Jautrā aritmētika jeb vai tiešām viss maksā tik, cik maksā?

Viss maksā tik, cik maksā; viss maksā tik, cik maksā; viss maksā tik, cik maksā; - šis teiciens mūsdienās kļuvis par populāru mantru, kuru dzirdam atkārtojam visai bieži. Izklausās jau asprātīgi un dziļdomīgi, es pat teiktu, - izklausās pēc aksiomas (kas nav jāpierāda), Un vairums cilvēku piekrītoši māj ar galvu, sak, - tā jau ir, ko tur iebilst. Vien retais aizdomājas, bet aizdomāties tiešām ir par ko...

Vēsturē iegājušais bēdīgi slavenais hitleriskās Vācijas propagandists Gebelss esot teicis: “Simt reižu atkārtoti meli kļūst par patiesību.”

Nu, es atļaušos tam nepiekrist,- manuprāt, meli ir meli, un nekādi nevar kļūt par patiesību. Cilvēki tikai var noturēt vai uzskatīt tos par patiesību. Bet tas, ka Gebelsa metode nav novecojusi un sekmīgi darbojas arī mūsdienās, ir acīmredzams. Mani pārsteidz tas, ar kādu nekaunīgu vieglumu var apstrādāt pat labi izglītotu cilvēku prātus, lai tie zaudētu spēju veselīgi spriest, analizēt un pat… veikt vienkāršas aritmētiskas darbības, rezultātā bieži vien padarot savu dzīvi par smagi velkamu vezumu. Varbūt iztaisīsim inventarizāciju šajā vezumā? Palūkosimies, ar ko tad tas īsti ir piekrauts! Un, vai tiešām viss maksā tik, cik maksā?

Miteklis

Ir pamatlietas, bez kurām dzīvi grūti iedomāties, un mājoklis ir viena no tām. Šoreiz paanalizēsim dzīvokļu īpašnieku smago nastu – rēķinus. Ka “īpašnieki” ir īpašnieki tikai formāli, t.i., tikai tik ilgi, kamēr cītīgi maksā rēķinus, domāju, visiem ir skaidrs, un tas nav šī raksta vēstījums. Plašāk privātīpašuma tēma skarta rakstā “Par privātīpašuma iluzorumu”, vai,” Īpašnieks vai tikai nomnieks”.

Bet nu, atgriežamies pie tēmas - rēķini un aritmētika. Un te tad arī sākas “jautrība”, jo, lai nopietni uztvertu dzīvokļu rēķinus, ir jābūt vai nu vienaldzīgam, vai paviršam, vai nekompetentam, vai vienkārši nedrīkst domāt – jāizdara intelektuāla pašnāvība. Vai arī tik bagātam, lai būtu gluži vienalga, cik kas maksā. Tālākie aprēķini un secinājumi ir tīri empīriski, t. i.,uz pieredzi un acīmredzamiem faktiem balstīti. Lai piedod man “zinātniski teorētiskās” argumentācijas piekritēji – mani tā pārāk neinteresē. Jo “zinātniski” var pierādīt, kā tagad tautieši saka, - “dajebko”. Un nevar jau pārbaudīt, jo tad ir jākļūst pašam par zinātnieku. Bet, lai kļūtu par zinātnieku visās jomās, dzīve ir par īsu... Pie kam zinātnieki paši bieži vien par kādu pat visai vienkāršu lietu ir pretējos, vai, vismaz, atšķirīgos uzskatos. Piemēram, kas bija pirmais, - vista, vai ola?... Vai, - kā no nekā var rasties kaut kas? Un, - ja “kaut kas” ir bijis vienmēr, no kurienes tad tas ir radies?...

Tāpēc, spriedīsim piezemēti, vienkārši, veselīgi un praktiski. Jā, lasītājam jāpaskaidro, no kurienes informācija un skaitļi. No pieredzes. Man ir bijusi tā laime un privilēģija dzīvot, lai arī nelielā, bet savā mājā, lietot ūdeni no savas akas un sildīt māju un ūdeni ar pašražotu siltumu. Tādēļ es zinu, cik kas reāli maksā. (Ja skatīties filozofiskāk un dziļāk, tad neko jau cilvēks neražo – viss nepieciešamais dzīvei uz zemes jau ir cilvēkam dots – ūdens, energoresursi, pārtika, gaiss. Jāpieliek tikai nedaudz darba, lai to visu lietotu. Pie kam – tas viss ir dots par velti...) Bet nejauksim kopā šos dažādos izpratnes, skatījuma līmeņus. Šodienas tēma ir aritmētika. Un aritmētika sanāk visai interesanta, lai neteiktu – dīvaina. Faktiski, tas, kas notiek mūsdienās komercjomā, tālu iziet ārpus veselīgas saprašanas un loģikas. Atļaušos nelielu atkāpīti.

Piemēram, tāda visiem nepieciešama “lieta”, kā gaiss, ko elpojam. Kādiem, droši vien par lielu sarūgtinājumu, lielākā daļa planētas iedzīvotāju to lieto pilnīgi par velti, un nemaz netaisās par to maksāt. Tāda lietu kārtība, tā teikt - nejēdzība no biznesa viedokļa, dabiski, neapmierina visus, un tiek meklēti risinājumi. Diemžēl jāsaka, - sekmīgi. Kā pārdot cilvēkam gaisu? Nu kurš to pirks? Ļoti vienkārši – vajag cilvēkiem to padarīt nepieejamāku, vajag to padarīt par preci, citiem vārdiem – īpašniekam vai lietotājam atņemt vai nozagt, lai pēc tam pārdotu atpakaļ. Kādā veidā? Nu, tas atkal ir vienkārši – vajag sabojāt to, kas ir pieejams un apgrūtināt pieeju tīram bezmaksas gaisam. Tādā veidā šķietami absurda situācija var kļūt par realitāti, kā tas ir dažās pasaules lielpilsētās, kur tīrs gaiss ir kļuvis par tirgus preci. Es, paldies Dievam, pagaidām vēl neesmu pircis gaisu, un ceru, ka arī nepirkšu.(Interesanti, vai gaisa cenai tiek pieskaitīts arī PVN?) Tas pats ar ūdeni.

Bet nu, - pie jautr., piedodiet, es gribēju teikt - pie rēķiniem.

Ūdens

Pieļauju, ka lasītājs zina, ka ūdeni neviens neražo. To attīra, atsāļo, transportē, pārdod, iegūst no urbumiem, upēm vai avotiem, bet – neražo. Esmu bijis vietās, kur saldūdens dabā nav pieejams, bet to iegūst atsāļojot jūras ūdeni, bet tas nav Latvijas gadījums. Jo mums ūdens vienkārši ir. (Es personīgi atceros laiku, kad bija publiski pieejamas akas un dzeramā ūdens vietas bez maksas. Kad mums toreiz stāstīja, ka ūdens citās valstīs jāpērk par naudu, tas šķita pilnīgi neticami un smieklīgi). Lielākās izmaksas ir to nogādāt līdz patērētājam. Un te sākas jautrība.

Katrs cilvēks saprot, ka vienam patērētājam piegādāta ūdens pašizmaksa būs augstāka nekā septiņdesmit patērētājiem piegādāta, sadalot uz galviņām. Bet - nekā! Kad es salīdzināju individuālās mājas ar aku īpašnieka ūdens iegūšanas izmaksas ar daudzdzīvokļu mājas dzīvokļa īpašnieka rēķiniem par ūdeni, izrādījās, ka pēdējie maksā par ūdeni nevis mazāk, bet krietni vairāk. Rēķinos ūdens piegāde un kanalizācija ir apvienoti vienā maksājumā, kurš ir 1.28 eiro m3 + PVN. Atgādināšu, ka par PVN sauc nodevu, ar kuru valsts apliek praktiski visas preces un pakalpojumus, un kura, lai izklausītos smukāk un nesaprotamāk, ir nosaukta par Pievienotās Vērtības Nodokli. Kas pie kā ir ticis pievienots, grūti saprast. Acīmredzot, ūdenim pa ceļam pievienoja vērtību un nu tas jūsu krānā ir vērtīgāks, nekā ieguves vietā. Loģiski, ka ūdenim tuksnesī ir cita vērtība, kā upes malā, bet es gan to sauktu vienkārši par transportēšanas vai piegādes izmaksām, kuras ir skaidras un saprotamas. Bet tās jau ir iekļautas ūdens cenā. Manuprāt, aplikt ar nodokli ūdeni ir amorāli.

Par PVN runājot, citāts:

„Likums „Par pievienotās vērtības nodokli” Saeimā tika pieņemts 1995. gada 9. martā. Valsts prezidents to izsludināja 1995. gada 30. martā, un likums stājās spēkā ar 1995. gada 1. maiju. (Urtāns A., u.c., 2008)”

Agrāk to sauca par apgrozījuma nodokli, un senos laikos tas bija neliels, sākot ar 1%, bet pirmās nepieciešamības precēm vispār netika piemērots. Kā redzam, „apetīte aug ēdot”, jo šodien Latvijā PVN vairumam preču un pakalpojumu ir 21%. Arī diemžēl rēķinā redzamajam ūdenim. Šim nodoklim (PVN) Latvijā ir tikai divdesmit gadu, bet tas, tāpat kā daudzas citas dzīvi apgrūtinošas lietas, ieviests ar pārsteidzošu vieglumu. Man šķiet, ka Latvijā tiešām ir unikāli toleranta tauta, kura spējīga izteikt savu neapmierinātību, vienīgi klusējot pametot valsti. Varbūt, ka tas arī nav sliktākais protesta veids, tikai - kas būs tālāk?

Atgriežamies pie ūdens. Kā piemēru paņēmu ūdenssūkni “Pedrollo CP 200”. Sūkņa jauda 2,2kw (3Hp), ražība pie 51metru augsta ūdensstaba 4.2m3/h. Teorētiski tas nozīmē, ka pie elektroenerģijas cenas 1kw=0,176 eiro, viena kubikmetra ūdens uzsūknēšana 51(!)metra augstumā izmaksā (elektroenerģija)

0,176 eiro x 2,2kw : 4,2m3 = 0,09219 eiro! Plus kanalizācija.

Bet, kā redzam, cilvēkam tiek piestādīts rēķins, kur par vienu m3 ūdens un kanalizāciju jāmaksā 1,5488 eiro(1,28+21% PVN)! Jā, pašizmaksā es neiekļāvu sūkņa un cauruļu nolietojumu un kanalizāciju, bet, pēc pieredzes varu teikt, ka tie ir salīdzinoši niecīgi. No otras puses, es aprēķinos neiekļāvu arī to, ka daudzīvokļu mājās katram dzīvoklim nav vajadzīgs savs sūknis un sava ūdens maģistrāle, un piegādes izdevumi sadalās uz daudzām jo daudzām galvām, precīzāk – makiem. Nu labi, nebūsim sīkumaini un elektroenerģijas izmaksas pareizināsim ar divi – 0,09219 x 2 = 0,18438eur/m3 Vajadzētu pietikt. Un kas sanāk? Sanāk, ka ūdens tiek piegādāts un aizgādāts ar apm. 840% peļņu!

Pieļauju, ka “peļņa” ir vēl lielāka, ņemot vērā milzīgo cilvēku koncentrāciju pilsētās...

Tāpēc nav jābrīnās, ka šajā valstī vieni skaita centus, kamēr citi kļuvuši trekni jo trekni...

Tikai...cik ētisks ir šāds “bizness”?...

Nu, ko, - braucam tālāk?

Apkure

Šis nu laikam daudziem būs visai sāpīgs jautājums. Ja par auksto ūdeni, pat astoņkārtīgi pārmaksājot, summas nav lielas, tad apkure cērt robus maciņā daudz pamatīgākus. Bet, vai tā ir apkure vai tomēr siltumpiegādātāju negausība komplektā ar nekaunību, lūkosim noskaidrot.

Vēlos paskaidrot, ka principā es neesmu pret biznesu. Es esmu pret to, ka par biznesu dēvē, piemēram, mežu izciršanu, citu dabas resursu izsaimniekošanu, spekulāciju un iedzīvošanos uz citu rēķina, izmantojot šo “citu” bezalternatīvas situāciju. Tā šoreiz laikam ir ar dzīvokļu īpašniekiem.

Tātad – par apkuri.

Uzreiz jāsaka, ka precīzu skaitļu nebūs. Jo ir gandrīz neiespējami izmērīt visus ēku parametrus un ņemt vērā visus faktorus. To izmanto veikli darboņi. Vairāk piedāvāšu ilustrācijas un piemērus. Secinājumus izdariet paši. Jo retorikā ar kādu siltumpiegādātāju noalgotu siltumenergētiķi es neielaidīšos. Viņš būs trenēts ar tabulām un diagrammām pierādīt to, ko viņam jāpierāda, bet es neko nevēlos pierādīt. Es vēlos tikai pastāstīt, bet secinājumus izdariet paši. Kā latīņu spārnotais teiciens saka - “Ad narrandum, non ad probandum”. (Lai pastāstītu, nevis lai pierādītu.)

Kā minēju iepriekš, dzīvoju savā nelielajā pusotrstāvīgajā mājiņā ar centrālo apkuri, kura kurināma ar malku. Centrālapkure tiek kurināta arī vasarā, lai nodrošinātu ar karsto ūdeni. Māja ir paveca, ar labu siltumizolāciju neizceļas. Gadā es izlietoju ap 20 m3 malkas, kas, pēc pašreizējām cenām būtu apm. 800 eiro gadā, t.i., apm. 67 eiro mēnesī. Plus darbs – atnest malku, kurināt, tīrīt katlu. Malka neapšaubāmi Latvijā ir lētākais un pieejamākais kurināmais. Apkurināta ir apm. 100m2 platība plus karstais ūdens. Un tagad salīdzināsim ar tikpat lielu dzīvokli. Lai gan, - salīdzināt būs grūti, jo mājai ir četras aukstas ārsienas, auksti griesti un auksta grīda, tātad seši virzieni, no kuriem nākt aukstumam.

 Dzīvokļos, pārsvarā, ir cita situācija. Nerunājot par to, ka daudzas daudzīvokļu mājas jau ir nopakotas kā termosi, dzīvokļiem parasti nav vairāk par divām ārsienām. Un, ja tas nav pirmajā vai pēdējā stāvā, tad arī griesti un grīda ir silti. Un tomēr – rēķini par siltumu nebeidz pārsteigt un izbrīnīt. Vadoties no veselīga saprāta un loģikas un ņemot vērā dzīvokļu niecīgos siltuma zudumus un to, ka siltums vienlaicīgi tiek pievadīts daudziem dzīvokļiem, siltuma rēķiniem vajadzētu būt neievērojamiem. Jā, valsts ir tik “humāna”, ka apkurei pierēķina nevis 21%PVN, bet “tikai” 12% PVN. Bet, nez kādēļ, viena kvadrātmetra apkure, salīdzinot ar privātmāju,nav uz pusi lētāka, kā tam vajadzētu būt. Tā ir...1,8892 eiro/m2! Privātmājai – 0,67 eiro/m2. Vai nav viela pārdomām? Es domāju, ka dzīvokļa apkures izmaksām, lietojot vietējo kurināmo – šķeldu, granulas, - nevajadzētu pārsniegt 0,30 – 0,40 eiro/m2 mēnesī. Es atkārtoju – neesmu pret biznesu. Bet esmu pret vairuma iedzīvotāju - savu dzīvokļu ķīlnieku - ekspluatāciju un apkrāpšanu, izmantojot cilvēka pamatvajadzības – vajadzību pēc pajumtes, ūdens un siltuma. Un šo cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo summu aplikt ar nodokli es uzskatu vismaz par neētisku, lai neteiktu vairāk...Ir skaidrs arī tas, ka Latvijas varturi nerūpējas par optimālo veidu valsts iedzīvotāju nodrošināšanai ar siltumu, izmantojot visai bagātos vietējos resursus, piemēram, šķeldu, bet importē tos no ārzemēm savu merkantilo interešu dēļ. Šķeldu, nezin kādēļ, eksportē...Ak nauda, nauda...Vājākām dvēselēm nav izredžu pretoties tās velnišķīgajam kārdinājumam. Bet pie Latvijas valsts stūres es stipras neredzu...

Un, atcerieties - “Ad narrandum, non ad probandum”. “Lai pastāstītu, nevis lai pierādītu”...

Varētu turpināt un uzrakstīt par metāla izstrādājumu astronomiskajām cenām, salīdzinot ar izejvielu cenām, par piena pārdošanas un iepirkuma cenu vairākkārtējo starpību, par graudu un miltu cenām (kviešu graudi – ap 200eur/t, bet, piemēram, “Hercoga” milti mazumtirdzniecībā – apm. 1000eur/t) utt. Galu galā – par nodokļiem un sodiem kā valsts kases pildīšanas līdzekļiem. Ja lasītājam labpatiks, varam šo kamolīti pašķetināt vēl.

Nobeigumā. Rukā, vergs, saule vēl augstu!

Vairums cilvēku darbā pavada ievērojamu dzīves laiku, kurš tiek pārvērsts un novērtēts naudā. Tikai pavisam nedaudzi izredzētie strādā nevis naudas, bet aicinājuma dēļ. Darbā pavadītais laiks diemžēl tiek atrauts ģimenei, bērniem, draugiem. Neko darīt, jāstrādā – tā iekārtota pasaule. Bet tas, ka cilvēka nopelnītās naudas (lasi - dzīves) lielāko daļu kāds vienkārši, primitīvi, nekaunīgi un brutāli piesavinās, nav pareizi. Kādēļ gan parazītam pašam negādāt sev iztiku godīgā ceļā, uz sava dārgākā dzīves resursa – laika – rēķina? Kādēļ jādzīvo uz citu dzīves un darba rēķina?

Vai Tevi šāda lietu kārtība apmierina?

P.S.Ja kāds pārmetīs, ka nav vērts par to runāt, jo “tāpat tur neko nevar darīt”, tad varu jau iepriekš atbildēt – Var! Un par to var būt cits raksts...

Novērtē šo rakstu: