Es nopietni runāju.”

Taču, kamēr izrādījās, ka nacionāļiem esošais pilsonības likums patiesībā šķiet gluži pieņemams, G. Ulmanis 1997. gada sākumā jau sāka kritizēt partijas, ka tās nepietiekami nopietni domājot par minoritāšu jautājuma risināšanu un nedodot jaunas perspektīvas nepilsoņiem, un ārvalstu spiediens soli pa solim noveda pie pilsonības likuma grozījumiem, atceļot naturalizācijas „viļņus”, kuri nu jau tiek dēvēti par „logiem”. Visbeidzot 1998. gadā notika referendums par pilsonības likuma grozījumiem, kurā vairākums nobalsoja pret likuma grozījumu atcelšanu. Nacionāļi prognozēja gandrīz vai katastrofu, taču izrādījās, ka nepilsoņi nemaz nav tik kāri uz pilsonības iegūšanu: 2000. gada vidū oficiālie dati liecināja, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā ieguvuši tikai 30 tūkstoši cilvēku, un ap 2001. gadu valsts pat sāka reklamēt pilsonības saņemšanas iespēju.

Protams, visos nākamajos gados netrūka arī sīkāku ar pilsonības tēmu saistītu jezgu: viegli nebija atbildams jautājums, vai automātiski piešķirt pilsonību visiem latviešiem, un pieņemams lēmums, cik lietderīgi un loģiski ir profesiju aizliegumi nepilsoņiem (piemēram, vēl tikai 1997. gadā Saeima visā nopietnībā nolēma, ka nepilsoņi nedrīkstētu saņemt… farmaceita profesionālās kvalifikācijas sertifikātu); ap 2002. gadu mākoņi savilkās pār Naturalizācijas pārvaldes vadītājas Eiženijas Aldermanes galvu, kad izrādījās, ka pārvaldes darbinieku vidū ir ne mazāk nedaudz korumpētu indivīdu kā bēdīgi slavenajā Pilsonības un imigrācijas deparamentā; vēl pāris gadus vēlāk reizē ar krievu skolu aizstāvības štāba aktīvista Jurija Petropavlovska naturalizācijas procesa nobeigumu aktualizējās jautājums, vai un kā nepiešķirt pilsonību personai, kura atbilst visiem formālajiem naturalizācijas nosacījumiem, bet virknei politiķu šķiet nepietiekami lojāla Latvijas valstij; protams, regulāri gaisu jauca arī mazās partijas ar saviem deokupācijas un dekolonizācijas saukļiem.

Taču, kā norāda sociologs Aigars Freimanis, pilsonības problēmai ir viens veids, kā no tās atbrīvoties, – stiept garumā: „Sabiedriskā doma nogurst. Tas nav gruzis kurpē, kas grauž latviešus vai krievus. Ikdienas dzīve ir saistīta ar pavisam citu problemātiku. Konsekvences, kas izrietēja no pilsonības likuma „cietā” varianta, attiecībā pret nepilsoņu kopu bija pietiekami lielas – gan aktīvās un pasīvās līdzdalības tiesības politikā, gan profesiju ierobežojumi. Taču tad šī problēma pamazām nogura…” Tiesa, kā demonstrēja nākamie gadi – pavisam tomēr nenogura.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Musulmanisms: mīti un patiesība

Foto2010. gada vasarā Vācijas pilsētā Diseldorfā, piektdienas rītā tikos ar musulmaņu mošejas mullu jeb priesteri. Sarunājamies vācu valodā, jo mulla pēc tautības ir vācietis.
Lasīt visu...

18

Jaunā „veiksmes stāsta” sākums

FotoStraujiem soļiem iet uz galu Latvijas sapnis par banku paradīzi, šobrīd sijājot tā saucamās čaulas kompānijas, būtiski sarūk bankās noguldītais naudas apjoms, bet papildus tam cieš arī uzņēmēji, jo procesi bankās palēninās un aug banku pakalpojumu izmaksas.
Lasīt visu...

12

Es nesvinēšu Latvijas simtgadi

FotoEsmu nodzīvojis gana ilgu mūžu, lai spētu izprast notiekošo un izteiktu par to savu attieksmi. Esmu piedzimis tālajā 1937.gadā. Protams, ka par to laiku atmiņas man nav saglabājušās, bet ir saglabājies tēva dotais mantojums, kas sniedz liecības par vēl senākiem laikiem, tai skaitā tēva mājas, kurām šodien jau ir vairāk nekā 160 gadi.
Lasīt visu...

12

Saeimas un NVO forumam jābūt nevis tukšmuldēšanai ar fotografēšanos, bet kopīga risinājuma meklēšanai reālām problēmām

FotoMani sauc Kristina Blumberga. Esmu biedrības “ProBonoPublico.Latvia” valdes priekšsēdētāja. Kopš 2017.gada biedrība ir ievēlēta Saeimas NVO padomē. Saeimas NVO padomē tika ievēlēta arī Kristīne Zonberga kā biedrības “Latvijas Pilsoniskā Alianse” pārstāve, Zaiga Pūce kā biedrības “Ascendum” pārstāve, Ansis Bērziņš kā “Valmieras novada fonda” pārstāvis, Selina Vancāne kā “CEE Bankwatch Network” pārstāve, Santa Survila kā biedrības “Spārni riteņiem” pārstāve.
Lasīt visu...

15

Lemberga vedējtēvs vai liecinieks – kurš īsti nosaka dzelzceļa attīstību?

FotoPateicoties Aivaram Lembergam, Latvijā ir pienācis pavasaris. Gājputni ir atlidojuši, jo Aivars Lembergs tiem nav patraucējis. Lidmašīnas apledo, jo februārī un martā iestājas ziema, bet vai zinājāt, ka aviosatiksmi šad tad izmanto arī Aivars Lembergs? Kas kopīgs visām dzīves situācijām Latvijā? Nu, protams, – Aivars Lembergs. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

„Proksīkandidāts”: sakām KG – domājam MM?

Drīzās pārmaiņas Latvijas futbola «politiskajā» vadībā raisa iesaistītajos kandidātos un viņu atbalstītājos tādas emocijas, kas – ja ne mērogu, tad...

Foto

„Providus” paziņojums saistībā ar Nacionālās apvienības izteikumiem

Reaģējot uz Nacionālās apvienības pēdējās nedēļās pret domnīcu Providus izvērsto kampaņu, vēlos domnīcas vārdā paust mūsu nostāju....

Foto

“Madam President”, vainīgais ir rokā, pats atzinās (par lūzeriem, feisbukiem un dundukiem)

Facebook šefa Marka Cukerberga Zakerberga uznācienā ASV Kapitolijā viena epizode tika iztiražēta džiljards reižu, kad viņam bija...

Foto

Mums nav ne vēlmes, nedz tiesību tēvam kaut ko pārmest

Šajās dienās mēs saņemam daudz atbalsta apliecinājumu un izturības vēlējumu no mūsu tēva Valērija Maligina draugiem,...

Foto

Idiotija ap valsts valodu

Idiotija liecina par prāta un kompetences trūkumu. Valsts valoda nevar izvairīties no idiotijas. Valsts valoda ir sistēmas elements, un valsts valoda nevar...

Foto

“Providus” maldinājusi sabiedrību un skolas

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (NA) publiski paustās bažas par nevalstiskās organizācijas “Providus” nepieņemamajiem centieniem imigrāciju propagandējoša satura iekļaušanā mācību...

Foto

Mežs ir...

"Dodu visiem gaismu," sacīja saule. "Visus sasildu," teica saule. "Tāpēc ikviens mani sauc savā vārdā." (No multfilmas "Skudriņa Tipa".) Lai gan šīs rindiņas šķita...

Foto

Kāda diaspora ir vajadzīga Latvijas valstij?

Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas...

Foto

VDI, neknosies, palīdzi VID

Pieminot ēnu ekonomikas apkarošanu un tajā (ne)sasniegtos rezultātus, nez kāpēc visi skatieni uzreiz pievēršas tikai un vienīgi Talejas ielas “zikurātam”. It kā...

Foto

„Dzīvnieku brīvības” fanātisms robežojas ar sektantismu

Pēc organizācijas Global Witness datiem 2017. gadā visā pasaulē par zemes un apkārtējās vides interešu aizstāvēšanu nogalināti 197 aktīvisti, Latvijas vārds šajā...

Foto

Par sabiedriskā medija pārstāvja Leitāna atklāsmēm un dubulto morāli

Dārgais Ivo Leitān no sabiedriskā medija! Ir bezgala interesanti lasīt Jūsu atklāsmes (skat. attēlā) un piedzīvot patiesības...

Foto

Valda Dombrovska valdības hibrīdkarš pret Latvijas tautu

Jau vairākus gadus sabiedriskajiem medijiem un klikšķu ziņu portāliem modē ir runāt un rakstīt par Kremļa agresiju, hibrīdkaru, propagandu...

Foto

Nauda, sabiedrotie un smakas IV

Rakstiņš, kas bija iecerēts kā atgādinājums par gaismas spēku divkosīgo sašutumu sakarā ar ABLV mākslas projektu sponsorēšanu, izvērsies par garu ekskursu...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes cilvēks

Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets būs...

Foto

Ko „Vienotības” deputāti jums nestāsta

Izvēlējos Kustību Par!, jo redzēju dibinātāju - domubiedru grupā daudz talantīgu, labu izglītību ieguvušu, veiksmīgu karjeru uzsākušu cilvēku, kuru vienīgais mērķis bija...

Foto

Kad žurnāliste pārvēršas par “vadošo biedru” stabuli

Otrdienas rīts pār Latviju uzausa ar spožu pavasara sauli, un skumja vēsts pāršalca latvju žurnālistikas druvu. Kādreizējā brīvās domas...

Foto

„Kustība Par!” nav kļuvusi pietiekami atpazīstama, un es no tās aizeju

“Lai iegūtu atpazīstamību un mediju uzmanību Latvijas politikā, vajadzīga vai nu liela nauda, vai liels...

Foto

Valsts "atbalsts" uzņēmējiem vārdos un darbos

Regulāri runās un diskusijās cilājot aktuālo jautājumu par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, lai piesaistītu gan vietējās, gan ārvalstu investīcijas, gan valsts...

Foto

Arhibīskapa vēstījums 2018. gada Lieldienās

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Bībeles lappusēs par to uzzinām no aculiecinieku liecībām. Pirmā no tām ir Marijas Magdalēnas...

Foto

Kas ir mežs?

Dažādi notikumi pēdējā laikā atkal likuši aizdomāties par to, cik dažādi tiek saprasts, ko nozīmē "mežs", un kārtējo reizi izgaismojuši to, kāpēc tik...

Foto

Šokolādes kūka Latvijas vēlētājiem jeb liberāļu ofensīva

Šoreiz pakavēsimies pie liberālā spārna politiskā piedāvājuma un pavērosim, kas jauns tiek gatavots uz velēšanām šajā rudenī, ātri apskatot...