Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Indriķa Latvieša jaunajā romānā „Nāve 2”, kas aizvadītajā nedēļā nonāca Latvijas grāmatnīcu plauktos, viens no personāžiem ir kāds galvaspilsētas domnieks un „Visprogresīvāko” partijas pārstāvis Mārtiņš Moskvičs, kura ķibelēm un attiecību kārtošanai ar jauno politiķi Zelmu Labkranci un Korupcijas novērošanas un analīzes biroja priekšnieku Jēkabu Traumu romānā veltīta nozīmīga vieta. Romānā publicētie „pilnīgi izdomātie” sarunu ieraksti liek domāt, ka „Indriķa Latvieša” rīcībā ir nonākuši līdz šim no sabiedrības rūpīgi slēptie Rīgas domnieka Mārtiņa Kossoviča sarunu ieraksti, viņam apspriežot kukuļa saņemšanu no uzņēmēja Igora Trubko. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vienu nodaļu no jaunā romāna, kas met ļoti melnu ēnu uz apstākļiem, kādos it kā notikusi kukuļa solīšana, un arī uz pašu Mārtiņu Kossoviču.

Ar nedaudz trīcošu sirdi galvaspilsētas domnieks, “Visprogresīvāko” partijas pusvadītājs Mārtiņš Moskvičs pāršķīra krimināllietas sējuma nākamo lappusi. Protams, protams, protams, visam vajadzēja būt kārtībā, kā citādi, Korupcijas novērošanas un analīzes biroja priekšnieks Jēkabs Trauma bija solījies un dievojies, ka uztraukumiem nav nekāda pamata, un bija apstākļi, kuri ļāva šiem glumā karjerista solījumiem ticēt, bet vienalga… Tik daudz bija uz spēles, un pats galvenais – viņa personiskā āda. Tā, te nu tas bija…

“VIDEO, AUDIOIERAKSTU ATŠIFRĒJUMS

/17.08.2021./

Kingston USB diskdzinis, Data Traveler 200G3 Nr. 1313

_Rec1_10210817_274507_.avi

(Mārtiņš Moskvičs brauc pie stūres, apstājas pie ēkas un zvana Igoram Rubko.)

Igors Rubko: – Esi lejā?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Vari attaisīt vārtus, lūdzu?

Igors Rubko: – Jā. Tūlīt.

Mārtiņš Moskvičs: – Paldies.

(Mārtiņš Moskvičs iebrauc ēkas pagalmā, neizkāpjot no automašīnas, pa atvērtu logu jautā Igoram Rubko.)

Mārtiņš Moskvičs: – Čau! Vienalga, kur nolikties?

Igors Rubko: – Vienalga. Visi jau.

Mārtiņš Moskvičs: – Projām, jā?

(Mārtiņš Moskvičs noparkojas, izkāpj no automašīnas, paņem mantas no automašīnas aizmugurējā sēdekļa)

Mārtiņš Moskvičs: – Nu čau! Mums traka diena Rīgā.

(Igors Rubko sniedz roku, lai sasveicinātos.)

Igors Rubko: – Daudz sastrēgumu?

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, tas ta’ tā. B… b… jā, bet mums “Rīgas kartīti” šodien nobloķēja VIDs. “Rīgas transporta”.

(Abi ieiet ēkā.)

Mārtiņš Moskvičs: – Viss ir.

Igors Rubko: – Es gribēju pajautāt. Tu kur, par ko tu atbildi Rīgas domē? Kurā partijā?

Mārtiņš Moskvičs: – Izglītības, kultūras un sporta pārvalde, “Mūsu attīstība”. Tas ir Aunups. (Iesmejas.)”

Moskvičs atrāvās no izdrukām. Bļaģ, bļaģ, bļaģ… idiots, turklāt viņš pats, neviens cits! Kāpēc šito vajadzēja pieminēt? Viņš taču lieliski zināja, ka saruna tiek ierakstīta gan audio, gan video… Lai kādi bija visi šie cūces, švonderi, moikas un aunupi, tāpat kopā ar viņiem vajadzēja palikt, neko tur nevarēja darīt… Un tagad šo te gan jau kādudien izlasīs un pajautās – nu, Mārtiņ, ko tu ar to gribēji teikt pilsonim Rubko? Ko?

Labi, kas padarīts, tas padarīts, nopūtās Moskvičs un turpināja lasīt sarunas atšifrējumu.

“Igors Rubko: – Mm, vienkārši jau principā esmu to darījis šo…

Mārtiņš Moskvičs: – Nu jā. Mums “Rīgas transportam” Valsts ieņēmumu departaments uzrēķināja četrpadsmit miljonus par iepriekšējiem grēkiem Nila Išakova…

(Igors Rubko apsēžas krēslā otrpus galdam, pretī M. Moskvičam.)

Igors Rubko: – Mh.

Mārtiņš Moskvičs: – Un šodien nobloķēja kontus. Un, un, un jā. Nu principā tas draud ar to, ka nevarēs norēķināties ar e–taloniem.

Igors Rubko: – Bet es drusciņ nevaru saprast.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas par iepriekšējās domes grēkiem. Jā? (Iesmejas.)

Igors Rubko: – Valsts ieņēmumu departaments.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Uztaisījis.

Igors Rubko: – …tomēr Budžeta ministrija.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Nū-u. Koalīcija, dome un augša viena un tā pati.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, nosacīti, bet jā. Nu mēs tur “Visprogresīvākie” neesam valdībā, bet, bet nu “Transports” ir Vilnim, Vi… Vilnim Pirsim, un tas ir “Vienība”. Jā? Tur ir “Vie…”.

Igors Rubko: – Nav skaidrs, kāpēc.

Mārtiņš Moskvičs: – Bet ir, nu, visi jau baumo, ka, m–m, budžeta ministram Meiram ar Valsts ieņēmumu departamenta vadītāju ir sliktas attiecības. Viņš netiek no viņas vaļā. It kā tā runā. Jā? Pilsētā.”

Bļaģ, jau atkal! Arī VID priekšnieci Kaunzemi viņš bija pieminējis! To pašu, bez kuras labvēlības un tieša atbalsta Moskviču ģimenes briļļu uzņēmums ne pie kāda trīssimt tūkstošu granta un atbalsta nebūtu ticis! Protams, protams, protams, Kaunzeme bija primitīva laipotāja un izdabātāja visiem, no kuriem varēja cerēt iegūt kādu labumu, bet šajā situācijā… Iečukstēs kāds viņai ausī, ka Moskvičs te kukuļošanas lietā viņu pieminējis – un cauri! Kranti!

“Igors Rubko: – Nu labi. Nu, nu tālāk? Nu, nu tālāk? Nu jautājums, nu nobloķēja, nu tālāk kas būs?

Mārtiņš Moskvičs: – Vienu vārdu sakot, ir jāiedod. Nu tur jau tā ķēdīte diezgan smaga ir. Pieņemsim, nobloķē un ie… ie… atdod tos četrpadsmit miljonus – tas ir viens. Bet otrs ir atkal bankas, kuras uzreiz saka: “Hei! Mēs šitādu uzņēmumu negribam kreditēt.” Mums ir fonda naudas, par ko mēs taisāmies pirkt tramvajus un tā tālāk, un viņi. Nu, reputācija. Nu tā, tāpēc es, sorry, man bija frakcijas sēde, un tad mēs ar Mārtiņu Stūķi sēdējām, domājām, kā ar šito visu tikt galā un organizēt.

Igors Rubko: – Es saprotu, tu esi “Rīgas ēku pārvaldnieka” padomē!

Mārtiņš Moskvičs: – Padomē es neesmu. (Smejas.)

Igors Rubko: – A ku… kurš tur tagad padomē?

Mārtiņš Moskvičs: – Tur ir vairāki. Tur ir, nu, principā galvenais tur ir Zols. Tas, kas ir Zols no bankas, kas bija bankā.

(Igors Rubko neizpratnē rauc pieri.)

Mārtiņš Moskvičs: – Tu, tu pēc tās bildes spried?

IR: – Nu ja!

Mārtiņš Moskvičs: – Nu nē, nu mēs – es, izpilddirektors un Stūķis tikāmies piektdien.

IR: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Ar “Rīgas ēku pārvaldnieka” padomi un valdi. Valde ir Jāmanis.

IR: – A padome?

Mārtiņš Moskvičs: – Un padome ir Zols un… Nu vairāki tur ir, bet Zols ir, tas ir.

Igors Rubko: – A Zols ir kura partija?

Mārtiņš Moskvičs: – (Nopūšas.) Nav! Oficiāli nekādas partijas. Viņš ir, banku agrāk vadīja. Viņš ir arī valdē, un padome tika iecelta pagājušajā gadā.

Igors Rubko: – Paga, bet viņš valdē, viņš bija valdē, jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Tikai padomē.

Igors Rubko: – Viņš padomē. Padomē. A padomē cik cilvēki?

Mārtiņš Moskvičs: – Tr… trīs.

Igors Rubko: – Zols un kurš vēl?

Mārtiņš Moskvičs: – Nu es zinu, ka Zols ir tas, ar kuru viss ir jārunā.

Igors Rubko: – Nē, nē, es vienkārši priekš sevis.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jārunā. Jā. Tu, Zols ir tas, kas tur uzņemas galveno lomu, pārējie tur ir. (Žestikulē ar rokām, ar pirkstiem rādot pēdiņas.)

Igors Rubko: – Nē, nu jā.”

Moskvičs atkal atrāvās no lasīšanas. Jā, tā bija lielā nelaime – lai tu kādu ievilinātu slazdā, tev bija viņš jāiežūžo, jāparāda, cik esi sakontaktēts, visvarošs un visu kontrolējošs. Bet tagad nāksies skaidroties arī ar Zolu – un, kaut formāli Moskviča amats galvaspilsētas domē bija būtiski pārāks, bija vēl arī tāda lieta kā naudas plūsmas, ko kontrolēja Zols, un… Eh, būtu viņš labāk apdomājis visas sava lieliskā plāna konsekvences, ar nelielu izmisumu nodomāja Moskvičs. Bet nekā – grozies, kā gribi, bet aste kā pakaļā, tā pakaļā, un priekšā vēl divdesmit kilogramu liekā svara karājas…

“Mārtiņš Moskvičs: – Tāpat kā ir Jāmanis, un ir, protams, ir tas finansists un, un tā tālāk. Bet nu, principā valdē ir Jāmanis.

Igors Rubko: – Nu, ja Zols, tad viņš ir šajā situācijā tad no, no jums? Nu, kurš tad cits?

Mārtiņš Moskvičs: – Nu viņš ir no, nebija no mums, viņš ir no administrācijas laikiem, kad administrācija bija Rīgas domē, atceries? Pir… pirms vēlēšanām.

Igors Rubko: – Nu jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas, tas ir Edgara Aunupa.

Bļaaaaaaaaa! Atkal! Atkal viņš bija pieminējis Aunupu!

Igors Rubko: – Aunupa. A Aunups pie jums tagad?

Mārtiņš Moskvičs: – Nu! Runājam. Jā, bet nu Zolam drīz būs jāizvēlas. Viņš ir divās padomēs, un mēs skatīsimies, vai tas ir labi. Viņš ir “Rīgas transporta” padomē, un viņš ir “Rīgas ēku pārvaldniekā”. Un, un mēs uzskatām, ka nav labi būt divās padomēs. Ka viena, viena būs jāizdom… Bet nu labi, tu padomi zini. Padome ir uzraugošā.

Igors Rubko: – Es...

Mārtiņš Moskvičs: – Op… operatīvā darbība, operatīvā darbība ir valde. Valde ir tā, kura ikdienas lēmumus pieņem. Un tamlīdzīgi. Nu jā, un tad piektdien mums bija tikšanās. Viņiem aprit gads, kopš Jāmanis ir. Tad mēs paskatījāmies, kā viņiem gadu veicies ir. Ē-e. (Iesmejas.)

Igors Rubko: – … (Pasmaida.)

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, nu ko dara “Rīgas ēku pārvaldnieks”, mums ir galvenais. Okei, t… tā val… “Altium” programma, kas ir, protams, viņi netiek galā ar projektiem. Ē-e, jā?

Igors Rubko: – (Groza galvu.) Es tev pateikšu no savas puses. Es esmu priecīgs (sasit plaukstas un brīdi tur kopā kā lūgšanā), ka es vienā momentā domāju: “Ai, nu nahren ar to “Altium” programmu.” Bet principā pusi no savām mājām varēju pārrakstīt. Tātad vienu māju, vienu māju “Pārvaldnieks” pazaudēja – pie manīm atnāca. Vienu māju es pazaudēju tikai tāpēc, ka uzsāku “Altiumu”. Jā? Es sapratu, ka tā ir, principā, priekš “Pārvaldnieka”, izņemot problēmas, un viss, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, tur.

Igors Rubko: – Man nav cita varianta. Ja man vajag to piedāvāt, ja māja, pretējā gadījumā aizies prom vai tieši nāk – ka viņi grib. Jā? Nu, tie iniciatori. Bet īstenībā. (Groza galvu.)

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Nekāda labuma pārva… valstij varbūt, pārvaldniekam nekāda labuma nedod. Un tik sarežģīta, tik smaga.

Mārtiņš Moskvičs: – Un nesaprotama. Mēs runājām ar Tautsaimniecības ministriju arī, un nākošais ir tās RRF naudas, un tur būs vēl sliktāk. Un, un, nu jā, šobrīd ir simt divpadsmit tie projekti, bet nu visi saprot, ka pusi labi, ja viņi izpildīs no tiem.

(Runā vienlaicīgi.)

Igors Rubko: – Es, kad atnācu, es pat ne… nu, es neatlaidu nevienu. Ne no “tēvzemiešiem”, nu, tur pārsvarā man bija “tēvzemieši” vai “Latvijas ceļa” cilvēki…

Mārtiņš Moskvičs: – Nu labi, bet tu zini, ka Nils Išakovs tur bija salicis tā, nu, nu, es nerunāju par konkrētiem cilvēkiem, kas ir iecirkņu, bet tur tādi, kas…

Igors Rubko: – Saproti? Nu salicis viņš.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Tad katru vajadzēja izvērtēt.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Protams.

Igors Rubko: – Katru. Bet tam vajag laiku. Hren tu te viņus, a kurš tev vērtēs? Tie pat cilvēki, kuri?

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, cik es saprotu, ir visādi, tur ir jocīgi. Tas ai… tā pati IT sistēma, kas tur izstrādāta. Tur divi džeki, jā.

Igors Rubko: – Nu, IT sistēma, es nezinu, vai palika strādāt pie jums Ņisins un otrais.

Mārtiņš Moskvičs: – Kaut kādi divi tur esot džeki.

Igors Rubko: – Jā. Nu, viņi vēl strādā?

Mārtiņš Moskvičs: – M-m, tipa nē. Tāpēc, ka tur arī esot bijis.

Igors Rubko: – Nu, tur es dzirdēju, ka viņiem izstrādāta sistēma ar noklausīšanu un tā tālāk, un viņi kontrolē pilnīgi visu, ko kurā kabinetā runā.

Mārtiņš Moskvičs: – Nopietni?

Igors Rubko: – Jā. Nu tā man stāsta.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Jā, ka tu vari runāt un, ē-e, pat šitais Savlovskis mūsējais no sociķiem, kurš bija, viņš teica: “Igor, es iziešu no kabineta.” Tikai tad runāja, nu, es. Kaut ko mēs apspriedām, Išakovu – mudaku. Jā? Un. Nē.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.”

Kaut kā šī sarunas daļa Moskvičam vispār bija aizmirsusies. Jā, jā, bet tas viss tiešām tika runāts. Kabineti ar noklausīšanos… Moskvičam atmiņā bija iespiedusies tā reize, kad, ierodoties pie Rubko un lietišķi sākot runāt par savām lietām, viņš pēc brītiņa bija ieraudzījis mirgojot kabineta stūrī novietotas kameras lampiņu. Rubko gan viņam bija apgalvojis, ka neko neraksta, un arī Trauma pēc visām kratīšanām bija gandrīz vai mierinājis, ka nekas Moskviču kompromitējošs pie Rubko atrasts neesot, bet… mūķene vecajā anekdotē taču nonāca pie secinājuma, ka nevar uzticēties pat ne pašas pirkstam. Kur nu vēl šitādiem te…

“Igors Rubko: – Bet ja mums ir daudzas lietas. Pieņemsim, mēs paņēmām kopā sadarbību. Nē, es piedāvāju, pieņemsim, normālu variantu. Tur forši. Bet ne tā, kā to darīja, bļaģ, Išakovs. Nu sarunājām, pieņemsim, izrunājām. Es gatavs piedalīties konk… konkursā par teritorijas uzkopšanu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. (Pieraksta kladē.)

Igors Rubko: – Apsēžam ar Jāmani, sa… sarēķinām budžetu, un viss. (Skatās, ko pieraksta M. Moskvičs, un pieliecas tuvāk.) Es to darīšu godīgi. Kvalitāti nodrošinām. Un teritorijas un šitās vajag samazināt. Uztaisām eksperimentu vienā teritorijā, pieņemsim. Hop, uzreiz padomājam, pielietojam spēkus un tā tālāk.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Uzreiz varu pateikt, tur no tā godīgā varianta, a tā ir milzīgā summa! Nu vot tā. (Raksta uz papīra.) Ja mums cena, apsaimniekošanas maksa, pieņemsim, četrdesmit, četrdesmit pieci centi. Sešpadsmit, astoņpadsmit centi – tā ir sanitārā kopšana. Kaut kur, nu, četrpadsmit, sešpadsmit centi – tā ir tehniskā apkalpošana, un kaut kur četrpadsmit centi – tā ir, nu, piecpadsmit, tā ir administratīvās izmaksas.

Mārtiņš Moskvičs: – Ad… administrācija, jā.

Igors Rubko: – Nu, trīsdesmit, četrdesmit pieci. Jā? Kaut kur tā.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Atkarīgi, kurā mājā. (Raksta uz papīra.) Šeit es uzreiz varu, ja mēs uz to ejam. Tad paņemam, sadalām. (Raksta uz papīra.) Nu kā, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Divpadsmit, trīspadsmit. Jā? Tātad principā četrpadsmit. Viens mēnesis mums ar tevi ir rezerves slimības lapa, viens mēnesis mums ir rezerves atvaļinājumam. Nu ir!

Mārtiņš Moskvičs: – Nu jā, jā. Divpadsmit mēn…

Igors Rubko: – Divpadsmit. Mēs no tiem diviem mēnešiem, ja es uztaisu smuku, godīgu, pareizu brigādi, mēs varēsim ļoti labi, smuki. Tikai vajadzēs izdomāt, kur novirzīt. Uztaisām konkursu – piedalāmies. Paņemam vienu, uztaisām smuki – nākošo! Neiet runa, varam arī domāt par biznesu, nu bizness – tas ir bīstami, pēc tam kaut kas notiks.

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, nē, nē. Es negribu tur savu vārdu tur kaut ko.

Igors Rubko: – Un viss tas, viss sabruks. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, nē, nē. Man ir savs bizness. (Smejas.)”

Bļaģ, jau atkal, pie sevis nolamājās Moskvičs. Nu kāpēc vajadzēja muldēt, kāpēc… Bija taču skaidrs, ka agri vai vēlu kriminālprocesa materiāli nonāks arī pie žurnālistiem, un tad tie, maitas, paprasīs – nu kas tad tas tev tāds par biznesu? Tev taču oficiāli nekā nav, ko, mīļumiņ? Un, kas vēl sliktāk, visa šī saruna nemaz neizklausījās tik labi, kā Traumam un viņa kantorim būtu bijis vajadzīgs.

“Igors Rubko: – Bet, bet šeit smuki!

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Nākošais… man ir vieglāk. Es reklāmu nopirku, vēl kaut ko, ē-e, huiņa. (Paskatās pa kreisi.) Nu tur, te nekā nav.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, es skatos, nu, es nezinu.

Igors Rubko: – Nē, nē, nē, nē, te nekā nav. Ejam kaut kur.

(Abi pieceļas, iziet ārā uz terases.)

Igors Rubko: – Šajā situācijā mēs ar tevi izdomājam, visgodīgākais variants, kā legalizēt. Tu pērc jebkuru īpašumu, a mēs tur taisām remontu, a pēc tam tu to īpašumu pārdod. Un viņš ir tavs, un tu godīgi nopelnīji naudu. Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Pastāsti vēlreiz, kādā ziņā es pērku.

Igors Rubko: – Skaties.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu?

Igors Rubko: – Nu, pieņemsim. Ienāca nauda. Nu, pieņemsim, divsimt tūkstoši, miljons.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, protams.

Igors Rubko: – Tev, nu kur, bļaģ, miljonu.

(Runā vienlaicīgi.)”

Tā, paga, paga, paga… Moskvičs saspringa. Šo konkrēto sarunas epizodi gan viņš atcerējās lieliski, galu galā viss ierakstīšanas pasākums tika organizēts tieši tāpēc, lai no Rubko izspiestu kaut ko, kas izskatītos un izklausītos pēc konkrēta kukuļošanas mēģinājuma. Bet… nē, kaut kas te bija izgriezts, kaut kas salikts kopā, kaut kas nebija īsti tā… nē, tā, protams, nebija viņa darīšana, bet vienalga. Riskantu spēli spēlēja šis Traumas kunga birojs, ja vien, protams, viņiem viss nebija nokārtots gan prokuratūrā, gan tiesā…

“Mārtiņš Moskvičs: – Es…

Igors Rubko: – Nahuj, bļaģ. Ofšori, pārēj…

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, nē, tas.

Igors Rubko: – Bļaģ, amerikāņi un pārējie visi to otsļeživajut. Pieņemsim, es nopelnīju. A man tāpat ir divsimt piecdesmit tūkstoši peļņa, tur simt tūkstoš peļņa. Nu, tagad vinnē, konkursu taisu, kurš man. Nu jā – vinnēšu. Jūsu eksperimenti. Pieņemsim, tāpat Ziepniekkalnā. Konteineru laukumi un tā tālāk.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Izstrādājam programmu, viss. Un tad rezultātā par konteinera laukumiem jūs nopelnījāt atsevišķi, par to atsevišķi. Bet šeit mēs uztaisām biznesu, kur mēs aprēķinājām, ka mēs optimizējam brigādes un tā tālāk, kuri sētnieki grib, lai paliek, bet mūsu galvenais – tīrīt. Rezultātā, ko mēs izdarām? Mēs dabūjām ietaupījumu, jo, uz ko? Jo cilvēks, kurš apslima, viņu aizvieto. Bet mēs, nevajag neko, piem… e… e… Drusciņ, nu kā, ja pareizi, ja tev ir strādnieks apslimis, ko tu kādam. Nu, divi cilvēki izdarīs to cilvēku. Galvenais, ja katru dienu pareizi, akurāti darīt. Jau tagad es veidoju brigādes, jo man ir, bļaģ, ļoti daudz mājas, kuri saņem par piecdesmit, simts eiro. Jā? Man viņus nahuj visus atlaist, nu, sētniekus. Jo vajag no piecsimt eiro maksāt nodokļus. Jā? Un tikai.

Mārtiņš Moskvičs: – Nodokļi tagad pēc Meira reformas. Jā.

Igors Rubko: – Jā, un tikai tāpēc. Un šajā situācijā mēs to izdarām, un rezultātu, vot, tev tās “Ferusi” – hujerusi, viņam interesē, nu, ko es lasīju, jā, spizditj naudu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, tas bija…

Igors Rubko: – Varam kaut kur, kaut kādu, paņemam, aizbraucam k jebeņe materi, lai neviens. Mierīgi pasēžam, parunājam.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, bet Jāmanim vajag bišķiņ tādu gatavāku jau. Zini, kā? Mēs esam tik tikko pazīstami, viņš, nu ir, es dzirdēju, viņš teica, ka jā, ir iespējams. Es te arī biju iedomājies, jo tu toreiz pateici, ka davai. Es jau, es domāju tiešām pa iecirkņiem, ne jau uzreiz visu, mēs neiesim. Tā ir politis… tā no manas puses būtu politiskā pašnāvība, visu “Rīgas ēku pārvaldnieku” tagad.

Igors Rubko: – Nē, nē, nē.

Mārtiņš Moskvičs: – Aizdzīt, jā?

Igors Rubko: – Es piedāvāju ar Jāmani mierīgi izrunāt.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Publiski mēs it kā visi konkurējam.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – A normālā situācijā pieturamies pie normālas sadarbības. Mērķis ir ļoti vienkāršs. Jums jāizdara tā, lai jums būtu uz vēlēšanām normāls kapitāls, kuru jūs varat novirzīt, saglabāt vietas un tā tālāk.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Es, es taču biju tādā pat.

Mārtiņš Moskvičs: – Zinu, zinu.

Igors Rubko: – Amatā, kā viņš. Nu ko, kāds lielu paldies pateica?

Mārtiņš Moskvičs: – A vēlēšanas jau nākošgad. Saeimas, es domāju.

Igors Rubko: – …

Mārtiņš Moskvičs: – Kas tevi mazāk interesē. (Smejas.)

Igors Rubko: – Iekšā.

Mārtiņš Moskvičs: – Labi, labi. Tas tā.

(Abi iet iekšā.)”

Tā, te gan vairs nebija nekādu šaubu. Moskvičs smagi atzvēlās krēslā, tam žēlīgi protestējot. Bet kurš gan šobrīd uztraucās par krēsla labsajūtu. Nebija jābūt nekādam ekspertam, lai saprastu, ka ieraksts ir montēts. Moskvičs paķēra kriminālprocesa sējumiem klāt pievienoto datu nesēju un pēc dažu minūšu pūliņiem sameklēja attiecīgo vietu. Jā, no video acīmredzami bija pazudis prāvs fragments – te viņi vēl bija ārpus ēkas, bet te jau atkal sēdēja Rubko kabinetā. Un šādu lažu Traumas kantoris bija aizsūtījis uz prokuratūru? Ko? Tiešām? Turklāt tieši šajā iztrūkstošajā fragmentā, par ko Moskvičs bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, arī bija vissvarīgākie vārdi – tie, kuri varēja izšķirt visu. Nē, šo viņš vienkārši nesaprata…

“Igors Rubko: – Es piedāvāju ļoti vienkārši. Tu pasaki: “Igor, mūs interesē. Vienkārši aprēķini biznesa projektu vai vēl kaut ko.” Interesē, pieņemsim (raksta uz lapas ciparus), šitais (pasvītro tikko uzrakstīto). Kādā veidā, to mēs pēc tam domāsim.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Vot, šitam jābūt, vot, tālāk tu sadalīsi. Un plus (raksta uz lapas) Rīgas dome, nu, saproti mani. Ē-e, pateiksi vienu, otru variantu. Es izstrādāšu godīgu mehānismu. Pie kura nekā nebūs.

Mārtiņš Moskvičs: – Kas nebūs tur.

Igors Rubko: – Nekādas ziepes, neko.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Vienīgais. Nē, es negribu riskēt.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams.

Igors Rubko: – Kur? Kam? Vot, šito huiņu darīt (rāda aprakstītajā lapā), lai jums nonāktu, jūs paši man pateiksiet.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu to es, to es padomāšu, to pusi. Man galvenais ir saprast, uz ko tu esi gatavs un kādu sodu…

(Runā vienlaicīgi.)

Igors Rubko: – Uz to t… t… t… un tu zināsi, ka.

Mārtiņš Moskvičs: – Kādus soļus tu sagaidi? Nu, nu tā.

Igors Rubko: – Pagaidi. Jūs pateiksiet. Ko. (Raksta uz lapas.) Jūs pateiksiet, ka šito! Huiņa. Trīs santīmi, trīs varianti, es šitās lietas tev (pasvītro uz lapas) sakārtošu ar laukumiem. Ļoti ātri, nezin cik, tad aprēķināsim, un viss.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Pieņemsim, pirmais etaps, tu pateiksi – šitais. Kādā veidā? Nu jūs taču finansējat laukumus!

Mārtiņš Moskvičs: – Nu protams! Nē, nu pamēģinām kaut kādus soļus. Nu skaidrs, ka tavējais uzzīmētais viens ar sešām.

Igors Rubko: – Nu sarežģīti.

Mārtiņš Moskvičs: – T… tas ir, nu, davai, atstājam to pēc trijiem mēnešiem. Teiksim, jā? Bet pamēģinām no sākuma… sākuma soļus, ko tu redzi, kas ir no tavas puses vieglāk.”

Ar katru izlasīto lappusi Moskvičam gribējās lamāties aizvien skaļāk un skaļāk. Visam šim nebija nekādas jēgas, ja nebija nez kur pazudušā sarunas fragmenta vēl ārpus ēkas. Ne mazākās jēgas, bļaģ! Tas bija abloms, vienkārši abloms. Nu kuram tu iestāstīsi, kas tas tāds – uzzīmētais viens ar sešām –, jo vairāk tāpēc, ka viņš pats to bija pieminējis…

“Igors Rubko: – Es.

Mārtiņš Moskvičs: – Lai, es aizietu pie tālāk, lai es pateiktu, ka tas strādā.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – A klausies, tev to sākumu, ko tu runāji pavasarī. Pirmajā reizē, pēc tam otrajā, kad mēs braucām. Labi, tas ir tāds. Tu redzi? Jo es nedaudz parunāju par, nu, es nedaudz mēģinu visu laiku to tēmu aizsākt, bet es saprotu, tu, tu izteici to ideju tikai tā – koncesija. Jā? Bet nu, bet kas tev in… Nu, piemēram, ja i… ja ietu uz kaut ko tādu. Tu kādus soļus tur redzētu? Nu, skaidrs, ka, es saku, tur tas, tas varētu pamēģināt uz provokāciju. Nezinu, aiziet kaut kādus.

Igors Rubko: – Nē. Nē. Pieņemsim, ideja ir tāda, ka, ņemot vērā Valsts kontroles ziņojumu…

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, tieši tā. Tas man ir.

Igors Rubko: – Ņemot vērā, protams.

Mārtiņš Moskvičs: – Man ir jāsper tagad kaut kādi soļi tur no politiskā. Jo mēs ar Stūķi runājām, varbūt tad mums vajag pateikt, ka mēs uzņēmumu biržā kotēsim. Jā? Tur mēs iesim. Jo mums kaut kas Valsts kontrolei jāparāda, ka mēs speram kaut kādus soļus.

Igors Rubko: – Tātad ir skaidrs, ka tas ir diezgan liela rezonanse.

Mārtiņš Moskvičs: – Tieši tā, tas ir liela. Jā.

Igors Rubko: – Ja būs pārdošana, vajag atrast tādu variantu, ka jebkurā brīdī var pārtraukt līgumattiecības.

Mārtiņš Moskvičs: – (Pieraksta kladē.) Jā. Mēs ar jums pārtraukt varam. Jā, jā, jā. Ja jūs kaut ko.

Igors Rubko: – Jā. Jā. Šajā situācijā, jums vispār neko.

Mārtiņš Moskvičs: – Tev ir kādā pašvaldībā tāds, kaut kas tāds?

Igors Rubko: – Jā. Jā. Protams.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Un mēs arī, un net… un ne no Jāmaņa, a varbūt no Jāmaņa. Privatizācijas aģentūrā es vinnēju konkursā.

Mārtiņš Moskvičs: – Mm! Kad viņš tur vēl bija? Jā?

Igors Rubko: – Ā, viņš citas mājas kaut ko ar viņiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. Nu, labi, pastāsti to principu.

Igors Rubko: – Princips ļoti vienkāršs.

Mārtiņš Moskvičs: – Jo es šito izstāstīju tur, un viņiem interesēja.

Igors Rubko: – “Rīgas ēku pārvaldniekam” ir līgums ar galvaspilsētas domi.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Par pašvaldības māju apkalpošanu atbilstoši valdības noteikumiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, tieši tā.

Igors Rubko: – Principā, nav ko pārdot. Pārdod līguma, pārdod čaulu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, protams, tas jau ir vienkārši pakalpojums. Nu, tā kā.

Igors Rubko: – Jā. Mājas viņam nepieder.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, protams.

Igors Rubko: – Neko nepieder, pārdod tikai verga līgumu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Un ideja ir tāda, ka varbūt, lai iedzīvotājiem samazinātu cenu, lai iedzīvotājiem tā. Piedāvāt konkursu un paskatīt, kādas cenas piedāvā citi pārvaldnieki.

Mārtiņš Moskvičs: – Tirgus. (Pieraksta kladē.) Es šito biju kaut kā palaidis garām. Okei. Nu, klausies, nepieklājīgais jautājums – tu pagājušoreiz kaut ko teici, nezinu, okei, tu uzzīmēji tos divniekus ar sešām nullēm (pāršķir lapu) un šito te. Tu teici, ka ir kaut kādas iespējas par avansiem. Tu tur kaut ko redzi tos?”

Bļaaaaaaaaaģ! Moskvičs pie sevis burtiski ievaimanājās. Tas izskatījās šitā? Tik primitīvi? Tik drausmīgi primitīvi? Nevis viņam kaut ko piedāvāja, bet viņš pats uzprasījās? “Nepieklājīgais jautājums”… Bļaģ! Kā viņš varēja to izdarīt tik stulbi? Moskvičs nebija nekāds īpašais jurists, bet to gan saprata, ka jebkura tiesa to novērtēs kā provokāciju – nevis viņam piedāvā kukuli, bet viņš pats kukuli pieprasa… nu vai arī paskaidro, ka runa vispār nav ne par kādu kukuli… Un vēl avansa pieminēšana! Idiots! Idiots, idiots, idiots!

Te vairs nebija runas par kaut kādiem tur žurnālistiem. Kad šī saruna nonāks atklātībā, viņa paša “Visprogresīvāko” partijas hunveibini viņam paprasīs tā, ka maz neliksies. Viss šis zvērudārzs! Gan tā bļaustīgā dura un nimfomāne Zelma Labkrance, kurai tā arī nebija izdevies ar Moskviču pārgulēt, lai gan centusies bija pat ļoti, gan pumpainā transpersonu feministe Justīne Patrikejeva, gan uz augšu pasistais pidriķis Ričards Aplams Niezītis, gan kažoku pārmetusī Antoņina Ņevaševa, gan vecā ņerga Jana Krivanovska, gan visa pārējā puskomunistiņu šaika, kas visā savā mūžā godīgā darbā ne centa nebija nopelnījusi. Uzklups, samīdīs un dosies tālāk! Nekādu šaubu! Pietiekami Moskvičs bija viņus vērojis, tā sacīt, neatejot no darbgalda.

“Igors Rubko: – Nu, es...

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Kas, kādi soļi jāsper, lai kaut kas notiktu?

Igors Rubko: – Nē, ja mums ir izrunāts, es gatavs to pirkt, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, nu, vienkārši man, ko man teikt tālāk?

Igors Rubko: – Nē, nav problēmas. Ja mēs ejam uz to, pirms noslēgt ar mani līgumu, es uzreiz samaksāju naudu.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. Nē, nu, protams, atšķirībā – ko, ko un kā, un tas būs. (Pāršķir lapu.)

Igors Rubko: – Nē, nē, nē, es uzreiz samaksāšu. Ja mēs ejam, nav tā liela problēma. Bolderāja, lai tu saprastu. Nu, to, ko es pateicu. Principā, nu, es, es varu kļūdīties. Jā? Manā laikā tur vienā bija kaut kur septiņdesmit, Daugavgrīvā – septiņdesmit, astoņdesmit māju, Bolderājā ļoti daudz maziņu māju bija. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Bet tur daudz, bet ļoti daudz maziņu. Apjoma ziņā man, es nezinu platību.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tātad, ja tur ir tā kā mans uzņēmums vai drusciņ lielāks, mana uzņēmuma līgumsods seši tūkstoši. “Pārvaldnieka” līgumsodu ja paņemam, ja tur ir trīssimt mājas, desmitā daļa – divsimt tūkstoši tad būs. Jā? Nu, pa gadu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Jā.

Igors Rubko: – Tā kā principā manā variantā, nu, nosacīti, nu, simts. Nu, “Pārvaldnieka” variantā, ja tā ir desmitā daļa, būs līdz divsimt. Es nezinu. To mēs ar tevi.

Mārtiņš Moskvičs: – Kā, tur jau jautājums – kā, cik tu ātri iekasēsi tos līgumsodus. Vai tu uzreiz viņus nodo… nodosi tālāk?

Igors Rubko: – Tātad. Katru mēnesi.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Labi, ka tas ir tavs bizness.

Igors Rubko: – Es gatavs, man nav problēmu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Es šajā situācijā sniegšu atskaiti, programma ir, nav tā liela problēma. Pārņemam no “Rīgas ēku pārvaldnieka” līgum… līgumsaistības. Mēs sarunāsim, ka es pārņemu.

Mārtiņš Moskvičs: – Arī līgumsodus, jā vai. Jā.

Igors Rubko: – Arī līgums… Jo viņiem pēc likuma jādod, kādam jāstrādā ar parādniekiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tātad praktiski uzreiz.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Tu uzreiz paņem.

Igors Rubko: – Katrā mēnesī mēs zinām, pēc programmas. Ļoti vienkārši. Paņemam. Es tev parādīšu, kā programma darbojas. (Pieceļas no krēsla un sāk kārtot sev priekšā uz galda esošos dokumentus,)

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Tā, davai tā. Savādāk man meitene.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, nepazaudē. (Pastumj I. Rubko virzienā dokumentu mapi.)

Igors Rubko: – Vot. Es tev tūlīt parādīšu, kā programmā ir tie saldo. (Dodas uz blakustelpu, rokā turot dokumentu mapes.) Vot, es tev tūlīt izdrukāšu. Tad tev būs skaidrs, kas tur. Es pa vienu māju. Tā kā mēs uzreiz varam ar tevi, tātad šajā, šeit situācijā skaidrs. Praktiski tad mēs varam izdarīt: konkurss notika (atvēzē roku) – piecdesmit varu atdot. Nākošais. Ja pār… nu, saproti, var būt tā. Es negribu droši. Ja.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Pasaki man, ko droši es varu teikt tālāk. Nu, pa tādiem, pa soļiem. Apmēram.

Igors Rubko: – Man interesē tā, ja “Pārvaldnieks” nodod.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Kā likums nosaka, es varu uzreiz par gadu uz priekšu samaksāt.

Mārtiņš Moskvičs: – Pēc konkursa?

Igors Rubko: – Jā. Nu kā? Konkurss notiek, es iedodu tur polķiņņiku. Noslēdz.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Piecdesmit tūkstošu, pieņemsim.

Igors Rubko: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Apmēram.

Igors Rubko: – Jā. Jā. Lai jums droši.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tātad noslēdzam līgumu. “Pārvaldniekam” jānodod. Jo viņam arī jānodod visus uzkrājumus. Nu viss, kas tām mājām.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Oficiāli, kā pienākas pēc šitās. Viņš nodod. Un es uzreiz, srazu, uzreiz otri piecdesmit atdodu.

Mārtiņš Moskvičs: – Pēc nodošanas?

Igors Rubko: – Nu jā, nu.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas ot… otrais ir pēc.

Igors Rubko: – Jo man praktiski.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Cik tu redzi, tas ilg… apmēram, ilgi?

Igors Rubko: – Likums nosaka – viena mēneša laikā.

Mārtiņš Moskvičs: – (Pieraksta.) Ā. Nu to nosaka pat?

Igors Rubko: – Jā. Man ar “Pārvaldnieku” ir šodien sešdesmit piecas.

Mārtiņš Moskvičs: – Par to, ka viņi ilgāk?

Igors Rubko: – Nu divdesmit četras ir.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Un četrdesmit mēs apturējām. Viņi, saproti, kur ir problēma? Viņi uzreiz pārskaita man “uzkrājumi, remonti”. Viss kārtībā. Bet ir parādi par siltumu, par ūdeni.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Es par to samaksāju, a viņš man neatdod par šo summu parādniekus! Es saku: “Kāpēc?! Nu es samaksāju, bļaģ, vot, sam… par to, par ķīniešu mūri, es samaksāju trīspadsmit štukas “Siltumam”, astoņi tūkstoši “Ūdenim”. Divdesmit vienu štuku es samaksāju. Atdod man uz divdesmit vienu štuku parādniekus!”

Mārtiņš Moskvičs: – Bet tu visas tiesas vinnēji? Pareizi?

Igors Rubko: – Visas vinnēju. Nu a kā? Likums nosaka!

Mārtiņš Moskvičs: – Aha.

Igors Rubko: – Nu, tad samaksā viņš, lai samaksā “Pilsētas siltumam”. Bet tur ir cita tēma.

Mārtiņš Moskvičs: – Tev tur risks nebūs? Tu man neprasīsi – “tā, klausies”?

Igors Rubko: – Nē. Nē.

Mārtiņš Moskvičs: – “Šitas piecdesmit būs mazāk, tāpēc ka es nevaru atgūt tur!”

Igors Rubko: – Ar visiem parādniekiem es strādāšu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Viss kārtībā. Daļu.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas nav mans?

Igors Rubko: – Tas nav tava darīšana.

Mārtiņš Moskvičs: – Jo man cilvēkiem kaut kas jāsaka. Lai nav.

Igors Rubko: – Visām mājām pieslēgsim apkuri, neskatoties uz to, kāda ir situācija “Pārvaldniekam”.

Mārtiņš Moskvičs: – Nebūs tad kvalitātes kritums cilvēkiem tur?

Igors Rubko: – Nē.

Mārtiņš Moskvičs: – Tad viņi mūs visus. (Žestikulē ar rokām, atdarinot izžaušanas kustības.)

Igors Rubko: – Nu, skaties.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. Kā lai es, tu iepriekš viņu nosauci par avansu, garantijām. Nu, lai, nu, saproti mani pareizi, lai nenotiek tā, ka mēs tagad pieņemam šitādu soli. Mums tur ir publiskais PRs. Kur nedaudz, nu, protams, kritika. Tad izsludinām konkursu.

Igors Rubko: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu un Igors pārdomā. Un.

Igors Rubko: – Nē, nu pagaidi! Mēs.

Mārtiņš Moskvičs: – Vai Igors zaudē konkursā. Un.

Igors Rubko: – Tu pateiksi. Es izpildīšu. Es tev tic… ticēšu uz vārda.

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, nē, nē. Es ticu. Jo, nu, zini kā, te nav saruna tikai man un tev. Man tur tālāk jāiet.”

Moskvičs sajuta, ka ir nosvīdis kā cūka. Tālāk viņam, lūk, jāiet… Bļāaaaaaaa…

“Igors Rubko: – Es, pateiksiet, ko. Ja jūs izpildīsiet savu, es savu izpildīšu.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Bet es domāju, mēs smuki izstrādāsim mehānismu. Mēs varam uztaisīt nelielu tādu šovu. Nu, pieņemsim. Paņemsim kaut kādu jautājumu, kaut kādu apspriedi. Pieaicinu. Šajā situācijā izskatot to jautājumu, vai par parādiem un tā tālāk. Vai, pieņemsim, jūs izsaucat un pasākat, lai izskatītu Valsts kontrole šitās.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Šitās.

Mārtiņš Moskvičs: – Mums ir līdzdalība jāizvērtē “Rīgas ēku pārvaldniekam” arī.

Igors Rubko: – Līdzdalība. Ko, pieņemsim, vot, es pa… es saku. Nu uz šo momentu es varu piedāvāt tikai vienu: uztaisīt eksperimentu, kuru jebkurā brīdī var pārtraukt. Pieņemsim. Nu a što? Vai ir kādi, kuri ir gatavi kā muļķi uz pāru gadiem, ka jebkurā brīdī var pārtraukt konkursu? Es saku.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Tev no sākuma jāparāda cilvēkiem, ka tie ir drošie ceļi kaut kādi.

Igors Rubko: – Pagaidi, es pateikšu. Tur mēs neko nevaram. Bet situācija tāda: ja leiši nepildīs un mēs būsim stipri, es vienkārši no viņa atņemšu mājas. Mājas no viņa aizies prom! Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Bet labāk, vot, mūsu variants. Ja viņš iz… izveidosies, tad mēs uzreiz varam partnera attiecības. Likums to paredz, ka turpināt sadarbību, izveidot, viss kārtībā. Un tad, teiksim, poher, bļaģ (žestikulē ar rokām, veic mājiena kustības), divi ļimoni, bļaģ, jau varētu konkursa ietvaros, un viss. Saproties? Mēs varam izdarīt tā. Un Jāmani saglabāt.

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, tas man jārunā ar viņiem, protams, tāpēc jau ir.

Igors Rubko: – No sākuma savu izdarīt.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Okei, man tikai jāizdomā, kas, kā tas viss ienāk un pa kādiem ceļiem. Un.

Igors Rubko: – Nu, jebkurā variantā: kad nauda ir, kā viņu sadalīt – nav problēma.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, tas jā.

Igors Rubko: – Jā.

Mārtiņš Moskvičs: – Bet kā viņa at… atnāk.

(Runā vienlaicīgi.)

Igors Rubko: – Sākotnēji, pieņemsim, nelielas summas es pat gatavs, ja vajadzēs, arī sakārtot skaidrā. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nav tā liela problēma. Pēc tam būs grūti tev tādas summas izņemt. Jā? Tad ir bail, ka…

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, protams.

Igors Rubko: – Simts štukas, bļaģ, šodien ir bīstami paņemt. Un tad, tad. (Ātri paskatās apkārt, piestumjas ar krēslu tuvāk M. Moskvičam.) Kad notiek par kaut kādiem darījumiem, huj pierādīs, ka tā ir kukulis.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, kā to izdarīt?

Igors Rubko: – Nu, paga. Par konkrētu pakalpojumu, nu, vēl kaut ko.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Pieņemsim. ja ir šitam, nu, Stūķim. Viņam taču krogi palika… Pasākums kaut kāds, huj zina, kurš tur noorganizē, nomā vai vēl kaut ko. Problēmu nav.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Un tā tālāk. Pieņemsim, nu, tu saproti mani? Vienkārši mēs atradīsim absolūti oficiāli legālu ceļu. Un viņam izdevīgāk, un tā tālāk. Es atradīšu, caur ko. Es remontēšu kādu māju. (Žestikulē ar roku, veicot mājiena kustības.) Es ar firmu noslēgšu līgumu par milzīgu summu. A iedzīvotājiem iedošu, noņemšu no atskaites tik, cik ir. Mani neviens nepārbaudīs. Es firmai ieskaitīšu savas mājas remontam, savam akcionāram.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Ieskaitīšu tik, cik vajag. Un viņš – hujak, bļaģ! (Žestikulē ar roku, veicot mājiena kustību.) Pieņemsim, kāzas pasūtīja, bļaģ. Nu, kā piemēru.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Pie tevis, bļaģ – huj znajet, ar mani nav nekādas darīšanas. Mani pārbaudīt? Es. Tu saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Es saprotu. Lai nebūtu no tevis. Jo tas jau ir skaidrs, ka…

Igors Rubko: – Ar mani, ar mani nekā nebija! Viss. A mani akcionāri – viņi no manis saņem pasūtījumus. Viņiem ir, viņi.

Mārtiņš Moskvičs: – Tu to sarunāsi tur?

Igors Rubko: – Es to sarunāšu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Tātad vienkārši atradīšu, tur paņemšu tos tikai, kuri ir uzticīgi. Un viņi to pakalpojumu, kuru vajadzēs, sakārtos. Pieņemsim, to, ko es saku tev. Tu pateici: Igor, piedalies konkursā, vinnē šitas.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Pašvaldība, graustu. Nav būtiski.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Es vinnēju konkursu pēc tirgus cenas. Tā konkursa cenām arī (ceļ roku, pavērstu pret griestiem), te, bļaģ, man otra cena ir viņa remonts. Tu dabū pretī jaunu. Nu, pieņemsim. Nu, tu saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Jā, jā. Es saprotu.

Igors Rubko: – Tā kā te, pieņemsim, mēs ar tevi sarunājam, ka tu konkursā nopirki māju, es viņu izremontēju.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Un tad tu viņu uzsiti gaisā. A remonts tev ir, vot, tā! (Žestikulē, saliekot kopā abu roku pirkstu galus.)

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, jo, saproti, jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Es saprotu.

Igors Rubko: – Nu, es kā piemēru. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Un tu – hop, to māju uzsiti gaisā ar visu remontu un tā tālāk. Nav būtiski. Es kā piemēru, kā tādu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Pieņemsim, tev ir veikali. Tu gribi paplašināties. Davai, bļaģ, es piemeklēju. Jānopērk šeit.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Es nopirku.

Mārtiņš Moskvičs: – Tu nopērc?

Igors Rubko: – Nu, firma nopērk.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei, jā, protams. Kaut kāda nezināmā.

Igors Rubko: – Nezināmā. A pēc tam tev pārdeva lētāk. Un vēl remontu uztaisīja. Jo pārbaudīt fiziski nav iespējams. A summas ir milzīgas! Nu, es vienkārši to oficiālu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, kā ideja. Jā.

Igors Rubko: – Kā oficiālu ceļu. Ka tev ir, bļaģ, krīze-huīze, bļaģ. Čorts viņu zina, bļaģ. Nu, pieņemsim. Vai tu it kā iznomāji vai pēc tam iznomā, nomā arī pirkumā, a pēc tam, bļaģ, tev piedāvāja, vot, mums ir finansiālas problēmas, piedāvājam iegādāties jums kā… Un līg… pirk… nomas līgumā kaut kādā, pieņemsim, ir, ka tev ir pirmpirkuma.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, ideju tu saproti?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, saprotu.

Igors Rubko: – Es, es.

Mārtiņš Moskvičs: – (Nopūšas.) Okei. Labi.

Igors Rubko: – Šitais te galu galā mans sporta... dambreti.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā.

Igors Rubko: – Praktiski tu.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, šahu spēlē, dambreti spēlē.

Igors Rubko: – Jā. Vienk… vienkārši tu attīsti savu biznesu. Man vajag mašīnas, man vajag to, bļaģ.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, kā piemēru. Iekārtu kaut kādu. Bļaģ, pārbaudīt nav iespējams! Tu viņu nopirki... par tādu cenu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Kurš? VID to nepārbauda. Mēs visu oficiāli darām. Neviens to nevarēs pārbaudīt. Pie rokas pieķert nevar.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas ir, tas ir par manīm. Bet tu minēji kaut ko par tām skaidrām naudām, es saprotu, ka tas ir problēma. Bet…

Igors Rubko: – Nē, nē, nē, to sakārtosim. Kaut kādu naudu.

(Runā vienlaicīgi.)

Mārtiņš Moskvičs: – Es vienkārši, jo… jo man ir tur tālāk jāiet. Es domāju.

Igors Rubko: – Tu man pateiksi, kādu. Es mēģināšu sakārtot.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Es sakārtošu. Vienkārši ir vieni apjomi, ir citi apjomi.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, protams. Tāpēc.

Igors Rubko: – Jo es pateikšu, kāpēc. Nelielas summas man nav liela, nav problēma. Desmit, piecdesmit št… tūkstotis es gadā varu paņemt. Nu, pieņemsim.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Nē, visiem tādas problēmas ar to.

Igors Rubko: – Es vienkārši paņemšu uz sevi, izmaksāšu dividendes. Un naher. Es… es negribu. Es zinu, kā var nopirkt pa desmit procentiem.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā, jā.”

Tas bija izmisums. Vienkārši izmisums. Ja sarunas iesākumu vēl varēja tulkot tā vai šitā, tad te jau viss bija pilnīgi skaidrs. Restarta un citu lielisku lietu iedvesmotājs, jaunās politikas nesējs Mārtiņš Moskvičs primitīvi uzprasās uz skaidru naudu, un godīgs uzņēmējs ir spiests viņam skaidrot – man nekādas melnās naudas nav, es varu tikai dividendes izņemt pilnīgi likumīgā ceļā. Svētā Dievmāte, viss bija dziļā dirsā. Vienkārši dirsā…

“Igors Rubko: – Mazāk. A pirmais jautājums. Nu, man bija tāda situācija. Viena man parekomendēja, steidzīgi vajadzēja samaksāt sētniekiem un vēl kādam algu.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Bļaģ. Šitas mazgājamkantoris rīt man uzrakstīja trīs gadi atpakaļ, ka viņi nesamaksāja nodokļus. Man viņi raksta. Un es biju vēl Lāčplēša ielā. Nu laikam jau četri gadi.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Man steidzīgi vajag apsekot mājas. Viņi man piedāvāja, es viņiem pasūtīju.

Mārtiņš Moskvičs: – Piekriti, jā?

Igors Rubko: – A kur es viņu satiku? Satiku es izstādē, bļaģ. Nu, pajautāja. Man vajadzēja steidzīgi. Bija kaut kādi divi čaļi, bļaģ. Vsjo! Viss.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, vārdi, uzvārdi – viņiem ir līgumā.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu jā.

Igors Rubko: – Lai viņi meklē viņus. Jā? Bet vairāk gan es negribu tādā veidā.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams, jā.

Igors Rubko: – Labi, ka tagad likums nosaka trīs gadi. Tie trīs gadi jau… (Nosvilpjas.)

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Sen ir prom. Nahuj man vajag. Kaut kādas desmit štukas dēļ.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams.

Igors Rubko: – Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Okei. labi. Vēls vakars jau.

Igors Rubko: – Nē, tagad es no savas puses, ka tur, kur vajag, tur nav problēma – es sakārtošu, es izņemšu kā dividendi. Jā?

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Nu, situācija. Pārējās lietas gan gribētos, bet tos.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā. Tā kā tu teici, jā, nu.

Igors Rubko: – Nu, bīstami. Bīstami.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā.

Igors Rubko: – Tik milzīgas. Otsļedjat, čto...

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – Protams, ir cits variants. Sarunāt ar kazino, bļaģ. No...

Mārtiņš Moskvičs: – … (Smejas.)

Igors Rubko: – Saproti mani?

Mārtiņš Moskvičs: – Kamēr vaļā vēl. Jā?

Igors Rubko: – Jā. Kamēr, bļaģ, neaiztaisīja ciet.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Sarunāt ar tiem. Bet nu. Nav tik.

Mārtiņš Moskvičs: – Okei.

Igors Rubko: – Principā sakārtot visas tās lietas var. Kādā veidā.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh.

Igors Rubko: – To mēs izdomāsim, atradīsim. Jā? Bet es domāju, ka ir daļa, kura vajag, vot, kā tu pateici – skaidrā, bet.

Mārtiņš Moskvičs: – Tas ir, nu, jā.

Igors Rubko: – Bet.

Mārtiņš Moskvičs: – Nu, ar mazāk tur, bet nu.

Igors Rubko: – Nē, nu. Darām tā. Ja tev ir pietiekami līdzekļu. Nu, cik tev vajag gadā? Desmit, divdesmit štukas. A vairāk tu nevari iztērēt!

Mārtiņš Moskvičs: – … (Šķirsta lapas.)

Igors Rubko: – Nākošais, ja tu sāk tērēt, tev prasīs, nu...

Mārtiņš Moskvičs: – Nē, tas nav man tērēšanai. Tas ir.

Igors Rubko: – A citiem mēs nodrošināsim!

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. (Šķirsta lapas.)

Igors Rubko: – Citiem mēs nodrošināsim. Sliktākā variantā es saviem sadarbības partneriem pateikšu, bļaģ, lai, ja grib manus pasūtījumus, bļaģ, atnes. Nu, pats es negribu. Jā? Negribu šajā situācijā.

Mārtiņš Moskvičs: – Protams. Protams, protams.

Igors Rubko: – Jo it īpaši, ja mēs ar to nodarbosimies, tad es mēģināšu, lai man būtu pēc iespējas godīgāk, bet tikai sveši to darīs.

Mārtiņš Moskvičs: – Mh. Galvenais, lai tikai pakalpojumi tiek izdarīti. Kvalitāte...

Igors Rubko: – To mēs ar tevi nodrošināsim.

Mārtiņš Moskvičs: – Jā. Jā.

Igors Rubko: – Nu ko? Mēs iesim?

Mārtiņš Moskvičs: – Jā, jā! Jo pie ģimenes taču, tev arī, man arī ģimene. Visiem ģimene.

Igors Rubko: – Sekundīte! (Paņem mobilo telefonu.) Tūlīt tevi izlaidīšu. Man vajadzēs aiztaisīt ciet. (Uzspiež numuru, pieliek telefonu pie auss.)

Mārtiņš Moskvičs: – Rīt domes sēde vēl ir.

Igors Rubko: – Nē, vislabākais variants, vot, to, ko es teicu. Tagad tu man pasaki, man izskatās, ka jums tagad būs lielas problēmas uz Saeimu…”

Nē, Moskvičs vairāk nespēja. Šī vēl bija tikai neliela daļa no visiem ierakstu atšifrējumiem, bet tāpat viss bija skaidrs. Tas, kas bija sācies kā katastrofa un no kā viņš ar šī glumā Traumas palīdzību un atbalstu bija, kā šķita, atradis ģeniālu un lielisku izeju un perspektīvu risinājumu, tagad izrādījās vēl nesalīdzināmi lielāka postaža ar skaidri prognozējamām sekām. Te vairs nebija runas tikai par ardievām politikai, te varēja pazaudēt kaut ko vēl daudz, daudz vairāk.

Aiz loga sen jau bija izdzisuši pēdējie ziemas dienas saules stari, bet Mārtiņš Moskvičs joprojām sēdēja un domāja. “Viņš ir partijas “Visprogresīvākie” un “Kustēsimies Par!” galvaspilsētas domes frakcijas vadītājs, partijas “Visprogresīvākie” valdes loceklis, arī vada “Visprogresīvāko” Rīgas nodaļu,” – nē, viņš kategoriski nebija gatavs atteikties no visa tā, kas par viņu bija uzskaitīts Vikipēdijā. Vajadzēja atrast izeju! Vai arī vajadzēja no augstākās varas izlūgties kādu nelielu brīnumu.

Novērtē šo rakstu:

62
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...