Iesaki rakstu: 
Demisionējušajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim otrdien izdevās mani pārliecināt, ka ir jāatliek citi darbi, lai vispirms un ar skubu uzrakstītu grāmatu par tiem konkrētajiem, vārdā nosaucamajiem cilvēkiem, kuri mums sarūpēja "Liepājas metalurga" krahu.
Jau biju sācis vākt kopā visu, kas pēdējos gados bija atlikts malā par Einaru Repši. Jau pirmās sarunas ar izdevējiem bija sekmīgi noslēgušās. Jau grāmatas iespējamais nosaukums bija izdomāts - "Grābeklis". Pat vāka koncepts bija prātā. Un te pēkšņi, ne čiku, ne grabu - Dombrovskis.
Nē, nē, ekspremjers man ne zvanīja, ne pārliecinošu un motivējošu vēstuli atrakstīja, ciemos viņš nebija atnācis, un arī vietējā "Maksimā" mēs nejauši nesatikāmies. Viss bija daudz vienkāršāk.
Otrdien "Dienas Biznesa" publikācijā par summām, ko izķiņķelējusi šī te paša Dombrovska valdība, "Liepājas metalurga" lietā algojot rungaiņu prudentijas un citus "konsultantus", Dombrovska kungs kārtējo reizi uzcītīgi un neatlaidīgi mēģināja novērst uzmanību no patiesajiem vainīgajiem "Metalurga" lietā.
"Tieši uzņēmuma akcionāriem jāuzņemas lielākā atbildība par situāciju, kādā novests "Liepājas metalurgs" un uzņēmuma darbinieki," - lūk, precīzais citāts, ar kuru reizē ar stāstu, cik nevainojami šai situācijā rīkojusies valdība, Dombrovska kungam mani beidzot izdevās pierunāt. Latviski sakot, vienkārši piegriezās.
Lieta tā, ka tieši šo pašu domu jau kuro mēnesi ikvienā izdevīgā gadījumā klāsta arī citi Dombrovska valdības pārstāvji - tie, kuri reizē ar ekspremjeru vistiešāk atbildīgi par notikušo. Visi citi vainīgi, bet ne jau nu mēs, kuri no savārītajiem sū... ļepinājām kaut ko veiksmes stāstam līdzīgu!
Varētu jau par šiem vilku un pavļutu meliem nelikties ne zinis - sak, cilvēki tak paši spēs atšķirt graudus no pelavām un patiesību no savas ādas glābšanas nolūkā sacerētām paglupām pasaciņām.
Taču dombrovski, vilki un pavļuti ir labi iegaumējuši Viļa Krištopana kādreizējo domugraudu, - viņi ir pārliecināti, ka dzīvo bezatmiņas un bezdomu muļķu zemē, kuras iemītnieku liela daļa ir gatavi nenoticēt visām savām maņām, ja vien viņiem pietiekami ilgi un uzstājīgi borēt kaut ko pilnīgi citu.
Vispārzināma, pat banāla patiesība - ja melus pārliecinoši atkārtot un atkārtot, tie agri vai vēlu pārvērtīsies par patiesību. Vai vismaz kaut ko attāli līdzīgu tai. "Veiksmes stāsta" paraugs ir visu acu priekšā - ja muļķu zemes iemītniekiem tūkstoškārt skandēt vārdu "halva", daļai no viņiem mutē kļūs saldāk, lai kas arī tajā patiesībā būtu sasmēlies un turpinātu smelties..
Pārspīlējums? Ha! Pēc visiem airbaltikiem, krājbankām, metalurgiem, vilcienu iepirkumiem un ceturtdaļas darbspējīgo cilvēku aizbraukšanas no valsts Vilka kungs teic, ka lepojoties ar šiem "izkaltušā zemē sētajiem graudiem" un "ieliktajiem pamatiem", - un tak atrodas ļaudis, kas visā nopietnībā tic un uzgavilē.
Varētu, protams, cerēt uz, piemēram, prokuratūru, kura tak šajā te "Liepājas metalurga" lietā visu izmeklēs un visus vainīgos sauks pie atbildības. Taču tā laikam ir tā pati prokuratūra, kas, kā nule atklājies, paklusām jau noņēmusi "Liepājas metalurga" saimniekiem Zaharjinam un Segalam aizdomās turamo statusu...
Un laikam tieši šīs sistēmas virsprokurors Modris Adlers ir tas, kas ar savu nepārsūdzamo lēmumu "Parex" lietā jau pirms dažiem gadiem skaidri apliecināja - lai cik miljardus lieli būtu valstij un tās iedzīvotājiem nodarītie zaudējumi, šajā izkurtējušajā valstiskajā sistēmā pie atbildības netiks saukta neviena valsts amatpersona, ja vien tā imitējusi kaut jel kādu darbību.
Tā nu Dombrovska kungam mani izdevās pierunāt - ar skubu vajadzīga grāmata par "Liepājas metalurgu", kamēr viņam kopā ar pavļutiem un vilkiem vēl nav izdevies ieborēt, ka šo noziegumu un valsts aplaupīšanu nu noteikti jāuzskata tikai un vienīgi par veiksmes stāstu numur divi.
Lai kas tagad tiktu apgalvots par akcionāru lielo vainu, ne jau Zaharjins ar Segalu paši sev piešķīra sešdesmit miljonus lielo Latvijas valsts galvojumu, un ne jau viņi bija tie, kas paši sev nodrošināja totālas nekontrolējamības sistēmu saņemtā kredīta izmantošanā un uzņēmuma izsaimniekošanā. To visu izdarīja konkrētas Latvijas valsts amatpersonas.
Valsts galvojums "Liepājas metalurgam" tika iebalsots un piešķirts bez kādas saimnieciskas un juridiskas analīzes. Tie bija visnotaļ konkrēti cilvēki, kas to dabūja cauri, viņu vārdi ir precīzi noskaidrojami, un arī visus dokumentus tik ātri nebūs izdevies paklusām izņemt un iznīcināt.
Valsts galvojuma līgumu, kurā "aizmirsās" ierakstīt, ka "Liepājas metalurga" saimnieki ir atbildīgi ar visu savu mantu, tāpat gatavoja konkrētas amatpersonas, kurām savukārt uzdevumu deva vēl citas personas. Arī šo cilvēku vārdi ir precīzi noskaidrojami.
Normatīvie akti pietiekami skaidri noteica, kādas tieši pārbaudes ir jāveic valsts galvojumu saņēmušajā uzņēmumā, un tagad, kad "Liepājas metalurgs" jau ir maksātnespējīgs, Valsts kasei un Finanšu ministrijai būs diezgan grūti pamatot, kāpēc šie pārbaužu dokumenti nav publiskojami.
Tas nozīmē, ka būs arī skaidri redzams - kuras tieši valsts amatpersonas ir veikušas "pārbaudes" jau gadiem ilgi uz bankrotu gājušajā un izsaimniekotajā uzņēmumā un uz kādiem puņķiem ir būvēti šo "pārbaužu" optimistiskie atzinumi.
Jau 2011. gadā brīdinošas vēstules par patieso stāvokli "Liepājas metalurgā" nonāca gan uz Dombrovska un Vilka galdiem, gan Ekonomikas ministrijas vadības un Saeimas frakciju galdiem. Visi šie dokumenti ir sadabūjami un tad nu arī skaidri parādīs, kā tieši Dombrovskis, Vilks un Pavļuts valstiski rūpējās, uzraudzīja un kontrolēja.
Tie arī bija pilnīgi konkrēti valdības pārstāvji, kas atbalstīja jau no pirmsākumiem absurdo un neīstenojamo "Liepājas metalurga" tiesiskās aizsardzības plānu, šādā veidā sekmīgi apmuļķojot daudzus simtus uzņēmuma darbinieku, kuri tieši tādēļ pabalstos tagad saņem nožēlojamas kapeikas. Arī šie cilvēki ir precīzi noskaidrojami un nosaucami vārdos.
Ar vārdu sakot, pateicoties Dombrovska kunga pamudinājumam, domāju, ka varu apsolīt - pēc mēnešiem trim, ja pietiekami čakli strādāsies, dombrovskiem, vilkiem un pavļutiem varētu būt krietni grūtāk lielīties ar "Liepājas metalurga" lietā izsētajiem graudiem un ieliktajiem pamatiem, bet Ērika Kalnmeiera kantorim - izlikties, ka visi tak darīja, ko vien spēja, un neviens nav vainīgs, ka viss sanāca kā vienmēr.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
