Iesaki rakstu: 
Man te sanāca kaut kāds tekstuāls mutants. Pa pusei politisks portretējums, pa pusei klasiska denunciācija, adresēta Saeimas modrajiem oligarhkāvjiem JKP frakcijā. Kā droši vien norādīs daži manis dežūrlasītāji, vilks spalvu met, bet… Taču dīvaini, ka abi eksknabisti paši nemana koalīcijas rindās ielavījušos lemberģieti un nedimdina trauksmes zvanus.
Lai izliktos intelektuāls un pie viena kaitinātu publiku ar 140 zīmju lasītspējas limitu, sākšu iztālēm – ar preambulu.
Šobrīd dažiem politiķiem trakoti patīk cīnīties ar Juri Pūci. Verbāli triekt elles izdzimumu atpakaļ pekles dziļumos, tā glābjot Latviju no municipālās apokalipses, ko nesīs pašvaldību lietu ministra personificētā administratīvi teritoriālā reforma.
Nesen "labējie" tādā vīzē cīnījās ar Nilu Ušakovu. Dūrītes braši vicinājās, spalgas balstiņas solījās iztriekt "urlas" no rātsnama un atdot Rīgu latviešiem. Ne patrieca, ne atdeva – taču lētticīgu tautiešu balsis sazvejojās, ļaujot Rīgas domes opozicionāriem jau trešo gadu politiski pašapmierināties.
Gan "Urlakovam", gan viņa kancelētājam Pūcem ir dziļi pie vienas vietas viņu "patriecēju" varza. Jezga pat iet labumā. Publika ierauga, kuri ir – Latvijas mērogos! – politiskiem milžiem pielīdzināmas figūras, kuri – histēriski pigmeji.
(Jāatzīst, Pūcem izdevās ātri un prasmīgi pašdemonizēties, uzpumpējot sev vēlamo "pašvaldību likteņlēmēja" veidolu. Jā, krievu, tfu, latviešu tauta mīl bargus valdniekus…)
Šāda "cīņa" ir alternatīva politikas statistu parazitēšanai uz VIPu rēķina. Turklāt psiholoģiski komfortablāka nekā klasiskā sulaiņošanās, jo nedraud "brūnā mēle".
Cita lieta – vai publika tic viņa/-as cēliem nolūkiem, vai atceras nākamajās vēlēšanās... Varbūt ieskatās, nedod Dievs, drosminiekā tik dziļi, ka pamana – aiz kareivīgās retorikas slēpjas vien ar darbiem nepamatota lielummānija.
Kad nu izplūdušā ievadā esmu iezīmējis paskvilas tēmu, piedāvāšu jums (un Jaunās konservatīvās partijas) tuvākai aplūkošanai tipisku piemēru "varonīgās" polittehnoloģijas lietošanai. Arī ilustrāciju parunai par "muti Rīgā"...
Tā ir Saeimas deputāte Ilze Indriksone no Nacionālās apvienības (NA). Tāpēc, ka īpaši pikantu šarmu viņas kvēlajai cīņai pret Pūces virzīto reformu piedod pašas piederība valdības koalīcijai.
Pērnā gada beigās deputāte gluži teatrāli centās izrādīt tuvību opozīcijai. Saeimas ATR komisijas sēdē (tajā neiekļautā) Indriksone apzināti sēdās blakus zaļzemniekam Viktoram Valainim, lai ar viņu kopā asi kritizētu Pūces/VARAM kategorisku prasību, ko valdības partijām bija konsekventi jāatbalsta.
Tas bija liegums tagadējām pašvaldībām velti tērēties attīstības plāniem, kas pēc reformas būs nederīgi vai smagi pārlabojami.
Šāds sirsnīgs "duets" diez vai daudz ko palīdzēja savu novadu sargātājiem. Tās ir klajas rūpes par profesionāliem šādu dokumentu rakstītājiem, kuru bizness tagad tiek "nolikts uz bremzēm". Indriksone pat uzsvēra savu solidaritāti ar plānotājiem, jo pati nākot no šīs cunftes.
NA un Jānis Dombrava – tās pārstāvis ATR komisijā, tieši kura acu priekšā notika II & VV "sadziedāšanās" – ļoti centīgi izlikās neredzam šo partijas biedres "dumpošanos". Vēl trakāk – to gar ausīm un acīm palaida vienmēr tik modrās un trauksmainās JKP pārstāvis Ēriks Pucens. Jebšu ar kašķi koalīcijā negribējās purgāt adventes laiku?
Tāpēc Indriksone droši aizvirzījās tālāk koķetērijā ar Saeimas opozīciju. Nesen viņa iesniedza pašvaldību reformas likuma projektam no valdības "ģenerālās līnijas" izaicinoši izlecošu priekšlikumu: Ventspili un tās vārdā nosaukto novadu atstāt nošķirtus.
Taču "politiski nepareizajai" Vēju pilsētai līdzšinējais republikāniskā nozīmīguma statuss tiek atņemts konceptuāli un stratēģiski. Tās sapludināšana ar pagastiem "meibī" ļaus mazināt Aivara Lemberga un viņa atbalstītāju ietekmi. Tāpēc koalīcijas partneros neizbēgami jārodas jautājumam: kāpēc NA ignorē deputātes pašdarbību?
(Nezinu, vai citiem, bet man – krietni nostrādājušam "trubas presē" – te radās izskaidrojums, kāpēc uz Saeimas vēlēšanām NRA slejās atradās liela platība komplimentārai, bet nemarķētai intervijai, kas laikraksta portālā vairs nav atrodama. Tajā vairumam lasītāju pilnīgi nezināma nacionāļu kandidāte pašslavinās uz nebēdu...)
Cik noprotu, kolēģiem Ilze Indriksone šķiet "partijas mīlulis", viņai viegli atrodas vieta nacionāļu Saeimas vai Eiroparlamenta listēs, arī NA valdē. Jā, televizorā un tribīnē šī kundze izskatās gana labi. (Te ir genderisks apsvērums – pat iesīkstējis "veču klubiņš" nevēlas riskēt ar apvainojumiem "maskulīnā šovinismā".)
Tāpēc frakcijai droši vien šķiet ērtāk gražīgās provinciāles zvaigžņu slimību pieciest: lai Ilzīte nedaudz pazīmējas, gan jau drīz nāks pie prāta...
Tiesa, segums – Indriksones politiskā pieredzes iekrājums un paveiktais NA labā – šķiet uzkrītoši mizerabls devīgajam partijas uzticības "avansam". Līdz municipālkarjerai viņa strādāja AS "Talsu autotransports" par Pasažieru pārvadājumu daļas vadītāju. Novada domes deputātei pirmo termiņu nācās nosēdēt opozīcijā. Vien 2017.gadā, kad nacionāļi piekļuva varas sadalei, viņai izdevās pabūt domes priekšsēdētāja vietniecei attīstības, kultūras un sporta jautājumos.
Grīļīgā koalīcija, ko veidoja sešas no ievēlētām astoņām partijām, 2018.gada jūnijā pavisam loģiski sabruka. Tagadējā domes vairākumā NA vieta neatradās, Indriksones aiziešana uz Saeimu nožēlu novadā neraisīja.
Cik zinu, Talsu novada pašvaldības darbus un nedarbus tagad izvērtē trīs iestādes – Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA), Valsts kontrole un KNAB.
Kādi varētu būt šo pārbaužu rezultāti, ļauj minēt stāsts par Talsu tirgu. Pareizāk, par to, kā citai novada deputātei nācās vietvaras neizdarības sūdzēt Saeimā, lai kāds tās pamanītu. (Man tas uzstājīgi atgādina laikus, kad arī Jūrmalu pārvaldīja tādas raibu lupatdeķu koalīcijas.)
Pašvaldība noslēdza līgumu par tirgus pārbūves projektu, izpilddirektors parakstīja pieņemšanas-nodošanas aktu (ko viņam nebija tiesības darīt), 90 procenti no līgtās summas (86 000 eiro) tika samaksāti projektētājam – nesaņemot vēlamo rezultātu. Taču dome klaji izvairījās savu naudu atgūt.
Protams, Nacionālajai apvienībai diez vai jāsatraucas, ka pārbaudītāji Talsos uzraks kaut ko Indriksoni kompromitējošu. Varbūt tikai vairāk atklāsies "dīvas" ar rībošu pašslavināšanos apklāta nekompetence. Bet tādu ļaužu tagad ir pilna Jēkabiela. Turklāt uz to deputātu vai ministru fona, ko atrada "suņubūdā" vai bordānjūgenda rindās, talsēnietei ir vismaz kāda politiskā pieredze.
Partijai par klusu prieku, bijušie domes kolēģi (vai sāncenši – koalīciju ļodzīgums tos padara par relatīviem jēdzieniem) raksturo Indriksoni kā izmanīgu cilvēku. "Viņai vienmēr paticis atrasties drošībā aiz kāda muguras. Cits pieņēma lēmumus, parakstīja dokumentus, uzņēmās atbildību."
Kad šāds "vairogs" vairs neesot atradies, municipālpolitiķes karjera uzreiz šķitusi nepievilcīga, panākot evakuāciju no Talsiem uz Saeimu.
Kaut Ilze Indriksone bija nozīmēta par Kurzemes listes līderi, vēlētājiem tīkamāka šķita Saeimas veterāne Janīna Kursīte-Pakule. Taču galvenais tika panākts – apgrūtinošās pašvaldības darba važas nomestas, tikts pie jaunas skatuves, uz kuras netraucēti tīksmināties par sevi.
Šis "longrīds" man uzrakstījās ne tikai tāpēc, lai mēģinātu sacelt sīku kašķi koalīcijā. Kaut, protams, gribas ļoti. Arī tāpēc, lai vēlreiz sev un jums ilustrētu nepopulāro gudrību, ka "pasaule šausmās nodrebētu, ja vien uzzinātu, ar cik niecīgu saprāta daudzumu to pārvalda".
Cilvēki gluži vai apzināti piebāž sev galvas ar klikšķu tenkām, šlāgeriem vai muļķīgiem seriāliem – lai tikai, nedod Dievs, nenāktos pamanīt acīmredzamo: pār mums valda pašapmierinātas niecības, "tukšas mucas". Pārāk viegli Latvijā var kļūt par īpašnieku 1% valsts varas.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
